Es neesmu vienmēr vēlējusies bērnu – ideja par to, ka man tāds vai tādi varētu būt, radās visai nesen, turklāt tādu apstākļu nodrošināšana, lai es domu par bērna radīšanu vispār varētu pieļaut, man bija un joprojām ir ļoti būtiska. Šoreiz lieki nekavēšos pie romantiskās mīlestības faktora – ar loģiku īsti neizskaidrojamās pārliecības, ka esmu satikusi "īsto" cilvēku, ar kuru varu iztēloties ne tikai kopdzīvi, bet arī kopīgu bērnu radīšanu. Tā vietā vēlos apskatīt, ko tad īsto apstākļu nodrošināšana man nozīmē bērnu radīšanas un bērnkopības praktiskajā kontekstā.
Konservatīvi uzskati par sievietēm mani nesaista – cilvēks, ar kuru esmu kopā un plānoju kopīgu ģimeni, nevarētu būt tradicionālo dzimumlomu piekritējs, kurš uzskata, ka bērnu audzināšana vairāk ir sievietes nekā vīrieša pienākums un man pašsaprotami pēc bērna piedzimšanas būtu jāuzņemas lielākā daļa rūpju, vismaz uz laiku atstājot novārtā darbu un citas intereses. Mēs abi jau ilgstoši strādājam no mājām, turklāt mums ir paveicies ar to, ka darba režīms ir diezgan draudzīgs cilvēciskai eksistencei. Mums ir iespēja savu laiku plānot, tāpēc šķiet, ka visam vajadzētu noritēt veiksmīgi – mēs abi (pieļaujot zināmu neprognozējamību un "pierīvēšanās" periodu) pēc bērna piedzimšanas turpināsim strādāt, turklāt mūsu bērnam pāris mēnešu vecumā nebūs jādodas uz dārziņu.
Tomēr apzinos, ka šādu lēmumu pieņemšana nenotiek vakuumā un pat vislabākajiem nodomiem nereti pretī mēdz stāties realitāte – tāpēc būtu muļķīgi uzskatīt, ka viss būs tik vienkārši. Pirmkārt, mani vienlaikus ļoti nomāc un biedē apziņa, ka šāds ģimenes un nodarbinātības modelis pat globālā kontekstā joprojām ir izņēmums – tādējādi arī mūsu gadījumā tas apstākļu maiņas dēļ pēkšņi varētu kļūt neiespējams. Otrkārt, lēmums šādi organizēt savu ģimenes dzīvi sastāv no daudzām mazām vienībām – psiholoģiskām, emocionālām un fizioloģiskām ikdienībām, kuras nebūs viennozīmīgas un mūžīgi nemainīgas.
Darbs "par brīvu"
Jau minēju, ka mūsu izvēlētais ģimenes un nodarbinātības modelis, kurā abi uzņemamies vienlīdzīgas rūpes par bērnu un kurā abiem ir iespēja turpināt strādāt, šobrīd pasaulē joprojām ir izņēmums. 75% no neapmaksātā darba, kas ietver jebkādus aprūpes pienākumus – bērnu, vecu cilvēku, slimu ģimenes locekļu aprūpi, kā arī dažādus ikdienas darbus, piemēram, mājas uzkopšanu utt. –, visā pasaulē joprojām paveic sievietes, šo darbu izpildei veltot vidēji trīs līdz sešas stundas dienā, kamēr vīrieši tam vidēji velta 30 minūtes līdz divas stundas. [1]
Daudzi, iespējams, vismaz intuitīvi vēlētos oponēt (vismaz tā nereti notiek manis pieredzētajās sarunās), ka "paliek taču labāk" un vīrieši aizvien vairāk un vairāk iesaistās bērnu aprūpes un mājas uzkopšanas pienākumos, taču nepielūdzamie dati mūsdienu realitāti atspoguļo krietni ironiskākā gaismā: mūsdienās būtiski palielinājusies sieviešu pārstāvniecība apmaksātā darbaspēka rindās, taču vīrieši nav palielinājuši savu iesaisti neapmaksātā darba veikšanā. Respektīvi, sievietes vienkārši sākušas strādāt vairāk. [2]
