Politiskus skandālus raksturo tas, ka publikai jātic uz vārda tam, ko saka viena no iesaistītajām pusēm.
Apmēram divdesmit gadus esmu ļoti pietuvināti vērojis Latvijas politiskos procesus. Skaidrības labad jāpiebilst, ka šis posms ir beidzies vienkārša iemesla dēļ – ja manu viedokli neuzklausa, neredzu jēgu tērēt tam laiku. Tomēr būtiskais ir kas cits – absolūto vairumu no redzētā, dzirdētā un secinātā es, kā saka, tiesas zālē juridiski pārliecinoši apstiprināt nevarētu. Atmiņā spilgti iespiedies šāds gadījums: vienā no Vecrīgas kafejnīcām netālu no parlamenta ienāk Saeimas deputāts. Ievēlēts no Latgales, bet pašreizējā sasaukumā viņa nav. Pēc brīža ienāk kādas vadošas energokompānijas vadītājs. Abi sasveicinās. Apmēram piecas minūtes klusējot sēž pie viena galdiņa mazliet man aiz muguras, tad uzņēmējs atvadās un aiziet. Elementāra loģika vedina teikt, ka cilvēki nenorunā tikšanos, lai sasveicinātos un atvadītos. Domāju, ka pie galdiņa notika kaut kas vēl bez divām pieklājības frāzēm. Vai es to varu pierādīt? Nevaru.
Šādā kontekstā neredzu jēgu iesaistīties diskusijā par to, vai "Jaunajai Vienotībai" (JV) no skapja izgāzusies pamatīga netīrās veļas kaudze vai tomēr ne. Balstoties uz pieredzi, varu formulēt dažas versijas par to, kā vispār šādas netīrās veļas kaudzes politikā veidojas. Te jāpiebilst, ka, no informatīvās vides viedokļa raugoties, nav pat svarīgi, kādas ir kaudzes sastāvdaļas. Svarīgi, ka publika uzskata, ka kaudze ir.
Nevienu vairs nepārsteigsi ar žēlošanos par izkropļotas informācijas klātbūtni vai pat dominēšanu informatīvajā plūsmā. Tomēr iespējams, ka mierīgie civiliedzīvotāji nenojauš, tieši cik slikta ir situācija politisko procesu iekšpusē. Tam ir vairākas izpausmes un iemesli. Savulaik strādāju komercradio politisko un ekonomisko aizkulišu baumu žanrā. Visbiežāk informācijas avoti bija ieinteresēti piespēlēt viņiem izdevīgu, nereti pat patiesu informāciju savtīgu mērķu vārdā. Savā būtībā tā ir manipulēšana, tomēr tādi nu ir bijuši, ir un būs spēles noteikumi. Tomēr bija arī tādi avoti, kuriem labuma no šī procesa īsti nebija nekāda, turklāt laika gaitā bija pamanāms, ka informācija ir kļūdaina. Kāda jēga no pekstiņu stāstīšanas? Ja cilvēks vēlas, lai apkārtējie viņu uzskata par "procesos iesaistītu", viņš nevar atļauties – pareizāk sakot, viņam liekas, ka nevar – uz jautājumu "kas jauns?" atbildēt ar "īsti nekas nenotiek" vai, vēl trakāk, "nezinu". Un tad sākas, ja runājam tieši, muldēšana. Laika gaitā man pat bija izveidojusies gradācija – X teiktajā kaut kāda sāls ir, teiksim, 60% gadījumu, bet Y – ne vairāk par 20 procentiem.
Cita situācija. Kādam paziņam piederēja vērtīgs nekustamais īpašums pilsētas centra pusē dzelzceļa rajonā. Reiz pie viņa ieradās personāži ar dažādiem savdabīgiem "biznesa" priekšlikumiem, sakot, ka viņi esot "no Aināra". Ieteicu paziņam būt rupjam (rekomendāciju joprojām uzskatu par pareizu), jo visādu jefiņu, kuri varbūt attāli ir pazīstami ar simbolisko "Aināru" (vai "Bārdu", "Hūti" un tā tālāk), ir līdz nelabumam, turklāt parasti viņi blefo, dodot mājienu, ka runā "Aināra" vārdā. Protams, ja kārotais kumoss ir pārāk liels un garšīgs, blefošana agri vai vēlu atklājas, tomēr principā normāls cilvēks necenšas ik gadījumu pārbaudīt, vēršoties pie pirmavota. Pat ja viņam tas vispār ir iespējams. Un ir ļaudis, t.s. lietu sakārtotāji, kuri ilgstoši un rentabli darbojas šajā mājienu žanra purvā.
Viss iepriekš izklāstītais ir stāsts par to, ka politikā un ap politiku spietojošā biznesa vidē ir neiedomājami daudz konspiroloģisku samudžinājumu, "pilsētā runā, ka" puspatiesību un pilnīgu blēņu. Sliktākais ir tas, ka šo situāciju var izmantot abos virzienos. Vai nu kaut kāda iemesla dēļ radot fantomu, vai, tieši otrādi, faktu pasludinot par fantomu, jo "jūs taču zināt, kā veidojas baumas". Tiktāl par informatīvo fonu dažādām netīrās veļas kaudzēm.
