Baiba Strautmane "Iksa" komentārā par Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanos no Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles amata raksta, ka "Saeimas ieceltas amatpersonas atkāpšanās nevis korupcijas skandālu, bet pārliecības dēļ Latvijā ir teju gadsimta notikums". Es šo komentāru saprotu kā uzslavu – citur cilvēki atkāpjas pārliecības dēļ, Latvijā reti un, redz, Sanita Upleja-Jegermane to ir izdarījusi, mums tas jānovērtē. Un arī es esmu gatavs atzīt, ka rīcība pārliecības dēļ ir pelnījusi zināmu respektu un ka šāda prakse Latvijā nav īpaši izplatīta, bet tieši tāpēc varbūt mums pietrūkst iemaņu, kā to darīt labi. Manuprāt, Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās nav labs paraugs un mums ir vairāk jāmācās, kā prasmīgi atkāpties pārliecības dēļ.
Portāls "Delfi" citē Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču – viņš aicina neizlikties, ka viss ir kārtībā, nepaslaucīt jautājumus zem tepiķa un atzīst, ka viņam "ir vairāk jautājumu nekā atbilžu". Tieši tā. Man arī. Es Uplejas-Jegermanes atkāpšanās vēstuli izlasīju vismaz piecas reizes, bet tā arī nesapratu to domu gaitu, kas žurnālisti ir aizvedusi līdz secinājumam, ka ir jāatkāpjas. Teksts ir pilns ar puspateiktām norādēm, mājieniem, sak, savējie sapratīs. Un savējie laikam jau saprot. Eksperti un neeksperti spriež par visādām samilzušām problēmām SEPLP, un droši vien tādas tur arī ir, lai gan man ir aizdomas, ka šiem SEPLP un sabiedrisko mediju kritizētājiem nav vienprātības par to, kas ir šīs problēmas, un katra puse iedomājas kaut ko citu un grib kaut ko citu. Lai nu kā, esmu gatavs piemest klāt vēl vienu problēmu – vārīšanos savā sulā, un Uplejas-Jegermanes vēstule, manuprāt, ir šīs problēmas apliecinājums.
No sulas pie putras. Protams, nav tā, ka vēstulē nekas nav pateikts. Vispirms par "Cūku komiksu". Jā, šeit ir izdevies savārīt kārtīgu putru. Varu tikai nojaust notikumu gaitu – māksliniece Gundega Evelone radīja savu tēlu pasauli, mazliet ačgārnu, mazliet sirreālu, ne jokainu, bet tomēr satīrisku, ar kuras palīdzību viņa ilustrēja dažādas aktualitātes. Un tad vienu dienu viņa nolēma ilustrēt Ukrainas karu, un, lai to izdarītu, izmantoja ierasto līdzekli – savu atstrādāto tēlu pasauli. Diemžēl tā bija radīta citiem mērķiem un patiesībā nebija piemērota jebkuras aktualitātes izteikšanai. Kā jau daudzi norādījuši, galvenā atbildība gulstas uz redaktoru, kuram vajadzēja pamanīt, ka zīmējums ir viegli pārprotams. Varbūt neiedomājās, varbūt vispār nepaskatījās, varbūt uzskatīja, ka pārprašana ir lasītāju problēma. Nezinu. Skaidrs, ka tā bija paviršība, kurai nav sakara ne ar vārda brīvību, ne tiesībām jokot, jo diez vai komiksa autore patiešām gribēja kaut ko pateikt par ukraiņiem, attēlojot viņus kā cūkas, vai par kaut ko īpaši smieties. No otras puses, pat niecīga piepūle, lai iedziļinātos tajā, kas un kāpēc ir attēlots, varēja kliedēt aizdomas, ka šeit tiek izsmieti ukraiņi. Skaidrs, ka daļa skatītāju nepiepūlējās vai nevēlējās piepūlēties, bet īsti neticu, ka Upleja-Jegermane ir viena no šiem skatītājiem.
Upleja-Jegermane norāda, ka nesaprot, kāds sabiedrisko mediju misijai sakars ar cilvēku attēlošanu cūku veidolā, kas liek domāt, ka viņa iebilst pret šāda komiksa publicēšanu vispār, ne tikai pret konkrēto zīmējumu, bet tā tiešām būtu iejaukšanās mediju redakcionālajās izvēlēs un saturā, ko SEPLP nav tiesīga darīt. Vēl parādās atsauce uz citātu no filmas "Grēku nožēlošana" par ceļu, kas neved uz templi, bet kas ar to domāts? Kādā nozīmē sabiedrisko mediju ceļš ved vai neved uz templi? Ja doma ir, ka sabiedriskajiem medijiem ir jēga tikai tad, ja tie mūs ved uz kādu iepriekš zināmu patiesību, tad būtu labi, ja Upleja-Jegermane pateiktu, kurp sabiedriskajiem medijiem jāved cilvēki un kāpēc tieši "Cūku komikss", nevis "Midsomeras slepkavības" mūs aizvedis neceļos, un tāpēc prasa tūlītēju atkāpšanos. Turklāt "templis" jau var būt vide vai process, teiksim, izteiksmes līdzekļu daudzveidība, kā runāt par aktualitātēm, un platformas došana ne tikai piejaucētiem, bet arī "nepareiziem" komiksiem noteikti var būt viena no sabiedrisko mediju darbības formām.
