Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
05.01.2023

Agras saruna ar vīru Pjotru 2023. gada 1. janvārī

Komentē
6

Agra: Ir pats gada sākums, pagājuši gandrīz divi gadi, kopš piedzima mūsu dēls. Vai tu vari pastāstīt, kas tev no šiem diviem gadiem visvairāk palicis atmiņā? Varbūt vēlies atskatīties vēl tālākā pagātnē – arī uz grūtniecības posmu?

Pjotrs: Grūtniecības posms man šķita lielisks; protams, pirmie mēneši, kad tu piedzīvoji nelabumu, bija grūtāki. Bet pēc tam viss bija ļoti jauki, un neko negatīvu par šo posmu neatceros. Tad piedzima Jašs... Tagad, pēc diviem gadiem, ir grūti atsaukt atmiņā sliktos brīžus; tos jau mēs cenšamies aizmirst un saglabāt tikai labās atmiņas.

Agra: Tu centies aizmirst vai tas vienkārši notiek?

Pjotrs: Man šķiet, ka tas notiek automātiski, vismaz man tā ir. Bet es atceros smago posmu, kad tev bija pēcdzemdību trauksme un depresija un tu nespēji atrast savu vietu jaunajā situācijā.

Agra: Principā viss pirmais gads, vai ne?

Pjotrs: Nē, man šķiet, ka tik slikti visu pirmo gadu nebija.

Agra: Kad, tavuprāt, situācija uzlabojās?

Pjotrs: Nebija tāda konkrēta brīža, kad palika labāk, bet pirmie mēneši, protams, bija vissmagākie. Palaikam man šķita, ka palikšu gan ar bērnu, gan sievu, par kuru jārūpējas, jo tu juties tik slikti.

Agra: Man šķita, ka tev likās, ka es kādā brīdī aizbēgšu prom.

Pjotrs: Arī šāda doma man pāris reizes ienāca prātā, kad bija tiešām traki un tu raudāji un kriti panikā, un man neizdevās tevi pārliecināt, ka viss varbūt nav tik traģiski, kā tev šķiet. Tā bija tāda bezpalīdzības sajūta, un man šķita, ka tu varētu neizturēt un aiziet. Bet pati bērna aprūpe, man šķiet, nevienā brīdī nebija tik grūta, izņemot, protams, naktis, kad nedabū normāli izgulēties, bet tajā pašā laikā ir visi šie skaistie mirkļi, kas dzīvi padara izturamu, nē, vienkārši jauku, patīkamu.

Agra: Tajā laikā tu bieži teici, ka tas ir manā prātā, ka patiesībā ar Jašu nav tik grūti, kā man šķiet...

Pjotrs: Man šķiet, ka tas ir tavs raksturs: tu gribi visu kontrolēt un saplānot tā, lai viss notiktu pēc grafika, tev katrā sīkākajā dzīves aspektā nepieciešams atrast loģiku – vienkārši, lai spētu turpināt. Un, lai cik ļoti es neapbrīnotu šādu tiekšanos pēc kārtības dzīvē, man šķiet, ka ir svarīgi saprast, ka ir situācijas, kurās vienkārši jāļaujas notiekošajam un jācenšas to izbaudīt, nevis nepārtraukti ar kaut ko cīkstēties.

Agra: Man šķiet, ka mana reakcija Jaša dzīves pirmajā gadā ir pierādījums tam, ka es iepriekš līdz galam nesapratu, ka ir lietas, ko nav iespējams kontrolēt vai iegrozīt tā, kā vēlies. Tā bija diezgan šokējoša atskārsme – kā gan esmu varējusi nodzīvot 30 gadus un nekad neesmu to aptvērusi. Protams, arī iepriekš viss ne vienmēr notika tā, kā es vēlējos vai biju ieplānojusi, bet es vienmēr varēju no nepatīkamas situācijas aiziet. Varbūt tā ir tā atšķirība.

