Par Sandro Veronēzi grāmatu "Kolibri" (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2021).
Sandro Veronēzi (1959) ir viens no mūslaiku itāļu izcilākajiem rakstniekiem, vai visu nozīmīgāko literāro godalgu laureāts, tostarp divreiz paspējis piesūkties liķiera "Strega" pudelei, t. i., saņēmis liķiera "Strega" ražotāja iedibināto "Premio Strega", kas ir Itālijas prestižākā literārā prēmija, – par romāniem "Rāmais haoss" (2006) un "Kolibri" (2020). Piebildīšu, ka prēmijas pastāvēšanas 74 gados Veronēzi ir otrais autors, kas ar to aplaimots divreiz, pirmais bija mūspusē galīgi nedzirdētais Paolo Volponi. Latviski ar tulkotājas Daces Meieres starpniecību jau lasāmi Veronēzi romāni "Rāmais haoss", "XY" un "Pagātnes spēks". Nu arī "Kolibri".
Guntis. Taisnību sakot, "Kolibri" sākums mani mazliet aizkaitināja. Labi, pārspīlēti muldonīgo pirmo nodaļu (kāpēc gan man būtu jāuzzina, ka vecu dāmu priekšējā blefarīta ārstēšanai 1999. gadā izmantoja tolaik novatorisko un "pat revolucionāro" N-acetilcisteīna instilāciju?) vēl varētu pieņemt, tāpat pārspīlēti lakonisko otro, kurā ir tikai seši vārdi, kas pasaka pliku neko. Skaidrs, ka autors spēlējas ar dažādām stilistikām, pie šīs tēmas mēs vēl atgriezīsimies, bet, kad jau trešajā nodaļā pie romāna galvenā varoņa Marko Karreras ierodas psihoterapeits Daniēle Karradori, mani nudien pārņēma ļaunas priekšnojautas. It kā nebūtu pieticis ar psihiatri Džovannu, kurai bija ierādīta viena no galvenajām lomām Veronēzi romānā "XY". Pasaules literatūra pārpilna ar psihoterapeitiem, psihiatriem un psihologiem, kas visu saprot labāk, prot redzēt dziļāk, un tad tie āksti un matu skaldītāji vazājas pa grāmatu lappusēm, cītīgi atreferēdami, ko nu autoram izdevies salasīt no Freida vai labākajā gadījumā Junga. Taču īstenībā psihoterapeiti parasti iešķindina kapu zvanus romānam. Literatūrā baisāki par psihoterapeitiem var būt tikai mācītāji.
Sandro. Šai domai kaut kādā mērā var piekrist, tomēr der atcerēties, ka psihoterapeiti ir tikpat nenovēršama mūslaiku pasaules ļaunuma sastāvdaļa kā advokāti, un, ja reiz mēs esam ar mieru dzīvot šaisaulē, mums nākas pieņemt psihoterapeitus un varbūt pat advokātus.
Guntis. Man pagalms šodien pilns ar pavasarīgi noskaņotiem zvirbuļiem, tie nelabi čiepst un lēkā, un, kaut arī zvirbuļi diez ko nelīdzinās kolibri, viņi man šķiet gluži pieņemami. Bet vai tāpēc man uzreiz būtu jāliek iekšā romānā kāds zvirbulis?
