Foto: OMON kaujinieku ieņemtais Preses nams. barikadopedija.lv
 
Visjaunāko laiku vēsture
26.05.2020

Manas mazās apokalipses

Komentē
1
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Patlaban ar apokaliptiskām nojausmām un iedomām pilns gaiss. Par vīrusu – ne vārda, toties par mazajām apokalipsēm gan. Mēģinot puslīdz sakārtot atmiņā deviņdesmito gadu norises, vienlaikus paturot prātā, ka haosu nedz vajag, nedz ir iespējams sakārtot, nudien rodas priekšstats, ka vismaz man šis laikposms bija bezmaz pārsātināts ar pavisam sīkām un arī drusku dramatiskākām apokalipsēm. Pasaules galam nav jēgas, turpretī tā gaidīšana un, kad nu tas pienāk, kārtīga nosvinēšana – tās ir zvērīgas emocijas, un, ja tā, tad vērts apokalipsi ne tikai gaidīt, bet arī pašam to izdomāt.

Apceramajā laikposmā, no vienas puses, biju lauku čalis. Mitu galīgā čuhņā – lauku mājās "Avotiņi" patālu no Cēsīm, kurp autobusi gandrīz bija stājušies piebraukāt, un, lai tiktu turp, lāgiem nācās drusku iedarbināt fantāziju. Reiz, kad deviņdesmito gadu sākumā "Avotiņos" paviesojās Arvis Kolmanis, viņš kādu nedēļu nespēja tikt prom, jo viss šņabis žigli izrādījās izdzerts, ceļi ziemā apledojuši, nekāds transports nekursēja, bet lauku māju pieticīgā ikdiena uz Arvi iedarbojās baisi nomācoši. Šī esamības daļa bija samērā primitīva un pagalam bezapokaliptiska: māja, dārzs, siltumnīca, malkas šķūnis, sieva, divas jaukas meitas un, protams, pats svarīgākais – rakstāmgalds, uz kura sākumā mita bezgala simpātisks, oranžs radījums – dienvidslāvu rakstāmmašīna, bet no 1997. gada – dators, jau tobrīd antikvārais portatīvais "Mac PowerBook", šķiet, pats pirmais modelis ar melnbaltu septiņcollu displeju un, protams, bez kādiem internetiem. Lielākoties pie šī rakstāmgalda uztapinātas manas pirmās grāmatas. No otras puses – šo pastorālo un, no malas raugoties, ja ne gluži vienveidīgo, tad vienmērīgo esamību pārtrauca biežās vizītes Rīgā – lai nodotu tekstus un izsistu honorārus, kas nav necik pārspīlēti teikts, jo tolaik no laba prāta honorārus maksāja vien retais, bet, ja arī prāts bija labs, tad vienkārši nebija naudas, tāpēc honorārus nācās izspiest arī ar draudiem (apmēram šādā manierē: ja rīt honorāra nebūs, parīt "Dienā" vai vēl kur parādīsies raksts par attiecīgā izdevēja attieksmi pret autoriem). Komplektā ar šīm piezemētajām padarīšanām bija arī ēteriskās – radošo vai vismaz apliterāro ļaužu bohēma, kas ir caurcaurēm apokaliptiska būšana, jo bohēma ir tāda lieta, kur visi gaida, ka notiks kaut kas ļoti svarīgs, bet – ko tieši gaidīt, neviens nezina.