Pjotrs: Jā, un no būšanas par vecāku aiziet nav iespējams vai vismaz aiziet nav tik vienkārši. Un varbūt pēkšņā atskārsme – ka ir kāds enkurs, kas tevi šeit tur, – arī bija tā biedējošā. Ja esi viens, tad vienmēr vari aiziet, sākt ko jaunu, fokusēties uz sevi. Bet, ja mīli bērnu, tad kaut kādā veidā jāspēj turpināt.

Agra: Man palicis atmiņā konkrēts posms, kad sāku justies labāk; atmiņa, protams, var būt nepilnīga, un, atkal un atkal sev to atkārtojot, var sākt veidoties neprecīza aina. Ap Jaša pirmo dzimšanas dienu es vēl jutos drīzāk slikti nekā labi, bet aktīvi sāku virzīties uz krūts barošanas beigšanu, un tas izdevās negaidīti labi. Viņš pieņēma to, ka pakāpeniski ar krūti tiek barots aizvien mazāk, un, kad viņam bija gads un viens mēnesis, mēs jau bijām to pārtraukuši pilnībā. Es uzreiz nopirku lidmašīnas biļetes uz Rīgu, kur piecas dienas pavadīju aktīvā darbā. Tad sākās karš Ukrainā, un nākamajā dienā, 25. februārī, es atlidoju mājās, te bija arī tava mamma, kas bija atbraukusi palīdzēt pieskatīt Jašu. Tas manā atmiņā palicis kā pagrieziena punkts. Mūsu prātos bija karš, sajūta, ka jādara kas jēgpilns, kopā ar "My First Year Too" projekta kolēģēm uzsākām ziedojumu vākšanu Ukrainai un... Protams, ar bērnu saistītā fiziskā slodze nemazinājās, bet krūts barošanas beigšana un iespēja pabūt fiziski prom noteikti mazināja to sajūtu, ka esmu ieslodzīta.

Pjotrs: Laikam jau barošana ar krūti, šis fiziskais kontakts un vajadzība būt nepārtraukti pieejamai, var radīt sajūtu, ka esi krātiņā. Un, protams, zīdīšanas pārtraukšana sniedz brīvības sajūtu, jo vari kaut kur aizbraukt uz vairākām dienām un nekas slikts tāpēc nenotiek.

Agra: Mani sajūsmināja sajūta, ka beidzot esmu aizvietojama – un es apzinos, ka daudzas mātes nevēlas būt aizvietojamas, ka viņas izbauda šo mātišķības īpašo statusu. To es sapratu pēc tam, kad par šo tēmu rakstīju pagājušā gada Mātes dienā, kad kritiski aplūkoju tādus izteikumus kā "Māte ir visa pasaule", "Māte ir viss", "Māte ir vissvarīgākā" un piedāvāju apsvērt iespēju, ka turēšanās pie šāda veida pārliecības mātēm nemaz nenāk par labu – toreiz saskāros ar diezgan lielu sieviešu pretestību. Bet man tiešām šķita lieliski beidzot būt par tādu pašu vecāku kā tu – tādā ziņā, ka tagad jebkurš no mums var veikt jebkādu ar bērna aprūpi saistītu darbību. Jutu, ka nav vairs tā milzīgā spiediena, kas bija sākumā, kad, pirms bērns vēl bija sācis ēst jebkādu papildu ēdienu, visa viņa izdzīvošana gulstas uz maniem pleciem.

Pjotrs: Es īsti nezinu, kā tas viss darbojas, jo bieži vien redzu, ka, no vienas puses, sievietes vēlas partneri, kurš iesaistās bērnkopībā, bet tajā pašā laikā nereti kļūst greizsirdīgas, ja tēvam kaut kas padodas labāk vai konkrētās situācijās bērns dod priekšroku tēvam. Un arī ar tevi es to reizēm piedzīvoju: kad Jašs vēlas vairāk būt kopā ar mani vai apskaut mani, man šķiet, ka tu jūties nodota. Tāpēc man liekas, ka sievietes mēdz būt nedaudz privātīpašnieciskākas, ja runa ir par partneriem vai bērniem; viņas vairāk tiecas uz šo ekskluzivitāti, un, iespējams, tam ir sakars ar tevis jau pieminēto mātes lomu, kura sabiedrības acīs, vismaz Polijā un Latvijā noteikti, joprojām ir daudz nozīmīgāka par tēva lomu. Bet es par to negribu daudz domāt: man patīk laiks, ko pavadu ar Jašu, viņš nāk pie manis tad, kad viņam tas ir vajadzīgs, un tā ir laba sajūta. Un tas nekādā veidā nav pret tevi. Viss vienkārši notiek tā, kā tam būtu jānotiek, un es necenšos stāties tev ceļā.

