Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: "Unsplash"
 
Sleja
28.02.2022

Kara laiks

Komentē
2

Kauja pie Maratonas vēsturē iegājusi vairāku iemeslu dēļ, tostarp tāpēc, ka saskaņā ar nostāstu ziņnesis, vārdā Feidipīds, esot noskrējis apmēram 40 kilometrus no kaujas vietas līdz Atēnām, lai pavēstītu, ka grieķi persiešus ir uzvarējuši. Nav zināms, cik ātri viņš ir skrējis un cik laika viņš pavadīja ceļā, bet leģenda vēsta, ka, galapunktu sasniedzot, viņš esot izdvesis svarīgo ziņu un uz vietas nomiris.

Pašreizējais karš Ukrainā ir pārsteidzošs ar savu tradicionālumu un laikmetīgumu vienlaikus. Mūsdienu pasaulē reti gadās, ka vienas valsts regulārā armija tiešā uzbrukumā dodas pretim citas valsts regulārajai armijai. Piemēram, Krievija neko tādu nav darījusi, manuprāt, kopš Otrā pasaules kara – tam nelīdzinās ne Ungārija 1956. gadā, ne Čehija 68., Afganistāna 79. vai pat Ukraina 2014. gadā. No kurienes pārliecība, ka šāds karš būs viegli uzvarams? Nezinu. Vienlaikus tam ir iezīmes, kādas iespējamas tikai 21. gadsimtā. Viena no tām ir informācijas izplatīšanās ātrums. Un es šeit nerunāju par informatīvo karu, kāds nepārprotami notiek, bet tieši par ātrumu – informācijas tehnoloģijas ir šķietami atrāvušas laiku no telpas. Neatkarīgi no tā, kur notiek darbība, ziņas par to nonāk līdz mums "tiešraidē", un tas rada gan savdabīgu līdzpārdzīvojuma veidu, gan arī specifisku laika izjūtu.

Šobrīd mums ir grūti iedomāties pasauli, kurā ziņas ceļo cilvēka, zirga vai kuģa ātrumā. Laiku, kad varēja paiet dienas vai pat mēneši, pirms uzzini, vai esi uzvarējis vai zaudējis karā. Ziņas bija pacietīgi jāgaida droši vien komplektā ar ilgstošu neziņas sajūtu. Telegrāfs un avīzes šo laiku samazināja, Otrajā pasaules karā jau bija radio, 1980. gadā tika izveidots CNN – pirmais kanāls, kurš nepārtraukti raidīja ziņas, un 1990. gadā Līča kara laikā pirmo reizi plašai publikai tiešsaistē tika translēta ienaidnieka bombardēšana. Tagad uz ziņām nav jāgaida, tās pienāk gandrīz vai nepārtraukti. Televīziju ir nomainījuši sociālie tīkli un interneta "LIVE" ziņu virtenes, no kurām grūti atrauties. Ja esi kādu laiku atslēdzies, piemēram, kamēr guli, vari ātri atgūt iekavēto, atkal pieslēdzoties ziņu "lentei", kurā saplūst informācija, attēli un video no bezgala daudziem avotiem. Pats informācijas pasniegšanas veids nav gluži jauns, un, kā zināms, daudzos pēdējo gadu protestos dažādās valstīs lielu lomu spēlējuši sociālie tīkli, tomēr tas, ka šis ir karš, ka tas mūs skar tik tieši, notikumi ir vienlaikus sablīvēti un izstiepti vairāku dienu garumā – tas rada nebijušu kara klātbūtnes pieredzi.

Klātbūtne, protams, ir nosacīta. Ne tikai tāpēc, ka patiesībā atrodamies tālu no kara darbības vietām un informācija, kas līdz mums nonāk, ir tā vai citādi atlasīta, bet arī tāpēc, ka notikumi, kas sastopas ziņu virtenē, nemaz neatrodas vienā telpā, tos bez interneta palīdzības vienkopus nemaz nevarētu piedzīvot. Šodien, kad rakstu, ir svētdiena – Kijevai uzbrūk krievu karaspēks, Japāna piekrīt atsevišķas Krievijas bankas atslēgt no SWIFT, Vācija paziņo, ka aizsardzībai atvēlēs vairāk nekā 2% IKP, Harkivas mērs paziņo, ka Krievijas karaspēkam nav izdevies ieņemt pilsētu, Putins no Kremļa pavēl Krievijas kodolieročus turēt kaujas gatavībā.

Šī notikumu sastapšanās ir virtuāla, bet tā rada savdabīgu mentālo un, galvenais, politisko realitāti. Personiskā līmenī, protams, ir dažādu psiholoģisko stāvokļu sajaukums – notikumi aizrauj un šausmina, oficiālās ziņas nomaina stāsti, kuri uzrunā ļoti personiski, spēja sekot līdzi notikumiem rada tādu kā kontroles sajūtu, bet atslēgšanās no ziņām uz ilgāku laiku šķiet riskanta – tu nezini, kas pa šo laiku būs noticis. Notikumi risinās ātri, bet gribas, lai tie norisinātos vēl ātrāk – ja desmit minūšu nav jaunumu, skaties, vai kāds cits ziņu kanāls nepasaka kaut ko jaunu.

