Šī ir mana pēdējā darbadiena "Satori" – pēc četriem gadiem, kuru laikā esam publicējuši aptuveni 1863 rakstus. Gandrīz visus no tiem esmu rediģējot izlasījis vairākkārt. Atskatoties un mēģinot noformulēt, ko no tā visa esmu sapratis, nonācu pie dažiem domu pavedieniem.
Kad sāku strādāt, es patiešām ticēju, ka "Satori" ir vieta, kas, dodot balsi dažādām idejām, var palīdzēt mainīt sabiedrību un risināt problēmas. Tas, protams, skan naivi, bet es šaubos, vai ir iespējams kaut kam veltīt sevi bez ticības – un ticība savukārt pēc būtības ir naiva visgaišākajā šī vārda nozīmē. Vēlāk līdz ar pandēmiju un karu attapos tādā kā intelektuālā krīzē, apjauzdams, ka sabiedrība ir pārāk plašs jēdziens, lai par to vispār spētu domāt. Sabiedrība ietver pārāk daudz dažādu cilvēku, par kuru dzīvi man nav ne mazākās izpratnes, un mēģināt par to spriest ir ne tikai muļķīgi, bet arī augstprātīgi.
Tas mani kārtīgi sašūpoja līdz brīdim, kad atradu citu skatījumu – tā vietā, lai neauglīgi domātu par to, ko nevar saprast, var domāt par sevi kā daļu no kopienas, kuras ietvaros ir reāla iespēja arī veikt kustības, virzoties uz pasauli, "kurā biežāk gribas iziet uz ielas". Ar kopienu es saprotu cilvēku grupu, kas atrodas saslēgumā – tā sākas no diviem cilvēkiem un tālāk tai nav robežu; mums katram tādas ir vairākas, un arī tie, kas lasa "Satori", veido kopienu, kuras izmērs patiesībā ir ļoti liels – vienalga, vai skatās uz pārsimt autoru un tieši iesaistīto cilvēku loku, vai arī uz visiem lasītājiem – kuru skaits ir variējis starp 50 un 100 tūkstošiem cilvēku.
Taču, sperot vēl soli tālāk, jebkuru pārmaiņu sākums ir meklējams manī pašā, attiecīgi īstais jautājums ir par ticību tam, ka mainīties spējīgs esmu es pats. Un šie četri gadi mani ir mainījuši daudz radikālāk, nekā es iepriekš būtu spējīgs iztēloties – virzot arvien godīgākas, autentiskākas, intereses pilnas dzīves virzienā. Par to esmu bezgalīgi pateicīgs gan visiem autoriem, gan kolēģiem, gan visai pārējai cilvēku grupai, kuras klātbūtne ne vienmēr ir bijusi redzama, bet jūtama gan – iedrošinot un atbalstot.
Mainījusies ir arī mana izpratne par valodu, un "Satori" pamats ir tieši rakstītā teksta telpa. Es vienmēr esmu jutis, cik liels spēks var būt precīzai un pilnasinīgai valodai, taču šajā darbā katru dienu esmu tuvplānā vērojis to, cik nepārprotama ir saikne starp vārdiem un nolūku, ko tie nes. Šobrīd mani nodarbina interese par nevardarbīgu kritiku – problēmu celšanu gaismā bez nosodījuma, meklējot ceļus reālistiski iespējamiem risinājumiem, nevis ideju sacensībai – un tas attiecas gan uz mākslu, gan politiku. Tā, piemēram, visvairāk prieka "Satori" laikā man ir sagādājuši brīži, kad redakcijā saņemta jauna Valdas Čakares recenzija. Valodas elegance, kas atrodama katrā no tām, var kalpot par pamācību daiļākai domāšanai – pat tad, ja nav ne mazākās intereses par teātri.
Dzīvojot kara ēnā, bieži atgriežos pie Agneses Krivades rakstītā: "Visas lielās traģēdijas ar laiku aprij valoda: par tām tiek pārāk daudz runāts, turklāt allaž lietojot vienus un tos pašus vārdus." Runāt godīgi, runāt ar cieņu, runāt tieši, neizlikties, negrimt aptuvenībā, izmantot iztēli, domāt precīzi – varbūt tas varētu būt mans atvadu novēlējums. Esmu centies, cik vien man bijis spēka, šajā darbā pats to ievērot. Šī iespēja man ir bijis liels gods, un es ceru, ka man izrādīto uzticību esmu attaisnojis. Priekā, visu gaišu!
2