Cik saliedēta ir Latvijas sabiedrība? Man grūti iztēloties tādu sarunu par šo tēmu, kas nebūtu fokusēta uz pagātni. Aptaujas vēsta, ka piederību Latvijai visvairāk stiprina tieši pagātnē sakņotās vērtības — kultūrmantojums, novadu tradīcijas, nacionālie svētki. [1] Arī Latvijas vēstures 20. gadsimta lielie pieturpunkti, kas lakoniski fiksēti Satversmes ievadā, šķiet, veido neatņemamu, gluži obligātu apvārsni katrai sarunai par to, cik vienoti esam kā sabiedrība. [2]
Taču pagātnei kā šodienas attiecību mērauklai piemīt viens nenoliedzams trūkums – mēs to neizvēlamies. Mūsu varā, protams, ir veidot sev ērtas pagātnes ainas, akcentējot vienus notikumus un notušējot citus, tomēr izgudrot pagātni no jauna demokrātiskā valstī ar spēkā pieņemošos pilsonisko sabiedrību un arvien daudzbalsīgāku akadēmisko kopienu nav iespējams.
Turpretī izgudrot nākotni gan ir mūsu spēkos, un tā spēj kļūt par krietni daudzsološāku pamatu sarunai par saliedētu sabiedrību. Jo, galu galā, kopīgas nākotnes veidošanā var piedalīties arī tie, kam īsti nesanāk atrast sev vietu dominējošajā pagātnes naratīvā.
Kā es to zinu? Jo esmu viens no šiem cilvēkiem. Jau pieminētajā Satversmes ievadā lasu visiem labi pazīstamu teikumu: "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību…" Gramatiski šis apgalvojums ir pagātnes fakta konstatācija ("tauta neatzina… pretojās… atguva"), taču valsts pamatlikumam piemītošais spēks liek man saklausīt tajā jābūtības noti: šis ir vienīgais pareizais veids, kā uzlūkot Latvijas tautas vēsturisko lomu.
Šajā punktā sākas grūtības, jo man nesanāk attiecināt šo naratīvu uz sevi. Un nebūt ne tāpēc, ka es atzītu okupācijas režīmus, sadarbotos ar tiem vai pretotos Latvijas brīvības atgūšanai – tam visam esmu gluži vienkārši par jaunu. Taču man, cilvēkam, kas ir daļa no Latvijas tautas 21. gadsimtā, ir senči – cilvēki, kuri man daudz ko nozīmē un kurus es, gluži kā pagātni kopumā, neesmu izvēlējies. Tomēr izvēles, ko savā dzīvē veica viņi, neatstāj man iespējas domāt, ka viņi "neatzina okupācijas režīmus".
Patriarhālā sabiedrībā vēsturi veido vīrieši, tāpēc pieminēšu vienu cilvēku – manu vectēvu Vadimu Gubenko, no kura esmu mantojis savu uzvārdu. Viņa personas lieta, ko analizējusi VDK zinātniskās izpētes komisija, liecina, ka no 1944. līdz 1966. gadam viņš strādāja čekā.[3] Vai darbu šajā iestādē vēl Staļina dzīves laikā iespējams apvienot ar totalitāra režīma neatzīšanu? Diemžēl vēlmju domāšanai šeit neatliek cerības: man vienkārši tas jāpieņem, jādzīvo un jāsadzīvo ar apziņu, ka attālums starp mani un 20. gadsimta baisāko represīvo mašīnu mērāms pat ne rokasspiedienos, bet atmiņā kopš bērnības iekaltos mīļvārdos, smaidos un pieskārienos.
Es, protams, esmu zinājis šo vectēva biogrāfijas faktu, kopš sevi atceros, lai gan līdz pašai viņa nāvei 2003. gadā tā arī nepaguvu to ar viņu izrunāt. Formatīvā pieredze, ko guvu, studējot Latvijas Universitātē, tobrīd vēl bija priekšā, un es vienkārši nebiju nobriedis uzdot vectēvam nopietnus jautājumus par viņa dzīves izvēlēm.
Taču fakts paliek fakts – kalpojot totalitāram režīmam, viņš nekādā artikulētā veidā tam nepretojās un vēlāk, būdams jau pensijā, nekādi neatbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Protams, manas grūtības ietvert vectēvu oficiālajā vēstures naratīvā var atrisināt vienā acumirklī ar vienkāršu demarkācijas žestu: norādot, ka viņš nemaz nepieder Latvijas tautai. Dzimis un uzaudzis Ukrainā, precējies ar igaunieti, viņš ar ģimeni tika komandēts uz Latvijas PSR, kur pēc tam uzauga un izveidoja savas ģimenes viņa bērni. Dzīvojot dažādās Latvijas pilsētās un diendienā saskaroties ar Latvijas tautas pārstāvjiem, viņš pats nekad nekļuva par tās daļu. Un viss it kā nostājas savās vietās: Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmu un tam pretojās, Vadims Gubenko atzina okupācijas režīmu un tam kalpoja.
