Par Indriķa Ģelža personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" laikmetīgās mākslas centrā "kim?" (kuratore Zane Onckule)
Līdzīgi kā pilnmēness līdz ar paisumu uzirdina murgainus, nogurdinošus un bieži vien grūti iztulkojamus sapņus, sastapšanās ar Indriķa Ģelža darbiem manī ikreiz uzjundī milzumdaudz jautājumu, kas nāk vairākiem viļņiem. Laikmetīgās mākslas centrā "kim?" skatāmajā – Ģelža līdz šim vērienīgākajā – personālizstādē "Ūdeņaina dienas actiņa" šo jautājumu ir kļuvis tik daudz, ka tajos iespējams noslīkt.
Tehniskā ainava
"Ūdeņaina dienas actiņa" ir liela un piesātināta izstāde – visās "kim?" telpās un pagalmā kopīgā dramaturģiskā kompozīcijā savītas vairākas darbu sērijas.
Vienu sēriju veido brīvstāvošas metāla cauruļu skulptūras ("Jaunais virpulis", "Mehāniska šļakattaa" [1], "Guļošs saules zaķiš", "Zaļo krāsu sauc par kamuflāžu"); otra sastāv no neliela formāta Ģelža autortehnikai raksturīgām metāla "gleznām" sērijā "Laika kamuflāža"; trešajā apkopoti centrālie izstādes lielformāta darbi – no metāla, auduma un koka veidotas skulptūras, kas eksponētas uz tonāli saskaņotas flīžu sienas ("Asaru dziedzeru ala", "Pelēka saule arī ir saule", "Nakts liesma", "NLK (Nezināms lidojošs kārtojums)"). Titulsēriju "Ūdeņaina dienas actiņa" veido milzīgas, savītušas metāla margrietiņu skulptūras un audiodarbs, kurā ierunāts teksts mijas ar skaņu fragmentiem, kam pieskaņotos, regulāros intervālos, iestājoties atbilstošajai audio stāsta vietai, visā izstādē krasi nomainās apgaismojums – uz ultravioletu zilo toni, nogremdējot gan skatītāju, gan visus darbus tumšā dzelmē.
Ekspozīcijas iedalījumu dažādās telpiskajās zonās asos kontrastos veido oranži, brūni, zili, balti, sarkani izkrāsotas sienas un atbilstošos toņos iztapsētas grīdas. Vizuālais efekts ir iespaidīgs un nekautrīgi demonstrē gan autora atvēzienu (uzskatāmi redzams, ka Indriķis pārskatāmā pagātnē lielākoties fokusējies uz darbu starptautiskā līmenī), gan tajā ieguldītos materiālos resursus, gan skrupulozo pieeju estētikai.
Pirmais vilnis
Ir dažādas metodes, kā pieiet izstāžu apskatei; mans atspēriena tramplīns vienmēr ir koncepta apraksts. Ienākot "kim?" un izpildot prasību uzvilkt zilās bahilas (acīmredzot, lai nesabojātu grīdas pārklājumus), mani sagaida kuratores Zanes Onckules rakstītais izstādes pavadteksts, kurš jau ar pirmo teikumu iešļāc sejā pārsteiguma šalti: "Līdz šim vērienīgākajā personālizstādē Indriķis Ģelzis pievēršas satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošajam šķi-modernajam indivīdam." Labu brīdi lauzot par to galvu un lūkojoties angļu valodas versijā, kur rakstīts "liqui-modern individual", visbeidzot uztveru domu. Nākamais apraksta teikums pa taisno iemet baseina dziļajā galā, kur es strauji sāku apšaubīt savu peldētprasmi: "Attiecību politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa."
No vienas puses, šīs izstādes teksts mani sajūsmina – gluži kā olimpiādes grūtais uzdevums iepriecina teicamnieku, man kā dzejniekam un redaktoram ir aizraujoši no valodas izpētes prizmas šifrēt vaļā dažādus kodus. No otras puses, esmu piedzīvojis vairākus jautrus brīžus, mēģinot šo tekstu izprast kopā ar citiem, jo tā piņķerīgums brīžiem tiešām ir komisks. Taču no trešās puses uznirst milzīga jautājuma zīme. Ilgi un intensīvi domājot par izstādi, es nudien neesmu drošs, vai esmu to sapratis tā, kā to iecerējuši veidotāji. No tā attiecīgi izriet pirmais jautājumu vilnis – vai šai izstādei ir vēstījums, kuru es nespēju atkost? Varbūt tas ir brīdinājums – šī izstāde darbojas tik advancētā estētikā, ka man tai nav piekļuves? Varbūt tas ir apzināts gājiens, vēršot uzmanību uz to, cik (ne)lielā mērā mākslu vispār iespējams pārtulkot valodā un saprast ar prātu?
