Ideja veidot podkāstu "Normāla ģimene", turklāt piešķirt tam eksperimentālu veidolu – ļaut pāriem sarunāties bez moderatora, bez konkrētiem jautājumiem, kuri dzītu sarunu uz priekšu, – radās pēc tam, kad šāgada sākumā "Satori" tika publicēta mana sleja – saruna ar vīru Pjotru.
Bija 1. janvāris, pagājuši teju divi gadi, kopš bijām kļuvuši par dēla vecākiem, tāpēc šķita: ir piemērots brīdis, lai atskatītos uz to, kā mums ar to gājis. Saruna, kuru ierakstīju, protams, atšķīrās no ikdienišķas tērzēšanas pie rīta kafijas krūzes, bet tā, manuprāt, izdevās ļoti atklāta un tieša, spieda atbildēt uz grūtiem jautājumiem un bija pārsteigumu un komisku atziņu pilna (vai mēs tiešām esam līdz galam vienojušies, ka mums būs vēl viens bērns, vai tomēr šī tēma jāpārrunā vēlreiz?).
Doma par šādu sarunas formātu uzreiz iepatikās arī manai nu jau kolēģei Martai Hercai, kurai ir bagātīga podkāstu veidošanas pieredze ("Miers ar tevi" un "Es esmu skaista" Latvijas Radio "Dokumentārijā", kā arī "MUŠA"), un Latvijas Radio podkāsta "Dokumentārijs" producentei Justīnei Savitskai, tāpēc vienojāmies veidot podkāstu, kura pamatā būtu pāru – šoreiz tieši vecāku – savstarpējās sarunas.
Gribējām panākt intīmu gaisotni, kas klausītājam liktu justies tā, it kā viņam nejauši būtu radusies iespēja noklausīties pavisam privātu sarunu. Taču papildus tam mums bija vēl cits mērķis: ar šo saturu nedaudz "atšķaidīt" informatīvo vidi, kurā dominē viens naratīvs par "normālu ģimeni" – ka tā sastāv tikai no diviem laulībā dzīvojošiem pretējā dzimuma vecākiem, kuriem ir vismaz divi bērni un māte (ar prieku, neapšaubot šo dzimumlomu sadalījumu) uzņemas lielāko daļu rūpju par bērniem un mājas uzturēšanu, kamēr tēva pamatatbildība ir ģimenes finansiālā nodrošināšana.
"Melnā tirgus" eksperiments
2014. gadā man bija iespēja piedalīties "Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu Melnā Tirgus Nr.16" ("Blackmarket for Useful Knowledge and Non-Knowledge No. 16") veidošanā. "Melnais tirgus" bija vācu kuratores Hannas Hurcigas projekts, kurš "Rīgā 2014" – Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmā – tika veidots sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu.
Katram "Melnajam tirgum" bija atšķirīga tēma (mūsējā bija "Uzlabots, salabots un beigts ķermenis"), taču kopīgs formāts: interaktīva instalācija, viens vakars milzu telpā, kura laikā apmeklētāji var uz pusstundu individuālai sarunai rezervēt kādu no 60 pieaicinātajiem ekspertiem – māksliniekiem, filozofiem, antropologiem, medicīnas, vides un citu jomu pētniekiem.
Mani projektā aicināja iesaistīties galvenokārt tāpēc, ka tolaik viena no manām akadēmiskajām interesēm bija bioētika – praktiskās ētikas apakšnozare, kas vienkāršojot skar gan uzlabota, gan salabota, gan beigta ķermeņa problemātiku. Tā mēs ar amerikāņu mākslinieci Sāru Luisu kļuvām par projekta pētniecēm: mūsu uzdevums bija atrast, uzrunāt un pārliecināt "Melnajā tirgū" piedalīties 60 ekspertus, kā arī sarunās ar viņiem identificēt specifisko apakštēmu, kas varētu kļūt par vienu no tirgus stāstiem – eksperta sarunu ar kādu no apmeklētājiem.
Sākotnēji mūsu, projekta pirmreizējo veidotāju, izpratne par "Melno tirgu" bija visai teorētiska – bijām iepazinušās ar pieejamo informāciju un, tiekoties ar potenciālajiem ekspertiem, rādījām viņiem fotogrāfijas no iepriekšējiem "Melnajiem tirgiem", bet viņu mulsums spoguļoja mūsējo: ko mēs īsti no viņiem gribam? Satikām sirds ķirurgu, morga vadītāju, zinātniskās fantastikas fanu, patoloģiskās anatomijas speciālisti, entomologu, dziedātāju, kapraci, neiroķirurgu, transhumānistu, etnomuzikologu un daudzus citus, un tieši viņu it kā starp citu izstāstītie stāsti un pieredze mums pašām ļāva labāk saprast, kāpēc te esam. Jo vairāk ekspertu piekrita piedalīties, jo izaicinošāks kļuva darba process, jo vairāk tas sāka atgādināt sarežģītu puzli, kuru mums uzdots salikt – jo vairāk aizrāvāmies, noticējām "Melnā tirgus" maģijai un sākām saprast tā jēgu.