Agra: Tas, ka tu tā jūties, manī rada milzīgu vainas sajūtu, jo patiesībā esmu ļoti laimīga par to, kāds tu esi kā tēvs, un es nekad negribētu likt tev domāt, ka tev jābūt mazāk iesaistītam. Tieši šo iesaisti es ļoti vēlos! Jā, dažreiz man ir sajūta, ka Jašs tev dod priekšroku. Protams, es gribētu, lai mēs esam vienlīdzīgi kā vecāki, bet šobrīd man šķiet, ka es esmu nedaudz mazāk vienlīdzīga. Un tas reizēm ir mazliet sāpīgi, bet es saprotu: ja tā tiešām ir, tad tas ir noticis manis pašas rīcības rezultātā – varbūt tāpēc, ka es ar viņu pavadu mazāk laika, varbūt mana bērnkopības stila dēļ. Un es zinu, ka viņš mani mīl – viņš to izrāda pietiekami bieži, bet, ja viņam tuvāks tomēr esi tu, tad man ar to jāiemācās būt mierā. Es domāju, ka tas tiešām ir pilnīgi normāli – nav nekā briesmīga tajā, ka viens vecāks ir mazliet tuvāks. Te jau runa ir tikai par pieauguša cilvēka ego, nevis par kaut ko, kas nāktu par sliktu bērnam. Kamēr vien viņš ir laimīgs un viņa vajadzības ir apmierinātas, tam nevajadzētu būt nozīmei.

Pjotrs: Tam tiešām nav nozīmes. Un es neesmu eksperts, kurš varētu to analizēt un izskaidrot, bet, godīgi sakot, man nešķiet, ka Jašs man dod priekšroku; kad es redzu, kā viņš skrien pie tevis, es jūtos ļoti labi, man nešķiet, ka kaut kas ir ne tā, kā vajadzētu.

Agra: Te droši vien runa ir vairāk par sabiedrības attieksmi – tēviem vienmēr ir nācies pieņemt to, ka māte taču ir bērnam vissvarīgākā...

Pjotrs: ...kamēr viņi var dot bērnam tikai tik, cik grib. Vai tik daudz, cik no viņiem tiek prasīts.

Agra: Vai tik daudz, cik viņiem atļauj dot. Bet sievietei ir paredzēts būt šai arhetipiskajai mātei, devējai, visai pasaulei, un, ja bērns tevi neizvēlas, jāsāk domāt, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā.

Pjotrs: Jā, tas ir ārējs spiediens, un ticu, ka tad, ja realitāte nesaskan ar šīm ekspektācijām, tas negatīvi ietekmē daudzu cilvēku dzīvi. Bet kā tad tam būtu jāizskatās – ja jau sievietes arī šajā sfērā tomēr tiecas uz vienlīdzību?

Agra: Sanāk kā tajā teicienā: she wants to have her cake and eat it too. (Abi smejas.) Bet, ja nopietni, šīs pretrunas visvairāk var pamanīt diskusijā par bērna kopšanas atvaļinājuma obligāto dalīšanu, kas Latvijā stājas spēkā jau no šī mēneša. Kad par to sāka runāt, šķiet, 2021. gada vasarā, es domāju, ka mēs, visas mātes, tagad virtuāli saskandināsim šampanieša glāzes, lai nosvinētu, bet tā izrādījās visai naiva iedoma – ļoti daudz sieviešu izteica ārkārtīgi lielu neapmierinātību ar gaidāmajām pārmaiņām. Laikam jau muļķīgi justies tik šokētai. Ņemot vērā, cik ilgi sievietes tikušas ierobežotas šajā mājas un ģimenes sfērā, acīmredzot ir izveidojusies šī īpašumtiesību sajūta pār to. Respektīvi, no daudzajiem komentāriem varēja noprast: sievietes uzskata, ka bērna tēvs dara to, ko viņas tam liek vai ļauj darīt.

