Pirms pāris nedēļām gribēju nopirkt biļetes uz vienu no festivāla 2ANNAS kinoseansiem. Festivāls šogad piedāvāja LGBTQIA+ tēmām veltītu filmu programmu. Kad biļešu pirkšanas procesā biju nonākusi līdz platformai "Biļešu serviss" un apskatīju, kādas atlaižu kategorijas biļetēm tiek piedāvātas, nācās secināt, ka viena no atlaižu grupām saucas "invalīda ratiņkrēslā biļete". Šādam formulējumam piemīt vairākas ļoti būtiskas problēmas: nav skaidrs, vai atlaide attiecas tikai uz cilvēkiem ratiņkrēslā vai arī uz visām personām ar invaliditāti, bet nebūt ne mazsvarīgāks te ir nekorektais valodas lietojums, izmantojot vārdu "invalīds".
Kad kārtējoreiz nākas saskarties ar vārda "invalīds" lietojumu, man ir gandrīz tāda sajūta, it kā kāds man būtu iespēris. Es to skaidroju tādējādi, ka valoda, būdama viena no nozīmīgākajām cilvēciskās komunikācijas formām, atspoguļo un vienlaikus arī rada sociālo attiecību hierarhijas; un konkrētais apzīmējums ir atgādinājums, ka šī sabiedrība mani neuzskata par pilnvērtīgu cilvēku, kam ir tiesības uz cieņu un līdztiesību. Agrāk līdzīgā situācijā es censtos nokratīt šo ārkārtīgi nepatīkamo sajūtu un, visticamāk, iegādātos sev pilnas cenas biļeti, lai pēc iespējas emocionāli distancētos un ātrāk aizmirstu par notikušo. Starp citu, tā ir internalizēta eiblisma izpausme – izlikties, ka tu īsti nemaz nepiederi grupai, pret kuru tiek īstenota neiekļaujoša attieksme, un tā nav tava atbildība – šo problēmu risināt vai kādu tās dēļ konfrontēt. Taču pēdējā laikā, lielā mērā pateicoties darbam ar sevi, tostarp psihoterapijā, es arvien biežāk spēju būt tiešā saķerē ar gadiem ilgi apspiestām dusmām, bēdām, sērām un citām emocijām, ko manī izraisa noniecinošas valodas lietojums vai cita veida neiekļaujoša attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, grupu, kam arī es, esot vājredzīga, piederu. Aizrakstīju festivāla rīkotājiem, paskaidroju, kāpēc manis jau minētais apzīmējums ir problemātisks, un piedāvāju to atkarībā no iecerētās nozīmes aizstāt ar jēdzieniem "cilvēki ar invaliditāti" vai "cilvēki ratiņkrēslā/ratiņkrēsla lietotāji". Saņēmu atbildi, kurā organizētāji pateicās par šo informāciju un solīja sazināties ar biļešu tirgotāju, lai kļūmi labotu. Tas diemžēl nenotika. Drīz vien sapratu, ka arī mana vēlme apmeklēt konkrēto pasākumu, par spīti tam, ka tā saturs mani ļoti uzrunāja, diemžēl ir pārgājusi.
Sabiedrības izglītošana par iekļaujošu valodu un tās nozīmi tāpat kā daudzi citi ar līdztiesību saistīti procesi Latvijā, šķiet, noris kaut kā īpaši smagnēji un lēni. Tāpēc ļoti iepriecinoša man bija ziņa, ka iznācis valodnieces Aigas Veckalnes sastādītais "Iekļaujošas valodas ceļvedis", kurā ļoti kompaktā un labi pārskatāmā veidā apkopoti aktuālie latviešu valodā pastāvošie termini, kādus vēlams izmantot, runājot par sociāli ievainojamām grupām, tāpat skaidrota arī iekļaujošas valodas nozīme drošas un atvērtas vides veidošanā un vēsturisku aizspriedumu mazināšanā.