Sandro. Tu nepieminēji vismaz četras romānam svarīgas lietas. Pirmkārt, Daniēle Karradori ir ļoti nepareizs psihoterapeits. Viņš pārkāpj jebkādus savas profesijas pamatprincipus un svešam cilvēkam izstāsta noslēpumus, kuriem būtu jāpaliek starp ārstu un pacientu. Ja uzrautos, realitātē aiz restēm viņu varbūt neiesēdinātu, bet tiesības praktizēt atņemtu gan. Otrkārt, Karradori uzreiz pēc šī gadījuma psihoterapijai atmet ar roku un sāk nodarboties ar ko citu – viņš sniedz psiholoģisko palīdzību cilvēkiem, kurus skārušas gan ekoloģiskās, gan dabas, gan citādas katastrofas. Citiem vārdiem, ne vairs kāš naudu no pastulbiem ļautiņiem, kas, salasījušies gudras grāmatas, aiz bezdarbības sadomā sev visādus kompleksus, bet nodarbojas ar reālām mūslaiku pasaules problēmām. Treškārt, līdzīgi tev arī Marko Karrera ir ne tikai stipri ironiski vai skeptiski, bet, iespējams, pat naidīgi noskaņots pret psihoterapeitiem. Viņa māte apmeklēja psihoterapeitu, tāpēc viņam jau kopš bērnības riebjas psihoterapeiti. Romānā Marko ne reizi vien nopūšas, ka visām viņa pazīstamajām sievietēm piemīt nosliece uz "analītisko terapiju": ja "pasaulē ir tik daudz sieviešu, kuras neapmeklē terapeitus, tad kāpēc viņš ir saistīts vienīgi ar tām, kuras terapeitus apmeklē"? Un vēl: "..psihoterapija ir kā smēķēšana, nepietiek, ka atturies pats, vajag arī sargāties no tiem, kas to praktizē. Taču vienīgais zināmais paņēmiens, kā pasargāt sevi no citu cilvēku psihoterapijas, ir pašam sākt staigāt pie terapeita, bet Marko Karrera šai ziņā nedomāja piekāpties." Ceturtkārt un galvenokārt: vai tevi nemulsināja tas, ka Karradori nekur neparādās kā tēls?
Guntis. Taisnība, un tas izglābj gan viņu, gan "Kolibri". Saistībā ar citiem personāžiem autors brīžiem mēdz būt stipri daudzvārdīgs, raksturojot gan viņu izskatu, gan biogrāfiju, gan gluži nenozīmīgus sadzīviskus ieradumus. Turpretī Karradori iznirst vien dialogos, telefonsarunās un īsziņu sarakstē. Vien pirmajā nodaļā garāmejot piebilsts, ka viņš esot "plikpaurains un bārdains", bet beigu galā, tāpat garāmejot, atzīmēts, ka viņš izskatoties jaunāks nekā Karrera. Tas arī viss. Karradori ir tikai balss, ēna, kas nez kāpēc par Karreru visu zina tikpat labi un pat vēl labāk (viņu pirmajā tikšanās reizē) nekā Karrera pats, ir klāt visās viņa svarīgākajās dzīves norisēs, lielākoties gan netieši, ja neskaita to, ka Karradori palaiž vaļā sižeta atsperi, bet īstenībā nekur neiesaistās. Būtībā Karradori ir variācija par klasisko dubultnieku tēmu – viņš nevis urķējas pa Karreras apziņu un zemapziņu, bet ir tās daļa; pat uzvārdi viņiem līdzīgi. Tas nozīmē, ka Karrera un Karradori ir viens un tas pats personāžs, kuru autors ērtības labad – lai rastos dialogs pašam ar sevi – sadalījis divās daļās. No tā, savukārt, izriet doma, ka viņu pirmā saruna īstenībā ir Karreras saruna pašam ar sevi, un par savu ļoti dramatisko ģimenes stāvokli viņš ar nez kuro maņu jau bija nojautis pats, vien nespēja sev atzīties (jo necieš psihoterapeitisku urķēšanos pa apziņas zemslāņiem). Ja tā, tad viss romānā stāstītais līdz ar Karreras dzīvi parādās mazliet citādā gaismā, savukārt epizodiskais Karradori kļūst par vienu no "Kolibri" centrālajiem personāžiem, jo tas pats Karrera vien ir.
Sandro (ļoti ironiski). Tu gribi teikt, ka autors tieši tā ir domājis?
Guntis (tikpat ironiski). Kāda man daļa, ko domājis autors? Viņš to grāmatu ir tikai sarakstījis, toties es – to lasījis. Taisnība, literatūrā pirmo vārdu vienmēr saka autors, tomēr galavārds pieder lasītājam.