Savukārt pašu kaudžu veidošanos, manuprāt, veicina politisko partiju vadītāju neizvēlīgums biedru un algotu kadru piesaistē. Politikai kaut nedaudz sekojoši cilvēki noteikti ir pamanījuši politiķus, kuri viegli dreifē starp partijām. Tomēr tas pats notiek dažādu "padomnieku", "komunikācijas speciālistu" un citu šī planktona iemītnieku starpā. Manuprāt, tā ir liela problēma. Es esmu pret fanātismu politikā un dzīvē vispār, tomēr kaut kādai lojalitātei un konsekvencei ir jābūt. Ja cilvēks vienā mierā pāriet darbā pie agrākā politiskā pretinieka vai vismaz konkurenta, tad tas nozīmē, ka viņam darbošanās politikā nozīmē, pirmkārt, ienākumu līmeņa saglabāšanu vai, vēlams, palielināšanu. Es nekad neesmu sapratis partiju līderus, kuri šo elementāro patiesību neredz vai izliekas neredzam, apgalvojot, ka konkrētais personāžs esot "pieredzējis kadrs" un pieredzējušu kadru trūkstot. Te nav runa par morāli. Šādi "profesionāļi" ir, runājot vienkārši, potenciāli mēslu savārītāji pašai partijai.
Tas pats attiecas uz partiju biedriem. Ja partija ietekmes noklājuma palielināšanai mēģina integrēt savās rindās visu, kas kustas un rāpo, tad pilnīgi droši, ka integrēs arī problēmas. JV šajā ziņā ir spilgts piemērs. Cits variants ir tad, ja partija vienkārši ir liela – protams, Latvijas mērogiem. Sākas savstarpējas pretenzijas starp Saeimas "galu" un, piemēram, Rīgas pašvaldības "galu", un nereti viens no "galiem" ir nepatīkami pārsteigts par otra rīcību. Protams, publiski saskābums netiek demonstrēts. Te spilgts piemērs savulaik bija "Saskaņa".
Netīrā veļa rodas a) partijām iekļaujot savā apritē cilvēkus "noderīguma" dēļ (klasisks gadījums – dažādi brīnumbērni no vietvarām ārpus Rīgas) un nepārliecinoties, vai konkrētais personāžs nesavārīs mēslus; b) grupējumiem partijas iekšpusē kašķējoties, jo šajā procesā neviena "kolēģa" paklupināšana nav smādējama, pat ja slikti galu galā ir visai partijai. Neesmu mērījis un skaitījis, tomēr dažkārt liekas, ka kompromats par partijas X darboni visbiežāk tiek saņemts no cita partijas X darboņa. Turklāt mājiens medijiem par netīrās veļas esamību "kolēģa" šūplādē būtu pusbēda – par to informēt publiku būtu tikai pilsoniski atbildīgi. Joks ir tāds, ka netīro veļu šūplādē dažkārt ieliek pats trauksmes cēlājs, kuram nu ļoti gribas ierādīt citam īsto vietu. Piemēram, Latvijas jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas augstas amatpersonas ar stingru un noturīgu draudzību ar spirtotiem dzērieniem, par ko, protams, daudzi mēļoja. Atļaušos apgalvot, ka šo draudzību atbalstīja daži amatpersonu "partijas kolēģi".
Vērā ņemams faktors ir arī normālo cilvēku – lietošu šo apzīmējumu – politiskā izdegšana, samierināšanās. Savulaik Saeimā bija kāds deputāts, kuru nebija iespējams pierunāt šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, jo cilvēks uzskatīja, ka viņam jābūt korektam arī sadzīvē. Savukārt uz jautājumiem un pārmetumiem par visādām stulbībām viņa partijā atbilde bija roku plātīšana, kuru pavadīja "nu, tu taču pats zini, kā mums tur iet". Zināmā mērā saprotama pozīcija, lai tu pats sev neriebtos, tomēr netīrās veļas kaudze uzgāžas visiem – gan satiksmes noteikumu ievērotājiem, gan godīgiem akadēmisko aprindu pārstāvjiem politikā, gan savā novadā cienītiem pašvaldību vadītājiem, kuri deklarē, ka viņi "Rīgas lietās nejaucas". Ir kļūda runāt par "komandas darbu" un iedomāties, ka vēlētāji tevi vērtēs individuāli, neņemot vērā kaut kādu ērmu sastrādāto tavā partijā. Tomēr jūs neticēsiet, cik plaši šī uztveres kļūme ir izplatīta politikā.
Šajos skandālos, protams, ir arī kāds komisks elements. Politiski aktīvajā posmā, kurš man, atgādināšu, ir beidzies, neatceros, ka man kādreiz būtu lūgts izslēgt vai atstāt citā telpā mobilo tālruni. Tiesa, te sava nozīme varēja būt sarunas biedru nojausmai, ka es tāpat īsti nemāku ar šiem verķiem apieties. Savukārt nu gara acīm redzu, kā ikviena puslīdz nozīmīga persona šajā valstiņā pirms iziešanas no mājas nodrošinās ar dažādām ierakstu tehnoloģijām, lai vajadzības gadījumā varētu pierādīt, ko ir un ko nav teikusi. Vai tieši otrādi – apkraujas ar kaut kādām ierakstīšanu traucējošām tehnoloģijām. Jo pretējā gadījumā atkal un atkal ir publiska izrāde ar sen zināmu saturu: "es saku, ka tā bija" – "bet es saku, ka tā nebija".
0