Taisnīgums ir viena no mūsu būtiskākajām vērtībām. Filozofs Džons Roulzs savā laikā taisnīgumu nosauca par sabiedrisko institūciju "pirmo tikumu". Un neatkarīgi no tā, ko Roulzs ar to domāja savas teorijas ietvaros, jāatzīst, ka mums bieži vien ir vieglāk atteikties no dažādām mums būtiskām lietām nekā samierināties ar netaisnību. Piemēram, mēs varam samierināties ar nabadzību, bet ar nosacījumu, ka citi neiedzīvojas bagātībā uz mūsu rēķina, mēs varam pieņemt dažādus ierobežojumus mūsu brīvībai kā Covid-19 pandēmijas laikā, bet ne tad, ja daži privileģētie šos ierobežojumus ignorē. Nav vajadzīgs lasīt ētikas grāmatas, lai cilvēks varētu izjust aizvainojumu par netaisnību, turklāt to izjust personiski un emocionāli. Mēs ceram un vismaz cenšamies ticēt, ka netaisnība tiks ātrāk vai vēlāk labota un katrs saņems pēc nopelniem. Šī fundamentālā cerība ir iekodēta mūsu kultūrā daudzos un dažādos veidos, kaut vai pasakās.
Bet ir arī cita sena tradīcija, kas atspoguļojas, piemēram, Ēzopa fabulās (kuras kaut kāda pārpratuma dēļ vēl aizvien tiek uzskatītas par bērnu literatūru). Tur valda nevis taisnīgums, bet cinisks reālisms – kaķis noķer gaili un nāk klajā ar dažādiem skaidrojumiem, kāpēc gailis ir jāsoda, piemēram, tas traucē cilvēkiem gulēt. Gailim izdodas atspēkot visus kaķa argumentus, tomēr galu galā kaķis gaili apēd: "Lai arī cik tev būtu cēlu aizbildinājumu, tomēr neēdis nepalikšu."
Ēzopa mācība nav par to, ka taisnības uz pasaules nav, un šo fabulu krājumā netrūkst arī pastāstu par varmākām, kuri saņem sodu pat tad, ja viņu pretinieki ir šķietami nevarīgi. Drīzāk Ēzops pievērš uzmanību tam, ka cilvēkus vada dažādi motīvi, tai skaitā varaskāre, personiskā labuma meklējumi, atriebības kāre un, galu galā, visiem saprotamā vēlme izdzīvot. Ēzops, aiz kura, visticamāk, slēpjas tautas gudrība, nav īpaši augstās domās par cilvēkiem, bet aicina rēķināties ar to, kādi cilvēki ir īstenībā, nevis vēlamo iztēloties par esošo.
Šī sadursme starp morālo pārliecību un daudziem citiem motīviem nav tikai abstraktu pārdomu un literatūras klasikas iedvesmas avots, bet mūsu ikdiena. Un viena no sfērām, kur šī sadursme regulāri tiek izspēlēta, ir politika. Makss Vēbers darbā "Politika kā profesija un aicinājums" [1] apraksta zināmo dilemmu starp uzskatu un atbildības ētiku politikā. Uzskatu ētika prasa rīkoties atbilstoši principiem, piemēram, darīt tā, lai tiktu panākts taisnīgums. Savukārt atbildības ētika liek pievērst uzmanību tam, ko reālajā situācijā ir iespējams panākt un kādas sekas būs politiskajiem lēmumiem. Tas iet komplektā ar vienu no īpašībām, kurai, pēc Vēbera domām, jāpiemīt politiķiem, – acumēram. Šajā versijā politiķis nevar rēķināties tikai ar to, kā ir pareizi rīkoties vai ko viņš vēlas darīt, bet ar vēsu prātu jānovērtē situācija un jāatrod balanss starp vēlamo, esošo un iespējamo. Tas nenozīmē cinismu, jo galu galā, pēc viņa domām, politiķim ir jāatrod balanss starp uzskatu ētiku un atbildības ētiku, pragmatismu un lietu, par kuru politiķis iestājas un kuras dēļ politikā iesaistās (un tai nevajadzētu būt tikai naudai vai varai). Dzīvē šī daudzo momentu sabalansēšana var izrādīties diezgan sarežģīta. Ņemsim par piemēru karu Ukrainā.
Ukrainas cilvēki šobrīd acīmredzami cieš no netaisnības. Kara nežēlība mums atklājas ar mediju starpniecību un vienlaikus ļoti skaidri un tieši. Viens no jautājumiem, kas visu laiku kopš kara sākuma tiek atkārtots gan Ukrainā, gan ārpus tās: "Par ko?" Putiniešiem ir savs stāsts par netaisnību, kas Krievijai nodarīta, un Rietumu liekulību, bet varu tikai atkārtot vēsturnieces Annes Aplbaumas kādā intervijā teikto (šis nav precīzs citāts) – jā, labi, Rietumi ir liekulīgi un daudz ko izdarījuši nepareizi, bet kāds tam sakars ar ukraiņiem – vai tas attaisno to, ka miljoniem cilvēku dzīve tiek sadragāta un katru dienu jāpiedzīvo prātam neaptverama vardarbība un ciešanas.