Viena lieta gan man netapa skaidra – kāpēc romāns nokrustīts par "Kolibri"? Jā, protams, Karrera bērnībā sirga ar augšanas traucējumiem, ir ļoti maza auguma, tomēr harmoniski veidots, viņam "ar graciozo putniņu Marko ir kopīgs ne tikai mazais augums, bet arī skaistums un ātrums". Vēl arī Luīzas nez kāpēc piesauktais acteku mīts, kurā nogalinātie kareivji un upurētie gūstekņi pievienojas saules palīgiem cīņā pret tumsu, bet pēc četriem gadiem pārvēršas par tauriņiem vai kolibri. Nu, un tad? Vai tāpēc viss romāns uzreiz jānodēvē par "Kolibri"?
Sandro. Vajag uzmanīgāk lasīt. Luīzas trešajā vēstulē par kolibri skaidri un gaiši rakstīts: "Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi. [..] Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski."
Starp citu, "Kolibri" nudien prasa neganti uzmanīgu lasītāju. Metaforas netiek izvērstas līdz pārpasaulīgiem mērogiem. Gluži pretēji – viena mikroepizode, reizēm tikai dažas frāzes ir svarīgas visai romāna kopainai, un šis mikrometaforu tīklojums caurauž visu romānu. Iespējams, dažbrīd šajā tīklā kolibri (un "Kolibri") var notvert, citkārt tas izslīd tīklam cauri. Tak mazmazītiņš tas putniņš. Mazs piemērs. Karrera pusslepenajā spēļu ellītē laimē 840 000 eiro, tomēr no vinnesta atsakās. Tā vietā viņš pieprasa mātes fotoarhīvu, ko pats savulaik atdāvinājis. Zudušais laiks tiek atgūts, tomēr nedz milzīgais vinnests, nedz mātes fotoarhīvs, kurš viņam īstenībā nemaz nav vajadzīgs, nemaina pilnīgi neko – viss paliek, kā bijis, kolibri netiek notverts. Kāpēc šis vinnests? Nezinu, bet kaut ko tas liecina. Vēl viens piemērs. Dučo Killēri, Karreras bērnības draugs, kuram piemīt "īpaša spēja" piesaistīt nelaimi. Romāna komentāros teikts, ka tas nosperts no Pirandello stāsta "Tiesības", un diezgan svarīga, lai arī epizodiska loma "īpašajai spējai" ierādīta arī "Kolibri". Kāpēc Killēri iemitis romānā? Arī nezinu, bet vai tad nav interesanti?
Guntis. Ja lasīti citi Veronēzi romāni, jau zināms, ka viņa metaforika mēdz būt tāda kā "izplūdusi", bez precīzi fiksējamām robežām, bez kontrastiem. Metaforas gausi slīd, krājas, pāriet cita citā, spoguļojas savā starpā, bet nekur nesākas un nebeidzas. It kā apsīkst miglā, bet kas tur miglā īstenībā ir – to varam tikai iztēloties. Šādā aspektā man ļoti svarīga liekas citādi neuzkrītošā epizode, kurā visādu tīņu ķibeļu māktais Marko Karrera pilsētas vidū nomaldās miglā, un piepeši izrādās, ka turpat miglā sīku autoavāriju piedzīvojusi viņa māsa Irēne, tomēr baisākais – šajā epizodē spoguļojas Irēnes pašnāvība septiņus gadus vēlāk. Migla daudzu tautu mītos saistīta ar iniciāciju vai pāriešanu citā pasaulē. Tomēr autors nebada ar pirkstu acī – redz, Marko nupat ir pārdzimis, tomēr, domājams, nav nejaušība, ka tieši migla – apmulsums, bezspēcības sajūta, orientācijas zudums – ir tā substance, kurā viņš pirmo reizi saskaras ar refleksijām par nāvi, ar ko viņam vēlāk nāksies saskarties itin bieži, tostarp arī pašam ar savu nāvi.
Sandro. Šo tēmu varam turpināt bezgalīgi. Piemēram, ūdens. Māsa noslīcinās jūrā, Marko mazmeita piedzimst ūdenī. Kaut kur starp abām droši vien spēs iespraukties arī Ofēlija. Vai – saite, ar kuru Marko meita Adele jutās piesaitēta pie sienas. Acīmredzot romāna kontekstā arī tā nav nejaušība, ka Adele, kura aizraujas ar alpīnismu, iet bojā, kad viņai uz klints pārrīvējas virve. Paredzu loģisku jautājumu – ko šīs milzum daudzās sakarības un sakritības varētu nozīmēt?