Tie paši nepielūdzamie dati norāda arī to, ka sievietei uztraukties būtu jāsāk tikai tad, kad viņa sāk apsvērt kopdzīvi ar vīrieti (pieļauju, ka viendzimuma pāru vidū šie rādītāji varētu pozitīvi atšķirties no heteroseksuālu pāru pieredzes, bet šis jautājums, protams, jāskata atsevišķi). Austrālijā veiktā pētījumā pierādīts, ka neapmaksāta darba apjoms starp abiem dzimumiem vismazāk atšķiras cilvēkiem, kuri nav attiecībās, bet, līdzko sieviete uzsāk kopdzīvi ar vīrieti, viņas veiktā neapmaksātā darba apjoms palielinās, savukārt vīrieša – samazinās, turklāt neatkarīgi no abu nodarbinātības statusa. [3]
Sistēmiska problēma
Pretēji tam, kā varētu šķist, mans mērķis šajā tekstā tomēr nav norādīt uz viena dzimuma kliedzošajām nepilnībām – manuprāt, problēma tomēr lielākoties ir sistēmiska un risināma sabiedrības, ne atsevišķu indivīdu mērogā. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā aprūpes darbs (šī raksta kontekstā galvenokārt bērnu aprūpe) tiek uzskatīts par "bezmaksas" fenomenu, un tas, manuprāt, veido pašos pamatos disfunkcionālu sociālo iekārtu. Elastīgu darba iespēju trūkums abiem maza bērna vecākiem rada situāciju, kurā sievietei tipiski no apmaksāta darba uz laiku jāatsakās vispār vai arī jāstrādā tā dēvētajās "divās maiņās" – gan darbā, gan mājās.
Salīdzinot ar daudzām citām valstīm (bērnu radīšanai sevišķi nepiemērota valsts ir, piemēram, ASV), Latvija sievietēm nodrošina pietiekami draudzīgus bērnu kopšanas atvaļinājuma nosacījumus, taču bērna tēvam paredzēts tikai 10 kalendārās dienas ilgs tēva atvaļinājums. Šāda struktūra principā izslēdz iespēju veidot līdzvērtīgu attiecību un bērnu aprūpes modeli. Varianti šādā situācijā ir divi – jaundzimušo ikdienā nesatiek viens no vecākiem (lielākoties tēvs) vai arī neviens (ja ģimenei ir iespēja noalgot auklīti un arī māte atgriežas darbā).
Ņemot vērā to, cik bieži ģimene tiek dēvēta par sabiedrības stūrakmeni, šobrīd pastāvošais nodarbinātības modelis, manuprāt, modernai ģimenei ir pārsteidzoši nedraudzīgs un novecojis. Iniciatīvu ar pozitīviem rezultātiem šajā jomā uzņēmās, piemēram, Zviedrijas valdība. Atzīstot, ka arī tēviem ir tiesības iesaistīties savu bērnu dzīvē, kopš 2016. gada ikvienam vīrietim pēc bērna piedzimšanas piešķirti trīs bērna kopšanas atvaļinājuma mēneši. Turklāt Zviedrijas valdība vīriešus motivē doties šajā atvaļinājumā, aizliedzot citviet pieejamo iespēju atvaļinājumu "nodot" sievietei, tādēļ šajā valstī vidēji trīs līdz četrus mēnešus garos bērnu kopšanas atvaļinājumos iet 90% strādājošo vīriešu. [4]
Kad laiks būs nauda
Iepriekšējā raksta sadaļā apskatītais uz mani šobrīd attiecas tikai satraucoša domu eksperimenta "kā būtu, ja nebūtu" formā, un pastāvošās sociālās iekārtas ietvaros tā nešaubīgi ir privilēģija. Tāpat arī apzinos, ka ne katra sieviete izjūt vēlēšanos un vajadzību pēc bērna piedzimšanas atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk. Es nebūt nevēlos kapitālisma garā sludināt mazāk pārliecinošās liberālā feminisma nostādnes – skaidrs, ka ne visiem algotais darbs ir kaislība vai būtiska identitātes sastāvdaļa, turklāt tas ne vienmēr ir tik ienesīgs, lai atsvērtu auklītes algošanu zīdaiņa pieskatīšanai.
