Pieaugšanas stāsts 39 sērijās

Par Luīzes Pastores grāmatu pusaudžiem "Šis ir mans stāsts" (grāmatas māksliniece Rute Marta Jansone, izdevniecība "Aminori", 2024)

Tas bija īsi pirms milēniuma. Varbūt 1998. gadā. Oskars no manas bijušās skolas bija ticis tīņu fotoseriālā. Mazajās, komiksveidīgajās krāsainā žurnāla bildītēs viņam bija melni, cirtaini mati, ap kaklu – austrumnieciskas krelles, un viņš pie "Laimas" pulksteņa tirgoja aizliegtas vielas. Vismaz manās atmiņās viss bija tieši šādi, bet, tā kā tajā fotoseriālā daudz kas, pat varoņu vārdi, sakrita ar reālo dzīvi, varbūt kādā no parametriem es kaut ko jaucu. Arī ārpusseriāla realitātē daudziem maniem paziņām bija melni, rudi vai baklažānu krāsas mati, kļošenes, un būtiska viņu pēcskolas dzīves daļa norisinājās pie "Laimas" pulksteņa un turpat netālajā Doma bedrē. Meitenes nēsāja tās elastīgās, tetovējumveidīgās kaklarotas un taisīja Bjorkas iedvesmotas frizūras, puiši lakoja melnus nagus un valkāja krelles, un visi dažkārt mēdza virs biksēm uzvilkt svārkus. Īstenībā vēl daži no Doma bedres spēlēja lielākas vai mazākas lomas tajā pašā vai kādā no nākamajiem fotoseriāliem, bet Oskaram tomēr bija tikusi viena no iespaidīgākajām lomām.

Tas bija seriālu laiks – ja deviņdesmito sākumā visi labprātīgi ļāvās ierauties "Vienkārši Marijas" un "Estrelitas – netīrās sejas" virpulī, drīz vien tīņi tika pie saviem personīgajiem seriāliem – tādiem kā "Glābējzvans", "Beverlihilsa 90210" un "Draugi". Runājot par draugiem – tas bija laiks, kad draugus ieguva, atsaucoties uz sludinājumiem avīzēs, un laiks, kad nemitīgi cits citu fotografēja ar ziepjutraukiem vai zenītiem un nemitīgi attīstīja fotofilmiņas.

Manā dzīvē tas bija tāds piespiedu pieaugšanas laiks, kad dzimšanas dienās sapņoju par 1500 gabaliņu puzlēm un krekliem ar "Prodigy" vai "Backstreet Boys" attēliem (derēja jebkurš variants, jo abi bija populāri), bet parasti saņēmu dāvanas no draugu vecāku krājumiem – "Lux" ziepju gabalu vai "Prozit" konfektes ar iztecējušu termiņu. Mums bija no avīzēm izgrieztas burtnīciņas ar dziesmu vārdiem, ko brīvajos brīžos mehāniski iekalt ("mana" svešvaloda bija vācu), vēstuļdraugi no citām pilsētām vai citiem Rīgas mikrorajoniem (par apkaimēm toreiz neviens tos nesauca) un blociņi, kuros veidot tīņu avīžu izgriezumu kolāžas un reāllaikā čatot stundu laikā un citās situācijās, kad kaut ko izteikt bija neiespējami.

Draudzeņu dzīvē tas bija laiks, kad kāda ar savas mammas pases kopiju centās iekļūt "Pulkvedī" (kas ne mazākajā mērā nekonfliktēja ar nodomu sestdienās pa dienu iet arī uz "Super FM" tīņu disenītēm), kādai sākās ēšanas traucējumi, kādai priekšplānā izvirzījās sapņi par aktiermākslas virsotņu sasniegšanu. Stilīgajiem jauniešiem ar skatuves potenciālu Kinostudijā bija pat šim paredzēti kursi. Es tam biju par neambiciozu, bet viena no manām draudzenēm tos kādu laiku apmeklēja. Tā kā draudzene brīžos, kad nevēlējās iet uz savu skolu, mēdza nākt uz "anonīmajām" stundām mūsu skolā, viņa mani pieredzes apmaiņas nolūkos reizēm paķēra līdzi uz Kinostudiju. Vai arī tik spilgti atstāstīja notikumus aktiermeistarības kursos, ka man patiešām šķiet, ka esmu tajos gaiteņos bijusi un redzējusi visus tos jauniešus, kas cits pēc cita etīdēs attēlo pārsteigumu vai ģībšanu, vai abus kopā.