Daļēju atbildi sniedz teksta angliskā versija, kas skan daudz skaidrāk, proti, mulsinošo iespaidu lielā mērā rada neveiklā latviešu valoda. Man var pārmest pārāk lielu piesiešanos šim aspektam, tomēr tas šķiet simptomātisks un liek domāt gan par "artspeak" intonācijas elitāro izolacionismu, gan par "kim?" kā institūcijas attieksmi pret auditoriju: šo attieksmi diemžēl nav pamata dēvēt par iejūtīgu vai aicinošu – jo īpaši laikā, kad dažādu sabiedrības grupu iekļaujoša un droša atmosfēra kultūras vidē ne tikai daudzviet tiek veidota apzināti, bet palēnām kļūst par ierastu praksi. Tas arī nostiprina sajūtu par "kim?" kopējo virzību šauras cilvēku vides uzrunāšanā. Lai ilustrētu šo apgalvojumu, varu piedāvāt iztēles ainu, kur pie izstādes teksta stāv ar laikmetīgās mākslas žargonu nepazīstami cilvēki, vai nostalģiski atsaukt atmiņā kādreiz aktīvo "kim?" izglītības programmu.
Otrais vilnis
Līdzīgi kā ar tekstu – lai arī tas prasīja diezgan ilgu laiku, beigu beigās no klejojuma tā miglainajā valodā atgriezos ar nedrošu izpratni vai vismaz nojausmu par to, kas tajā paslēpts –, tāpat arī refleksija par Ģelža darbiem aizved šķēršļu pilnos, taču interesantos ceļos.
Viens no Ģelža darbu raksturīgākajiem elementiem man šķiet nerimstošs iekšējais konflikts. Gludi spīdīgais nerūsējošais tērauds pretstatā robustajām netīro metinājumu vietām, puķīšu skulptūru romantiski šķīstā simbolika pretstatā uzpūstajam izmēram un sašļukušajām formām, flīžu režģa ģeometriskā simetrija pretstatā tam piestiprināto darbu telpiskajam haosam, un šajā izstādē kopumā – milzīgie krāsu kontrasti un toņu sintētiskā tīrība pretstatā darbu un dabas simbolu konceptuālajai daudznozīmībai un disharmonijai. Taču mani nepamet sajūta par vēl kādu citu konfliktu, kuru manā prātā iezīmē mēģinājums darbus piepildīt ar intelektuāli un emocionāli pielādētu saturu pretstatā to kopējam estētiskajam kodam, kas ierakstās laikmetīgās mākslas tirgus diktētās gaumes teritorijā un glancētas abstrakcijas drošajā nesaprotamībā.
Apzinoties, ka šis arguments balstās manā subjektīvajā principialitātē, jāatzīst, ka mani instinktīvi dara aizdomīgu komercgaleriju instagramīgais stilīgums, kas saknes dzen laikmetīgās mākslas kapitālistiskajā iterācijā; vietā, kur mākslas darbi kalpo funkcijai – kā ķeksīši statusa audzēšanai, ekscentriski priekšmeti absurdi dārgos interjeros vai nereti ārtvašinga nolūkā veidotu kolekciju krājumos. Un Ģelža darbos es to jūtu kā klātesošu elementu, tīri estētiski. Tas savukārt atver jaunus jautājumus – vai Indriķis iemieso šo komerciālās mākslas mašinēriju vai apspēlē to no iekšpuses? Vai viņš viltīgi piesavinās glancēto formu kā puzles gabalu stāstam, ko pats kritizē? Vai māksla var būt pārāk glīta, pārāk dekoratīva? Kāpēc neliek mieru sajūta, ka šie darbi nav līdz galam patiesi – lai vai ko tas nozīmētu? Vai šie pārmetumi ir rupji stereotipiski? No citas puses skatoties, kā mūsdienu kapitālisma idiotiskajā finansiālajā realitātē vispār eksistēt Latvijas māksliniekam? Un, pats svarīgākais, ko man šī izstāde stāsta?
Trešais vilnis
Lai vai kā būtu ar tiem pārpratumiem, afektīvā iespaida ziņā izstāde manā prātā tomēr izveido vienotu stāstu – iespaidīgu, biedējoši nervozu un tumši aizkustinošu.
Iegrimstot izstādes baseinā, man atveras paranoiskas trauksmes caurvīta pasaule, kurā tik tiešām parādās kuratores pieminētā analogā kibertelpa – no metāla sametināts piemineklis virtuālu sasniegumu, virtuālas naudas un virtuālas atzinības izmisīgo meklējumu plūsmai, haosam, pārstimulācijai, reibumam, jēgas un realitātes izšķīšanai traģiskā fragmentācijā un bezgalībā. Konflikti caurvij ne tikai Ģelža darbu materialitāti un simboliku – apgūstot izstādes valodu, es pakāpeniski sāku nolasīt arī pārdzīvojumus, kas notiek mākslinieka prātā un darbnīcā un kuru rezultātā tapušie darbi meklē atgriešanos pie jēgas, viengabalainības, klātesamības un drošības, taču, spoguļojot pasaules absurdu un spriedzi, piedzimst deformēti skumji un traģiski, gluži kā čīkstoši motorizētās tērauda puķīšu ziedlapas. Šādā skatījumā izstāde iedarbojas ļoti spēcīgi – gan emocionālā, gan intelektuālā ziņā.