Pjotrs: Jo viņš pats nezina, ko darīt, un kādam tas jāpasaka.

Agra: Viņš nezina, jo, kamēr viņš ir darbā, māte kļūst par bērnkopības eksperti...

Pjotrs: Mājas menedžeri.

Agra: Jā. Un tēvs dara tikai to, ko viņam uzdod darīt. Un šķiet, ka šī doma – ka asistenta vietā tev varētu būt otrs līdzvērtīgs vecāks – daudzām sievietēm ir visai nepieņemama.

Pjotrs: Bet vīrietim šī šaurā loma neļauj būt normālam, sevi cienošam un līdzvērtīgam partnerim.

Agra: Pirms pāris gadiem Latvijā tika veikts pētījums [1], kura rezultāti vēstīja, ka Latvijas sabiedrība – gan vīrieši, gan sievietes – tēvus uzskata galvenokārt par atbalsta funkcijas veicējiem ģimenē, kuriem bērna aprūpes jautājumos līdz galam neuzticas ne sievietes, ne arī viņi paši.

Pjotrs: Jājautā, kāpēc tas joprojām turpinās mūsu it kā modernajā pasaulē. Es domāju, ka problēma ir tajā, ka arī bērni redz šādu lomu sadalījumu ģimenē, savu vecāku attiecībās, un, ļoti iespējams, šo modeli nokopē arī savā pieauguša cilvēka dzīvē. Meita, iespējams, vēlēsies arī savā ģimenē realizēt "mājas menedžeres" lomu un atradīs partneri, kurš šajā modelī iederēsies un neiebildīs pildīt nelīdzvērtīga vecāka lomu – tēvs, kurš reizēm tikai "pieskata" savus bērnus.

Agra: Es vēlos nedaudz pievērsties bērnkopības stilu tēmai. Man bieži liekas, ka neesmu īsti piemērota šim bērna dzīves sākumposmam un varbūt man labāk izdosies mātes lomu pildīt vēlākajos gados, kad mēs vairāk runāsimies, darīsim kopā dažādas lietas un vajadzēs viņam palīdzēt skolā. Šobrīd mana sistemātiskā pieeja, šķiet, biežāk izpaužas manā neelastībā, nespējā pielāgoties pārmaiņām situācijā, kamēr tava pieeja ir pavisam cita: tu vairāk paļaujies uz intuīciju, savām emocijām, pieņem notiekošo, ļaujies pārmaiņām, strikti neturies pie noteikumiem.

Pjotrs: Man šķiet, ka nav pareizi uzskatīt, ka visi cilvēki piedzimst ar dotībām būt par vecākiem vai ka mēs visi tam esam vienlīdz piemēroti. Ir cilvēki, kas tam ir ļoti piemēroti, bet man šķiet, ka mums abiem, arī man, tas nav vislielākais talants, vai ne? Un tas ir normāli, tas nav nekas briesmīgs, tu tāpat šo lomu pildi vislabākajā sev iespējamajā veidā. Arī tad, ja kaut kas noiet greizi, tu uzreiz to pamani un centies labot. Man šķiet labi un pareizi, ka tu savu lomu saskati vēlākā posmā, kur tu vari palīdzēt bērnam ar dažādām prasmēm un interesēm, iepazīstināt viņu ar mākslu un klasisko mūziku, ko jau esi sākusi darīt. Man nav kaut kādu īpašu dotību būšanā par vecāku, bet es zinu, ka bērnam ir vajadzīga mīlestība un atbalsts. Un tas ir būtiski gan agrā bērnībā, gan vēlāk – jo mūs sagaida tik daudz problēmu, kuras nāksies risināt ar mīlestību un atbalstu! Tas, ko iemācījos, audzinot savu vecāko dēlu, kam tagad ir jau 20, ir šī vienkāršā patiesība – dot mīlestību un atbalstu. Nekas daudz jau nav vajadzīgs.