Guntis. Var atbildēt ar tikpat loģisku un prastu pretjautājumu – kāpēc tām vajadzētu kaut ko nozīmēt? Mēs esam pārāk daudz un ilgi baroti ar tekstiem, kuriem, kā stāsta, piemītot īpaša jēga, lai ko šis vārds nozīmētu. Vispārcilvēciska, filozofiska, ētiska utt., utt. Runājot par jēgu, pārāk bieži sanāk aizmuldēties līdz galīgai bezjēdzībai, bet, ja nerunā par jēgu, varbūt tam patiešām ir kāda jēga? Tiesa gan, šādi jautājumi ir retoriski, jo nudien neredzu jēgu jautāt, kāda jēga jēgai…
Zini, man pati romāna kompozīcija asociējas ar kolibri lidojumu, kaut arī kolibri tuvplānā nav gadījies skatīt. Mazās, reizēm mikroskopiskās nodaļas, nemitīgā lēkāšana pāri gadiem un gadu desmitiem – romāns it kā spurdz uz priekšu, tai pašā laikā paliekot uz vietas un lāgiem atgriežoties krietni tālā pagātnē vai ielecot vēl nenotikušā nākotnē pēdējās nodaļās. Šepat klāt arī milzīgā rakstību daudzveidība. Vien retumis pabāž galvu laukā tradicionālais visu redzošais un zinošais autors. Lielākoties viņš slēpjas – aiz dialogiem, kas veidoti rūdīta scenārista manierē, aiz vēstulēm, īsziņām, telefonsarunām, e-pastiem. Kā atbalsi no Umberto Eko "Sarakstu karuseļa" var uztvert Florences Savonarolas laukuma 12 mājas inventarizācijas sarakstu, savukārt par to, kādas svarīgas lietas var izinterpretēt laukā no pilnīgi sausā un it kā neko neizsakošā Karreras tēva fantastikas grāmatu kolekcijas saraksta, stāstīts nodaļā "Urania". Ir arī dzejas citāti, piezīmes oftalmoloģijas konferencei, citāti no mūzikas tekstiem komplektā ar izpildītāju vārdu virknēm, fragmenti no Vikipēdijas un nez kāpēc diezgan izvērsta "paša mangas dieva" Osamu Tedzukas biogrāfija. Vēl arī netiešie citāti, no kuriem daži atšifrēti autora komentāros. Es to nesauktu par mozaīku…
Sandro. Kaleidoskopu?
Guntis. Nē, arī ne kaleidoskopu, kas tās pašas mozaīkas vien rāda. Jebkuras mozaīkas pamatā ir kāds estētisks algoritms un pārsvarā arī simetrija. Drīzāk – nodaļas atgādina uz labu laimi izbārstītus spēļu kauliņus, turklāt spēles noteikumi lasītājam netiek darīti zināmi. Vai, izmantojot Kortāsara metaforu, to varētu nodēvēt par modeli salikšanai: teksti vai vismaz to fragmenti lasītājam tiek izsniegti un tikai no viņa atkarīgs tas, kas tur beigu galā saveidosies.
Sandro. Nuja, un lasītājs iestūķē Karreru un Karradori vienā maisā, kaut arī viņi tur īsti labi nesadzīvo… Vai meklē Miraidžinas asociācijas ar Ofēliju...
Guntis. Diez vai Kortāsaru var uzskatīt par "Kolibri" krusttēvu, tomēr viņa ēna aiz teksta aprisēm nojaušama itin skaidri.
Sandro. Jā, saskrējos ar Kortāsaru Florencē 1956. gadā, dažus gadus pirms savas dzimšanas. Viņš ar Auroru, pirmo sievu, tur divus mēnešus nodzīvoja Via della Spada 5. Tas ir pašā centrā netālu no katedrāles uz Arno pusi, tagad tur kaut kāda lupatbode. Tobrīd viņš gan tulkoja Edgaru Po, jo traki vajadzēja naudu, tomēr pastāstīja man gan par "Klasīšu spēli", gan par "62: Modelis salikšanai".