Trauksmes sajūtu baro izstādi kopsavelkošais elements – ar apgaismojuma izmaiņām sinhronizētā audio cilpa. Tajā skan paša mākslinieka sarakstīts teksts, ko varētu nodēvēt par dzejoli piecās nodaļās; katra nodaļa apspēlē vienu elementu: zemi, ūdeni, uguni, gaisu un piekto elementu, kas, kā noprotams, iemieso tumsu. Šāds elementu dalījums simboliski atspoguļojas arī izstādes telpu krāsojuma zonās. Dzejoļa struktūru veido taktili un vizuāli stimulējošas tēlu un simbolu virknes, bet katras nodaļas beigās tiek uzdots sirreāli urdošs jautājums, beidzamais no tiem: "Kur ir māja zudušajai balsij?" Tekstu ierunā sterili auksta balss robotiska skaņas dizaina ietvarā. Brīžos, kad ieslēdzas UV apgaismojums, viss izstādē redzamais pilnībā pazaudē košās krāsas, iemetot skatītāju biedējoši rēgainā dzelmē.
Līdz ar to arī visu izstādi es nolasu kā stāstu par kritisku disasociācijas stāvokli, tehnoloģiskas un materiālas fantastikas bad-tripu, un iedomājos par to, kā dziesmā "Ūdensvīrs" grupa "Alejas" dzied: "viņi teica, esmu neriktīgs – lai dzeru tabletīti, jo labāk nejust nekā bezgalīgi slīkt". Izstādes baseins, kura simbolika pirmajā acu uzmetienā piesola spožas un krāšņas atpūtas atmosfēru, apmeklējuma laikā drīzāk pārvēršas par šausmu filmu, kurā zem dārgām dizaineru saulesbrillēm rēgojas hlorētā ūdenī izmirkušas slīkoņa acis.
Tepat jāpiezīmē, ka eksponētie darbi neparasti spilgti iespiežas atmiņā – izstādi pēcāk varu detalizēti izstaigāt prātā, pat neskatoties fotogrāfijas – proti, par spīti abstrakcijai, darbiem piemīt izteikta formas savrupība un rakstura unikalitāte (atskaitot mazformāta sēriju "Laika kamuflāža", kura uz pārējā izstādes fona atmiņā nav saglabājusies vispār). Ģelzis meistarīgi veido savu vizuālo valodu un operē ar to, tāpat visa izstāde kopumā liek domāt arī par aktīvu kustību viņa darbu konceptuālajā attīstībā, nestāvot uz vietas, bet arvien turpinot meklēt un caur to nebeidzot pārsteigt. Arīdzan telpas kompozīcija ir veidota ārkārtīgi rūpīgi.
Tomēr mani nepamet tramīgs mulsums par izstādes pārprotamību. Tveroties pie valodas kā glābējriņķa, man nedod miera arī izstādes nosaukumu variācijas "Ūdeņaina dienas actiņa" un "Watery Day's Eye", jo angliski uztveru nosaukuma daudznozīmību, proti, spēli, kur nolasāmas vairākas nozīmes – gan "asaru pilnas acis", gan sarkani iekaisušas "asarojošas acis", gan "Day’s Eye" – etimoloģiski senā variācija vārdam "daisie", ar ko var apzīmēt ne tikai margrietiņas, bet lielu daļu pļavas puķu, kas savu ziedu kā aci atver tikai dienā, naktī to aizverot. Turpretī latviskā versija ir poētiska tikai jaunas, neskaidras nozīmes veidošanā, nevis asociatīvā daudzslāņainībā. Tajā pašā laikā gribu uzsvērt – manuprāt, Onckules kuratoriālais darbs un konceptuālais izvērsums ir jēgpilns un saturīgs, taču šajā gadījumā skumstu par šo kvalitāšu izšķīšanu tulkojumā, it īpaši tāpēc, ka citkārt viņas rakstītajiem tekstiem piemīt arī ļoti specifiska un intriģējoši plūstoša stilistika, bet šajā izstādē Ģelža sarežģītajam spēles labirintam jo sevišķi noderētu skaidri ieskicēti noteikumi.
Izejot no izstādes, jūtos atvieglots un no visas sirds priecīgs par turpmākajiem nedēļas plāniem – izbraukt no pilsētas un pavadīt laiku ar mīļiem cilvēkiem. "Ūdeņaina dienas actiņa" nostrādā kā biedējošs atgādinājums tam, cik svarīgi ir navigēt savas izvēles virzienā, kur meklējama jēgas un piepildījuma sajūta, un nostiprina apziņu, ka mani interesē telpas, kur nav jāuztraucas par iespēju sabojāt grīdu un nav jāmokās bailēs par savas izpratnes "pareizību". Es nezinu, vai tāds ir bijis autora un kuratores nodoms, taču tāda atbilde der man pašam, un par to es patiesībā jūtos pateicīgs.
[1] Darbu nosaukumi tieši kopēti no izstādes kataloga.
0