Agra: Vai ir kaut kas, ko tu ar šodienas prātu un pieredzi toreiz būtu darījis citādi?

Pjotrs: Droši vien nebūtu pircis "PlayStation". (Abi smejas.) Es nedomāju, ka būtu ko darījis citādi. Man šķiet, ka ir svarīgi uzbūvēt noturīgas attiecības ar bērnu. Mans dēls joprojām var pateikt: "Tēt, es tevi mīlu!", "Tēt, man tevis pietrūkst!", viņš man stāsta par saviem plāniem, un mēs runājam par viņa problēmām un bažām. Iespējams, es viņam neiemācīju kaut kādas prasmes, viņš nevēlējās spēlēt mūzikas instrumentus, bet mēs kopā slēpojām, burājām, makšķerējām. Laiks, ko pavadījām kopā, veidoja mūsu attiecības. Kopīgo interešu atrašana ir panākumu atslēga – tā, lai neviens netiek spiests darīt to, ko nevēlas. Protams, ir situācijas, kur jābūt uzstājīgam, piemēram, mācībās, un tas var radīt vilšanos. Ja tavs bērns kaut kādās jomās nav tik spējīgs, kā tev gribētos, šī vilšanās ir ļoti smaga pieredze; tu nevēlies to izrādīt, bet tā tur ir, un bērns to jūt.

Agra: Tu minēji, ka vajag atrast kaut ko kopīgu, un, man šķiet, tieši tāpēc es šobrīd tik ļoti esmu fokusējusies uz Jaša iepazīstināšanu ar klasisko mūziku. Protams, no vienas puses man tā šķiet objektīvi brīnišķīga un vērtīga padarīšana, kurā man ir pieredze, ko varu censties nodot tālāk, bet galvenokārt es laikam vēlos atrast ko tādu, ko varam darīt kopā un kur es varētu būt tiešām klātesoša ar patiesu interesi. Jo man ir bail, ka šādu ar bērnu kopīgu jomu man citādi ir gaužām maz.

Pjotrs: Un ir lieliski, ka tev šī joma tagad ir, jo bērni ļoti ātri pamana, ja vecāki nav klātesoši kopīgajās aktivitātēs.

Agra: Es redzu, ka viņam mūzika ļoti patīk, viņam ir lieliska ritma izjūta, viņam patīk rotaļāties ar tiem spēļu instrumentiem, kas mums ir, dejot līdzi, kad skatās video ar baleta izrāžu fragmentiem un poļu vai latviešu tautas dejām... Bet es gribu vēl nedaudz parunāt par atšķirīgajām pieejām bērnkopībai. Man šķiet, ka trakākais mūsu gadījumā ir miegs un tā organizēšana, it īpaši naktīs, kad mums reizēm ir bijuši atšķirīgi uzskati par to, kā labāk viņu nolikt gulēt. Man gribas visu organizēt sistemātiski, turēties pie apņemšanās, kas, iespējams, izrādās neefektīva, kamēr tu esi pielaidīgāks – gatavs atmest apņemšanos, lai bērns aizmieg bez turēšanas rokās vai noguļ visu nakti savā gultiņā, ja sajūta par to kādā brīdī nav laba.

