Latvijas nākotne čekista mazbērna acīm

Patiesībā tā republika kurai mēs svinam simtgadi izbeidzās 1934 gada 15. maijā, kā Francijas trešā republika pēc Viši režīma izveides. 1990. patiesībā nebija ko atjaunot. Valsts vara nodevīgi, neapšaubāmi ārēja spiediena rezultātā, pati sevi demontēja izdodot tikai vienu formāli Satversmei neatbilstošu lēmumu, par pievienošanos PSRS, kam bija nepieciešama tautas nobalsošana.

Lieta tāda, ka ne visi latvieši pad.laikos atradās šizofrēnijas stāvoklī. Ja skaidru valodu un patiesību pat ja ne visiem tas patīk, tad jāatzīst pašiem sev, arī starp latviešiem bija tādi, kas no sirds atbalstīja pad.varu, bija tādi, kas netika izsūtīti. Savukārt starp pad.varas atbalstītājiem bija izsūtītie, bet ne visi neatbalstītāji tika izsūtīti. Nekas nav tik viennozīmīgi. Konkrēti autora situācija ir skaidra. Viņa sencis pēc definīcijas bija okupācijas varas pārstāvis, jo strādāja represīvajā iestādē un kā tās darbinieks tika nosūtīts uz okupēto teritoriju. Pēcteča izvēle ir vienkārša-atgriezties senču dzimtenē, vai pēc savas saprašanas sadzīvot ar to, ka viņš ir okupanta pēctecis. Grūtāk, iespējams, ir to pēctečiem, kuri šurp atbrauca vienkārši strādāt un visas padomju iekārtas radītās grūtības un represijas pārdzīvoja tāpat kā latvieši, bet tagad tiek pasludināti par okupantiem. Taču vissarežģītāk, domāju, ir to latviešu pēctečiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ kalpoja pad.varai. Pie kādas grupas pierakstīt viņus? Manuprāt, problēma ir tieši tajā, ka mēģinām sabiedrību klasificēt kaut kādās viennozīmīgās grupās. Tādu nebija. Un patiesībā Latvijas situācija nav unikāla. Salīdzinoši nesenā pagātnē, ko līdzīgu nācās pārdzīvot angļiem Indijā, kad tā pārstāja būt britu kolonija. Ir daudz tekstu, kur tā laika briti pauž savu neizpratni un aizvainojumu par to, ka vienā mirklī pēkšņi pret viņiem sāk naidīgi izturēties kaimiņi indieši, ar kuriem daudzus gadus it kā draudzīgi sadzīvoja. Nav nekā jauna šajā pasaulē. Žēl tikai, ka cilvēki nemēdz ņemt vērā citu pieredzi.

Kādi fakti vēl vajadzīgi, saskaitiet padomju laika ierēdņus, skolotājus, priekšniekus un citus jebkura mēroga karjeristus būs jums vairāk par 75% kolaborantu. Levitam vispār vajadzēja klusēt, jo viņš tāpat kā visa agrākā vai vēlākā trimda nav kolaboranti, bet ir dezertieri. Principā jebkurš izdzīvojis Latvijas pilsonis ir šāda vai citāda veida nodevējs vai nodevēja atvase. No tā tad arī vajag sākt grēku nožēlu un valsts atjaunošanu.