Un tomēr es pati nevēlos būt tikai māte – pat ne uz gadu, pat ne uz pāris mēnešiem. Es gribu turpināt strādāt un attīstīties profesionāli, un, lai gan mums ir izdevies izveidot situāciju, kurā bērna aprūpi un darbam veltāmo laiku plānojam dalīt līdzvērtīgi, reizēm arī man uzmācas kapitālisma labākajās tradīcijās balstīti pašpārmetumi. Nauda man vienmēr bijusi visai sarežģīta tēma, un tāda tā ir arī šobrīd – lai gan es strādāju, pelnu un, cik vien spēju, piedalos ikdienas tēriņos un kopīgo vajadzību nodrošināšanā, tomēr ģimenes budžetam pienesu krietni mazāk nekā mans partneris. Apzinos (un sev atgādinu), ka tā ir apstākļu sakritība – citā situācijā manis nopelnītais, iespējams, sastādītu 50% no kopīgā budžeta, bet šobrīd mans ieguldījums pašai šķiet gluži simbolisks.
Un es saprotu, ka tas ir normāli – galu galā, es strādāju daudz, finansiāli piedalos tik, cik spēju, un kopumā taču varam priecāties, ka esam drošībā. Taču tagad aizvien biežāk uzmācas bažas par to, ko tad finansiālā kontekstā īsti nozīmēs godīga laika sadalīšana pēc bērna piedzimšanas – vai "50/50" tiešām ir 50% laika katram tad, ja šis laiks vairs pilnībā nepieder tikai katram pašam? Vai mēs abi esam nopelnījuši vienlīdz daudz laika darbam tad, ja pēkšņi šim dalītajam laikam piekārta cenas birka? Vai mans laiks tomēr nav objektīvi mazāk vērtīgs? Viņš to noliedz, un šībrīža finansiālā realitāte ļauj savstarpēju cieņu izvirzīt situācijas priekšplānā. Tāpat kā līdz šim. Un tomēr šīs pārdomas ir jaunas un biedējošas, un ar tām nākas cīnīties, atgādinot sev, ka nē – šī nav finansiāla savienība, kurā cilvēka cieņai, laikam, vēlmēm un vajadzībām ir piekārta cenas birka. Taču, kamēr aprūpes darbs visā pasaulē joprojām būs "darbs par brīvu", ar šāda tipa šaubām un potenciālām nesaskaņām ģimenēm nāksies vien tikt galā pašām.
Krūts barošanas krātiņš
Ja šķēršļu joslā, kas raksturo manu ceļu uz līdzvērtīgu bērnkopības pienākumu sadalījumu, pagaidām izdevies veiksmīgi apiet sociālās iekārtas determinismu un vismaz lielāko daļu laika arī uzvarēt cīņā ar iekšējiem pašpārmetumiem, bērnu aprūpē ir visai grūti ignorēt potenciālo asimetriju starp abiem vecākiem, kuru veicina tādi fizioloģiski procesi kā bērna barošana ar krūti. Atsauksmes par to, ko mātei nozīmē bērna barošana ar krūti, protams, atšķiras – esmu saskārusies gan ar pozitīvas krūts barošanas pieredzes pārstāstiem, gan arī salīdzinājumiem ar krātiņu vai "gateway drug" uz pilna spektra mātišķo verdzību.
