Par izrādi "Tēvs klusums" Liepājas teātrī (režisors Valters Sīlis, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce).
Ne tikai tēvs
Režisors un jaunieceltais Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos Valters Sīlis savu stāšanos vadošā amatā atzīmē ar Rasas Bugavičutes-Pēces lugas "Tēvs klusums" iestudējumu. Ja nezina, ka stāsts autorei ir ļoti personisks un konteksts – ģimenisks, pirmajā mirklī šķiet, ka lugas nosaukumā vīd kāda reliģiska konotācija. Lugā Tēvs ir tēvs ne tikai bioloģiskā izpratnē. Viņu var uztvert arī kā norādi uz Dievu – dzīvības pirmsākumu un visspēcīgu, visuresošu autoritāti – vai veidu, kā cieņpilni mēdz uzrunāt priesteri vai domāt par skolotāju. Turklāt darbības personu sarakstā Tēvs ir vienīgais, kurš līdzīgi kā ekspresionisma lugās tiek apzīmēts ar bezvārda sociālu lomu. Var jau būt, ka šāda pārpersoniska un pārcilvēciska asociācija nemaz nav tik ļoti nevietā, jo lugas galvenajai varonei Maijai tēvs ir eksistējošs, bet fiziski klāt neesošs "lielums". Tāpat kā Dievs.
Cilvēks ir vientuļa sala
Lugas stāsts sākas brīdī, kad Maija ierodas uz sava tēva, slavena kordiriģenta, jubilejas svinībām, kas viņai izvēršas brīžam mulsinošu, brīžam sāpīgu pagātnes lappušu inventarizācijā. Un apstiprinājumā tam, ka ir tā, kā ir. Tēvam ir plaša sirds, kurā atrodas vieta koristiem, ceļojumiem, sunim, vairākām sievām un bērniem un epizodiski, garāmejot – arī ārlaulības meitai Maijai. Bet viņai tik ļoti gribētos būt līdzdalīgai tēva dzīvē.
Nekādus attiecību dziļurbumus vai liktenīgus notikumu pavērsienus luga nepiedāvā. Toties piedāvā atjautīgu formu – kora koncertu kā atmiņu "mašīnas" iedarbinātāju – un tik ļoti atpazīstamu, personiskas pieredzes izaudzētu sajūtu, ka (pretēji kā savulaik iecienītā Zimmela romāna nosaukumā [1]) cilvēks tomēr ir vientuļa sala. Ikviens ir "ieslodzīts" savā dzīvē, un tā tikai reizumis saskaras vai pārklājas ar citu dzīvēm.
Valters Sīlis arī šoreiz apliecina, ka ir teicams sava aroda meistars, kurš no autores sarūpēto iespēju citrona prot izspiest sulu līdz pēdējai lāsei. Lugā ierakstītās kordiriģenta jubilejas svinības režisoram pašas pateikušas priekšā izrādes žanru – koncerts un balle – un līdz ar to arī uzbūvi. Izrādes pirmo daļu veido kora mūzikas priekšnesumi, ko izpilda īsts koris "Laiks", savukārt otrajā daļā seko lustīga iedzeršana un dejas. Loma uzticēta arī mums, skatītājiem – mēs esam ne tikai izrādes, bet arī koncerta publika un vēlāk – banketa viesi. Reizē iesaistītie un malā stāvoši vērotāji. Starp citu – Maija, ko atveido Agnese Jēkabsone, ir viena no mums. Aktrise izrādes sākumā sēž skatītāju zālē, un viņas balss mikrofona pastiprinājumā ļauj mums dzirdēt Maijas domas, kuras nervozi klejo amplitūdā starp divām diametrāli pretējām vēlmēm – būt neredzamai un tapt ieraudzītai.