Pjotrs: Ja kaut kas šķiet nepareizi, ja katra ķermeņa šūniņa saka: šādi nevajag darīt, tad tam ir jāklausa. Es nespēju ilgi klausīties bērna raudāšanā. Un, ja tev ir grūti viņu nolikt gulēt vai kaut kas ilgstoši nesanāk, vienkārši jāļauj otram vecākam pārņemt stafeti. Man šķiet arī, ka bērns sajūt tos brīžus, it īpaši vakarā vai naktī, kad kāds no vecākiem nav īsti klātesošs – ka vēlies viņu ātri nolikt gulēt, lai varētu darīt kaut ko citu. Tādā gadījumā tas, manuprāt, būs vēl ilgāks process, jo bērns negrib būt viens, viņš grib, lai vecāks ir ar viņu. Es šo kopābūšanu ar bērnu padaru par savu prioritāti, un tad tas kļūst vieglāk, pat tad, ja, piemēram, gulētiešana paņem stundu vai vairāk; es neciešu no tā, ka bērns man atņem šo laiku. Ar ikvienu bērnu dažādos vecuma posmos būs šie brīži – slikta nakts, saslimšana, galvas vai zobu sāpes; kaut kā šī attieksme ir jāiedabū savā prātā un arī sirdī. Ir bijuši brīži, piemēram, kad tu neesi mājās, bet man ir plāns ar Jašu aizbraukt pie vecākiem. Man ātri jāsakrāmē mantas līdzi ņemšanai, lai varētu izbraukt tieši laikā uz viņa diendusu, bet viņš sajūt, ka kaut kas ir ne tā, sāk čīkstēt un nelaiž mani vaļā. Rodas liels stress, viņš sēž gultiņā un raud, un es apsveru viņu tur uz brīdi tā arī atstāt, lai aizskrietu sakrāmēties. Bet tad es saprotu, ka mums nav par visām varītēm kaut kur jābrauc vai jādara tas tieši šajā laikā, es mierīgi apsēžos viņam blakus, un viņš nomierinās piecu minūšu laikā.

Agra: Bērna miegs man ir ļoti smaga tēma, ar ko joprojām netieku galā. Es nekādi nespēju nonākt šajā prāta stāvoklī tā, lai man būtu pacietība ļaut tam paņemt tik daudz laika, cik tas prasa. Citās situācijās es to tā neizjūtu – es saprotu, ka viņš ir mazs bērns un šajā attīstības posmā ir lietas, kuras vienkārši nevar gaidīt; viņš nevar īsti izdarīt neko nepareizu – viņš gluži vienkārši rīkojas kā bērns. Bet, ja man jāpavada bezgalīgi ilgs laiks, cenšoties nolikt viņu gulēt, es jūtu, ka man uzmācas šī šausmīgā nepacietība, sajūta, ka dzīve izslīd man starp pirkstiem, ka viņš ir ielauzies "manā laikā"...

Pjotrs: Bet tas nav īsti tavs laiks, vai ne? Tagad tāda "tava laika" īsti vairs nav, tāpat kā nav "mana laika", tas pieder viņam.

Agra: Tas laikam ir kaut kas, ko es nespēju īsti saprast vai pieņemt, par to liecina arī manas ķermeniskās reakcijas, spriedze, kas mani pārņem. Laikam jau es joprojām savā prātā izspēlēju tādu kā "dots pret dots" darījumu: es tev došu to un to, bet sev paturēšu šo... Un man šķiet: jo vairāk es to daru, jo vairāk viņš pārbauda manas robežas.

Pjotrs: Jā, man šķiet, ka tu ļoti centies pasargāt savas robežas, šo vietu, kas ir tikai tev, un viņš tajā ielaužas... Bet varbūt tam tā jābūt, varbūt mums jāļauj bērniem būt iesaistītiem visos savas dzīves aspektos.

Agra: Tam es galīgi nevaru piekrist! Ir jābūt kaut kādām jomām, kas ir tikai mūsējās; tādas vienkārši ir – darbs, kāds brīdis vakarā, kad atgūties no dienas, mūsu attiecības, laiks, ko gribam pavadīt tikai divatā...

Pjotrs: Bet neesi pārsteigta, ka viņš grib būt visur klātesošs: viņš taču pie pirmās iespējas arī skrien pie tava datora un spaida podziņas, jo ir redzējis tevi to darām, tāpēc viņam tas šķiet interesanti.

Agra: Jā, tas viss, protams, ir normāli: mēs strādājam mājās, viņš ir šeit ar auklīti, un mēs varam laiku pa laikam satikties un samīļoties – tas pat ir ļoti jauki. Bet skaidrs, ka, lai strādātu, mums ir nepieciešams kaut kāds laiks tikai sev! Bet varbūt tā doma par "sava laika" neesamību drīzāk nozīmē, ka jebkurā brīdī var notikt kaut kas, kas tevi atrauj no savām darīšanām un aizrauj pie bērna.

