Par grāmatām
03.06.2020

Priecīgs tīģeris bez metāla astes

Komentē
0
Saglabā

Par Jāņa Joņeva stāstu krājumu "Tīģeris" ("Dienas Grāmata", 2020)

Jāņa Joņeva debijas romāns "Jelgava 94" (2013) bija bīstama grāmata. Bīstama tai ziņā, ka romāns ietrāpīja precīzi – kļuva populārs un piedzīvoja atkārtotas tirāžas, inspirēja filmu, tika tulkots vairāk nekā desmit valodās, nemaz nerunājot par to, ka lasāmgabals tiešām ir lielisks. Taču reizumis autors, veiksmīgi debitējis, smagi klūp uz otrās grāmatas, jo pirmā it kā jau pateikusi priekšā, ko pasākt tālāk, tāpēc nākamā saveidojas kā otrreizējs uzlējums uz pirmās veiksmes (kas lāgiem mēdz būt ciešos rados ar nejaušību) biezumiem. Šādas situācijas gadās tik bieži, ka var runāt par tādu parādību kā otrās grāmatas sindroms vai ko tamlīdzīgu. Varbūt prozas procesā šī parādība nav tik ļoti acīs krītoša, bet dzejā noteikti. Prasti izsakoties, autors, pirmajā grāmatā izspēris laukā visu, uz ko bijis spējīgs, tālāk veģetē uz veciem taukiem, jo nerakstīt vairs nedrīkst – tak oficiāli akceptēts rakstnieks.

Precizitātes labad gan jāpiebilst, ka "Tīģeris" gluži otrā grāmata nav – pa vidam starp "Jelgavu 94" un "Tīģeri" bija arī grāmatiņa bērniem un vairākas iestudētas lugas, tomēr šā vai tā ilgākā laikposmā tapis stāstu krājums – tas ir tāds kā "atskaites punkts", kas par autoru vēsta pietiekami daudz.

Uzreiz jāsaka, ka radošā invaliditāte un pašatkārtošanās Joņevam nedraud. "Jelgavas 94" metāla aste ir nocirsta pilnīgi un galīgi. "Tīģerī" nav ne miņas nedz no Jelgavas, nedz no metālistiem, nedz no tīniskām ilūzijām un kompleksiem, ja nu vienīgi, iebāžot degunu dziļāk intertekstualitātes labirintos, dažas sakarības pazibinās, īpaši epizodēs, kur vizionārais saplūst ar it kā reālo, bet tās šoreiz nav no svara. Drīzāk paradoksālo sižetu veidošanas ziņā un vietumis arī samāksloti naivajā stilistikā (samāksloti naivajā – tas nozīmē, ka naivs vai varbūt vienkārši ar klapēm uz acīm ir nevis autors, bet personāžs) samanāmas paralēles ar Svena Kuzmina stāstiem.

Noprotams, ka autors "Tīģeri" iecerējis veidot kā vienotu veselumu, par ko liecina krājuma ievads "Intro", izskaņa "Outro", t. i., grāmatai ir gan ieeja, gan izeja, gan arī "telpa" pa vidam. Savukārt stāsts "Teorija", kuram atvēlēta svarīga "ideoloģiska" loma, sašķelts divās daļās vai varbūt divos stāstos, starp kuriem ir sešdesmit lappuses. "Intro" patiesi tiek formulēta viena no "Tīģera" vadlīnijām. Proti, visādi ļauži un arī neļauži, ieskaitot Sauli, Pasaulē labāko grāmatu, Burvi, Kdzeotardu un vēl Mūs visus piedevām, prāto par to, ko viņi gribētu pasākt, sākot no sadzīviskām līdz eksistenciālām un vispār kaut kādām metafiziskām būšanām. Tātad – ideja par to, vai un kā domas spēks projicējas realitātē un to transformē komplektā ar jautājumu: varbūt doma pati par sevi ir darbība un, ja tu esi kārtīgi izdomājis savu domu, tas nozīmē, ka esi jau pārtapinājis realitāti citā skatā, vismaz – savu personisko realitāti, jo citas tev nemaz nav? Diez vai "Intro" var uzskatīt par patstāvīgu stāstu, un te nepalīdz arī abas piezemēti dievišķās vai dievišķi piezemētās personas, kas to ierāmē, bet kā krājuma ievadījums tas nostrādā, pēcāk atbalsodamies vairākos citos stāstos, jo sevišķi "Teorijā" un "Spēlē", citādā aspektā arī "Citā aģentūrā", kuru varētu uzskatīt par tiešu "Intro" turpinājumu, bet, ja patīk, šīs tēmas variācijas var sameklēt jebkurā "Tīģera" stāstā. Savukārt "Outro" refleksijas man likās kā tāda obligātā piekabe pēc principa – ja reiz ir "Intro", tad, sit vai nost, "Outro" noteikti jāpiekleibē klāt, štrunts, ka lielas jēgas no tā nav.