Maestro Tēvs
Māksliniece Ieva Kauliņa skatuves tukšumā novietojusi kora podestus, ko var viegli pagriezt ap savu asi, pavēršot pret publiku ainas norises vietas, piemēram, kultūras nama izstāžu zāles vai dāmu tualetes sienu. Uz podestiem pakāpjas koris, kura rindās "iefiltrēti" aktieri: Kintija Stūre, Agnija Dreimane, Madara Kalna, Kārlis Artejevs, Hugo Puriņš, Gatis Maliks. Programmiņā var iepazīties ar koncerta repertuāru: tautasdziesmu apdarēm un pāris klasikas darbiem – "Mēness starus stīgo" un "Lauztās priedes" –, no jaunākiem laikiem – "Ar dziesmu dzīvībā". Kora diriģente Ilze Balode un kormeistars Krišs Pozemkovskis paliek "aiz kadra", jo izrādē koncertu diriģē maestro Tēvs – Ģirts Krūmiņš.
Neņemos spriest par aktiera diriģēšanas prasmēm, bet profesionāli netrenētām ausīm liekas, ka skan labi. Ģirta Krūmiņa klātbūtne izrādē ir viena no centrālajām intrigām. Plašākai publikai aktiera aiziešana no JRT, domājams, bija negaidīta, tāpat kā apņemšanās pilnībā saraut saites ar skatuves mākslu. Tomēr kopš šķiršanās no JRT Krūmiņš ir piedalījies dejas izrādē "Pāru terapija" un reflektējis par savām attiecībām ar teātri un pašam sevi stāvizrādē "Vientuļās planētas sala".
Kāda atblāzma no aktiera privātās un profesionālās biogrāfijas nāk līdzi arī šajā izrādē. Tādā nozīmē, ka Ģirts Krūmiņš no pieredzes zina un saprot, kā būtu varējusi justies tēva nepieņemtā, bet arī neatstumtā Maija. Varbūt tāpēc viņa ne bez pašironijas radītajā tēlā – komunikablajā, kā ūdenszāle kustīgajā un ar cilvēkiem nemitīgā enerģijas apmaiņā iesaistītajā vitālajā diriģentā – jaušama vientulības ēna. Maestro kūsā no aktivitātes pārmēra un baidās no miera un klusuma pauzēm. Laikam jau, lai nebūtu jāsajūt vientulība. Ģirts Krūmiņš šo slavena mākslinieka spožā apmetņa slēpto oderi ļauj samanīt ar lielu smalkjūtību. Kā, piemēram, abpusēji neveiklajā epizodē, kad viņš, tiekoties ar meitu, steidzīgi inventarizē koncertbraucienu iespaidus – visādi rosās, kāpelē pa podestiem, cilā un pāršķirsta fotoalbumus, lai tikai nebūtu jārunā par būtisko. Vai citkārt – mulsi ielūkojas meitai sejā, uzzinājis, ka viņai (kas to būtu domājis!) labāk patīk dejot, nevis dziedāt.
Kolektīvais ķermenis
Koncerta programma lugā un līdz ar to arī izrādē šķiet izveicīgi sastādīta. Emblemātisko "Jāņu vakaru" izrādes sākumā ļauts noklausīties pilnā apjomā, bet turpmākās dziesmas izskan fragmentāri, kalpojot kā atslēga Maijas attieksmei pret pagātnes notikumiem vai nenotikumiem. Katrs skaņdarbs izgaismo kādu lappusi meitas un tēva sadrumstalotajās, laikā un telpā izkaisītajās attiecībās. Katrā priekšnesumā ielaužas Maijas atmiņas, ko Agnese Jēkabsone atklāj vai nu monologā, vai saspēlē ar kori un tajā "iefiltrētajiem" aktieriem.
Koris, šķiet, izrādes veidotājus nav interesējis kā notikumu vērtētājs, izskaidrotājs vai paredzētājs. Citiem vārdiem – kā kolektīvās augstākās gudrības iemiesotājs. Koris izrādē drīzāk uzlūkojams kā kolektīvs ķermenis – tā dalībnieki ir vienādi ģērbti un kustas vienā ritmā, ko diktē mūzika un diriģenta žesti. Šis kolektīvais ķermenis reaģē uz apkārtējās vides kairinājumiem, pagriežot galvu vienā un tajā pašā virzienā, reizēm nogarlaikojies iesnaužas, citkārt nošu partitūras vietā kopā ar Maiju pārlapo žurnālu, kurā publicēta intervija ar viņas tēvu. Tajā pašā laikā kora dalībnieku individualitātes nav izšķīdinātas un sapludinātas ar pārējiem. Prožektora gaismas stars ik pa laikam no koristu rindām izceļ kādu seju, lai ļautu tās īpašniekam/īpašniecei izpausties ar solo numuru – dziesmā, pieredzes stāstā vai reakcijā uz aktuālo situāciju. Tieši koris izrādē vislabāk atklāj dialektiku starp vientulību un būšanu kopā ar citiem.
