Kādā "The New Yorker" publicētā rakstā izlasīju salīdzinājumu, kas man šķiet ļoti atbilstošs tam, ko piedzīvojam šobrīd, – stāstot par sociālās dzīves atsākšanos brīdī, kad beidzās lokdauns Londonā, autore raksta: "Pēc vientulīgā gada satikšanās dzīvē šķiet reizē aizraujoša un sveša, līdzīgi kā atgriešanās dzimtajā pilsētā pēc ilgas prombūtnes." Septembra kultūras festivālu, lasījumu, kino un teātru izrāžu vilnī mani nepamet tieši šāda, vārdā grūti nosaucama distances sajūta.
Tāpat kā daudziem, arī man (un zināmā mērā visai "Satori" komandai) vasara pagājusi, mēģinot atjēgties pēc drūmā pavasara, atgūt spēkus un pārkalibrēt iekšējo notikumu un interešu kompasu. Mans personīgais risinājums bijis fokuss uz atsevišķiem, nošķirtiem procesiem, atļaujot sev vismaz uz brīdi novērst acis no kolektīvās realitātes. Mierinājumu un atgādinājumu par dzīves burvību šajā laikā visspilgtāk esmu piedzīvojis "Savvaļas" izstādē, tajā ietvertajās performancēs, koncertos, sarunās un turpat klātesošajā dabā. Ja vēl neesat tur nokļuvuši, patiešām no sirds iesaku to izdarīt – rudens laikā izstādes darbi izskatās vēl iespaidīgāk nekā vasarā, turklāt šogad "Savvaļā" gaidāmi vēl divi koncerti (precīzāka informācija sekos drīzumā, bet 2. oktobri ieskicēt plānotājos varat jau tagad).
Tomēr "Savvaļas" notikumi nav bijis vienīgais šīsvasaras piedzīvojums – līdzās tiem aizvadīta ikgadējā "Satori" autoru nometne, kuras tēma šoreiz bija bailes; redakcijā esam strādājuši ar Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu izdevumu, kam tirāžu no tipogrāfijas saņēmām tik tikko (grāmatnīcās tas parādīsies nākamajā nedēļā), esam rīkojuši pasākumu sēriju Rīgas apkaimēs, kā arī plānojuši projektus, kuru rezultāti būs redzami ziemā. Rvīns Varde kompānijā ar Uģi Olti un pārējo komandu filmējis jauno "Zaļgalvja" sezonu, kas nonāks ēterā oktobra otrajā pusē.
Biedrība "Ascendum" – "Satori" izdevējs – tikmēr nosvinēja 10 gadu jubileju, un šis ir labs brīdis, lai publiski pateiktu paldies saviem kolēģiem ar Antoniju Skopu priekšgalā – "Satori" bez "Ascendum" jau sen vairs nav iedomājams. Mūsu kopīgajai komandai nesen pievienojies Žulijens Nuhums Kulibali, kurš tandēmā ar Lolitu Tomsoni ir strādājis pie videointerviju sērijas, kas iejūtīgi izcēlusi dažādu ģimeņu unikālo pieredzi, dzidri apliecinot, ka sirsnība nepakļaujas utilitārām definīcijām.
Tiktāl par vasaru, taču tagad, atgriežoties ierastajos Rīgas maršrutos, sajūta patiešām ir savāda, un nenākas viegli to atšķetināt. Liene savā slejā šonedēļ rakstīja par arvien biezākas tumsas tuvošanās apjausmu; vakcinācijas skaitļi ir slikti, saslimstības rādītāji atkal pieauguši, populisma retorika sasniegusi jau idiotisku līmeni, polarizācija un radikalizācija turpinās, turklāt esam iemācījušies jaunā veidā šķietami izolēties no apkārt notiekošā.
Tomēr šai tumsai pretī stāv arī gana daudz cerīgu parādību – arvien brīvāka atklātība sarunās, arvien mazāk kautrības, arvien vairāk uzmanības, kas veltīta rūpēm par sevi un tuvākajiem. Es izvēlos ticēt, ka tumsai ir sava vieta lielajā lietu kārtībā arī tad, ja nav īsti saprotams, tieši kāda tā ir, un mūsos ir gana daudz gaismas, lai to līdzsvarotu.
Jautājumu ir daudz, un nav skaidrs, kas mūs sagaida šajā drēgnajā gada daļā. Varu apsolīt tikai vienu – mēs par to rakstīsim.
1