Pagājušā gada novembrī, tieši patriotiskajā nedēļā, Satversmes tiesa pieņēma lēmumu, kas izraisīja lielāku efektu, nekā tobrīd Covid-19 dēļ nenotikušais salūts jebkad būtu varējis izraisīt. Proti, tika paziņots, ka Satversmes 110. pantā, kurā minēts, ka valsts aizsargā ģimenes, ir iekļauta aizsardzība arī homoseksuālām ģimenēm. Šajā sakarā, protams, prieku pauda homoseksuālo savienību aizstāvji un ne mazāk pašsaprotamu sašutumu izrādīja patriotisma un latviskuma jēdzienu uzurpējušie nacionālistu pulciņi. Nacionālā apvienība nekavējoties norija izmesto āķi un paziņoja, ka visu var labot, ja vien Satversmē pamainīs dažas definīcijas. Proti, rosinot pantu izteikt šādi: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērnu tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)." Nemācoties no iepriekšējo gadu kļūdām, NA, šķiet, neņēma vērā, ka arī visi pārējie vārdi nebūt nav pašsaprotami, it sevišķi jau "gendera ideologu" sabojātie "vīrieši" un "sievietes".
Arī "Satori" rīkoja šai tēmai veltītas diskusijas un publicēja rakstus. Cīņā starp liberālajām un konservatīvajām vērtībām samērā skaidri savu pozīciju iezīmējusi Agnese Irbe, aizstāvot ideju par dabiskajos likumos balstītu ģimeni un citām ar to saistītām lietām (piemēram, seksu) [i] [ii]. Droši vien daudziem pietiks ar nacionālistu argumentu par to, ka "latvieši tā vienmēr ir darījuši" un "Satversmes preambulā ir minētas latviskās un kristīgās vērtības, un tāpēc ģimene ir tikai tas, ko mēs gribam, lai tā būtu". Citiem varbūt šķitīs pievilcīgāks it kā daudz nopietnākais arguments par to, ka šāda ģimene, kas sastāv no tēva, mātes un viņu bērniem, ir atbilstoša "dabiskajam likumam". Iesaistoties šajā diskusijā, zemāk paskaidrošu, kāpēc doma par "dabisko ģimeni" dabā nav pamatota, un tādējādi jautājums par visas sabiedrības kolektīvo, likumos aprakstīto atbalstu vienai vai citai uzvedības izpausmei būtu jābalsta citos argumentos, nevis konkrētās rīcības formās vai to definīcijās.
Nenoliedzami ir noteikti bioloģiski fakti, kas attiecas uz cilvēku reprodukciju. Dzimumvairošanās, kuru mēs kopā ar daudzām citām dzīvajām būtnēm piekopjam, paredz – divas nepilnīgas šūnas tiek sapludinātas, lai iegūtu vienu, kura tālāk spēj vairoties ar dalīšanās paņēmienu. Neiedziļinoties sīkumos, tiktāl var piekrist apgalvojumam, ka bērna radīšanai ir nepieciešams spermatozoīda devējs (vīrietis) un olšūnas devēja (māte). Pirmajā attīstības posmā nepieciešama arī māte, kuras dzemde ir piemērota embrija attīstībai. Ja pieņem, ka kopienā ir tikai viena zīdītspējīga sieviete, tad vēl var teikt, ka turpmākos pāris gadus māte turpina būt nozīmīgs bērna pārtikas avots. Tomēr – vai no šī fakta izriet, ka arī viss pārējais, kas saistās ar diskusijām par "pareizo ģimeni", ir dabas noteikts un ierakstīts dabas likumos? Piemēram, vai tas nosaka, ka dzimumšūnu devējiem abiem jābūt iesaistītiem arī šī bērna un pēcnākamo bērnu audzināšanā? Vai viņi nevarētu dzīves laikā mainīt partnerus? Un – vai šiem partneriem arī būtu jāpiedalās bērnu audzināšanā? Vai šāda savienība ir kaut kādā veidā dabiskāka nekā, piemēram, modelis, kur bērnu audzina viņa bioloģiskā māte ar savām māsām un māti vai brāļiem? Vai gluži pretēji – ka bērnu audzinātu viņa bioloģiskais tēvs ar saviem abu dzimumu tuviniekiem?