1990. gadu kaut kādā mērā var uzskatīt par lūzumpunktu: iznāca mana pirmā grāmata, stāstu krājums "Mitomānija" (titullapā ierakstīts 1989. gads, bet reāli tika izdota 1990. gadā), kuras dēļ steidzīgi tiku apzīmogots kā jaunais un daudzsološais un pat tiku uzreiz uzņemts Rakstnieku savienībā, vārdsakot, arī oficiāli kļuvu piederīgs rakstnieku cunftei. Turklāt par "Mitomāniju" saņemtais honorārs vismaz uz brīdi ļāva sajusties cilvēku sugai piederīgam, tāpat laimīgā kārtā šis brīdis bija tik īss, ka honorāru inflācija nepaspēja aprīt, vien drusku apšķibīt. Tolaik arī par pirmajām grāmatām honorārus vēl rēķināja pēc īsti padomiskiem standartiem, t. i., tie ne tuvu nebija simboliski. Neatceros, cik liels tas bija, toties labi atceros prāvo naudas čupu uz gultas. Taču vispār pats deviņdesmito gadu sākums lielā mērā saistīts ar Rīgu, jo 1989. gadā "Karoga" tābrīža galvenais redaktors Andris Vējāns, neizprotamu apsvērumu vadīts, pat vārda pēc viņam absolūti nezināmo iesācējautoru GB savāca par kritikas nodaļas redaktoru. Preses namā dirnējām vienā istabā ar literatūrvēsturnieku Imantu Pijolu un klusi necietām viens otru. Viņš mani tāpēc, ka es viņa prombūtnē piepīpēju kabinetu, es viņu tāpēc, ka viņš necieta pīpētājus. Bet, ja nopietni, tā bija reti svētīga pieredze – apgūt žurnāla veidošanas specifiku ar daudz pieredzējušiem kolēģiem iz pavisam citām paaudzēm, kam pavisam citāds priekšstats par to, kas ir un kādam vajag būt literāram žurnālam. Tad Vējāns atvadījās, viņa vietā nāca Māra Zālīte, "Karogs" tika pavētīts – un pilnīgi pamatoti, jo iesūnojis viņš bija, – un sākās jaunie laiki ar jaunām cerībām un ilūzijām. Viena ilūzija pat tika realizēta: 1990. gada "Karoga" 9. numurs vismaz daļēji tika veidots ar skatu uz nākamības literatūru. "Avotam" pogas diez vai tika izgrieztas, tomēr šajā numurā cita starpā bija lasāms gan Aivara Ozoliņa "Dukts", gan arī pati pirmā Noras Ikstenas publikācija, vien Noras bildes vietā biju ielicis Ievas Dubiņas fotogrāfiju, jo tobrīd kaut kā tās meitenes īsti neveicās atšķirt. Taču mistifikācija, kaut negribēta, arī piederas pie lietas.

Ilūzijas vienā rāvienā sabruka 1991. gada 2. janvārī, kad Preses namā iebruka omonieši. Vēl tagad atceros resno omonieti, kurš, pārbaudot, vai Berelis nezog PSKP CK izdevniecības īpašumu, ar nazi uzšķērda grāmatu saini, kuru stiepu laukā, kad evakuējāmies no Preses nama. Reakcija bija emocionāla – kāpēc tam speķa gabalam ir tik foršs un asinskārs nazītis ar izlecošu asmeni, bet man tāda nav! Jāpiebilst gan, ka omonieši pareizi vien darīja, jo Preses namu pameta visi ar kultūru saistītie izdevumi, līdz ar to tie izgāja arī ārpus LKP CK izdevniecības sistēmas rāmjiem un vienā rāvienā tapa patstāvīgi, t. i., pliki un nabagi. To "Karogs" uzreiz izjuta arī uz savas ādas – nav vairs, kur drukāties, nav, par ko drukāties, toties ir vismaz, kur apmesties – Benjamiņu namā "Karogam" tika atvēlēts plašais Andreja Upīša kabinets. 1991. gadā gaišās ieceres bija paputējušas, "Karogu" drukāja Tallinā, redakcija piehaltūrēja par krāvējiem, gādājot tirāžu uz Rīgu, bet "Karogs" iznāca stipri samazinātā formātā un tirāžā sešas reizes gadā. Taču īstenībā tas nevienam neko īpaši neinteresēja, jo visriņķī bija barikādes (tajās nedēļās dienoju un nakšņoju Benjamiņu namā), vēlāk pučs, vēl vēlāk vispārējs bardaks, kurā vismazāk bija vajadzīga literatūra.