Šo netaisnību mēs visi izjūtam, bet cik daudz esam gatavi darīt netaisnības novēršanas labā? Tikko "Euronews" bija sižets par skotu uzņēmumu, kurš ražo tartānu – skotu tradicionālo audumu ar savdabīgo rūtaino musturu – uzņēmums ir uzaudis tartānu ukraiņu karoga krāsās un gatavojas izgatavot kilta svārkus no šī auduma, lai uzdāvinātu tos Ukrainas prezidentam. Protams, tā saucamais "morālais atbalsts" Ukrainai ir svarīgs, un tā nozīmi ir viegli pamanīt, ja iedomājamies situāciju, kad, teiksim, Eiropā neviens nepievērstu uzmanību un neuztrauktos par Ukrainā notiekošo – šādā situācijā kaut vai militārā palīdzība no valdību puses Ukrainai noteikti būtu daudz mazāka. No otras puses – jautājums, vai šāda tartāna aušana ir labākais veids, kā novērst netaisnību. Ukrainas kara laikā daudzkārt ir dzirdēts arī par nevarības sajūtu – tu skaties uz baismām, kas notiek Ukrainā, un jūties bezspēcīgs. Bet, protams, šī bezspēcība ir visai nosacīta, jo galu galā tā ir izvēle – nav šaubu, ka ir daudz kas, ko iespējams darīt, tai skaitā doties uz Ukrainu karot, un ir cilvēki, kuri tā arī dara, tomēr lielum lielajam vairumam, arī daļai no tiem, kuri vārdos iestājas par augstām vērtībām, netaisnības novēršana Ukrainā nav pietiekams motīvs, lai, piemēram, riskētu ar savu dzīvību.
Valsts līmenī ir līdzīgi. Rietumu valstis nepārprotami palīdz Ukrainai, tomēr šai palīdzībai ir acīmredzamas robežas. Protams, tās varētu iestāties par principiem un novērst netaisnību, kura turpinās katru kara dienu. Bet jāsaprot, ko tas nozīmē – tas nozīmē lemt par to, vai, piemēram, Latvijas cilvēki atdod dzīvības par taisnību Ukrainā, turklāt, iespējams, ne tikai armijā dienošie. Rietumvalstu valdībām ir viegli pārmest mazdūšību, bet vai tiešām šo valstu iedzīvotāji ir gatavi iestāties par taisnīgumu šādā līmenī? Ja ne, tad politiķu lēmums balstās tajā pragmatismā, ko apraksta Vēbers, un tā pamats meklējams katrā no mums, ne tikai valdībās.
Es nezinu, kā ir pareizi rīkoties, es tikai gribēju norādīt uz to, ka šī izvēle nav viegla un reālajā dzīvē mēs nevadāmies tikai pēc tā, kas ir taisnīgi, pie tam nav arī tā, ka mēs ignorējam netaisnību, bet drīzāk balansējam starp dažādiem principiem, bezprincipiem, emocijām un interesēm. Mēs šobrīd viegli spriežam par to, kā Eiropai vajadzēja savaldīt Hitleru jau pašā saknē un cik nepareiza bija Minhenes vienošanās, bet arī šobrīd situācija un cilvēku reakcijas nav nemaz tik atšķirīgas.
Un ukraiņi to zina. Viņi, protams, novērtē Rietumu palīdzību, bez kuras ilglaicīga pretošanās Krievijas armijai diez vai būtu iespējama. Un viņi apzinās, ka viņu ciešanas vien varētu izrādīties nepietiekams arguments, lai liktu rietumniekiem iesaistīties vairāk, tāpēc viņi visu laiku uzsver, ka cīnās par mums, tādējādi apelējot pie mūsu vēlmes izdzīvot un pašsaglabāties. Bet viņi atcerēsies, ka Rietumu valstis nepalīdzēja, piemēram, ar to, ko viņi visvairāk lūdza – gaisa telpas slēgšanu, lai gan šo valstu lēmums ir politiski saprotams un diez vai pat varētu būt citāds. Tāpat kā latvieši atceras, ka pēc kara Rietumi viņiem nepalīdzēja, un somi atceras, ka viņiem lielā mērā pret PSRS Ziemas karā bija jācīnās vieniem, tāpat arī ukraiņi atcerēsies, ka Eiropa viņiem palīdzēja piesardzīgi un attālināti. Atliek vien cerēt, ka viņi uzvarēs un tas, ka viņi to būs izdarījuši saviem spēkiem, būs pamats pašapziņai un lepnumam, kas viņiem ļaus radīt tādu valsti, kuru visa Eiropa apbrīnos.
[1] Vēbers, Makss. Politika kā profesija un aicinājums. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
4