Dabiskais un cilvēcīgi nedabiskais
Ideja par dabisko likumu balstās domā, ka pastāv tādas lietas, kuras izriet no lietu dabiskās kārtības. No otras puses, tas nozīmē, ka dabiskais likums ir tāds, kas neattiecas uz cilvēku iegribu rezultātā veiktām rīcībām, un tāpēc tam pretmets ir pozitīvais likums, ko veidojuši cilvēki ar savām sociālajām institūcijām. Diskusija par dabisko likumu un no tā izrietošajām dabiskajām tiesībām ir cieši saistīta ar Eiropas filozofiskajām tradīcijām, sākot ar antīkajiem domātājiem, cauri kristīgajiem filozofiem un apgaismības laikmetu turpinoties arī mūsdienās – piemēram, universālo cilvēktiesību idejā.
Antropoloģijas diskusiju par dabisko cilvēkā (kas anglofonajā antropoloģijas literatūrā zināma kā nature vs. nurture diskusija) tādējādi var skatīt kā daļu no šīs lielākās tēmas. Tā izriet no pašiem fundamentālākajiem antropoloģijas jautājumiem, piemēram – kas ir cilvēks, kas to raksturo un kā tas atšķiras no citiem dzīvniekiem?
Jautājums par dabisko, protams, nav vienkāršs. Pirmkārt, kāpēc gan mums būtu jāzina, kas ir dabisks un kas nav dabisks? Kas, piemēram, būtu jādara, ja neapgāžami tiktu pierādīts, ka cilvēks kā suga no dabas ir agresīvs un viņam sava agresija ir kaut kur jāizlādē? Vai mums būtu jāsaka: ai, jā, nu tad ļausimies agresijai, jo tā ir dabiska? Vai arī gluži otrādi – balstoties domā, ka cilvēks tieši tāpēc ir cilvēks, ka spēj pārvarēt dabisko sevī, mums būtu ar šo dabisko agresiju jācīnās vai vismaz jāmeklē tai kaut kādi izejas kanāli? (To pašu, protams, var jautāt par agresijas neesamību un vēlmi pēc sadarbības.) Un otrkārt – kā lai mēs zinām, kas ir šis dabiskais un kas ir tas, ko esam radījuši, pareizi vai nepareizi novirzoties no dabiskā vektora? Antropoloģijā ir dažas pieņemtas takas, kurām sekojot var censties risināt jautājumu par kādas iezīmes dabiskumu.
Pa primātu taku
Ideja par dabisko noteikti paredz, ka pastāv arī kaut kas, kas nav dabisks, un cilvēku raksturo šis nedabiskais elements. Varam pieņemt, ka tieši nedabiskais atšķir cilvēku no pārējās dabas, kur nav cilvēcīgā – ir tikai dabiskais. Viens no veidiem, kā šo dabisko uztaustīt, ir skatīties uz "dabas" (proti, ne-cilvēku) pārstāvjiem, salīdzināt tos ar cilvēkiem un, ja kaut kas sakrīt, pieņemt, ka tas arī ir tas dabiskais, bet atšķirīgo norakstīt uz cilvēcīgo, tātad tādu, kas nav dabisks. Galu galā dabiskajam likumam visos laikos un vietās vajadzētu darboties vienādi – līdzīgi kā jebkuram dabas likumam fiziskajā pasaulē.