Līdzīgi arī "Teorija" – tas ir mēreni uzjautrinošs, mēreni aizkustinošs lasāmgabals ar Joņevam tipisku lingvistisko paradoksu pa vidam, turklāt, kā jau teikts, to var uzskatīt par visam krājumam konceptuālu, tomēr paša stāsta nav. Drīzāk – piezīmes neuzrakstītam stāstam vai mēģinājums visai haotiskajam stāstu birumam piešķirt tādu kā centrālo asi. Diez vai mēģinājums ir īsti veiksmīgs, jo īstenībā "Tīģeris" ir gluži tradicionāla prozista atskaite par ļoti atšķirīgiem tekstiem, kas sarakstīti noteiktā laikposmā. Turklāt pastāv jautājums, vai vispār – un kāda iemesla dēļ – šī mākslīgā/samākslotā centrālā ass tik dažādiem tekstiem ir vajadzīga, jo tā pastāv šā vai tā – autora personība un rakstība. Tāpat man neizdevās saskatīt Reiņa Pētersona grafiskā pastāstiņa "Nosvītrotais" jēgu, ja nu vienīgi arī tur pavīd tīģera bildes, kas "Nosvītrotā" personāžam karājas pie sienas. Starp citu, jau piesauktā Svena Kuzmina "Hohmai" piemīt līdzīgs defekts – tajā bezmaz aiz matiem stīvēts iekšā dažs stāsts, kuram ar "Hohmu" nav ne mazākā sakara, tik vien, ka tā sižetu autors projicējis jau pazīstamajā Hohmas vidē.

Kāpēc "Tīģeris"? Šoreiz runa nebūt nav par strīpaino radījumu, bet gan par aizlaiku līdzību, kas izklāstīta "Teorijas" otrajā daļā, – lai valdnieks kļūtu visuvarens, kāds gudrais viņam iesaka nekādā gadījumā nedomāt par tīģeri. Par visu citu drīkst, tikai ne par tīģeri. Saprotama lieta, no tā brīža valdnieks par tīģeri vien domājis (ir lasīta arī cita šīs līdzības versija – nekādā gadījumā nedomāt par pērtiķi ar sarkanu dibenu, tomēr nokrustīt stāstu krājumu par "Sarkanu dibenu" – tas gan laikam būtu drusku provocējoši, tomēr pastulbi), bet sapņi par varenību tā arī palikuši tikai sapņi. Komentārs šai līdzībai atrodams "Teorijas" pirmajā daļā, kurā puika tiek pie rotaļu tīģera "tikai tāpēc, ka to ļoti gribēju, bet neticēju šādai iespējai". Proti, autors izspēlējis vēl vienu variāciju par domas spēku. Tīģeri pavīd vēl šur tur, bet tiem drīzāk ir tāda kā dekoratīva funkcija – ja reiz krājums saucas "Tīģeris", tad lai to zvēru ir drusku pavairāk. Teiksim, "Bēgšanā" meiča savu čali nodēvē par tīģeri – acīmredzot tāpēc, lai pēcāk tīģeris atspoguļotos kādā kaķī uz mājas jumta un mēģinātu bezjēdzīgajam dzīvniekam piešķirt metaforiski miglainu jēgu. Arī "Komponistā" vienu no Eilera skaņdarbiem kāds mūzikas apskatnieks nokrustījis par "Tīģeri", bet "Kājā" plīša tīģerēns karājas pie nospertā džipa spoguļa.

