Par grāmatām
27.11.2020

Ideāli aizmirst visnenotveramāko

Komentē
0

Par Leonīda Dobičina romānu "Enpils". No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova ("Orbīta", 2020)

"Ideāli aizmirsts rakstnieks", "visnenotveramākais krievu rakstnieks" – gadījies lasīt arī šādus Leonīda Dobičina raksturojumus, kas liekas gluži pamatoti. Dzīves laikā viņš ne tuvu nepiederēja pie produktīvākajiem un zināmākajiem krievu rakstniekiem, savukārt pēc viņa mīklainās nāves Dobičinu vienkārši uz pusgadsimtu aizmirsa. Mūslaiku vismaz puslīdz erudītajam lasītājam pēc "Enpils" izlasīšanas nenovēršami un arī pamatoti radīsies jautājums: kas tad šajā prozā ir tik īpašs, ka Dobičina atrašanās 20. gadsimta literatūras (un nebūt ne tikai krievu padomju) klasiķu panteonā ne ar vārdu netiek apšaubīta?

Lai arī Dobičinam paveicās vai varbūt nepaveicās dzīvot ellīgi sarežģītā laikā un izdzīvot cauri 20. gadsimta pirmās trešdaļas vētrām, ieskaitot Pirmo pasaules karu, abas Krievijas revolūcijas, divdesmito gadu haosu, un uz savas ādas izjust arī Staļina terora pirmsākumus, viņa biogrāfija, izstāstāma bezmaz vienā rindkopā, nebūt neizceļas ar notikumu un pieredzējumu pārbagātību. Dzimis 1894. gadā Lucinā/Ludzā, no 1896. gada kopā ar ģimeni mitis Dvinskā/Daugavpilī, mācījies Dvinskas reālskolā. Tas arī viss, kas Dobičinu dzīves laikā saistījis ar Vitebskas guberņu, kurā Krievijas impērijas laikā ietilpa arī daļa no Latvijas teritorijas. Pēcāk Pēterburgā apguva ekonomiskās zinības, pēc revolūcijas kopā ar ģimeni pārcēlās uz Brjansku (no kurienes bija cēlusies viņa dzimta), daudzus gadus strādāja par sīku ierēdni, divdesmitajos gados iedibināja saiknes ar Ļeņingradas un Maskavas literatūras korifejiem un arī pats sāka rakstīt. Dzīves laikā Dobičinam iznāca trīs grāmatas – stāstu krājumi "Tiekoties ar Lizu" ("Встречи с Лиз", 1927), "Portrets" ("Портрет", 1930) un romāns "Enpils" ("Город Эн", 1935).

1934. gadā Dobičins pārcēlās uz Ļeņingradu. Taču jau 1936. gadā sākās no visaugstākajām augšām inspirētā kampaņa pret tā saucamo formālismu. Vispirmām kārtām tā bija vērsta pret Dmitriju Šostakoviču un citiem komponistiem, taču, pats par sevi saprotams, formālistus vajadzēja atrast arī citās mākslas sfērās, un literatūrā par grēkāzi tika izvēlēts Dobičins. Grēkāzis – šai gadījumā tā nav metafora. 1936. gada 25. martā notika konference "Par cīņu pret formālismu un naturālismu", kurā viens no referentiem, Naums Berkovskis, Dobičinu nosvētīja ar šādiem vārdiem: "Dobičins – tas ir mūsu, ļeņingradiešu, grēks." Noprotams, ka Berkovskis nepavisam nepiederēja pie pārideoloģizētajiem padomju literatūras darboņiem (pēcāk viņš pilnībā novērsās no padomju literatūras un sarakstīja gluži jēdzīgus apcerējumus, kas bija veltīti Šekspīra, Servantesa un vācu romantiķu daiļradei). To pašu gan nevar teikt par citu kritiķi, Jefimu Dobinu, kurš savu mazo augumu mēdza kompensēt ar kvēlām runām un arī šoreiz blieza vaļā no visiem stobriem, apvainodams Dobičinu naidā pret sociālistiskā reālisma metodi, karojošās mietpilsonības cildināšanā, ilgām pēc zaudētās pagātnes un, protams, formālismā, turklāt tieši "Enpils" esot darbs, kas "dziļi naidīgs mums". Un, lai bilde būtu vēl krāšņāka: "Dobičins pilnībā iet Džoisa pēdās." (Tolaik krieviski jau bija tulkoti plaši "Ulisa" fragmenti, tāpēc Džoisa vārds spēja izteikt pietiekoši daudz.) Korim pievienojās vēl daži kritiķi, bet beigu galā vārds tika piedāvāts arī pašam Dobičinam, visticamāk, cerībā, ka viņš, kā jau godīgam padomju rakstniekam pienākas, izsūdzēs grēkus un solīs laboties. Kā savās atmiņās stāsta Venjamins Kaverins, Dobičins uzkāpis tribīnē un pateicis vienu vienīgu frāzi: "Diemžēl es nevaru piekrist tam, kas te tika teikts." Divas dienas vēlāk Dobičins pazuda. Vienkārši – izgaisa bez pēdām, atstājis dažas vēstules, kas liecina, ka viņš varētu būt izdarījis pašnāvību. Ticamākā Dobičina nāves versija vēsta, ka viņš noslīcinājies Ņevā.