Jutīgā kameras acs
Nezinu, vai tas ir nolūks vai sakritība, ka Maija ir Maija: indiešu filozofijās – ilūzija, šķitums. Iespējams, šis vārds izsaka to, ko, autoresprāt, meita nozīmē Tēvam. Agneses Jēkabsones Maija ir slaida, lokana, zēngalviņā apcirptiem, tumšiem matiem, tērpusies zaļā bikšu kostīmā. Ar Ģirtu Krūmiņu aktrisi saista pat kāda vizuāla līdzība – staltajā augumā, iegarenajā sejas ovālā. Agneses Jēkabsones Maija ir tā kameras acs, caur kuru mums jāredz notikumi. Acs ir jutīga, bet ne pārjutīga.
Aktrisei Maijas fiziskajā eksistencē izdodas padarīt ieraugāmu cīņu starp emociju uzplūdiem un veselā saprāta atvēsinošo iedarbību. Viņa, šķiet, nemitīgi meklē vietu telpā – starp skatītājiem, starp koristiem vai tukšajā teritorijā starp abām šīm grupām. Un nekur neatrod platformu, lai nodibinātu kontaktu ar tēvu. Ja nu vienīgi iztēlē. Tīri vai žēl, ka autore nav lugā ierakstījusi vēl kādu epizodi, kas ļautu Maijai gluži kā bērnu rotaļā izspēlēt vairākus variantus savām attiecībām ar tēvu. Pirmā cēliena fināla aina, kurā Maija iztēlojas dažādas tēva reakcijas, saņemot meitas apsveikumu jubilejā, ne tikai liecina par aktrises humora izjūtu un pašironiju, bet arī piešķir situācijai apjomīgumu un psiholoģisku dziļumu. Mēs tiekam ievesti Maijas dvēseles interjerā, kur drūzmējas dramatiski, histēriski un sirsnīgi risinājumi. Tomēr – dzīvē kā arvien notiek pavisam citādi.
Tuvplāni
Izrādes pirmā – koncerta – daļa met skatu pagātnē, izgaismojot visus tos dziesmu uzjundītos momentus, kuros Maija ir cerējusi nodibināt kontaktu ar tēvu, savukārt otrajā – balles – daļā eksplicēta tagadnes situācija, no kora kopības izceļot ārā konkrētas individualitātes, tostarp Maijas pusmāsu Madaru, tēva sievu Līgu un vēl dažas diriģentam pietuvinātas personas. Šie tuvplāni ļauj iepazīt citu, no Maijas subjektīvi aizvainotās attieksmes atšķirīgu skatījumu uz Tēvu un viņa kaislīgo, dzīves kāro dabu.
Koncertu vada un balli pieskata kultūras nama direktore Regīna. Anda Albuže radījusi gluži apburošu kvintesenci no visām iespējamām kultūras namu vadītāju uzvedības klišejām – sākot ar dzejas citēšanu un nemitīgo piebildi "ja tā var teikt" un beidzot ar ondulēto matu akurāto sakārtojumu, sudrabpelēko izejamo kleitu un manierēm, ko caurstrāvo slavenajam diriģentam adresēta nevīstoša pielūgsme.
Taču īstā balles norises un viesu savstarpējo attiecību režisore ir Ineses Kučinskas Līga – diriģenta aktuālā sieva. Nemitīgas steigas un rosības pārņemta, viņa pat miera stāvoklī ar visu augumu šķiet traucamies uz priekšu kā sprintere pirms starta. Līgas nepārprotami nolasāmo lepnumu par to, ka liktenis tieši viņai ir lēmis būt galvenajai "nacionālās vērtības sargātājai", papildina misijas apziņa – salabināt, sakārtot diriģenta plašo cilvēku saimniecību tā, lai visiem un, pirmkārt, jau maestro būtu labi. Par spīti tam, ka visiem labi nekad nemēdz būt.