Lūk, Luīzes Pastores grāmatžurnāls "Šis ir mans seriāls" ieved pasaulē, kas ir ļoti līdzīga nupat aprakstītajai. 1998. gads, bariņš dažādu vecumu tīņu no visas Latvijas, pirmie brīvsoļi, cerības uz īslaicīgu slavu un tālejošas nākotnes spozmi. Un, protams, diezgan pamatīgs apjukums. Beta jeb Elizabete tāda kā pārpratuma rezultātā (pārāk stilīgas frizūras un gana dīvainu, gandrīz asprātīgu sevis prezentēšanas frāžu dēļ) tiek atlasīta tīņu seriālam. Kopā ar sirsnīgi čomisko Krišuku, Spridzekli jeb Alisi ar sarkanajām acīm, Tomu ar skābo mēli un pārējiem. Seriāla sākums arvien tiek atlikts, taču aktiermeistarības kursi uzņem apgriezienus. Tiek dibinātas jaunas draudzības un sašķobās vecās. Betas sapņi svārstās starp "ne ar ko neizcelties" un "būt īpašai un pamanītai". Viņa tīņu pasaulē ir jaunpienācēja, taču apkārt ir vairāk rūdīti jauniešu dzīves pazinēji – kamēr Beta pati sastopas ar pirmo skūpstu, turklāt uzreiz kameru priekšā, viņas māsas dzīvē notiek jau vētrainākas kaislības – Katrīna pārved mājās čali, kurš čurā izlietnē.

Lai arī "Seriālā" ir daudz pārstāvētā laikmeta artefaktu un klišeju – no Lesijas vārdā nosaukta kollija līdz telekartēm, kas beidzas nelaikā, no fantāzijām par jaunās tūkstošgades sagaidīšanu līdz neaizsniedzamam sapnim par pāris latus vērtu cepuri –, stāsts tomēr nav par nostalģiju. Uz deviņdesmito gadu santīmu skaitīšanas fona prožektoru gaismās iznāk pārlaicīgi motīvi. Naivā jauniešu sapņu pasaule palaikam nevērīgi krustojas ar skarbākām dzīves reālijām – bezkaunīgiem uzrakstiem uz soliņiem, nostāstiem par apkārt klejojošiem maniakiem, diskutējamām attiecībām starp pedagogiem un audzēkņiem, ievainojošiem komentāriem par tevi un tavu izskatu.