Kāpēc gan vērsās tieši pret Dobičinu, kurš ikdienā bija kluss, noslēgts un mazrunīgs statistikas pārvaldes ierēdnis, bet vaļas brīžos rakstīja stāstiņus iz divdesmito gadu provinces pilsētiņas dzīves un "Enpilī" pievērsās krievu – arī padomju – literatūrā allaž tik populārajam bērnības atmiņu žanram? Dobičins neietilpa nekādos aizdomīgos grupējumos, neizvēlējās slidenas tēmas, nepauda pretpadomju idejas un pat neatļāvās pārmērīgas estētiskās ekstravagances. Par ekstravagancēm gan varētu būt strīdīgs jautājums, taču jāņem talkā smalka analītiskā optika, lai viņa daiļradē tādas saskatītu. 1936. vēl nebija 1937. gads, kad padomju rakstnieki bez pēdām sāka izgaist cits pēc cita, neraugoties ne uz kādiem tituliem un valsts prēmijām. Tomēr Ļeņingradas un Maskavas rakstnieku organizācijas bija kārtīgi čūsku midzeņi ar dažādu grupējumu un indivīdu cīņām, visi pret visiem – par publikācijām centrālajos žurnālos un laikrakstos, par iekļaušanu izdevniecību plānos un grāmatu tirāžām, par labvēlīgām ideoloģizētās kritikas recenzijām utt. Rīkojums no augšas bija dots, formālisma zīmogs uztverams kā rīcības plāns, tāpēc kādu vajadzēja upurēt – par mācību citiem, un upura lomai tika izvēlēts neuzkrītošais un daudziem tikai vārda pēc zināmais Dobičins. Ja ne citādi, no publiskas norāšanas gabals nenokritīs. Kā raksta Viktors Jerofejevs, Dobičina eksistenciālo konfliktu socreālisma kritiķi traktēja kā ideoloģisko. Protams, ar visām no šāda secinājuma izrietošajām sekām, jo socreālisma fundamentālais princips ir negrozāms: ja tu pārkāp partijas formulētos estētikas likumus, tu pārkāp arī ideoloģiskos.

Pēc Dobičina nāves viņa vārds un teksti uz pusgadsimtu pagaisa no literārās aprites, kaut gan aplami būtu teikt, ka viņš bija pilnībā aizmirsts un nenovērtēts. Viņu atcerējās dažs laikabiedrs, tostarp jau piesauktais Venjamins Kaverins, kurš grāmatā "Sarunbiedrs" ("Собеседник", 1973) nelielu nodaļu atvēlēja atmiņām par Dobičinu, tajā ietverdams arī viņa stāsta "Tēvs" publikāciju; vēlākajos izdevumos atmiņas tika krietni paplašinātas. Noprotams, ka Kaverins ne tikai gluži labi pazina Dobičinu, bet varētu būt bijis pēdējais, kurš telefoniski dzirdēja viņa balsi dienu pirms pašnāvības. Pavisam īsi Dobičinu ir pieminējis arī Iļja Ērenburgs, Kornejs Čukovskis, Genādijs Gors un vēl daži rakstnieki. Krievu emigrācijas kritiķis Georgijs Adamovičs Dobičinu traktēja kā satīriķi, nokrustīdams "Enpili" par "dziļi ņirdzīgu" grāmatu. Kā stāsta, par Dobičinu esot jūsmojis Aleksandrs Dovlatovs – Dobičina vārds pazibinās Dovlatova garstāstā "Ārzemniece" ("Иностранка", 1986), kurā kāds topošais izdevējs par Dobičinu sarunājas ar krievu trimdas kritiķi un dzejnieku Juriju Ivasku.

Taču Dobičinu notvēra un vismaz daļēji reanimēja Brodskis. Grūti pateikt, cik lielā mērā tā ir leģenda, bet astoņdesmitajos gados, kad Dobičina proza joprojām bija "ideāli aizmirsta", Brodskis, tiekoties ar lasītājiem un atbildot uz jautājumu, kurš ir nozīmīgākais krievu pēcrevolūcijas laika rakstnieks, nosaucis Dobičina vārdu. Iespējams, lielā mērā pateicoties Brodska autoritātei, Dobičina prozu sāka publicēt krievu emigrācijas prese un mazliet vēlāk, deviņdesmitajos gados, tulkot daudzās pasaules valodās.

