Par Sigita Paruļska grāmatu "Tumsa un partneri" (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Savulaik, kad Sigits Paruļskis paviesojās Rīgā Prozas lasījumos – tikko latviski bija iznācis viņa romāns "Trīs sekundes debesu" Daces Meieres tulkojumā –, kāda meitene pie "Sapņu fabrikas" bāra letes skeptiski viņu nopētīja un pavēstīja, ka viņš ne pēc kāda rakstnieka neizskatoties, tad jau drīzāk pēc skūtgalvja no lētas apsardzes firmas. Sigits rādījās gluži apmierināts ar šādu raksturojumu, jo kā rakstnieks varbūt viņš gan jutās, bet izskatīties pēc rakstnieka noteikti negribēja. Tobrīd Lietuvā Paruļskis, viena romāna un dažu dzejoļu krājumu autors, pagaidām vēl ieklasificēts pie jaunajiem, bet ļoti cerīgajiem, jau bija tapis par bezmaz leģendāru personību, no kura meitenes, žēli ievaidēdamās, muka prom, nespēdamas paciest viņa kariķēti ciniskās izdarības, bet čaļi riskēja norauties zilu aci – tāpat vien, aiz Sigita dzīvesprieka vai depresijas. Saprotama lieta, ar realitāti šī leģenda par izbijušo padomju armijas desantnieku, kurš joprojām pie katras izdevības lec ar izpletni un šauj ar automātu, necik daudz saistīta nebija, tomēr dažu patiesības graudu var atrast katrā leģendā. Par to, ko pats Sigits tolaik domāja par sevi un pasauli, var izlasīt mūsu sarunā, kas norisa nākamajā dienā pēc Prozas lasījumiem. Pēc sarunas mēs devāmies prom no literatūras uz zvēru dārzu runāties ar dzīvnieciņiem.
Nu Paruļskis ir viens no spožākajiem leišu rakstniekiem, sarakstījis vairākus romānus, īsprozas grāmatas, dzejoļu krājumus, lugas, aplaimots ar, šķiet, visām puslīdz nozīmīgajām Lietuvas literārajām godalgām un saņēmis arī Baltijas Asamblejas balvu literatūrā (2016; gan ne par konkrētu grāmatu, kā parasti šo balvu piešķir, bet par beidzamā laikposma darbiem kopumā un "plašo pasaules redzējumu"). Romāns "Tumsa un partneri" Lietuvā iznācis 2012. gadā. Ja prātā palikušas "Trīs sekundes debesu" un lasītājs cer uz, teiksim, "Četrām sekundēm debesu" – un noteikti vēlreiz par aktīvi dzerošiem un depresīvi filozofējošiem un murgojošiem jaunļaužiem, uzreiz jāsaka, ka "Tumsa un partneri" ir pilnībā atšķirīgs romāns, ja nu vienīgi saglabājusies tā pati skarbā un lakoniskā izteiksme un nosliece uz sakāpinātu grotesku.
Darbības laiks – 1941. gads. Padomju okupācijas šausmas palikušas pagātnē, sākusies vācu okupācija: "Klīst arvien vairāk un arvien briesmīgākas baumas par izlēcieniem pret žīdiem. Bet no provinces pienāk tikpat briesmīgas ziņas par briesmu darbiem, ko atkāpjoties pastrādājuši boļševiki. Pat bēgdami no Lietuvas, viņi vēl paguva nežēlīgi līdz nāvei nomocīt desmitiem, bet varbūt pat simtiem pilnīgi nevainīgu cilvēku. Vai vācieši viņus pārspēs?" Uzmanības centrā – miermīlīgais un allaž nomaļus esošais fotogrāfs Vincents. Fotogrāfija un fotoaparāts šai gadījumā, protams, jāuztver kā metafora: Vincenta profesionālā sūtība ir būt klāt visur, kur "kaut kas notiek", taču pašam nekur neiejaukties, vien visu piefiksēt un saglabāt kā vēstures, bet ļoti bieži tikai mirkļa "nospiedumu". Sūtība ir pārtapusi par viņa personības būtību, esamības formu, kuras princips ir "norobežoties no īstenības ar plānu filmiņu", kaut gan no kara haosa, šausmām un slepkavībām norobežoties neizdodas. Vincenta uztverē šajā haosā pilnībā pietrūkst loģikas un, svarīgākais, izvēles iespējas; viņš tiek ierauts absurdu norišu virpulī, turklāt viņam nākas tām pakļauties, jo jebkāda pretestība ir absolūti bezjēdzīga. Starp citu, Māris Bērziņš romānā "Svina garša" izpēlēja līdzīgu situāciju – personība spiesta pakļauties notikumiem, jo tai atņemtas jebkādas izvēles iespējas.