Šajā sakarā būtu jāatbild uz jautājumu – vai kaut kas līdzīgs ģimenei ir universāli raksturīgs citu sugu vidū? Skaidrs, ka atbilde ir – nē. Sistēma, kur noturīgs pāris gadu no gada audzina kopīgi radītus pēcnācējus, par tiem rūpējoties kopīgi, dzīvajā pasaulē drīzāk ir izņēmums nekā likums. Sistēmas variē no pilnīgas nelikšanās ne zinis, sākot jau ar olšūnu apaugļošanu (kas raksturīga augiem un, piemēram, zivīm vai insektiem un kas, kopumā ņemot, ir izrādījušās ārkārtīgi dzīvotspējīgas dzīvības formas) un beidzot ar savienībām, kurās par pēcnācējiem rūpējas tēvs vai māte atsevišķi vai kopā vai vairāki pieaugušie dažādās kombinācijās. Pat it kā loģiskais un intuitīvi saprotamais Hamiltona likums, kas paredz, ka indivīdi vairāk rūpēsies par sev ģenētiski tuvākajiem indivīdiem, "dabā" uzrāda pārāk lielas variācijas, lai tiešām varētu runāt par kādu likumu. [iii] Atgādināšu, ka mēs joprojām runājam par dzimumvairošanos, bet procesi, kas "dabā" notiek pēc dzimumšūnu saplūšanas, ir pārāk atšķirīgi, lai varētu runāt par vienu noteiktu dabā ielikto pareizo principu. Alternatīva būtu nevis pieņemt, ka dabisks ir viss dabā novērojamais, bet tikai tas, kas atbilst mūsu priekšstatam par pareizo, un viss pārējais automātiski kļūtu par nedabisku novirzi.
Protams, varētu iebilst, ka nevajadzētu runāt par gliemenēm un pat ne par lāčiem, jo cilvēki ir īpaši kaut vai tāpēc, ka pieder pie pavisam citas grupas – primātiem. Diemžēl arī primāti mums nekādi nespēj palīdzēt atbildēt uz šo jautājumu. Neiedziļināšos visā plašajā cilvēku sugai tuvāk un tālāk radniecīgajā primātu jaunās paaudzes audzināšanas pasaulē, [iv] bet pievērsīšos četriem ciešākajiem evolucionārajiem tuviniekiem: orangutaniem, gorillām, šimpanzēm un bonobo.
Paleoantropologi uzskata, ka mūsu vēsturiskās attiecības ar minētajām sugām ir šādas – visas piecas attīstījušās no kopējiem senčiem. Orangutani no šīs grupas atdalījušies pirms aptuveni desmit miljoniem gadu, gorillas – pirms aptuveni deviņiem miljoniem, bet cilvēku, šimpanžu un bonobo kopīgo priekšteču ceļi šķīrušies pirms sešiem miljonu gadu. Savukārt bonobo un šimpanzes sāka veidoties par savstarpēji atsevišķām sugām tikai pirms aptuveni viena miljona gadu. [v]
Diemžēl arī šajā tuvāko "radinieku" grupā nav vienotības sakarā ar iespējamo dabisko kārtību. Orangutanu tēviņi un mātītes satiekas tikai uz pārošanās mirkli. Pēc tam mātītes dzīvo samērā vientuļu dzīvi, bet tolerē savā tuvumā arī citas mātītes, kamēr tēviņi vienatnē klejo džungļos. Gorillas dzīvo nosacītos "harēmos", kuros dominē viens tēviņš un ir vairākas pieaugušas mātītes. Gorillu mazuļu galvenā aprūpētāja ir māte, bet arī tēvs iesaistās samērā daudz – gan rotaļās, gan pieskatīšanā. Tas parasti tiek skaidrots ar grupas radniecisko attiecību noteiktību. Šimpanžu kopienā nav viena dominējoša tēviņa un pārošanās notiek dažādos veidos, proti, "pēc vienošanās". Šimpanžu