Tā ka man atliek divas versijas. Viena, ka Uplejai-Jegermanei ir kādas plašākas zināšanas par paviršībām sabiedrisko mediju redakcionālajā kultūrā un "Cūku komikss" tiešām, kā viņa norāda, ir bijis pēdējais piliens, bet tad būtu jāpasaka vēl daudz kas – "Cūku komikss" ir detaļa, turklāt nevaru iedomāties, ka Upleja-Jegermane būtu kaut kā tieši atbildīga par šo konkrēto komiksu. Kas tad ir tās nesakārtotās lietas sabiedriskajos medijos, kas Uplejai-Jegermanei liek justies atbildīgai? To būtu vērts zināt ne tikai pašiem medijiem un padomes cilvēkiem.
Otra versija. Uplejas-Jegermanes tekstā daudzkārt atkārtojas taisnošanās, ka viņa nevar teikt vienu vai otru lietu, jo aizvien ir SEPLP locekle un SEPLP nedrīkst komentēt sabiedrisko mediju saturu un redakcionālo politiku. No kā var secināt, ka viņa vēlas komentēt šo saturu un politiku. Izklausās, ka viņu neapmierina ierobežotā loma, kas atvēlēta SEPLP. Ļoti ceru, ka šī versija ir aplama.
Skaidrs, ka SEPLP ir sava veida kompromiss starp trim principiem, kuri viegli neturas kopā – pirmkārt, sabiedrībai būtisks saturs, kurš nav komerciāls, otrkārt, sabiedrības intereses, treškārt, preses neatkarība un vārda brīvība. Starp otro un trešo saspīlējums ir pastāvīgs. No vienas puses, demokrātijai nāk par labu, ja politiskā vara nekontrolē medijus un mediji kalpo gan kā atsvars politiskajai varai, gan kā tās uzraugs. No otras puses, ja sabiedriskie mediji ir sabiedrības uzturēti, tad uz kāda pamata mēs neļaujam sabiedrības vairākumam kontrolēt arī to, kas un kā medijos tiek vēstīts? Ja tauta maksā par komiksu, tad kāpēc tauta nevarētu būt arī mākslas kritiķe, kura izvērtē, vai zīmējumi ir "forši" vai "neforši"? Līdzsvaru starp šiem principiem ir grūti nosargāt, bet SEPLP struktūra ir būvēta tieši tā – tajā ir dažādu politisko spēku pārstāvji, tai skaitā Saeimas un prezidenta, bet struktūra neļauj kādam viegli dominēt un, piemēram, vienas politiskās partijas interesēs kontrolēt sabiedriskos medijus.
Es šaubos, ka Upleja-Jegermane iebilstu tam, ka sabiedriskos medijus vajadzētu pasargāt no tiešas viena politiska spēka varas un tā izpratnes par to, kas ir templis, uz kuru visi jāved. Tomēr gribot vai negribot viņas atkāpšanās aktualizē jautājumu, vai politiķiem nevajadzētu vairāk iejaukties sabiedriskajos medijos. "Tur tak nav kārtības, un viņi paši netiek galā, skaidrs, ka nepieciešama palīdzība!" Katrā ziņā var redzēt, ka troksnis, ko radījusi žurnālistes atkāpšanās, ir sadzirdēts un interesenti sāk pulcēties – vismaz, lai izlūkotu, kas notiks tālāk.
Upleja-Jegermane skaidro, ka atkāpusies, jo viņas viedoklis par krievu valodas lietojumu sabiedriskajos medijos nesakrīt ar pārējo divu padomes locekļu viedokli. Bet tas ir dīvains pamatojums. SEPL padome nav rokgrupa, no kuras izstājas, ja nesakrīt viedoklis par to, kāda stila mūziku spēlēt. Šie cilvēki pārstāv sabiedrības intereses sabiedriskajos medijos, sabiedrisko mediju intereses sabiedrībā, un, ja viņu viedokļi nesakrīt, tad tas tikai atspoguļo sabiedrības un mediju neviendabību. Padomes locekļu uzdevums ir diskutēt, mēģināt citam citu un sabiedrību pārliecināt un pieņemt lēmumus. Tas, ka tavam viedoklim citi nepiekrīt, nav nekas patīkams, bet tas arī nav nekas ekstraordinārs. Jājautā: uz ko tad žurnāliste cerēja, kad pieņēma šo amatu?
Te gan jāpiebilst, ka Uplejas-Jegermanes teksts norāda uz vēl vienu versiju par atkāpšanās iemesliem – nesaskaņas pašā SEPLP. Vēstulē ir izteikti mājieni par to, ka vieni strādā vairāk par citiem u.tml. Atkal mazliet atgādina rokgrupu, nevis Saeimas ieceltu padomi. Patiesībā tas pats sakāms par krievu valodas jautājumu – Uplejas-Jegermanes tekstā tas pasniegts kā triju cilvēku attiecību jautājums: lūk, viņi divi man, trešajai, nepiekrīt, tāpēc es vairs nevaru ar viņiem kopā strādāt vienā istabā.
Ko lai saka? Cerēsim, ka no šī gadījuma būs arī kādi ieguvumi. Sabiedrisko mediju lietas acīmredzami vēl nav izrunātas. Ir, ko kārtot. Cita lieta, ka daudzi jautājumi šeit prasa pārdomātu rīcību, balansa meklēšanu, iedziļināšanos niansēs, bet vismaz diskusijas iesākums neliecina, ka uz kaut ko tādu ir pamats cerēt.
0