Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.
Kad 1990. gadu sākumā vienā no pirmajām ārzemju konferencēm, kurā bija iespēja piedalīties pēc dzelzs priekškara krišanas, dzirdēju pieminam nepieciešamību būt politkorektiem jeb politiski pareiziem, naivi pabrīnījos, ka rietumu literatūras un teātra zinātnieki izmanto no padomju retorikas patapinātu jēdzienu
Skaties, no kuras puses gribi – kā var justies teātra kritiķis bez teātra? Kā dārznieks bez dārza, kā sētnieks bez slotas. Kaut gan, ja labi padomā, drūmajam pandēmijas mākonim ir arī sudraba maliņa.
Lāksonenas pasaulē viss šķiet esam vienā vērtē – priekšmeti, cilvēki, daba, puķes, tīrumi un mājlopi. Ko ar šo spilgto un izteiksmē skaudri tiešo parādību var iesākt izlikšanās māksla – teātris?
Audioprojekts "Žēlojumi", ko iedvesmojusi Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa sarakste, uzjundī atmiņas par studiju gadu grāmatu vākiem un publiskajā telpā skatāmiem plakātiem, uz kuriem greznojās trīs bārdainu vīru profili – Markss, Engelss un Ļeņins. Visi viedi lūkojās kaut kur tālumā.
Dabas sarūpētas sakritības pēc gan ukraiņu viesizrādes laikā, gan arī JRT pirmizrādes vakarā nerimstoši līst. Tā vien velk uz banālo piebildi par dabu, kura raud, rezonējot Ukrainas kara šausmām. Taču lietus nav vienīgais faktors, kas mudina saskatīt paralēles starp abām izrādēm.
Cilvēki ar kustību, intelektuālās attīstības un autiskā spektra traucējumiem Latvijas teātra telpā arvien biežāk parādās tieši pēdējo gadu laikā, turklāt ne vairs kā metafora autsaiderismam vai ģēnija izredzētībai, bet kā mākslinieciskas izpētes objekts.
Audioprojekts "Žēlojumi", ko iedvesmojusi Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa sarakste, uzjundī atmiņas par studiju gadu grāmatu vākiem un publiskajā telpā skatāmiem plakātiem, uz kuriem greznojās trīs bārdainu vīru profili – Markss, Engelss un Ļeņins. Visi viedi lūkojās kaut kur tālumā.
Ekrāna versiju izrādei "Medības", ja grib, var skatīties "no nulles". Arī Elmārs Seņkovs uzsver – sadarbībā ar kinorežisori Lieni Lindi tapis pilnīgi jauns darbs, kas nav salīdzināms ar 2019. gadā iestudēto. Tomēr toreizējie iespaidi negrib izgaist bez pēdām.
"Kvadrifrona" "Rolanda dziesma" nepārprotami atgādina mākslinieku naivistu darbus, kuri ar savu vientiesību un primitīvismu, tieši un bez aplinkiem atklājot autora sapņus, nerealizētās vēlmes un pasaules izjūtu, reizē amizē un – lai cik dīvaini neliktos – spēj arī aizkustināt.
Kad 1990. gadu sākumā vienā no pirmajām ārzemju konferencēm, kurā bija iespēja piedalīties pēc dzelzs priekškara krišanas, dzirdēju pieminam nepieciešamību būt politkorektiem jeb politiski pareiziem, naivi pabrīnījos, ka rietumu literatūras un teātra zinātnieki izmanto no padomju retorikas patapinātu jēdzienu
Šī luga ar 21. gadsimta realitātē iegremdētajiem arhetipiskajiem tēliem – ticīgie/neticīgie, liberāļi/konservatīvie, tradīciju atbalstītāji/inovāciju piekritēji – perfekti pārklāj sabiedrības dzīves laukumu, tieši tāpat kā "Zoom" platformā ar attēliem tiek pārklāts datora ekrāns.
Nosaukums "Willa Teātris" gan izklausās pagalam dīvaini, bet, ja esam iemanījušies sadzīvot ar tādu gramatisku ārprātu kā "Mans Rimi" karte vai "Krievijas siers" no "Smiltenes piens", tad "Willa Teātra" adaptēšanās latviešu valodas telpā tēlojas tikai kā laika jautājums.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