mātes ir galvenās aprūpētājas, bet mazuļu pieskatīšanā reizēm iesaistās arī tēviņi un pārējie dažādu vecumu šimpanzes. Turklāt nav skaidrs, vai šajā gadījumā priekšroka tiek dota saviem bioloģiskajiem pēcnācējiem. Radnieciskās saiknes ir grūti nosakāmas – vismaz no tēviņu perspektīvas. [vi] Šimpanžu kopienas ir centrētas ap tēviņiem – dzīve griežas ap viņu nereti vardarbīgajām politiskajām rotaļām un cīņu par varu. Kopienu sastāvs ir mainīgs, tēviņi pārvietojas no grupas uz grupu. Bonobo kopienās notiek gluži pretēji – tās ir centrētas ap mātītēm. Arī šīs grupas ir mainīgas, bet šajā gadījumā pārvietojas mātītes – tēviņi ir rotaļīgi un pakļāvīgi, viņu nozīmi un seksuālo veiksmi lielā mērā nosaka tas, cik ietekmīgas ir viņu mātes. Savukārt mātītes veido koalīcijas, ar kuru palīdzību viņas samērā nevardarbīgi, tomēr veiksmīgi dominē pār tēviņiem. Informācijas par dažādu bonobo iesaisti bērnu audzināšanā un auklēšanā ir maz. Tomēr, ņemot vērā, ka šīs sugas pārstāvju seksuālā uzvedība ir nesalīdzināmi brīvāka un daudzveidīgāka nekā šimpanzēm, saskatīt kaut ko līdzīgu apvienībai "tēvs-māte-viņu bērni" ir grūti.
Kopumā tātad var secināt, ka arī tuvāko primātu vidū atšķirības ir ievērojamas. Orangutanu mātītes audzina bērnus vienas, gorillas dzīvo harēma tipa "ģimenēs", kur tēva iesaiste visvairāk atgādina cilvēkiem raksturīgo, bet mums vistuvākie šimpanzes neizrāda nekādu tendenci veidot pastāvīgus pārus, savukārt mātītēm ievērojamu palīdzību sniedz citi grupas locekļi. Cilvēku pieredzes daudzveidība drīzāk varētu liecināt, ka atkarībā no situācijas un sabiedrības cilvēkiem ir raksturīga uzvedība, kas vairāk līdzīga te vienam, te otram no mūsu evolucionārajiem "brālēniem".
Pa kultūru taku
Bet ir vēl viena iespēja, kā meklēt "dabisko". Var atteikties no visai apšaubāmā mēģinājuma norobežot cilvēku no dabas un teikt, ka dabiskā ģimene izriet no cilvēka unikālās dabas, kura raksturo tieši cilvēku un tādējādi to nošķir no visiem iepriekš minētajiem. Bet atkal rodas jautājums – kā gan mēs varētu zināt, kāda ir šī cilvēku daba? Antropologu domu gājiens ir šāds – tam, kas ir cilvēku dabā, būtu jābūt tik fundamentālam, ka tas nemainās laika gaitā un nemainās arī dažādās sabiedrībās. Citiem vārdiem sakot, par daudzmaz cilvēka dabā balstītām mēs varētu uzskatīt tā saucamās kultūru universālijas, kas pastāv visās sabiedrībās. Diemžēl universāliju ir mazāk, nekā sākumā varētu šķist, un – vēl sliktāk mūsu šīsdienas tēmai – "dabiskā ģimene" nav starp šīm universālijām. Tas, ka pašlaik Latvijā notiek strīdi par to, kas īsti būtu jāsaprot ar ģimeni, norāda, ka pat šajā nelielajā sabiedrībā nav vienprātības, turklāt praksē novērojama liela dažādība. Tomēr vēl lielāku dažādību var novērot, skatoties uz tradicionāli vispārpieņemto kopdzīves formu variācijām pasaulē. Ideja par to, ka reprodukcijas process (sākot ar bērnu ieņemšanu un beidzot ar audzināšanas beigu posmu) ideālā gadījumā būtu jāveic tēvam un mātei, kopīgi gādājot par viņu kopīgo bērnu, nebūt nav universāla.