Ļoti līdzīgas sajūtas pēc šiem deviņiem gadiem manī izraisīja podkāsta "Normāla ģimene" veidošana. Arī šoreiz dalībnieku uzmeklēšana, pārliecināšana, kopīga viņu stāsta veidošana, līdz galam nezinot, kāds būs rezultāts un kā tas viss sastiķēsies kopā, ietvēra sevī zināmu fake it until you make it komponenti. Vai mūsu ideja par to, kāpēc kādam no pāriem jāpiedalās šādā podkāstā, saskanēs ar rezultātu – viņu privāto, mums ierakstīšanas brīdī nedzirdamo sarunu? Un vai tiešām jāsaskan? Eksperimentāls, manuprāt, bija ne tikai izvēlētais formāts, bet viss projekta veidošanas process, līdz pat pēdējam mirklim nezinot, kāds būs iegūtais materiāls.
Ko nozīmē "dažādu ģimeņu"?
Podkāstā aicinājām piedalīties ļoti atšķirīgas ģimenes – līdzās pāriem, kuriem ikdienā tradicionālās normalitātes definīcijā iekļauties ir vieglāk, bija arī poliamors pāris, nesen šķīries pāris, kur abi joprojām uzskata sevi par "normālu ģimeni", viendzimuma pāris, kas arī pēc šķiršanās kopīgi audzina divus bērnus, kā arī vecāki, kas dalījuši bērna kopšanas atvaļinājumu un savus uzskatus par dzimumu vienlīdzību nebūt neslēpj.
Viens no komentāriem, kas tika publicēts pie mediju ziņas par podkāsta tapšanu, bija: "Ko nozīmē "dažādu ģimeņu"? Ģimene ir tikai viena, tajā ir vīrs un sieva ar bērniem." Lai gan šim apgalvojumam, visdrīzāk, bija cits mērķis, tomēr šķita dīvaini, ka vēl arvien kāds nav informēts par Centrālās statistikas pārvaldes "svaigākajiem", 2021. gada tautas skaitīšanā iegūtajiem datiem, proti, ka "izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļā vecāka ģimene – 24% ģimeņu ir viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem". Tikmēr precēta pāra ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem ir 16,3%, kam, protams, var pieskaitīt arī pārus nereģistrētā kopdzīvē ar nepilngadīgiem bērniem – vēl 3,5%.
Nepārsteidza, ka vismaz līdz šim visvairāk kritikas un aizvainojošu komentāru izpelnījās podkāsta trešā sērija, kurā sarunājās poliamorais pāris – Elīna un Aigars. Viņi uz sarunu bija uzaicinājuši arī Elīnas bijušo vīru Artūru, ar kuru Elīnai ir trīs kopīgi bērni, kamēr Artūram ir jauna draudzene Ieva, ar kuru viņam ir viens kopīgs bērns. Abus pārus nesaista seksuālas attiecības (Elīnas un Aigara attiecības ir atvērtas, bet Artūra un Ievas – ne), bet visi četratā audzina četrus bērnus, kurus uzskata par visiem kopīgiem.
Aprunājoties ar Elīnu un Aigaru pirms sērijas ieraksta un, vēl jo vairāk, pēc ieraksta noklausīšanās, sapratu, ka viņi patiešām ir lieliska, ļoti labi funkcionējoša ģimene, kurā visi pieaugušie meistarīgi attīstījuši veselīgas komunikācijas spēju un kurā, ņemot vērā, ka tajā aug četri mazi bērni, katram pieaugušajam ir iespēja gūt vajadzīgo atelpu, kā arī pabūt divatā kā pārim, kamēr otrs pāris rūpējas par visiem bērniem.
Man kā maza bērna mammai jau labu laiku ir bijis skaidrs – bērna audzināšana pat ar vienlīdz iesaistītu partneri bieži vien izsmeļ, turklāt "stafetes nodošana" otram vecākam tāpat nedod tik ļoti nepieciešamo iespēju pabūt kopā divatā. Tieši tāpēc šāds četru vecāku modelis mūsdienu sabiedrībā, kur trūkst paaudžu kopābūšanas un "ciema" koncepta realizācijas dzīvē, šķiet īpaši vilinošs.