1988. gadā Dobičins atgriezās Latvijā: "Avota" krievvalodīgais paralēlizdevums "Родник" turpinājumos publicēja romānu "Enpils". Būtībā tā bija pirmā īsti nozīmīgā Dobičina prozas pēcnāves publikācija. Deviņdesmitajos gados par Dobičina pētniecības centru kļuva Daugavpils Universitāte – tur notika Dobičina lasījumi, iznāca vairāki krājuma "Добычинский сборник" laidieni. Cita starpā vienā no tiem – neliels "Enpils" fragments (18. nodaļa) latviski Valentīna Lukaševiča tulkojumā. 2012. gadā Daugavpils Pareizticīgo kapos blakus Dobičina tēva piemineklim tika uzstādīts Dobičina kenotafs (t. i., piemineklis mirušajam, kurš apbedīts citā vietā vai kura mirstīgās atliekas nav atrastas).

Pirmajā acu uzmetienā "Enpils" ir gluži parasts bērnības atmiņu stāsts. Ir 20. gadsimta sākums, mazs puišelis dzīvo Enpilī, stāsta par vecākiem, radiem, paziņām, kur bijis, ko saticis, ko redzējis. Puišelis neko daudz neprāto par esamības jēgu, jo, visticamāk, nedz zina, kas tā tāda varētu būt, nedz to, kāpēc par viņu vajadzētu domāt, – viņš vienkārši uzskaita faktus, kuri turklāt savā starpā mēdz būt saistīti visai pastarpināti. Kas iekrīt acīs – to viņš pastāsta; kas paliek ārpus puišeļa redzesloka – tā nemaz nav. Šai sakarā dažs kritiķis ir akcentējis "Enpils" "kinematogrāfiskumu", t. i., teksts it kā ir samontēts no atsevišķiem "kadriem", starp kuriem ir nevis sižetisks, bet asociatīvs sakars, taču, manuprāt, tas varētu būt pārmēru tālejošs secinājums, jo, lai nu ar ko, bet ar filmu mākslu Dobičina prozai nav nekādas saistības. Drīzāk runa varētu būt par tādu kā savdabīgu "reģistrējošo optiku" – sīku atgadījumu un faktu ir milzumdaudz, taču tie nav "runājoši", tie ir esamības sīkumi, kas puišelim paslīd garām, viņu tikpat kā neskarot, tomēr, ja reiz tie pastāv, tos ir vērts fiksēt. Labākajā gadījumā tie raksturo puišeļa ģimenes sociālo stāvokli, vidusslāni – Dobičina vecāki bija mediķi, viņiem bija ķēkša un aukle, viņi varēja atļauties plašu dzīvokli un arī satikās ar citiem tādiem pašiem provinces vidusslāņa pārstāvjiem. Esamība tiek "attīrīta" līdz kailam faktam, taču nekādā veidā netiek skarta personāžu emocionālā dzīve, nemaz nerunājot par visādām eksistenciālām būšanām. Pat tēva nāve neizraisa nekādu emocionālu satricinājumu – tas ir fakts, kas līdzvērtīgs citiem tādiem pašiem faktiem, ja nu vienīgi puišelis sajūtas "aizgrābts", izvadīšanā baznīcā skatot Jēzus Kristus ciešanu bildi, tomēr bērēšana apstāstīta absolūti neitrālā toņkārtā. Piebildīšu, tēva nāve ir autobiogrāfiska detaļa – 1902. gadā sīka, nejauša brūcīte izraisīja smagu asins saindēšanos, kas apriņķa dakteri Ivanu Dobičinu noveda kapā 47 gadu vecumā.