Ja gadās parunāties ar iesācējiem rakstītmākslā, mēģinu izvairīties no precīzi formulētiem padomiem, jo literatūras tapināšanas receptes un rituāli katram savi. Atskaitot vienu – ieteikumu rakstīt katru dienu, arī tad, kad negribas un nerakstās, bet, ja nu patiešām pilnīgi un galīgi nerakstās un galvā miskaste, tad var rakstīt kaut par to, ka nerakstās. Dīvainā kārtā dažs potenciālais autors šo ieteikumu ir ņēmis nopietni un apzinīgi apcerējis nerakstīšanās procesu, tomēr ne īpaši veiksmīgi, jo līdz šim neviens no šiem gara darbiem dienas gaismu nav ieraudzījis. Un nu – beidzot! – uzradies autors, kurš šo izmisīgo un bezcerīgo nerakstīšanās stāvokli aprakstījis patiesi spoži, netaupot arī (paš)ironiju un neaizmirstot par nerakstīšanās fizioloģiskajām izpausmēm. Runa ir par Joņeva stāstu "Metode", kurā ļoti stipri nerakstās Ervīnam. Nerakstās tik ilgi, kamēr Ervīns caur kapsētu iežaujas citā Visumā, kur nezināmu iemeslu dēļ nav Latvijas. Lietuva ir, kur tai jābūt, bet Latvijas vienkārši nav. "Metode", neraugoties uz āķīgo ideju un nerakstīšanās procesa apcerēšanu, gan nav no Joņeva veiksmīgākajiem stāstiem, tomēr precīzi fiksē Joņeva metodi un arī viņa rakstības ķibeles. Pirmkārt, absolūti reālistisks ievadījums. Visos stāstos vide ir atpazīstama un ticama, ļauži lāgiem varbūt drusku ķerti, tomēr nav mums sveši, un arī sižets raisās gluži loģiski un pašsaprotami, tāpēc lasītājam prastā manierē tiek aizmālētas acis, jo Joņeva stāstos viss kā pie cilvēkiem. Otrkārt, pēc šī reālistiskā ievadījuma sākas trakas un vēl trakākas lietas. "Metodē" Ervīns nonāk pasaulē bez Latvijas, "Spēlē" "Melnā kvadrāta" autors izrādās nevis Maļevičs, bet Matiss, "Citā aģentūrā" kopīraiters pa savas aģentūras logu pretējā mājā skata citu aģentūru, kurā realizējušās dažas viņa apziņas un arī bezapziņas izpausmes, utt. Treškārt, autors, sižetu samudžinājis līdz galīgam absurdam, vairs īsti nezina, kā to aizvedināt līdz puslīdz sakarīgam gala iznākumam, tāpēc piekabina samocītu nobeigumu. Stāsts vienkārši izčākst vai varbūt, vienubrīd eleganti uzšvirkstējis, prasti apdziest. Tā notiek "Metodē", arī "Citā aģentūrā", "Burtos", "Ceļojumā" (man tā arī netapa skaidrs, kāpēc revolucionārie bandīti pielūdz delfīnus un kas bija mīklainā debesu parādība beigās), "Bēgšanā". Par to, ka "Metodes" metode nebūt nav sižeta veidošanas īpatnība, uz kuru autors tiektos, liecina, piemēram, "Komponists", "Durvis", "Spēle". Šajos stāstos noslēguma mezgls patiesi pieliek punktu, kas izriet no iepriekšējiem sižeta mežģījumiem, un stāsta pasaule tiek pabeigta – vai nu ar loģisku atrisinājumu kā "Komponistā", vai ar absurdā pieņēmuma kulmināciju kā "Spēlē".

Prātojot par Joņeva īsprozu, pats no sevis prasās apzīmējums "absurds". Šai gadījumā aplams tas gluži nav, tomēr ar būtisku korekciju. Jo, no vienas puses, absurds ir specifiska poētika, kurai kājas aug no eksistenciālisma un lingvistiskās filozofijas, no otras, ikdienišķajā uztverē absurds ir "tas, kas nevar notikt tāpēc, ka vienkārši nevar notikt". Joņeva stāstos Bekets ar Jonesko stāv pie ratiem, bet Sartrs un Kamī kapos nekustina ne ausi. Īstenībā tikai vienu Joņeva stāstu tiešā ceļā varētu saistīt ar absurda poētiku. Tā ir "Kāja", kurā personāža ekstremitātes un vispār viss organisms piepeši sāk darboties neatkarīgi no viņa apziņas. Te varētu gari un plaši teoretizēt par atsvešinātību (jēdziens, kas ir tik daudznozīmīgs, ka uz tā pamata var uzbūvēt jebkāda paskata teoriju), par pasaules principiālo neizdibināmību un tamlīdzīgām būšanām, pat leģendārajai Sartra vemšanai no "Nelabuma" ir ierādīta vieta, tiesa gan, ironiskā manierē tai piedēvējot gluži racionālu iemeslu. Vēl absurds pavīd arī stāstu "Bēgšana" un "Cita aģentūra" beigu galā, turpretī citos Joņeva stāstos, manuprāt, realizējas tīri klasiskā tradīcija, kas aizsākās ar Jāni Ezeriņu un Kārli Zariņu, turpinājās Ādamsona īsprozā un kurā sižets balansē uz neiespējamā, taču iedomājamā un izstāstāmā robežas. "Komponistu" būtu varējis sarakstīt Ezeriņš, bet "Durvju" Šmita kungā reinkarnējušies Ādamsona ar savām iedomām apmātie personāži, nemaz nerunājot par to, ka stāsts apspēlē Velsa "Durvis sienā", kas pēcāk inspirēja neskaitāmas variācijas par durvīm uz citu pasauli. Turklāt "Durvīs" nav ne miņas no absurda, jo lasītājs tiek apvests ap stūri, – aiz noslēpumainajām un daudzsološajām durvīm arkas sienā ir tikai, cik noprotams, strādnieku rīku skabūzis.

Absurds parasti saistās ar visādu veidu strupceļiem, bezcerību vai ko tamlīdzīgu, turpretī Joņeva absurds drīzāk ir uzjautrinošs. Ja ikdienišķā loģika saskaras ar valodas aplamas lietošanas izpausmēm, ko reizumis dēvē par iztēli, – un tieši uz šīs taciņas uzkāpis Joņevs, darinot savas neiespējamās iespējamības, – tad nekas cits neatliek kā uzjautrināties par priecīgo tīģeri, kas ir tik saprātīgs, ka neprātīgas lietas dara uz vella paraušanu.

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!