Vienā brīdī sajutos ļoti nelāgi par to, cik milzīgam tiešsaistes naida vilnim savas cītīgās pierunāšanas rezultātā esam pakļāvušas šos lieliskos cilvēkus – viens ir, kad tevi pašu nomētā ar vārdu dubļiem, bet pavisam kas cits, kad tas notiek ar cilvēkiem, kurus esi iegrūdis skatuves starmešos. Aprunājāmies ar Elīnu, bet viņa mūs nomierināja: šādus komentārus viņi jau sen nelasa, savukārt privāti viņai atsūtītas neskaitāmas pozitīvas, arī taujājošas ziņas – cilvēki interesējas par ētisku poliamoriju un atvērtu attiecību konceptu, bet līdz šim nav raduši iespēju par to bez nosodījuma ar kādu parunāt...
"Kāda jēga cīņai, kas jūs personīgi neskar?"
Arī tiešsaistes diskusijās, protams, bija sastopami gan pozitīvi komentāri, gan asākas viedokļu apmaiņas, un viena tāda man īpaši palikusi prātā. Kāda sieviete piedāvāja, manuprāt, ļoti foršu un iekļaujošu ģimenes definīciju, netieši arī paskaidrojot, ka "jocīgus" ģimenes modeļus aizstāv ne jau savās interesēs: "Man kaut kā sanācis, ka man nav bijušo, joprojām esmu laulībā ar savu vīru, kuru iepazinu, kad man bija 20. [..] Kā jau teicu – seksa partneri ne vienmēr ir ģimene. Ģimene, manuprāt, ir cilvēki, kuri viens par otru rūpējas, atbalsta viens otru un mīl viens otru."
Pretī viņa no citas sievietes saņēma šādu atbildi: "Tad jau nesaprotu, par ko Jūs īsti cīnāties, ja reiz esat tāda pati parasta ģimene kā lielākā daļa no mums. Kāda jēga šai cīņai, kas Jūs personīgi nekādi neskar?" Lasot šo komentāru, šķita, ka man beidzot izdevies piekļūt tā dēvētās "tradicionālās ģimenes" aizstāvju domu gājiena pašai esencei: ja reiz tas neattiecas uz tevi personīgi, kāpēc uzstāj uz citādā tiesībām eksistēt? Kāda velna pēc tev vajadzīga iekļaujoša sabiedrība, kurā visi jūtas droši? TEV taču jau tagad ir labi!
Bet vai tad mēs visi laiku pa laikam nejūtam šo vilinājumu – būt smējēju, nevis apsmieto rindās? Arī man, heteroseksuālai, precētai sievietei ar otro bērnu ceļā, taču būtu viegli pazust mīkstā un pūkainā normālībā, tālu prom no "cīņas, kas mani personīgi nekādi neskar"... Izņemot tad, ja vēlēšos runāt par piedzīvotu seksuālu uzmākšanos. Vai par dzemdībās vai intīmajās attiecībās piedzīvotu vardarbību – ja vien neesmu gatava, ka liela daļa sabiedrības paudīs nostāju: "Pati vainīga."
Vai ja heteronormatīvā vidē būšu gadiem nodzīvojusi laulībā ar vīrieti un pēkšņi atskārtīšu, ka esmu iemīlējusies sievietē. Vai ja man piedzims bērns ar atšķirīgu seksuālo vai dzimtes identitāti, vai ja uzzināšu, ka homoseksuāla ir mana māsa, brālis vai tuvākais draugs. Vai ja mans partneris iemīlēsies citā cilvēkā, bet es vēlēšos attiecības saglabāt un mēs abi būsim ar mieru izmēģināt, vai spējam dzīvot ētiskās poliamorās attiecībās.
Es nezinu, kāpēc sieviete, kura rakstīja: "Kāda jēga cīņai, kas jūs personīgi neskar?" – ir tik droša, ka nekad neko no augstāk minētā nepiedzīvos. Varbūt viņa ir nolēmusi, ka, ja arī piedzīvos, nekad par to nerunās, nesalūzīs zem notiekošā nastas, ātri izraus lieko un nepareizo no savas dzīves kā pūstošu zobu un aizies, atpakaļ neatskatoties. Vai varbūt jau ir piedzīvojusi un nav bijis, kam to uzticēt, varbūt kāds līdzīgā veidā no savas dzīves izrāvis viņu, liekot saprast, ka reālajā pasaulē tas tā nestrādās. Bet strādā, un kā vēl, un man šis projekts deva mazu, mirdzošu iespēju piedzīvot mazdrusciņ no tā visa – no pasaules, kādā es vēlos dzīvot.
0