Vārdu sakot, "lielās" pasaules nav, ir tikai bezgala daudzi provinciālās esamības fakti. Zināmā mērā šis ierobežotais redzesloks patiesi ir reālās Dvinskas atspulgs puišeļa apziņā vai, precīzāk, Dobičina tīri personiskās atmiņas. Šai sakarā – "Enpilij" nudien derēja kāds komentārs par Enpils saistību ar Dvinsku, jo romānā gan aprakstītas vai vismaz pieminētas reālas vietas, gan arī daudziem garāmslīdošajiem personāžiem ir reāli prototipi. Mazs piemērs no 25. nodaļas: "Vasaras nogalē notika nelaime ar madam Štrausu. Notrūcis viņai uz galvas uzkrita vara šķiņķis, un viņa nomira kapelmeistara Šmita acu priekšā, kurš ar viņu bija stāvējis pie desu bodes ieejas." Vara šķiņķis – kas tas tāds? Un kas ir šī romānā vairākkārt pieminētā "madam Štrausa" komplektā ar "resno Štrausu", kurš vienubrīd pazibinās un uzreiz pēc tam izgaist, lai pēc tam tikpat mirklīgi parādītos "madam Štrausas" bērēs? Mazliet absurdā situācija izrādās pavisam reāla, ja zināms, ka "madam Štrausa" bija Dvinskas desu fabrikas īpašnieka Štrausa sieva. Štrausam piederēja arī divi gaļas produktu veikali, vien nav zināms, tieši kuras bodes izkārtne – vara šķiņķis – uzkrita nelaimīgajai "madam Štrausai" uz galvas, tāpat arī tas, kuru Štrausa sievu izkārtne nogalēja, jo viņš bijis precējies trīs reizes (un – kāpēc puišelis tik naivi uzstājīgi, atceroties "madam Štrausu", allaž uzsver, ka viņai blakus bijis "kapelmeistars Šmits"?). Vēl viens piemērs, gan iz citas sfēras. "Enpils" veltīta kādam Aleksandram Pavlovičam Drozdovam. Acīmredzot šis cilvēks autoram licies ļoti svarīgs, ja reiz viņam veltīts romāns. Taču veltīgi meklēt šo vārdu internetā – Aleksandra Drozdova pēdas ir izgaisušas vēstures miglā, jo viņš bija visparastākais Ļeņingradas strādnieks, Dobičina kaimiņš, ar kuru homoseksuāli orientētajam rakstniekam izveidojās tuvas attiecības.

Visubeidzot, atgriežoties pie raksta sākumā formulētā jautājuma, – kas tad īsti šajā "reģistrējošajā" un ikdienišķajiem faktiem piesātinātajā prozā ir tik īpašs? Krievu klasiķi dedzīgi apjūsmoja provinciālo esmību, mazpilsētiņas, "muižnieku ligzdas" un tamlīdzīgas lietas, tiesa, ir daži izņēmumi, tostarp Gogoļa "Mirušās dvēseles", uz kurām Dobičins "Enpilī" ne reizi vien atsaucies, un Fjodora Sologuba "Sīkais velnēns", ar kuru "Enpils" lāgiem tiek salīdzināta. Dobičina romāns nebūt nav tikai bērnības atmiņas, un Enpils nav nedz Dvinskas atspulgs, nedz "pilsēta vispār". Province romānā pārtop bezmaz absurda teātra skatuvē – nemitīgi kaut kas notiek, ļauži ņudzinās, taču visas šīs norises ir absolūti bezjēdzīgas. Nevajadzīgo detaļu gūzma, kurā sīkums ir svarīgāks par eksistenciālām lietām, rada iespaidu, ka arī pati esamība ir nevajadzīga, galu galā – absurda. Būtu aplami meklēt tiešas paralēles vai analoģijas, tomēr Enpils/Dvinskas pasaule kaut kādā mērā sasaucas ar Kafkas pasaules atsvešinātību, atšķirība vien tā, ka Kafka aizrautīgi fantazēja un metaforizēja, turpretī Dobičins izdomas vietā lika savas atmiņas par reālijām. Būtībā Dobičins ar savu bezmaz homeopātiskās devās publicēto prozu izgāja tālu ārpus krievu literatūras (nemaz nerunājot par krievu padomju literatūru) robežām un cieši saskārās ar tām pašām neizzināmajām sfērām, ar kurām 20. gadsimtā cīkstējās visas pasaules rakstnieki un filozofi, – ko iesākt ar neatrisināmo konfliktu starp jēgu un absurdu. Šis konflikts gan ir nenotverams, tomēr aizmirstams nav nekādā gadījumā.

Jebkura izcila personība aiz sevis atstāj ne tikai savus darbus, bet arī mītus. Pie mītu darināšanas savu roku pielicis krievu rakstnieks Oļegs Jurjevs stāstā "Rakstnieka L. Dobičina nepublicētā vēstule Kornejam Ivanovičam Čukovskim" (2012). Tajā viņš apraksta Dobičina "patieso dzīvi": 1936. gadā viņš, lai izvairītos no iespējamajām represijām un vispār aizbēgtu no rakstnieka pašmocībām, notēlo pašnāvību, bēg no Ļeņingradas, pieņem citu vārdu, strādā kādā kolhozā, Otrā pasaules kara laikā tiek izvests uz Vāciju, bet pēc kara nonāk lēģerī un visubeidzot atgriežas kolhozā. Vārdsakot, nodzīvo gluži tādu pašu dzīvi kā jebkurš cits tā laika padomju cilvēks. Atliek vienīgi piebilst, ka mīti ir likumsakarīga literatūras vēstures sastāvdaļa – arī tad, ja autors skaidri un gaiši pasaka, ka tas ir mīts. Kā citādi – mīts ir ne tikai stāsts, bet versija, kurai mums ļoti gribētos ticēt.

Tēmas

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!