Pjotrs: Pavisam drīz viņš nospraudīs arī savas robežas, un tad mums pietrūks tā laika, ko pavadījām visi trīs kopā. Atkal būsim mēs divi un viņš savā istabā, cenšoties dot mums tik maz, cik vien iespējams (abi smejas) – tā ka izbaudi, kamēr ir iespēja!

Agra: Vai tev šķiet, ka mums vajadzēja pabūt ilgāk divatā, pirms radīt bērnu?

Pjotrs: Tāds jau vispār bija sākotnējais plāns – dzīvot visu dzīvi divatā. (Smejas.)

Agra: Nezinu, man doma par bērnu parādījās jau diezgan agrīnā attiecību posmā.

Pjotrs: Man šķiet, ka ar bērniem ir tāpat kā ar attiecībām – tu kā vīrietis domā, ka tev ir kaut kāda ietekme uz notiekošo, bet patiesībā sievietes izvēlas mūs – vismaz man šķiet, ka tu izvēlējies mani. Un tas pats ar bērniem.

Agra: Tu vienmēr teici: "Tu atradi mani."

Pjotrs: Jā, tu mani atradi, un man ar to bija visai mazs sakars. (Abi smejas.) Man ir grūti saprast, kāpēc lai 47 gadus vecs vīrietis atkal domātu par bērnu radīšanu, atteiktos no visiem hobijiem brīdī, kad kaut kas jau ir sasniegts un dzīve kļuvusi nedaudz vieglāka. Vienmēr ir daudz iemeslu, lai neradītu bērnus. Bet tas notika. Un, kad tevi atrod sieviete un tu viņu mīli un vēlies, lai viņa ir laimīga, iespējams, ka bērns ir tas, kā tajā pietrūkst. Kad tu biji stāvoklī, es baidījos, ka vēl neko īsti nejūtu pret šo bērniņu – domāju: kas ar mani nav kārtībā? Bet, līdzko Jašs bija klāt, pakāpeniski atritinājās visas šīs sajūtas, kas kļūst aizvien stiprākas, kad mazulis sāk pārvērsties par īstu cilvēciņu ar savu personību. Bērna dzīves sākumā tu tikai dzēs ugunsgrēkus – bērniņš kliedz, kad grib ēst un jāpabaro; jānomaina pamperis un tamlīdzīgi. Bet tas tik strauji mainās!

Agra: Nu tad varbūt mums vajadzētu vēl vienu?

Pjotrs: Atkal – tas pats stāsts. Tā ir tava ideja. (Abi smejas.) Un tas būs tāpat – es atkal nespēju iztēloties šo cilvēku, kuru es, protams, ļoti mīlētu, un šobrīd liekas: kāpēc izjaukt to, kas mums ir? Mums ir puika, kuram tūlīt būs divi gadi un kurš drīz ies uz dārziņu, varēs mācīties slēpot, un mēs palēnām varētu atgūt savu dzīvi! Bet tu gribi doties atpakaļ pie pamperiem, negulētām naktīm, zīdīšanas problēmām un visa tā, ko sev līdzi atnes zīdainis...

Agra: Man nav ne jausmas, kā šī gribēšana strādā. Es biju pārliecināta, ka otrajā reizē jau nu gan es zināšu un labāk sapratīšu, kas šai vēlmei ir pamatā – bet tā nav! Man šķiet, ka tā pašos pamatos ir iracionāla vēlme, kuru tu pēc tam centies racionalizēt, atrast sakarīgus iemeslus, bet tieši šīs pamata iracionālās vēlmes dēļ tu nekad nevari kļūt gudrāks, kā biji pirmajā reizē. Un, kad šī vēlme rodas, ir jāatbild, vai arī es, protams, varu uzkavēties izvēles neizdarīšanas stadijā, līdz beidzas mans reproduktīvais posms un tas vienkārši vairs nav fiziski iespējams. Man šķiet, tā bija mūsu vecmāte, kura teica: "Ja tev šī ideja ienāk prātā, tad ir gandrīz neiespējami no tās tikt vaļā." Gandrīz kā no Inception. (Abi smejas.) Man sāk likties, ka viņai varētu būt taisnība: ja ienāk prātā, vai nu darīsi vēlreiz, vai dzīvosi šaubās, līdz kamēr tas vairs nebūs iespējams.