Bardaka aizsegā norisa arī kāda gluži reāla apokalipse, un nekādi krievi ar omoniem un pučiem tur nebija pie vainas. Proti, tika iznīcināta būtībā visa kultūras prese. Tiesa, tobrīd "Karogs" izdzīvoja, taču žurnāla turpmākā esamība īstenībā bija gausa agonija, nemitīga balansēšana uz "būt vai nebūt" robežas. Taču uzreiz pa skuju taku aizgāja "Avots" (pēdējais numurs samazinātā apjomā iznāca 1992. gadā), Leona Brieža radītā "Grāmata", laikraksts "Literatūra un Māksla". Šos trīs izdevumus piesaucu tālab, ka ar tiem saistītas ļoti personiskas attiecības un atmiņas, jo tieši "Literatūrā un Mākslā" 1987. gadā bija manas pirmās kritikas publikācijas, "Avotā" parādījās mani pirmie stāsti, bet daudzas teorētiskās esejas, kas pēcāk saveidoja grāmatu "Klusums un vārds" un vēlāk transformētā veidā ietilpinājās arī grāmatā "Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs", publicēja Leons Briedis "Grāmatā". Cēlonis šai kultūras preses apokalipsei bija idiotisks līdz riebumam – Ivara Godmaņa ekonomiskā vīzija, kas bija vienlīdz murgaina kā savulaik Brežņeva ģeniālā tēze, ka "ekonomikai jābūt ekonomiskai". 1992. gadā Godmanis savāca visus preses izdevumu galvenos redaktorus un pasludināja, ka no nākamās nedēļas prese kļūs "ekonomiski patstāvīga". Vārdsakot, kultūras presei tika pasludināts nāves spriedums, bet tie izdevumi, kas kaut kādu iemeslu dēļ izvilka dzīvību, tika nostādīti ubagu stāvoklī. Par to, ka tā varēja arī nebūt, liecina gan leišu, gan igauņu pieredze. Abās valstīs "vecie" izdevumi tika saglabāti, Lietuvā joprojām iznāk "Metai" ("Karoga" līdzinieks) un "Literatura ir Menas" ("Literatūra un Māksla"), Igaunijā "Looming" iznāk jau gandrīz gadsimtu, pastāv arī "Vikerkaar" (kas radās vienlaikus ar "Avotu").

Deviņdesmito gadu sākumā vecā izdevniecību sistēma vienkārši sabruka un, atceroties milzīgās padomju laiku tirāžas un tāpēc cerot uz vieglu un ātru peļņu, klupšus krišus sāka veidoties milzumdaudzi jauni apgādi, no kuriem lielāko daļu piemeklēja drīzs gals. Kāda maza apgāda sākumu un galu man bija tas prieks skatīt tuvplānā. Prieks tālab, ka, lai arī drusku apgrūtinoši, tas tomēr bija ellīgi aizraujoši. Kad mana meita sāka iet pirmajā klasē, bija sajūta, ka vajag viņai kaut ko uzdāvināt, bet bija hroniskais beznaudas stāvoklis, tāpēc izdomāju, ka jāuzdāvina viņai pasaka. Tādā veidā, pa dienu rakstot un vakaros lasot priekšā, uztapa mana vienīgā bērnu grāmata "Agnese un Tumsas valdnieks". Arī potenciālais izdevējs atradās, vēl trakāk – viņš bija pat ar mieru samaksāt kaut kādu nebūt honorāru. Ļoti labi apzinājos, cik lielā mērā var ticēt izdevēju solījumiem, tāpēc prastā manierē ievācos viņa izdevējkantorī, kur bez galda un dažiem krēsliem bija arī izvelkamais dīvāns, lai nepalaistu garām mirkli – un tas patiesi varēja būt tikai mirklis –, kad viņam nauda uzradīsies, bet tas, ka ar izdevēju nemitīgi vajadzēja dzert šņabi un runāt par augstām lietām, bija pats par sevi saprotams. Joprojām gaišā atmiņā palikušas dažas tā laika izdevējdarbības specifiskās nianses. Teiksim, naktī pamostos – pie radiatoriem ar rokudzelžiem pieslēgts viens bandīts, viņu sargā čalis bruņuvestē un ar kalašņikovu. Pēc laiciņa ierodas vēl trīs čaļi, arī bruņuvestēs un ar kalašņikoviem – policijas specvienība –, un iestiepj vēl vienu bandītu, kurš tiek pieslēgts pie otriem radiatoriem. Taču kārtīga bandītu skaitīšana nesanāk, jo jau ar otro procesam ir pielikts punkts, bet man nakti nākas pārlaist uz dīvāna kopā ar policijas specvienību – gulējām šķērseniski, tāpēc savietoties izdevās visiem. Pēcāk gan izrādījās, ka bandīti nebija nekādi īstie bandīti, bet gan ļauži, kas aiz savas muļķības sapinušies visādos biznesa rēķinos, kurš kuram un cik parādā un kuru atrisināšanai lāgiem tika algota policija, turklāt vienam no viņiem pat piemita nopietni ņemams dzejdara ķēriens – viņš prata sarīmēt neganti indīgus un visādām rupjībām piesātinātus pantus, kas klausītājus spēja novest bezmaz līdz smieklu histērijai.