Bezmaz neticamā veidā izglābies no gandrīz nenovēršamas nošaušanas (jau piesauktais "lielās" pasaules absurds, kurai personība nav spējīga pretoties), Vincents tiek nolīgts fotografēt ebreju šaušanas ainas. Situāciju vēl baisāku un absurdāku dara tas, ka Vincenta mīļotā sieviete ir ebrejiete Judita. Turpat līdzās – mūždien ironiski un filozofiski noskaņotais vācu virsnieks, kurš ieinteresējas par Vincenta mākslas fotogrāfijām un iecerējis izmantot viņa talantu, lai realizētu savu versiju par nāves estētiku.
Kas īsti bija ebreju šāvēji, un no kurienes viņi uzradās? Paruļskis tiešā veidā gan nekur nav formulējis šo jautājumu, tomēr tas pastāv, tāpat pastāv arī atbilde. Aplam iedomāties, ka slepkavas būtu necilvēki, sadisti, asinskāri vurdalaki, īstenticīgi nacisti un Hitlera pielūdzēji vai kas tamlīdzīgs. Atbilde ir vienkārša un banāla. Viņi bija un noteikti, ka joprojām ir, šepat mums līdzās. Varbūt dzīvo mums kaimiņos, varbūt nāk pretī pa ielu, varbūt pieturā gaida tramvaju. Tā laikam ir mūžīga patiesība – slepkavas atradīsies vienmēr, būtu tikai, ko slepkavot, un, galvenais, ja vien slepkavošanai tiks radīts ideoloģiskais pamats, lai cik tas nebūtu grīļīgs. Raksturīgi, ka šāvēju komandai vispār nepastāv kādas morālas barjeras vai, teiksim, izvēles problēma – viņi pilnībā sevi attaisno ar pāris nesakarīgām un trafaretām avīžrakstu frāzītēm par "žīdisko komunismu". Šeit būtu vietā atcerēties Hannas Ārendtes ļaunuma banalitātes koncepciju, jo arī Paruļska traktējumā ļaunums ir pavisam ikdienišķa un banāla padarīšana, un, jo absolūtāks ir ļaunums, jo tas kļūst ikdienišķāks. Šāvēju komanda – tie ir visparastākie ļauži, varbūt ne īpaši augstu izglītoti un sirdsapziņas paliekas slīcina šņabī, tomēr par Bībeles tēmām spēj diskutēt kā rūdīti teologi, turklāt viņiem ir mīlošas un mīlamas ģimenes. Kad vienu no šāvēju komandas vēl nenošautais ebrejs pamanās nožņaugt, viņa ģimenei tā kļūst par traģēdiju. Tiesa, "kolēģiem" gan mazākā mērā, jo nāvi viņi pieņēmuši kā nepārtraukti klātesošu un nepieciešamu būtni, par ko lāgiem ierunājas arī ar nāves estētiku apsēstais vācu virsnieks. Uzreiz rodas nākamais jautājums: ja pasaule nebūtu izgājusi no eņģēm, ja šie ļauži nebūtu padarīti par pārpasaulīgās gaļas mašīnas zobratiem – vai viņi būtu kļuvuši par slepkavām? Jo – savā būtībā viņi taču bija likumpaklausīgi savulaik Lietuvas, tagad Lielvācijas pilsoņi. Jautājums gan drīzāk ir retorisks, jo reālas un pārliecinošas atbildes nav. Ja nu vienīgi Juditas versija: viss "ir pareizi, jo nenovēršami" vai viss ir "nenovēršami, jo pareizi".