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Ziemeļindijas najāru tradīcija, kas pastāvēja gadsimtiem ilgi, līdz izzuda britu koloniālās varas ietekmē. Najāri dzīvoja dzimtas vecāko sieviešu vadītās mājsaimniecībās. Viņu meitas formāli apprecējās ar jaunekļiem no citām dzimtām, kuri vēlāk atgriezās paši savu mātes radu saimniecībā un ar "sievām" un viņu bērniem vairāk sakarus neuzturēja. Tikmēr "sievas" izveidoja īstermiņa seksuālus sakarus ar citiem pieejamajiem vīriešiem. Bērni, kas tām piedzima, piederēja viņu dzimtai, kas par tiem kopīgi rūpējās. Kad mātēm piedzima bērns, viens vai vairāki no viņu pašreizējiem mīļākajiem (kuru kopskaits nereti sasniedza astoņus) formāli uzņēmās paternitāti, bet vienīgais ar to saistītais pienākums bija obligāto dzemdību dāvanu nokārtošana. [vii] Laulātā, bērnu tēva un svarīgāko vīriešu kārtas pieaugušo (mātes brāļu) lomas šajā sabiedrībā bija šķirtas. Vēl vairāk: uz viena bērna paternitāti varēja pieteikties vienlaikus vairāki vīrieši, bet jaundzimušā leģitimitāte bija atkarīga vēl no cita vīrieša, proti, mātes laulātā vīra.
Najāriem ļoti līdzīgu dzīvesveidu vēl samērā nesen piekopa Ķīnā dzīvojošā na sabiedrība. Na mājsaimniecību pamatu veidoja māsu un brāļu kopiena. Vīrieši naktīs apmeklēja citu saimniecību sievietes (sekss radu starpā bija stingri aizliegts) un piedzimušos bērnus audzināja mātes radu grupa. Mātes dzimumpartneru identitāte un loma bērna dzimšanā tika uzskatīta par nesvarīgu. Atsevišķos gadījumos tika svinētas arī kāzas, bet arī šajos gadījumos nemazinājās dzimumsakari ar citiem partneriem. [viii]
Antropoloģijas klasiķis Broņislavs Maļinovskis aprakstījis Trobriānu salu iedzīvotāju [ix] uzskatus – tuvākais un svarīgākais pieaugušais vīrietis bērnam ir viņa mātes brālis, kamēr tās vīrs ir vienkārši mātes vīrs. Mātes vīra uzdevums ir uzņemties pieaugušā vīrieša rūpes par māsas bērnu. Un, protams, trobriāniešu vīrieši, līdzīgi kā daudzās citās matrilineārās sabiedrībās, mantojumu var sagaidīt no mātes brāļa, nevis no mātes vīra.
Raugoties no mūsdienu Latvijas perspektīvas, doma par tēva un mātes ģimeni kā par īpaši labu vai pat ideālu bērnu audzināšanas vidi izskatās teju pašsaprotama, taču tā nav universāli pieņemta. Tā, piemēram, Madagaskarā dzīvojošie merinas stingri nosoda pārmērīgi tuvas attiecības starp vecākiem un bērniem, tāpēc bērniem viņi liek pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar citām ģimenēm – nakšņot un ieturēt maltītes pie tām, ģimenes kopumā uzskatot par antisociālām vienībām. [x]
Skatoties no šo sabiedrību viedokļa, protams, ir visai absurdi runāt par to, ka vīrs, sieva un viņu bērni ir kaut kāda īpaša vienība, nemaz jau nerunājot par to, ka tā pakļautos vienam universālam dabas likumam.
Kā dzīvot tālāk?