savukārt, Visvaldis Ziediņš ir tāds manas iekšējās - brīves- nebrīves katalizators.
Uz viņa darbu izstādi Rīgā gāju ar lielu neticību. Vairāk ar mērķi pārliecināties, ka visi melo, manās, tai skaitā Ieva Kalniņa un ka nekāds brīnums latviešu mākslā nevar būt. Kad aizgāju un ieraudzīju - biju tik pārsteigta , ka staigāju ilgi ilgi, apdullusi no domām - nu nevar būt , nevar būt. Tādas dziļākas loģiskas domāšānas, vai idejas neradās. Domāju, ka iešu vēlreiz, bet bija knapi ar naudām - vilcinājos, vilcinājos un beigās nokavēju - izstādi slēdza.
Tad izlasīju, ka KUMU - Tallinā ir viņa izstāde un par spīti visam savam saspringtajam budžetam, finansiālajai disciplīnai - aizbraucu uz Tallinu. Staigāju pa viņa izstādi viena pati.
No autoostas uz muzeju biju gājusi kājām, pirmā sajūta, bija, ka pats Ziediņš mani sagaida un saka - malacīte - vispār viss tas bija tā mistiski. Kad savā prātā gatavināju domas - ka lūk - tas ko redzu ir tas un tas un ā ... likās, ka Ziediņš turpat koķeti smaida - bet nesaka ne jā, ne nē. Ļauj man mocīties , lai es piedabūtu viņa darbus runāt.
Vēlreiz pārkāpu sava budžeta rāmjus un kafejnīcā nopirku divreiz dubultos esspresso , apēdu brokastu maizi un atpakaļ uz izstādi.
Vakarā nopirku mazāko no Vana Tallinn, stiprinājos un spriedu, ka metīšu visu pie malas - aiziešu tuksnesī un nodošos mākslai - radošai dzīvei. Ja Ziediņš tā varēja padokupācijas laikā, kāpēc , lai es to tagad nedarītu. Nu vēl divi gadiņi, kamēr bērni sāk pelnīt, bet nu ir jau pilngadīgi un ir laiks.
Rēķināju, ka būs no daudz kā jāatsakās - no Lāču maizes, piemēŗam, jāpērk kāda lētāka. Ceļojumi, kultūras pasākumi - jā, viss maksā naudu , bet man tās vienkārši nebūs. Toties būs brīvība un kas var būt labāks par to.
Lieki teikt, ka kopš tā sapņošanas brauciena -TAL - RIG ir pagājuši 5 gadi, un es pat zīmuli zīmēšanai neesmu paņēmusi rokā, nerunājot nemaz par krāsām vai instalācijām. Sēžu savā komforta zonā - ēdu lāču maizi ar sviestu - treknā kārtā, staigāju skaistās kleitās , ceļoju, eju uz teātriem - no rīta līdz vakaram skribelēju komentārus par netaisnībām visā un visur . Pabūšana Ziediņa pasaulē bija tikai kā tāds brīdis citā realitātē , tādā , kurā ļoti gribētos būt, bet griba no sapņa nekļūst par īstenību.

Domāju, ka tā kā man ir ļoti ļoti loti daudziem. Ļoti.
Bet vēl es domāju, ka tas , ka Ziediņš ir atkal aizmirst - ir tik zīmīgi. Biju Liepājā - prasu vietējiem - vai ir kāds muzejs vai izstāžu zāle par Ziediņu ? Kas tas tāds esot , tādu nezinot

Un te atkal ir tas - tā pati Beitnere le Galla - piesauc un paklanās komunistiem - kuri mūs vadīja gan toreiz , gan tagad , bet neaktualizē jautājumu - vispār pat nenoformulē jautājumu, ka ja Atmodu būtu vadījuši , piemēram, Ziediņa domubiedri , Knuta Skujenieka domubiedri - nevis priviliģētie komunisti - vai tad Atmoda nebūtu notikusi? Vai Latvija nebūtu izstājusies no PSRS un pasludinājusi neatkarības atjaunošanu? Tā doma, ka bez " labajiem komunistiem" nekas labs nebūtu varējis notikt ir nocementēta stingrāka par granītu.

Tā kā - .... nezinu ....mums ir pārāk netaisnīga sabiedrība , lai par kaut jel kādu izlīgumu varētu runāt - nosauciet man vienu miljonāru - represēto - toties saraksts ar komunistiem un čekistiem un klaudzinātājiem - prominencēm un vienkārši miljonāriem ir desmitiem lappušu garš, bet viņu posta darbi izmirstošās latviešu tautas un satrunējušās atjaunotās valsts garumā ....

Lūk :(

Jā, piekrītu, ka nosaukums ir maldinošs un arī citas "utis" vērīgs un domājošs klausītājs te pamanīs, tomēr Levita teorētiskais skaidrojums par izlīguma procesu ir tā vērts, lai noklausītos, tāpēc arī to šeit piekabināju. Mani šis raksts vedināja aizdomāties tieši par izlīgumu un kā līdz tam tikt.

Pareizi tiek šeimoti, Latvijas valsts pamatos stāv noziegums, 20.gadu agrārā reforma.

Galvenais jautājums. Kuri drīkst būt tiesneši? Vai uz pasaules ir rodams kaut viens Taisnīgais, kam šis uzdevums ir pa spēkam, nevis sīkā atriebes un revanšisma mērcē slēpts.