Romānam ir arī bībeliskais fona plāns. Te gan jāpiebilst, ka autora attieksme pret katolicisma leišu variantu ir, maigi izsakoties, skeptiska. Jau piesauktajā intervijā Paruļskis pavēstīja: "Mums Lietuvā ir tāda problēma, ka ir Dievs. Jums labāk, te nekāda Dieva nav. Bet mums ir asinskārs un ļauns Dievs, mums ir Dieva komplekss – bailes un vainas apziņa. Pat tad, ja neesi ticīgais. Reliģija kā kultūras tēli man šausmīgi patīk, bet, ja tu sastopies ar ticību… Tu tici, bet pats netici, ka tici… Liekulība. Mums, leišiem, truliem un tumšiem ļautiņiem… Rietumos Dievs ir normāls, bet mums briesmīgs. Neticēt nevaram, jo tas jau ir zemapziņā, bet ticēt ir smagi, jo ar to tu pieņem visas šīs bailes un kompleksus… Ja tu atsakies no ticības, arī ir bail – un ja nu tomēr viņš ir…" Šķiet, tieši no šī skepticisma izriet neganti ķecerīgā doma par to, ka Dievs nogalinājis savu dēlu tāpēc, lai cilvēki no viņa baidītos: ja Dievs tā izdarās ar savu dēlu, tad jājautā, kādas šausmas varētu piemeklēt cilvēku. Šepat blakus arī baisā epizode, kurā Vincenta patēvs bērnībā piesien viņu pie krusta un atstāj, lai pēcāk apjautātos, vai viņš sapratis, ka krusts nav domāts izklaidei. Vincents prāto arī par iespējamo augšāmcelšanos, taču 20. gadsimtā šī doma izraisa vienvienīgu bezcerību. Nošautā meitene neklausa Jēzus augšāmcelšanās vārdiem pat tad, ja tie izteikti oriģinālajā aramiešu valodā, bet brīnumainā kārtā izdzīvojušo puišeli, kurš izlien no līķu kaudzes, uzreiz noslepkavo viens no šāvējiem, jo, galu galā, darbs godīgi jāpadara līdz galam.
Vēl varētu turpināt par kristīgajām alūzijām. Šāvēju komandā visiem ir Jēzus mācekļu jeb apustuļu vārdi, kaut gan pietrūkst paša Jēzus un arī Jūdas. Vincenta patēva vārds ir Jozaps. Spainī, kur slepkavas mazgā rokas, ūdens iekrāsojas ar asinīm, kas saistās ar Jāņa evaņģēlijā aprakstīto ainu, kurā Jēzus ūdeni pārvērš vīnā. Savā ziņā romāna kulminācija ir romāna epizode, kurā vācu virsnieks pavēl Vincentam fotografēt Juditu ar nogriezto ebreju rabīna galvu (protams, virsnieks ir estēts un visupirms lieku reizi piemin Karavadžo – acīmredzot domāta Karavadžo glezna, kurā skatāma Judīte ar nocirsto Oloferna galvu) – tas saistās gan ar Vecās derības Judīti, gan ar Jaunās derības Salomi. Visubeidzot – izrādās, augšāmcelšanās, tomēr ir reāla padarīšana, taču angļu mirdzošo eņģeļu bazūņu pavadījumā augšāmcēlies ir nevis kāds no nevainīgajiem upuriem, bet gan viens no slepkavām, Jokūbs Vecākais. Viņš gan ir tēlots kā ļaunuma banalitātes iemiesojums, tomēr tieši Jokūbam Vecākajam izdodas pateikt drūmo un nolemtības pilno frāzi, kas nejūtami caurvij visu romānu: "...cilvēki labprāt klausās stāstos, tikai lielais stāsts, ko sauc par vēsturi, nekad neieklausās cilvēkos." Visticamāk, vēsture neieklausīsies arī Paruļskī, jo pagalam banālais ļaunums nudien ir nemirstīgs.
6