Nepalīdz, protams, arī nu jau vairākas desmitgades ilgusī ticība pētījumos ļoti vāji pamatotam krūts barošanas pārākumam pār maisījuma izmantošanu. Raksta "The Case Against Breast-Feeding" autore un triju bērnu māte Hanna Rosina, kura, populārzinātnisko un krūts barošanu slavinošo literatūru aplūkojusi kontekstā ar zinātniskajiem materiāliem par šo tēmu, secina: "Medicīniskā literatūra ļoti atšķiras no populārās literatūras: tā pierāda, ka barošana ar krūti varbūt, iespējams, ir mazdrusciņ labāka; bet tas ir pavisam tālu no neapgāžamo pierādījumu kaskādes, par kuru runā krūts barošanas piekritēji. Drīzāk tie ir mazi, nepārliecināti solīši: divi uz priekšu, divi atpakaļ. Pāris pētījumi uzrāda mazāk alerģiju, un tad nākamais neuzrāda nekādas atšķirības." [5]
Par pretrunīgajiem pētījumiem, kuros ilgstoši mēģināts pierādīt krūts barošanas nesalīdzināmo pārākumu, runā arī Emīlija Ostere – ekonomiste un grāmatu "Expecting Better" un "Cribsheet" autore. Saskaņā ar Osteres veikto izpēti, lielākā daļa pētījumu, kuros pierādīts krūts barošanas pārākums, gluži vienkārši nav kvalitatīvi izstrādāti – tajos vērojami aizspriedumi, kā arī nepārprotama cēloņsakarības jaukšana ar korelāciju. "Lielākā daļa rezultātu pētījumos par krūts barošanu nav izmantojami – sievietes, kuras baro ar krūti, lielākoties vienkārši atšķiras no sievietēm, kuras to nedara. ASV un lielākajā daļā citu attīstīto valstu ar krūti barot izvēlas sievietes ar augstāku ienākumu un izglītības līmeni. [..] Augstākai izglītībai un finansiālajai nodrošinātībai, protams, ir korelācija ar labākiem bērnu uzrādītajiem rezultātiem, bet tiem nav tieša sakara ar krūts barošanu." [6]
Krūts barošanas uzvaras gājiens ASV 50. gadu beigās bija feminisma un dabiskuma garā ieturēta atbilde bērnu aprūpes jomu pārlieku uzurpējušajiem mediķiem un to radītajiem "laboratorijas brīnumiem". Šo gājienu aizsāka sieviešu organizācija "La Leche League", kuras galvenais mērķis bija atdot autonomiju bērna mātei, kurai pretējā gadījumā nereti nācās justies kā laboratorijas asistentei, kas prot tik vien kā pareizi sajaukt formulu ar ūdeni saskaņā ar precīzām ārstu un zinātnieku instrukcijām. Taču ironiskā kārtā zinātniski medicīniskajai pieejai izdevās atgriezties un izveidot savādu simbiozi ar joprojām dedzīgi sludināto krūts barošanas dabiskumu. Tādējādi šobrīd krūts barošana nereti tiek uzskatīta par vienīgo veidu, kā veidot veselīgu emocionālo saikni ar zīdaini, turklāt, ja izvēlies to nedarīt, tad esi arī vienpersoniski vainojama pie tā, ka bērnam nākotnē būs krietni zemāks IQ (meli).