Virsdiriģents un Maijas mātes savulaik ignorētais pielūdzējs Ringolds lugā, šķiet, iecerēts kā arguments Maijas mātes pievilcībai, kuru Tēvs nav mācējis novērtēt, un vienlaikus kā pierādījums Tēva spējai uzminēt un atraisīt slinkā studentā snaudošo talantu. Uzdevums būt par platformu, kurā sastopas Maijas tēva un mātes personību nospiedumi, liekas tikpat grūts, cik shematisks. Tomēr Kaspara Goda Ringoldam, balles pārtraukumā kopā ar Maiju uzvelkot dūmu, izdodas radīt apjausmu par pieredzes briedinātu patiesību – ja no dzīves nevar dabūt to, ko grib, jāņem, ko tā dod. Šķiet, līdzīgos ieskatos ir arī iznesīgā Maijas pusmāsa – Lauras Jerumas Madara, kuras emocionālā savaldība un atturība vilinoši kontrastē ar minisvārku atsegtajām modeles cienīgajām kājām smailpapēžu laiviņās.
No balles kņadas izolētos tuvplānus vērot ir interesanti, jo varam uzpazīt atšķirīgus, spilgtus cilvēku tipus un dzīves uztveri, tomēr nekur tālāk par hrestomātiskajām atziņām, ka "cilvēki ir dažādi" un "dzīvē mēdz notikt visādi", tie neved.
Disciplīna un haoss
Toties abu izrādes daļu – koncerta un balles – savietojums ir pat ļoti vispārinājumu rosinošs gan no mizanscēnu izkārtojuma, gan no horeogrāfijas viedokļa. Iepretī koncerta disciplīnai un ritmiskumam balle reprezentē grupas, kopienas sairšanu, izjukšanu individualitāšu neritmiskajā haosā. Kora koncerta un balles pretmetīgums vislabāk ļauj saprast antropoloģisko nepieciešamību, kas liek indivīdiem veidot kopienu un vienlaikus censties saglabāt savu individualitāti. No koncerta tērpiem un unificētās uzvedības atsvabinātie koristi raujas pie mikrofona, lai teiktu cildinājuma runas jubilāram un stāstītu par savām izjūtām, pa ceļam noskaidrojot savstarpējās attiecības. Emocionāls aizkustinājums šajās izpausmēs mijas ar uzdzīves prieka lēkmēm.
Maijai balles stihija tēlojas kā sirreālas, mēmas norises. Viņas apziņai tās slīd garām kā zivis akvārijā. Dejotāji, klausoties pārējai publikai nedzirdamu mūziku, plūstošā, drusku spocīgā, drusku komiskā palēninājumā ļaujas Kristīnes Brīniņas asprātīgi horeografētam dejas solim. Vai arī – negaidot no skatuves kreisās puses uz labo un pēc tam atkal atpakaļ uz ritenīšiem lēni kā laiva aizslīd garš banketa galds, pie kura sasēduši dzīrotāji. Brīžam kustība sastingst pavisam, veidojot tablo jeb dzīvo bildi, lai atkal sašķīstu bezmērķīgi līksmā burzmā. Tā vien liekas, ka Maijas subjektīvais skatījums Tēva "lielajai dienai" atņem jēgu un nozīmību, pārvēršot to gaistošā vīzijā.
Par klusumu
Tēvs teic, ka, viņaprāt, visskaistākā mūzika ir klusums. Bet izrādes pasaulē klusums nav tikai skaņas ierāmēts laika nogrieznis. Klusums ir arī metafora – metafora Tēva intereses trūkumam par meitu, viņa nespējai (negribēšanai?) nodibināt kontaktu. Klusums ir laika kategorijā "pārtulkota" telpa – metafora tālumam, ko Maija Tēva jubilejas vakarā cerējusi pārvarēt. Izrādes finālā viņa cauri skatītāju zālei dodas prom, ar troksni aizcērtot durvis. Mēģinājums tuvāk būt ir izgāzies. Vai atkal jāsāk no tālienes?
[1] Zimmels, Johanness Mario. Cilvēks nav vientuļa sala. Rīga: Liesma, 1981.
0