1994. gadā izveidojās laikraksts "Labrīt". Tā arī neuzzināju, kas šo padarīšanu finansēja un kādiem nolūkiem "Labrīt" bija paredzēts, bet tas mani arī nekad nav interesējis. No svara kas cits – "Labrīt" ārkārtīgi plašā kultūras nodaļa vismaz kaut kādā mērā aizpildīja brēcošo tukšumu, kas palika pēc "Literatūras un Mākslas" piebeigšanas. Gadus divus biju cieši saistīts ar "Labrīt", gan ne kā redaktors, bet kā autors – rakstīju neganti straujā tempā, četras līdz sešas recenzijas mēnesī, reizēm uzrakstījās arī pa kādam stāstam (cita starpā piedzima šausmu stāstu autors Viesturs Reimers), tomēr galvenais – tā bija brīvības sajūta: raksti, par ko, kā un cik daudz gribi, un par visu tiks samaksāts, turklāt "Labrīt" honorārus ne salīdzināt nevar ar pašreizējām kuriozajām autoratlīdzībām. Taču labas lietas piemeklē drīzs gals, un tā notika arī ar "Labrīt". Pēc pāris gadiem pamazām kļuva aizvien grūtāk izsist honorārus, un tad arī "Labrīt" aizgāja pa burbuli, tomēr atšķirībā no daudziem citiem apokaliptiskajiem preses izdevumiem autoriem parādā nepalika. Sausais atlikums – aptuveni septiņdesmit recenzijas, no kurām sakarīgākā daļa pēcāk kļuva par pamatu manam eseju krājumam "Klusums un vārds", un kādi desmit stāsti, kas lasāmi krājumā "Mīnotaura medības".

Rakstnieks saraksta grāmatu, un pēc tam viņam godīgi jānomirst, citādi viņš nav nekāds jēdzīgais rakstnieks. Tā, protams, ir metafora: autors, pabeidzis grāmatu, atvadās no sevis paša – tāda, kāds viņš bija šīs grāmatas tapšanas laikā, – un sāk darīt pavisam kaut ko citu. Ja tā, tad deviņdesmitajos es biju ļoti apzinīgs mirējs. Uzmetot aci grāmatu nosaukumiem un izdošanas gadiem, uzreiz acu priekšā ceļa stabiņi – kad un kādā sakarā kas ir rakstīts un kādas norises iz reālās pasaules saistās ar tekstiem, kas, manuprāt, tomēr ir svarīgāki par šīm reālajām norisēm, kaut arī bez tām nav iedomājami. Tātad – ceļa stabiņi: "Mitomānija" (1989), "Agnese un Tumsas valdnieks" (1994), "Klusums un vārds" (1996), "Latviešu literatūras vēsture" (1999), "Mīnotaura medības" (1999). Jo īstenībā rakstniekiem biogrāfijas nemaz nav. Viņi tikai sēž un raksta, bet, ja mēģina pārmēru aktīvi dzīvot, vairs ne vella nevar uzrakstīt. Laikam tāpēc mana emocionālā dzīve pārsvarā saistās ar tekstiem. Prieks, niknuma lēkmes, prāta tumšošanās vai gaišošanās – kaut kādā mīklainā veidā literatūras problēmas esmu pamanījies padarīt par personiskajām, kaut gan patiess būtu arī pretējais apgalvojums.