Latviešu valodā līdz šim iztrūka parocīga, ērti lasāma resursa, kurā ieskatīties, kad rodas šaubas, kā tad vienu vai citu sociālu grupu labāk dēvēt. Turklāt A. Veckalne apkopojusi ne tikai vārdus, kurus būtu ieteicams lietot, bet līdzās norādījusi arī uz tādiem apzīmējumiem, no kuriem – tieši pretēji – būtu vēlams izvairīties. Šāda pieeja var šķist mehāniska un mākslīga, taču patiesībā tā precīzi ataino, kā, mainoties laikam un sabiedrības attieksmei pret noteiktām parādībām, likumsakarīgi mainās arī veidi, kā šīs parādības apzīmējam. Piemēram, ja savus priekšstatus par invaliditāti balstām invaliditātes sociālajā modelī, saskaņā ar kuru invaliditāti veido nevis personai piemītoši funkcionāli traucējumi, bet nepieejama vide un sabiedrības aizspriedumi, šķiet arī visai loģiski, ka nelietojam jēdzienus "invalīds" vai "cilvēks ar īpašām vajadzībām", bet gan sakām "cilvēks ar invaliditāti". Tāpat, ja pieņemam, ka viendzimuma partnerattiecības ir ierasta un normalizēta parādība, tad kontekstos, kas nav saistīti ar LGBTQIA+ tiesību aktīvismu, tiešām nav pamatoti nemitīgi uzsvērt, ka laulība ir tieši viendzimuma, un to var dēvēt vienkārši par laulību.
Un, jā, tā kā valoda mainās tāpat kā sabiedrība, ja pats vai pati nepiederi konkrētajai sociālajai grupai, nenodarbojies ar tās interešu aizstāvību vai ikdienā nepēti valodas un varas diskursu attiecības, it mierīgi var gadīties apjukt un kļūdīties terminu lietojumā. Tieši tāpēc jau šādi materiāli ir tik vērtīgi un nepieciešami.
Taču Latvijā nereti gadās tā: kādas grupas pārstāvji ilgstoši prasa, lai par tiem runā, izmantojot konkrētus vārdus vai, piemēram, lietojot iekļaujošus vietniekvārdus, bet pārējā sabiedrība, izrādās, zina daudz labāk, apelē pie dzelžainajiem latviešu valodas gramatikas likumiem vai uzstāj, ka aicinājums izvairīties no, piemēram, vārdu "nēģeris" vai "invalīds" lietošanas ir vārda brīvības ierobežošana. Fascinējoši, ka Latvijas sabiedrībā ar vārda brīvību aizvien lielā mērā tiek saprastas tiesības kādu aizskart un nepiedzīvot par to nekādas sociālas sekas.
Mani nepārsteidza Valsts valodas centra publiskajā paziņojumā paustie asie pārmetumi "Iekļaujošas valodas ceļvedim" un tā veidotājai. Šī iestāde diezgan dīvaini uzvedusies jau agrāk, piemēram, kategoriski iebilstot norāžu angļu valodā izvietošanai dzelzceļa stacijās. Es pārstāju VVC uztvert nopietni pēc tam, kad 2022. gadā viņi nāca klajā ar paziņojumu, ka vārds "nēģeris" latviešu valodā ir neitrāls, tam nav negatīvu konotāciju un to ir pieņemami lietot gan ikdienišķās, gan oficiālās sarunās. Tagad, lasot dramatiskos apgalvojumus, ka ceļvedis apdraud ne tikai latviešu valodas principus, bet arī veselo saprātu, uzreiz bija skaidrs, ka galvenā VVC problēma saistīta ar faktu, ka A. Veckalne ceļvedī aplūko arī iespējamos veidus, kā latviešu valodā runāt par nebināru dzimti. Diskusijas par šo jautājumu konservatīvi noskaņotu valodnieku vidū jau agrāk raisījušas lielu sašutumu.