Pieņemsim, ka šī domu gaita ir korekta un neapstrīdama. Tomēr joprojām paliek jautājums: ko lai dara Igors Gubenko? Kā lai formulē savas attiecības ar Latvijas tautu, kurai viņš pieder? Kurā stāstā par pagātni lai meklē ticamu skaidrojumu savu senču lomai vēsturē?
Es varu ļoti labi iedomāties, kuru pagātnes stāstu izvēlēsies tie Latvijas iedzīvotāji, kuru senči cieta padomju deportācijās. Neapšaubāmi, arī čekista mazbērns vai cilvēks, kura vārds iekļauts VDK aģentu kartotēkā, var iesavināt stāstu par Latvijas tautas pretošanos okupācijas režīmiem, uzskatot savus senčus vai sevi pašu par apkaunojošu anomāliju, kas tikai apstiprina lielā stāsta koherenci. Taču ir ticamāk, ka nesaderība starp cilvēku un naratīvu tiks atrisināta citādi, piemēram, kā tas nereti gadās, gravitējot pretī konkurējošai pagātnes ainai – tai, kas glorificē padomju režīmu un padara uzvaru pār nacismu par mūsdienu Krievijas politikas leģitimācijas avotu.
Es sāku šo tekstu, piesakot alternatīvu starp pagātni un nākotni kā sabiedrības saliedētības mērauklu. Vairāk pievērsties nākotnei, pētīt tās sniegtās iespējas, meklēt kopīgus mērķus (nevis tikai cēloņus), kas spēj vienot sabiedrību – tas nudien ir padoms visiem, kas vienā vai otrā veidā ir atbildīgi par mūsu valsts nākotni. Bet tas nebūt nenozīmē, ka pagātne jāatstāj novārtā un tās neērtās puses jānoklusē. Drīzāk otrādi – sabiedrībai, kuras vēsturei piemīt liels šķeļošs potenciāls (un kura gan sabiedrība tāda nav?), jāveicina pagātnes naratīvu un atmiņas diskursu daudzveidība, kas novērstu situāciju, kad daļa Latvijas sabiedrības jūtas atsvešināta no kopīgas nākotnes, jo neredz savu vietu oficiālajā pagātnes naratīvā.
Un šiem alternatīvajiem diskursiem nav jātiek fiksētiem kādā normatīvā dokumentā. Tieši otrādi – to daudzveidība un savstarpējā nesaderība prasa pavisam citus formātus. Es šajā ziņā saskatu lielu potenciālu mākslas praksēs, kas, atšķirībā gan no likumiem, gan no akadēmiskiem pētījumiem, nepretendē paust jābūtību vai patiesību pēdējā instancē. Atvērtība daudzām iespējami pretrunīgām interpretācijām nav šo prakšu bieds, bet to esenciālais spēks. Brīva iztaujāšana un refleksija, ironiskās distancēšanās iespēja, alternatīvas īstenības iedomāšana – visas šīs laikmetīgajai mākslai raksturīgās darbības ļauj tai izspēlēt sabiedrības daudzveidību, tā veicinot šīs daudzveidības pieņemšanu.
Vairāki esošie mākslinieciskie formāti – no JRT izrādes "Vēstures izpētes komisija" līdz Andreja Strokina videoinstalācijai "Nie ryba ne мясо" laikmetīgās mākslas festivālā "Survival kit 10.1" – jau veiksmīgi to dara, tematizējot vēsturisko pieredzi, kas nav pienācīgi atspoguļota oficiālajos pagātnes traktējumos. Jācer, ka līdz ar skrupulozu pētniecisku darbu un plašu sabiedrisku diskusiju par pagātnes neviennozīmību, ko pagājušā gada nogalē aktivizējusi VDK aģentu kartotēkas publiskošana, arī mākslinieku, literātu, režisoru un citu radošo profesionāļu nekonvencionālais skatījums veicinās mūsu spēju sadzīvot ar savas vēstures neērtajiem momentiem, mazinās pagātnes stigmas un veicinās piederību kopīgai nākotnei, kas nudien ir mūsu pašu rokās.
Raksts tapis ar Latvijas Pilsoniskās alianses atbalstu projekta "Deliberative Conversations on the Future of Latvia" ietvaros.
[1] Priedola I. Kādas vērtības stiprina sabiedrībā saliedētību? KantarTNS 2014.–2018. gados veikto vērtību pētījumu galvenās atziņas, 2018, 5. sl.
[2] Vērā ņemams izņēmums no tendences analizēt aktuālo situāciju pagātnes prizmā ir Mārtiņa Kaprāna un Intas Mieriņas nesenais pētījums par ideoloģisko polarizāciju Baltijas valstīs: Kaprāns M., Mieriņa I. Ideological Polarization of Baltic Societies. A Cross-country survey. Riga: Institute of Philosophy and Sociology, University of Latvia, 2019. Pētījumā cita starpā secināts, ka starp Baltijas valstīm Latvijas sabiedrība ir visvairāk polarizēta attieksmē pret Rietumu vērtībām un institūcijām.
[3] Žvinklis A. LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze. Jarinovska K. (zin. red.) Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2015, 386. lpp.
24