Deviņdesmito gadu sākumā Rakstnieku savienība man piedāvāja sarakstīt mazu grāmatiņu – pārskatu par latviešu literatūras vēsturi, kuru bija paredzēts tulkot angļu valodā un aplaimot latviešu literatūras interesentus visā pasaulē. Nedz Rakstnieku savienība apzinājās, kam uztic šo darbu, nedz es sapratu, kādā pasākumā iesaistos, jo "Latviešu literatūras vēstures" tapšana ievilkās uz gadiem septiņiem, tādējādi pārspējot visu iedomājamo termiņu visagalu pēcgalus, grāmata auga plašumā, un rezultātā saveidojās grāmata pašmāju lietošanai, bet angliski to neviens pat negrasījās tulkot, jo naudas šādiem nolūkiem nebija. Lai arī grāmata "Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs" kaut kādā mērā bija "LLV" turpinājums vai vismaz piepe, kas uzaugusi uz tās ideju mieta, tomēr "LLV" nobeidzās drusku apokaliptiski – ar domu, ka nekad un neparko vairs nebāzīšu degunu latviešu literatūras vēsturē, pietiek ar to, ka dažā skolā skolotāji saviem audzēkņiem Bereļa "LLV" aizlieguši pat rokās paņemt, bet cituviet tā skaitās bezmaz obligātā literatūra. Svētīga mācība – var ticēt vispēdīgam melim, bet sev nekādā gadījumā, jo patlaban šepat ap stūri glūn vecais maitasgabals Andrejs Upīts, par kuru man jāraksta romāns.

Lai būtu kontrasts ar mazajām apokalipsēm, 1997. gadā pirmoreiz nonācu rakstnieku paradīzē. Tā neatrodas viņsaulē, bet gan šepat Baltijas jūrā Gotlandē – Visbijas Rakstnieku un tulkotāju māja. Tas bija mans pirmais civilizētās pasaules apmeklējums, tāpēc tādam drusku neaptēstam lauku čalim šoks bija pamatīgs. Šoks – labā nozīmē. Vesels mēnesis absolūta miera, bērni netramda, neviens neuzbāžas ar bezjēdzīgiem piedāvājumiem, sava istaba, pieklājīgu apmēru stipendija – beidzot varēju neskaitīt santīmus un nerēķināt, vai rīt sanāks, ko uzpīpēt. Brīva dzīve, neticami skaista daba – Gotlandes kadiķu lauki un Faro salas sirreālā paskata klinšu stabi vien ir ko vērts, vēstures liecības, sākot jau ar Visbijas mūriem un  miniatūrajām, rūpīgi restaurētajām zvejnieku mājiņām, kurās jau sen mita nevis zvejnieki, bet Visbijas turīgākie iedzīvotāji, tad bronzas laikmeta kapulauki, gigantiski aizlaiku akmeņu krāvumi, akmens laivas, kuras kļūdaini dažkārt mēdz piedēvēt vikingiem, viduslaiku baznīcas un daudz kas cits. Un vēl – zviedriski rimtais dzīvesveids un stabilitāte, kas man laikam gan likās stipri eksotiska būšana, jo, lai nu pie kā, bet pie stabilitātes pieradis nebiju. Tāpēc nav brīnums, ka pēcāk gandrīz katru gadu mēnesi centos pavadīt Visbijā, kur uztapuši daudzi mani teksti, tostarp gadus astoņus vēlāk radās mana pirmā romāna "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem" pirmais melnraksts.

Tomēr bez personīgajām apokalipsēm ne soli. Gadu tūkstoti pamanījos noslēgt ar radikālu ģimenes stāvokļa maiņu, vienlaikus mainot arī apdzīvotās teritorijas.


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!