Viens no VVC izmantotajiem argumentiem, kritizējot "Iekļaujošas valodas ceļvedi", ir tāds, ka ceļveža autore tā izstrādē nav konsultējusies ar Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisiju, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju vai Latviešu valodas aģentūru. VVC paziņojumā tās tiek dēvētas par "kompetentajām institūcijām".
Manā pirmajā dzejoļu krājumā ir iekļauts dzejolis, kurā tiek lietots vārds "šķēdras". Šķēdras ir gandrīz jau izklīdušu mākoņu driskas, kas tomēr vēl kādu brīdi saskatāmas debesīs. Tikai jau grāmatas rediģēšanas procesā no Jāņa Rokpeļņa uzzināju, ka tāda vārda latviešu valodā neesot. Vai man pirms lēmuma iekļaut vārdu "šķēdras" krājumā būtu vajadzējis to saskaņot ar kompetentajām institūcijām? Apzinos, ka šī nav gluži analoģiska situācija, tomēr vēlos atgādināt, ka dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji un valodnieki nemitīgi nodarbojas ar jaunu vārdu un gramatisku formu radīšanu. Ja tas tā nenotiktu, latviešu valoda, visticamāk, jau sen būtu pārstājusi eksistēt vai būtu kļuvusi par tā dēvēto mirušo valodu, kuras vārdu krājums un gramatikas principi tikuši saglabāti, taču kurā par aktuālām sociālām parādībām ir grūti vai neiespējami sarunāties.
Pierādījums tam, ka valoda ir dzīva un tai ir aktīvi lietotāji, ir tieši valodas transformēšanās un paplašināšanās, iekļaujot iepriekš izstumtas vai noklusētas identitātes un sociālu pieredzi. Mums nav jāpielāgo sava eksistence vai jāatsakās no savas identitātes vai cieņas pret sevi aiz pietātes pret valodu vai vēsturiskiem gramatikas principiem. Līdzīgi kā valoda var mainīt mūs un to, kā mēs pieredzam šo pasauli, noteikt, vai tajā jūtamies gaidīti un iederīgi, arī mēs varam mainīt valodu, tādējādi caur to pakāpeniski transformējot sociālo realitāti.
Esmu jau vairākās publikācijās par to rakstījusi, bet vēlreiz uzsvēršu, cik paradoksāla un emocionāli ārkārtīgi smaga ir situācija, kad apjaut, ka runāt par sevi un savu identitāti ir iespējams tikai angļu valodā. Ko tas līdz, ja dzimtajā valodā man ir ievērojami lielāks vārdu krājums, nekā jebkurā citā valodā jebkad būs, un es varu tajā sarakstīt dzejoļus, veidot jokus un kalambūrus, ja vienlaikus tajā nav atbilstošu vārdu, lai es spētu runāt par savu ķermeni, identitāti un sociālo pieredzi, nejūtot kaunu; ja citi šajā valodā nespēj pie manis vērsties vai publiskajā telpā attiekties pret mani ar cieņu? Es ieteiktu privileģētajiem Valsts valodas centra darbiniekiem mēģināt sevī atrast pietiekami daudz empātijas, lai censtos iztēloties, kā tas ir – negribēt apmeklēt kultūras pasākumus, jo to publiskajā komunikācijā par tevi tiek runāts aizskarošā un noniecinošā veidā.
"Iekļaujošas valodas ceļveža" iznākšana un VVC tam paustā kritika aktualizē jautājumu par to, kam pieder autoritāte rekomendēt noteiktu latviešu valodas lietojumu vai viest tajā kādas izmaiņas. Kam ir kompetence izlemt, kā dēvēsim sievietes, cilvēkus ar invaliditāti un kvīrus; vai tiešām VVC? Ļoti ceru, ka par šiem jautājumiem vēl notiks daudzas un plašas diskusijas.
0