Ziņas par partnerības institūta ieviešanu vakar sagaidīja mani konferencē "Sabiedrības saliedētības radars", kurā domnīcas "Providus" direktore un regulāra "Satori" autore Iveta Kažoka prezentēja jaunu pieeju sabiedrības saliedētības novērtēšanai. Diskusijā, kas sekoja prezentācijai, Iveta par saliedētības galveno atslēgu atzina cieņu – visas viņas vadītās fokusgrupas liecina, ka cieņa cilvēkiem ir izšķiroši svarīga. Tikmēr cits diskusijas dalībnieks, sociālo zinātņu metodoloģijas un psiholoģijas profesors Klauss Būnke no Brēmenes uzsvēra, ka sabiedrības saliedētības līmenis pētījumos stabili korelē ar cilvēku subjektīvo labklājību.
Izlasījis ziņas par partnerības institūta pieņemšanu, sajutos kā abu šo uzskatu dzīvs apstiprinājums. Lai gan neesmu to daudzo līdzpilsoņu vidū, kuri partnerību ar saviem mīļajiem steigs reģistrēt uzreiz pēc grozījumu spēkā stāšanās, pati iespēja to darīt kardināli maina manas attiecības ar Latvijas valsti. Ar šo lēmumu Latvija apliecināja, ka tai par mani nav vienalga, un ir kliedējusi vairāku gadu gaitā uzkrātās aizdomas, ka es un tūkstošiem manu līdzpilsoņu esam tukša vieta, bet mūsu brīvība un labklājība – tukša skaņa. LGBT+ cilvēki pavisam noteikti nav vienīgā grupa, kuras dzīvi Latvijā ilgstoši iezīmējusi vilšanās valsts attieksmē. Taču temps, kādā realizēta politiskā griba labot kļūdas (nepilni divi mēneši kopš Evikas Siliņas valdības apstiprināšanas), palīdz aizmirst pazemojošo gaidīšanu uz savu tiesību atzīšanu.
Turklāt ieviestā risinājuma nepilnības nemazina simboliskās atzīšanas spēku un nozīmību. Cilvēks patiesi ir animal symbolicum [1], un ārējās autoritātes atzīšana ir izšķirošs nosacījums veselīgām attiecībām pašam ar sevi. Varētu jautāt: kāds sakars? Kāpēc gan manai laimei būtu nepieciešams atzinums no anonīma birokrātiskā aparāta – īpaši, ja neplānoju tuvākajā laikā izmantot jaunā regulējuma sniegtās iespējas? Taču šis jautājums jau izskan no atsvešinājuma pozīcijas: tam, kurš to uzdod, vēsi distancētas attiecības ar valsti ir kļuvušas par normu.
Esmu pārliecināts, ka šāda vēsa distance, kuras iemesli var būt ne tikai tiesiski, bet arī ekonomiski, etniski un citādi pamatoti, ir galvenais iemesls mūsu valsts atpalicībai. Cilvēkiem, kuri nejūt pozitīvu emocionālo saikni ar savu valsti, ir grūti saskatīt iemeslus tam, lai ieguldītu spēkus kopējā labuma vairošanā. Cilvēkiem, kuriem vērā ņemama sabiedrības daļa nepārprotami signalizē, ka viņu klātbūtne nav vēlama, ir grūti rast sevī motivāciju piedalīties sabiedrības dzīvē godam un no visas sirds [2]. Tāpēc, paceļot glāzi par vakardienas balsojumu un cerīgi gaidot Stambulas konvencijas ratificēšanu, es apsveicu ne tikai pacietīgos līdzpilsoņus, bet arī māti Latviju, kas iedvesmo savus bērnus, izrādot cieņu un rūpes par mūsu brīvību, drošību un laimi.
Lai gan "Sabiedrības saliedētības radarā" nebija ietverts jautājums "Cik ļoti jūs mīlat Latviju?", nešaubos, ka šādas mīlestības indekss vakar ir krasi pieaudzis [3] – neatkarīgi no stāsta turpinājuma, kuram mēs, "Satori", uzmanīgi sekosim. Un šī mīlestība nav nekas cits kā patriotisma visīstākā nozīme. Priekā!
[1] "Simboliskais dzīvnieks" (latīņu val.) – filozofa Ernsta Kasīrera piedāvātā cilvēka definīcija.
[2] Tas cita starpā varētu izskaidrot "Sabiedrības saliedētības radarā" minēto augsto toleranci pret korupciju un ēnu ekonomiku un citus indikatorus, kuri apliecina egoistisko interešu nesamērīgu prioritizēšanu pār kopējām. Ziņojumā, piemēram, minēts: 23% Latvijas pilsoņu uzskata, ka, ietekmējot valsts pārvaldes lēmumus, ir pieļaujami dot tās pārstāvjiem naudu (Korupcijas Eirobarometrs 2023), bet 18% uzskata, ka ir pieņemami neuzrādīt savus ienākumus vai izvairīties no nodokļu nomaksas (Nedeklarētā darba Eirobarometrs 2019).
[3] Velna advokāts varētu jautāt: vai vakardienas balsojums nav atsvešinājis no valsts iedzīvotāju daļu – partnerības institūta pretiniekus? Taču viņi neko nezaudē: frustrācija par to, ka daļai sabiedrības beidzot tiks nodrošinātas tiesības īstenot savas eksistenciālās iespējas, nav pielīdzināma zaudējumam tiesību liegšanas nozīmē.
0