Es nezinu, vai izstādes "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā 1965–2023" atklāšana Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika apzināti pieskaņota Bastīlijas ieņemšanas dienai 14. jūlijā, taču vēsturiska notikuma sajūtu tā neapšaubāmi atstāja. Pirmo reizi Latvijā pilnvērtīgu oficiālu atzīšanu guvusi feminisma māksla, uz trim mēnešiem "ieņemot" valsts galvenās mākslas institūcijas lielāko izstāžu zāli.
Elitas Ansones kūrētā izstāde apkopo gandrīz 50 Latvijas mākslinieču darbus glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalācijas, videomākslas un citos medijos. Vairums tēmu, pēc kurām kuratore sakārto izstādes darbus, kopš 20. gadsimta otrās puses iekļaujas Rietumu feminisma kanonā: darbs kā sieviešu pakļaušanas un ekspluatācijas veids, mātišķības pieredze, privātās telpas politiskās šķautnes, apslēptu sieviešu ģenealoģiju izgaismošana, identitātes konstruēšanas prakses iekšpus un ārpus dzimtes binaritātes režīma utt. Tomēr izstādē klātesoši ir arī 21. gadsimta posthumānā feminisma un jaunā materiālisma akcenti, savukārt izvēlētais nosaukums "Tikai neraudi!" paver telpu afektu teorijas perspektīvas aktualizācijai [1].
Latvijas mākslinieču darbiem kopumā organiski tuvāks ir kontinentālās filozofijas un psihoanalīzes gultnē ievirzītais filozofiskais feminisms nekā uz konkrētu sociālu pārmaiņu panākšanu vērstās angloamerikāņu teorijas. Vien retiem izstādes darbiem raksturīga asi kritiska pozīcija pret sieviešu situāciju un radikālas sabiedrības pārveides ambīcijas; biežāk sieviešu pakļautā stāvokļa atainojumā sociāli kritiskais vēstījums sadzīvo ar estetizāciju (piemēram, Vikas Ekstas un Daces Džeriņas darbos) [2].
Izstādes atklāšanā feministiskā aktīvisma draivs ar lielāku spēku izpaudās tieši performanču programmā. Vērojot Marijas Linartes, Mētras Saberovas un Annas Maskavas performances, es vienlaikus priecājos par neierasti kuplo skatītāju pulku Jaņa Rozentāla laukumā un brīnījos par satikto vīriešu mākslinieku knapo daudzumu – vakara gaitā tos saskaitīju mazāk par 10. Nav svarīgi, vai iemesls bija intereses trūkums par izstādes tematisko ievirzi, iebildumi pret dzimumu kā autoru atlases kritēriju vai vēl kas cits: prombūtne apstiprināja aizdomas, ka pagātnes netaisnību labošanā Latvijas feminisms vēl arvien nevar paļauties uz vīriešiem kā uzticamiem sabiedrotajiem.
Un kā ar sievietēm? Taisnības labad jāatzīst, ka atklāšanā neredzēju arī vairākas izstādē pārstāvētās mākslinieces. Skaidrs, ka no šī fakta vien neko nevar secināt, bet tas gribot negribot atsauc atmiņā Janas Kukaines rakstīto par bailēm no feminisma Latvijas mākslas nesenajā vēsturē: kopš 90. gadu sākuma virkne mākslinieču un kuratoru, kuras de facto rada feministisku mākslu, savā retorikā konsekventi distancējas no feminisma kā Latvijai svešas un potenciāli kaitīgas ideoloģijas [3].
No šī viedokļa izstāde, kurā Latvijas mākslinieču darbi prezentēti zem feminisma virsraksta, ir revolucionāra vismaz divos aspektos: tā ne tikai izteiksmīgi salauž mākslas institūcijām ilgstoši raksturīgo patriarhālo hegemoniju, bet arī retrospektīvi ieraksta Latvijas sieviešu mākslu feminisma tradīcijā, liekot pamatus Latvijas feministiskās mākslas vēstures tapšanai. Tas gan iedveš bailes feminisma pretiniekos, gan veicina pašu de facto feministu atbrīvošanos no bailēm un aizspriedumiem, kas likuši viņām no feminisma nepamatoti norobežoties.
Kopš piektdienas esmu apskatījis izstādi jau divreiz (atklāšanas burzma neļauj pienācīgi iedziļināties redzētajā) un nepacietīgi gaidu kritiķu atsauksmes "Satori" un citos kultūras un mākslas medijos. Ceru, ka izstāde rosinās konstruktīvas diskusijas gan mākslas aprindās, gan ārpus tām un vairos lokālās auditorijas jutīgumu pret mākslas politiskajiem kontekstiem, kuri Latvijas mākslā bieži vien paliek apslēpti vai pat noliegti. Viens no feminisma sasniegumiem 20. gadsimtā ir izpratnes maiņa par to, kas ir politika; 21. gadsimtā tas vēl arvien spēj iemācīt mums ko jaunu par to, kas ir māksla.
[1] Atklāšanā Elita Ansone skaidroja, ka nosaukumu var lasīt divējādi: gan kā cietsirdīgu aizliegumu raudāt, gan kā draudzīgus mierinājuma vārdus. Tiesa, kā to atklāj Simonas de Bovuāras piesauktais Koletes stāsta "Le képi" piemērs, arī sievietes draudzenei izteiktais aicinājums nekādā gadījumā neraudāt randiņā savā būtībā var izrādīties patriarhāls emociju apspiešanas akts – ciktāl aicinājumu pamato risks sabojāt makijāžu un zaudēt pievilcību vīrieša acīs (sk. Kukaine, J. Asaras un putekļi: afektīvās identitātes. Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā 1965–2023. Izstādes katalogs. Sast. Dr. art. Elita Ansone. Rīga: LNMM, 2023, 85. lpp.).
[2] Sievietes smagais darbs zināmā mērā estetizēts arī Kristas Dzudzilo videodarbā "Skaidrība" (2015), kur saskatu vizuālo paralēli ar Paolo Sorentīno filmas "Dižais skaistums" noslēguma ainu, kurā gados veca mūķene uz ceļiem rāpjas pa Scala Sancta Romā. Iespējams, asociācija nevietā, taču augšupvērstā, anagoģiskā kustībā (kura Dzudzilo darbā gan ieslēgta bezgalīgā riņķojumā) iekodētais pielūgsmes elements man traucē viennozīmīgi nolasīt darbu kā sieviešu ekspluatācijas kritiku.
[3] Sk. Kukaine, J. Feministiskā māksla postsociālismā: viscerālās estētikas perspektīva. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2022, 97.–107. lpp.; Kukaine, J. Bailes no feminisma Latvijā. Birzaka-Priekule, L., Onckule, Z. (sast.) Kur manas kārtis kritušas / Where my cards lay. Rīga: Kim?, 2022, 118.–125. lpp.
0