Bet šim ātrumam, man ir aizdomas, ir arī politiskas sekas.

Protams, es nezinu, kā Putins šo karu bija iedomājies. Mans minējums ir, ka viņš negribēja un negrib Ukrainu okupēt, bet viņa mērķis bija un ir pazemot Ukrainas valdību, Ukrainu un Rietumus – parādīt, ka ukraiņi vieni paši nav ne uz ko spējīgi, ka viņu valdība gļēvi padodas, ka Rietumi nespēj viņus aizstāvēt un ir liekuļi, panākt, ka Ukraina ieslīgst pašpārmetumos un depresijā, ar riebumu atmet ideju par pievienošanos Eiropai, saprot, ka tā netaisās piedāvāt neko vairāk par Putinu, un tuvākās desmitgades ukraiņi pavada, mēģinot salikt kopā to, ko, pēc Putina domām, pašu muļķības un Rietumu bezatbildības dēļ ir sagrāvuši. Mēs zinām, ka Ukrainas armija ir izrādījusies apņēmīgāka un efektīvāka, nekā visi – ne tikai Krievijas vadība –gaidīja un okupācija notiek negaidīti lēni. Tas, protams, nenozīmē, ka viņa plāns, lai kāds tas būtu, ir izgāzies. Katrā ziņā Putins acīmredzami kļūst arvien piktāks, un nav šaubu, ka Krievijas armijai potenciāli ir pietiekami spēka, lai iekarotu Kijevu. Ukraiņus gaida smagi pārbaudījumi.

Tomēr es teiktu, ka Putinu iegāž ne tikai ukraiņu apņēmība vai Rietumu vienotība. Nozīme ir arī ziņu virtenēm un tam, ka tās ir ātras, demokrātiskas un globālas. Putins droši vien bija iecerējis ātru karu, un, kā jau teicu, pagaidām nevar teikt, ka šī iecere ir izgāzusies. Tomēr, lai cik ātra un intensīva būtu karadarbība, tā nevar būt tik zibenīga kā interneta ziņa. Un man ir aizdomas, ka Putins to nav novērtējis. (Varbūt tāpēc, ka, vismaz pēc nostāstiem, viņš nelieto mobilo telefonu un reti izmanto internetu.)

Ņemsim par piemēru Putina paziņojumu, ka Krievijas kodolieroči tiek turēti kaujas gatavībā. Kāpēc tā būtu jādara ceturtajā karadarbības dienā? Ne jau tāpēc, ka karaspēks nevar trijās dienās ieņemt mērķus, kurus bija paredzēts ieņemt divās. Skaidrs, ka ar to tiek piedraudēts, lai Rietumi neaizraujas ar Ukrainas aizsardzību, bet vienlaikus tas ir apliecinājums, ka šajās dažās dienās ir noticis tik daudz, ka Krievija nevar gaidīt, kamēr tās armija izdara savu melno darbu. Notikumi ir aizsteigušies tai pa priekšu – pāris dienās no apgalvojuma, ka Krievijas izslēgšana no SWIFT ir galēja rīcība, kas jāpataupa vēlākam, Rietumu valstis ir nonākušas līdz atziņai, ka vismaz dažas bankas no tā izslēgs, pāris dienās Vācija no pārliecības, ka nedrīkst eksportēt ieročus uz Ukrainu, ir nonākusi līdz secinājumam, ka tai jāmaina sava attieksme gan pret savu, gan Eiropas drošību. Un es neticu, ka tas būtu iespējams, ja mūs nesasniegtu kadri, ko ar telefonu nofilmējis kāds kijevietis, vai vēstījumi, ko notvītojis Harkivas mērs. Šī informācijas plūsma, kuru, starp citu, specdienesti un informācijas manipulatori nevar pilnībā atdarināt, rada globālu spiedienu uz tiem, kas tai ir pieslēgušies, – uz katru personīgi un pakārtoti arī uz valstu institūcijām. Tā liek visam notikt ātrāk. Tā neļauj cilvēkiem nogaidīt, kā process attīstīsies nedēļas, mēneša vai gada laikā. Gribam redzēt rīcību tūlīt. Arī Putins gribēja, lai viss notiek ātri, bet tas, kas viņam šķiet "ātri", mūsdienu pasaulē var izrādīties "par lēnu". Diemžēl viņš nav vienkārši cilvēks, kuram nepatīk mobilie telefoni, bet lielvalsts vadītājs. Rezultātā tūkstošiem nevainīgu cilvēku ir smagi jāmaksā par viņa aizspriedumiem, fobijām un iegribām.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!