Ko tad mūsdienās iesākt mātei, kura grib ne tikai nodrošināt savam bērnam kvalitatīvu uzturu, veselīgu emocionālo piesaisti un attīstību, bet arī dzīvot pati savu dzīvi un atrast veidu, kā godīgi sadalīt bērna aprūpes pienākumus ar partneri? Rosina (kurai, atgādināšu, ir visai vērā ņemama personīgā pieredze bērnkopībā) saka: "Ekskluzīva krūts barošana atšķiras no tāda lēmuma kā, piemēram, grūtnieču vitamīnu lietošana. Tas ir nopietns laika ieguldījums, kas būtībā garantē, ka tev šajā posmā nebūs iespējas jēgpilni turpināt strādāt." [7]
Vai tiešām? Kāda no man pazīstamajām sievietēm saka – jā, krūts barošana patiesi ir "krātiņš", kam izdevies uzurpēt viņas laiku arī ārpus bērna ēdināšanas. Barošana ar krūti kļuvusi arī par veidu, kā bērnam nodrošināt komfortu, bērnu aizmidzināt, un tā veido bērna ciešāku piesaisti mātei, nereti liedzot tēvam "pārņemt stafeti" arī tajos brīžos, kad viņš ir klāt un principā to varētu. Kāda cita sieviete saka, ka barošana ar krūti, protams, tiek pārlieku romantizēta, bet viņai tā bijusi patīkama nodarbe, kura turklāt ļāvusi slinkot – nav jāceļas naktī, lai iejauktu maisījumu pareizajā temperatūrā, nav jāmazgā pudeles, nav jānēsā līdzi termoss... Turklāt, viņas partneris ņēmis vērā, ka barošana ar krūti ir laikietilpīga, un šajā posmā uzņēmies lielāko daļu citu ikdienas darbu.
Es, protams, necenšos apgalvot, ka no bērna barošanas ar krūti vajadzētu atteikties – vien to, ka sievietēm, kuras nespēj vai nevēlas bērnu barot ar krūti, nav iemesla justies vainīgām. Es pati bērnu plānoju barot ar krūti – man tā šobrīd šķiet loģiska izvēle, jo, kā jau iepriekš minēju, mēs strādājam no mājām, tāpēc izpaliks krūts piena pumpja loģistikas murgs, par kuru nāktos raizēties, strādājot ārpus mājām. Taču esmu bezgala atvieglota, ka manā rīcībā nonākušie fakti ļāvuši izgaist priekšlaicīgajai nolemtības sajūtai par to, ko nozīmētu nespēja vai nevēlēšanās tomēr krūts barošanas plānus realizēt ilgtermiņā. Jāpiebilst, ka viens būtisks un pētījumos pierādīts labums no krūts barošanas ir gan – tā ievērojami (par 20–30%) samazina mātes iespēju saslimt ar krūts vēzi [8]. Manuprāt, nedaudz ironiski – vienīgais pētījumos tiešām pamatotais iemesls sievietei izvēlēties barot ar krūti patiesībā ir tikai savas veselības dēļ.
Kur šajā spēcīgo, bet zinātniski vāji pamatoto pārliecību, sistēmisko kavēkļu, pašpārmetumu un tradicionālisma iekrāsoto sabiedrības aizspriedumu pārsātinātajā informācijas telpā atrodama patiesība? Ko "50/50" nozīmē ikdienā, saskarsmē ar mīļoto cilvēku, kuram vēli visu labāko un ar kuru līdz šim nekad nav bijusi nepieciešamība "vilkt deķi katram uz savu pusi"? Varbūt tieši to – paļāvību, ka pareizo izvēli esmu jau izdarījusi un mēs, kas līdz šim vienmēr esam spējuši saprasties un rast risinājumu, spēsim to arī šoreiz – iemācīsimies kopīgi atrast ceļu ārā no neskaitāmo ar bērnkopību saistīto izvēļu džungļiem.
[1] McKinsey Global Institute. The Power of Parity: how advancing women’s equality can add $ 12 trillion to global growth, 2015
[2] Criado-Perez, Caroline. Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed For Men: Penguin Random House UK, 2019, 70. lpp.
[4] Criado-Perez, Caroline. Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed For Men: Penguin Random House UK, 2019, 84. lpp.
[6] https://www.nytimes.com/2019/04/19/opinion/sunday/baby-breastfeeding-sleep-training.html
[8] Oster, Emily. Cribsheet: Penguin Books (An imprint of Penguin Random House LLC, 2019), 2020, 84. lpp
10