Pjotrs: Vai varbūt viņa vienkārši cenšas iegūt vairāk pastāvīgo klientu! (Abi smejas.) 

Agra: Tev ir vēl kaut kas, ko pateikt nobeigumā?

Pjotrs: Nu, man vajadzētu apsvērt savu vecumu – man jau ir 50 gadu...

Agra: Pēdējais laiks ķerties klāt!

Pjotrs: Varbūt īstākais brīdis izbeigt! (Abi smejas.)

Agra: Bet mums taču ir forša ģimene, vai ne?

Pjotrs: Jā, protams, un es esmu ar to ļoti laimīgs. Bet mani mazliet māc bažas, redzot to, cik ļoti grūti tev ir sadzīvot jau ar viena bērna atņemto laiku.

Agra: Jā, bet es šo divu gadu laikā esmu profesionāli izdarījusi tik daudz kā nekad agrāk. Šī situācija mani ļoti mobilizē un ļauj reizēm paveikt šķietami neiespējamo. Protams, tas bieži ir uz fiziskās labbūtības un nervu šūnu rēķina, bet tā nav tikai produktivitāte – tā ir arī pati mātišķības tēma. Jā, iespējams, ka darbs kaut ko atņem bērnam, jo tas ir tik visaptverošs, vismaz domu līmenī tas ielaužas arī ārpusdarba laikā – bet bērna ierašanās man ir ārkārtīgi daudz devusi radošās izpausmes ziņā.

Pjotrs: Tev jā... (Abi smejas.)

Agra: Vai šī pieredze arī tev kaut ko ir devusi, vai arī tu tiki izvēlēts un tagad tikai plūsti pa straumi?

Pjotrs: Man šķiet, ka ar Jašu esmu daudz vairāk nobriedis, un, protams, šoreiz būšana par tēvu atšķiras no pieredzes pirms 20 gadiem. Toreiz es biju ļoti fokusējies uz savu darbu, un bērns bieži šķita kā traucēklis. Es vēlāk bieži esmu jutis kaunu un nožēlu par to, ka bērnu laiku pa laikam atraidīju. Viņš centās ielauzties manā "telpā", kad kolēģi vai priekšnieks šķita svarīgāki, viņš atskrēja no skolas un ļoti vēlējās ko izstāstīt, bet es tikai noteicu: "Ne tagad, man vispirms kaut kas svarīgs jāizdara!" Tagad ir otrādi. Man ir kāds darba video zvans, Jašs pamostas no diendusas un ieskrien pie manis, un, pat ja es runāju ar vadītāju vai klientiem, es viņu paņemu klēpī, un man ir skaidrs, kas ir mana prioritāte. Tā laikam ir lielākā atšķirība, lielākais ieguvums. Es esmu mierīgāks. Un tomēr arī tagad, kad auklīte pēc darbadienas beigām dodas mājās, nav viegli "samazināt ātrumu" – tu to ļoti labi pati zini. Kad tu pēc darbadienas sastopies ar bērnu un tev jāpievēršas aplīšu zīmēšanai vai grāmatai, kur kurmītis cep plūmju kūkas, sajūta ir tāda pati, kā samazinot ātrumu līdz 60 km/h uz ātrgaitas šosejas. Liekas, ka esi pavisam apstājies. Ir grūti visu izdzēst no prāta un pievērsties šīm šķietami mazajām lietiņām un problēmām. Bet neviens nav ideāls. Ir tā, kā ir, un man šķiet, ka Jašs ir laimīgs bērns un viņam ir paveicies.

Agra: Paldies tev!


[1] Klāvs Sedlenieks, PhD, Rīgas Stradiņa universitāte, Kristīne Rolle, MSc, Rīgas Stradiņa universitāte: no pētījuma "Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē"

Tēmas

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!