Guntis. Pag, bet tie romāni tak vēl nebija sarakstīti! Kur nu – pat ne iecerēti.
Sandro. Nu un tad? Vai tāpēc tie nevarētu pastāvēt, un vai tāpēc mēs ar Hulio par tiem nedrīkstētu runāt?
Guntis. Vēl viens spēļu kauliņš vai varbūt drīzāk mājiens, kas neko nenorāda, – nams Florencē Savonarolas laukumā 12. Reiz pirms daudziem gadiem Savonarolas laukumā piesēdos uz soliņa uzpīpēt. Bija zvērīgi karsts, jutos pamatīgi saguris, un mani galīgi neinteresēja baltais 19. gadsimta ērms ar gaisā paslieto krustu laukuma vidū. Grēka lieta Florencē skatīties uz 19. gadsimta pieminekļiem. Tikai vēlāk pēc Florences kartes noskaidroju, ka tas ir Savonarola. Intereses pēc tagad internetā sameklēju 12. numura ēkas bildi, un man pat likās, ka esmu to redzējis, bet tās droši ir vien māņu atmiņas.
Sandro. Jā, tagad tur ir kādas bankas filiāle, tā ir tipiska florenciešu māja, kādā būtu varējusi dzīvot labi nodrošinātā Karreras ģimene. Bet Savonarola – viņš bija reformētājs, tātad – nākotnes cilvēks.
Guntis. Ahā, un te nu mēs nonākam līdz Karreras mazmeitai Miraidžinai, nākotnes cilvēkam, un vēl japāņiem komplektā. Kāpēc tie sasodītie japāņu hieroglifi, mazmeitas japāniskais vārds un vēl mangas klasiķa biogrāfija, kuru lasot man no žāvām metās stīvi žokļi. Neciešu visādas mangas. Būtu iespraudis vismaz kādas asociācijas ar sintoismu, tas nekas, ka neviens no tā neko nejēdz, tomēr sintoisms – tas ir tik eleganti daudznozīmīgi. Bet nē, kaut kādas trulas mangas.
Sandro. Romāna rakstīšana nav no vieglākajiem un patīkamākajiem darbiem. Kad tu raksti romānu, tev smiekli nenāk itin nemaz. Autoram ir tiesības vismaz pēc romāna publicēšanas atļauties pasmieties par kritiķiem un lasītājiem, kuri mežģīs smadzenes, pūlēdamies atšifrēt, kālab tie japāņu hieroglifi, kāpēc tos transliterē pēc kaut kāda nevienam nezināma Hepbērna sistēmas, un meklēs tur zvērīgi dziļu jēgu. Vai ornamentam ir jēga? Kas viņu zina, kritiķis vēl ķersies pie mangām un no to estētikas skatpunkta mēģinās tulkot "Kolibri". Reizēm taču autors var atļauties justies pārāks par lasītāju un zināt to, par ko šim nav ne jausmas, vai ne?
Guntis. Taisnību sakot, spēles ar nākotnes cilvēka jēdzienu man likās visapšaubāmākās. Labi, pieņemu, ka Marko meita savu meitu nokrustīja par Miraidžinu, kas japāniski nozīmē 'nākotnes cilvēks'. Maz kas neriktīgam sievišķim ienāk prātā. Tomēr it kā puslīdz sakarīgā vectētiņa apsēstība, kad viņš savā mazmeitā sāk saskatīt kaut kādu mistisku nākotnes cilvēku, kaut arī nekā viņā nav, tik tas smukais ģīmītis un skaistie mati. Īstenībā Miraidžina ir kaitinoši izlutināts skuķis, kurš ir pārāk augstās domās par sevi un ņēmis par pilnu Marko vērtējumu…
Sandro. Tukši jēdzieni nevar pastāvēt, tā ir elementāra kultūras likumsakarība. Ja jēdziens ir tukšs, katrs tajā iepilda kaut ko savu. Ja ne citādi, Marko turpinās eksistēt arī pēc savas nāves – Miraidžinā. "Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?" Vērts atgādināt arī visvienkāršākās patiesības, kas īstenībā ir visiedarbīgākās. Jo – tās nav fiktīvas konstrukcijas.
21