Taču – pat ja tagad blociņu vietā ir vatsaps un kolāžu vietā – tiktoks, pieaugšanas stāsts ir un paliek pieaugšanas stāsts. Stāsts par draudzību, simpātijām, iekļaušanos kolektīvā un ar visām šīm lietām saistītajām ķibelēm, un īstām vai izdomātām izgāšanās situācijām – viss, kas kādā dzīves posmā aktuāls gan 90. gadu, gan mūsdienu jauniešiem. Tajā pašā laikā "Šis ir mans seriāls", lai arī rakstīts dienasgrāmatas formātā, nav sirdi plosoša pašanalīzes un sevis šaustīšanas literatūra – pierakstītas pārdomas, ko vidējais tīnis turētu aiz atslēgas un zem spilvena. Šī 39 sērijas garā dienasgrāmata drīzāk ir kā tas kolāžu blociņš, ko pidžamu ballītēs pa reizei var iedot palasīt arī tuvākajai draudzenei. Vai kā tie īsie, pusanonīmie jautājumi tīņu žurnālu problēmlappusēs, kas reizē pasaka tik daudz, bet vienlaikus ir gana noslēpumaini. Vai esat kādreiz prātojuši, kā atrisinājās vai neatrisinājās četrpadsmitgadīgās Ievas ("Mana draudzene ir pārāk aizrāvusies ar saviem jaunajiem hobijiem un draugiem. Mans suns mirst, bet viņai vienalga par maniem pārdzīvojumiem. Ko man darīt?") vai trīspadsmitgadīgās Beatrises problēmas ("Man neaug krūtis, un klasē mani apsmej, ka citu virs cita nēsāju divus krūšturus, lai izskatītos sievišķīgāka. Vai tas kādreiz pāries?"), kas publicētas tīņu avīzes jautājumu lappusē? Šķiet – esam nonākuši ne tikai seriāla, bet arī ikdienas problēmsituāciju aizkadrā. "Seriālā" problēmas nāk, iet, tiek un netiek atrisinātas, bet stāstījums ir gaišs un viegls. Iespējams, tāpēc, ka tekstā ir tikai maza daļiņa no pārdzīvojumiem – pārējais ir tajās visapkārt rakstītajam salīmētajās kolāžas bildītēs, čatiņos un vēstulēs. Un, protams, rakstīšanas laikā pa riņķi atskaņotajās sirdi plosošajās dziesmās.

Grāmata kā vizuāli, tā saturiski ir ieturēta absolūti vienotā stilā, un par abu šo lauku izcilību runā arī nominācijas – "Šis ir mans seriāls" (protams, vairāk nekā pelnīti) ir nominēts Latvijas Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, savukārt grāmatas dizains (aplausi māksliniecei Rutei Martai Jansonei) ticis nominēts grāmatu mākslas konkursā "Zelta ābele". Un nu jau pavisam droši Luīze Pastore ir sarakstījusi jaudīgu literatūras kolekciju veselas lasītāju paaudzes pieaugšanai – sirsnīgus un dzīvespriecīgus stāstus pavisam mazajiem, detektīvīgi izglītojošus ceļojumus mākslas vēsturē jaunajiem un zinātkārajiem, neticamus aizjūras piedzīvojumu stāstus tiem, kas vairs uz lasīšanu nav jāpierunā, un tagad arī iejūtīgu, bet nesentimentālu vēstījumu par pusaudžu ikdienas cīņu līkločiem. Autores mīlestība pret tēliem, vidi un izraudzīto laikmetu spēj iedzīvināt jebkuru stāstu un ir atslēga ceļošanai laikā un telpā.

P.S. Starp citu, kādus gadus vēlāk man sanāca iemēģināt roku tīņu problēmu šķetināšanā. Mans brālis spēlēja grupā un ar saviem melni lakotajiem nagiem mēdza gozēties uz tīņu žurnālu vākiem. Divtūkstošajos viņam tika piešķirta sava sleja, un tā nu, paši knapi pievarējuši pusaudžu vecumu, mēs kopīgiem spēkiem centāmies sacerēt vienlaikus iejūtīgas un izklaidējošas atbildes.

P.P.S. Tagad Oskars ir otrā kameras pusē. Viņš pārzina audio un video lietas – visu, kas vajadzīgs, lai "notiktu" seriāli. 

P.P.P.S. Mūsmājās topošā tīne, paņēmusi pašķirstīt pievilcīgo žurnālu, to neizlaida no rokām visu vakaru un nākamajā dienā pat aiznesa uz skolu – līdzīgi kā mēs savulaik nesām "Labas", "Manas" un "Sīrupus" (ko kaut kādā brīdī nomainīja "Rīgas Laiks", bet tas jau ir cits stāsts). Izskatās, ka šis būs arī viņas seriāls.