Viss augstākminētais nebūt nenozīmē, ka ģimene nepastāv vispār vai ir nepieciešams to demontēt. Tas nenozīmē arī to, ka būtu jāuzskata – reprodukcijas procesā spermatozoīdu un olšūnu loma nav svarīga. Tāpat tas nerada pienākumu visiem latviešiem (ne tikai daļai) sākt dzīvot kā na vai najāriem. Tomēr tas norāda, ka ir kļūdaini runāt par it kā dabiskos likumos balstītu ģimenes ideāltipu, ko veido tēvs, māte un viņu kopīgi radītie bērni, kurus viņi aprūpē un audzina kopīgi. Iemesli, kāpēc viena vai otra sabiedrība ir izvēlējusies konkrētu tolerējamu uzvedību kopumu (proti, tādu, kas netiek uzskatīts par noziegumu – un arī šeit vienmēr ir variāciju iespējas), nav balstīti dabas likumā, bet gan radīti apzinātu vai neapzinātu cilvēcisko izvēļu rezultātā. Visas minētās izvēles ir pierādījušas, ka to piekopēji var šādi dzīvot no paaudzes paaudzē un tas nenoved pie konstantas psiholoģiskas vai demogrāfiskas katastrofas, bet šīs izvēles vienā sabiedrībā laika gaitā var mainīties.
Tas nozīmē arī to, ka atbilde uz jautājumu "kā dzīvot tālāk?" būtu meklējama nevis abstrakta "dabiskuma" vai "pareizuma" argumentos, bet gan daudz fundamentālākās vērtībās, kuru formālā izpausme nav iepriekš definēta. Tas atbrīvo mūs, ļaujot jautāt: "Kāpēc un kā labad mēs dzīvojam tā, kā mēs dzīvojam?" Līdz ar to mēs varam izvēlēties risinājumus, kas nav balstīti definīcijās vai idejās par to, kas patiešām, patiešām ir vai nav ģimene, bet gan izvēlē – kādu dzīvi sev un saviem līdzcilvēkiem vēlamies veidot.
[i] https://satori.lv/event/satori-diskusija-gimenes-nemieri
[ii] https://www.kodoka.lv/saturs/agnese-irbe-piezimes-par-dzivesbiedru-likumprojektu/
[iii] Neiedziļināšos piemēros, bet par dažādām pēcnācēju audzināšanas praksēm pietiekami labu sākotnējo ieskatu sniedz Vikipēdijas ieraksti, piem., https://en.wikipedia.org/wiki/Parental_care, bet, ja ir vēlme iepazīt tiešām detalizētu pārskatu, var ieteikt, piemēram, Royle, Nick J., Smiseth, Per T. un Kölliker, Mathias. 2012. The Evolution of Parental Care. Oxford: Oxford University Press.
[iv] Plašāku ieskatu dažādos veidos, kā audzina pēcnācējus primātu grupas locekļi – gan bioloģiski iesaistītie, gan neiesaistītie –, var gūt, piem., šeit: Boose, Klaree, White, Frances, Brand, Colin, Meinelt, Audra un Snodgrass, Josh. 2018. Infant handling in bonobos (Pan paniscus): Exploring functional hypotheses and the relationship to oxytocin. Physiology and Behavior 193 (July 2017): 154–66. https://doi.org/10.1016/j.physbeh.2018.04.012.
[v] https://www.nature.com/scitable/knowledge/library/primate-speciation-a-case-study-of-african-96682434/
[vi] Bornstein, Marc H. 2019. Handbook of parenting. 3. izd., sēj. 2: Biology and Ecology of Parenting. New York and London: Tylor & Francis. 78.–96. lpp
[vii] Gough, E. Kathleen. 1959. The Nayars and the Definition of Marriage. The Journal of the Royal Anthropological Institute of Great Britain and Ireland 89 (1): 23. https://doi.org/10.2307/2844434.
[viii] Hua, Cai. 2001. A Society Without Fathers Or Husbands. New York: Zone Books.
[ix] Malinowski, Bronislaw. 1922. Argonauts of the western Pacific. London: G. Routledge & sons, ltd.
[x] Bloch, Maurice. 1975. Property and the End of Affinty. No: Marxist analysis and social anthropology, sast. Maurice Bloch, 203–228. London: Malaby Press.
11