Foto: Ivars Utināns (Unsplash)
 
Raksti
22.11.2021

Valsts dzimšana

Komentē
2
Saglabā

Pasaule ir pilna ar ekspertiem, viedokļu paudējiem, gaumes veidotājiem – visiem līdzi neizsekosi. Arī man pietrūkst spēka izlasīt, noskatīties un noklausīties pat to, kas mani interesē. Tomēr ir daži autori un tēmas, kuras pieskatu. Piemēram, laiku pa laikam "YouTube" pameklēju, ko jaunu pateicis britu politologs Metjū Gudvins (Matthew Goodwin). Viņš lielākoties izsakās par savām britu lietām, bet man patīk veids, kādā viņš domā. Lūk, un vairākkārt viņš izteicis pārmetumu kreisajiem aktīvistiem un intelektuāļiem, ka to skatījums uz vēsturi atbaida lielu daļu sabiedrības. Proti, tieksme izcelt negatīvo – netaisnību, diskrimināciju, aizspriedumus – izraisa pretreakciju. Vai tad tiešām pagātnē nav nekā laba? Šajā kontekstā politiķi, kuri ar lepnumu atceras, piemēram, Lielbritānijas varenības gadus, šķiet kā malks svaiga gaisa vispārējā depresijā.

Protams, te jāpamana, ka runa ir par politiku, nevis patiesību. Tas, ka man pagātnē kaut kas var nepatikt, nenozīmē, ka kritiskais vērtējums ir kļūdains. Otrkārt, pagātnes interpretācijas mani var skart personiski tikai tad, ja pagātni uztveru kā būtisku savai identitātei. Šāds skatījums nav obligāts. Varu identificēties arī ar nākotni, ar sevi kā projektu. Atbilstoši pagātni var labot, ne tikai to falsificējot, bet arī mainot sevi tagadnē un nākotnē. Nav jau tā, ka "tēvu grēki" pazūd kā nebijuši, tomēr pāraugt tos, manuprāt, ir iespējams. Visbeidzot, nav tā, ka pagātnes kritiskais vērtējums rodas ne no kā, tas ir simptoms un izpausme vērtību maiņai sabiedrībā, tāpēc vēlme vienkārši apturēt vēstures pārvērtēšanu, manuprāt, ir diezgan neproduktīva, vismaz ilgtermiņā. Vārdu sakot, no Gudvina teiktā nevajadzētu secināt, ka pagātni var cēlu mērķu vārdā falsificēt, noklusējot kritizējamo, meklējot attaisnojumu neattaisnojamajam un sacerot pašslavinošas pasakas.

Vienlaikus grūti noliegt, ka realitātē cilvēkiem pagātne ir svarīga, tā patiešām veido mūsu identitāti, mēs nepārtraukti kārtojam attiecības gan ar savu personisko pagātni, gan sabiedrības vēsturi, tāpēc skatījums, kurā pagātne parādās tikai kā kļūdu, neģēlību un pārpratumu virkne, arī var izrādīties ļoti neproduktīvs. Turklāt tas rada aizdomas par selektīvu faktu atlasi tāpat kā pagātnes glorifikācijas gadījumā. Droši vien vēstures pārvērtētāji teiktu, ka viņi nebūt nemēģina pasniegt pagātni tikai kā kaut ko negatīvu, tomēr Gudvina atziņa man šķiet ticama. Cīņā par taisnīgumu vai akadēmisko atklājumu meklējumos interpretācijas samērīguma jautājums var šķist otršķirīgs vai piemirsties. Tā ir izplatīta retoriska kļūda – kritizēt, nepiedāvājot alternatīvu pozitīvo versiju problēmai, par kuru ir runa.

Valstu neatkarības dienas nepārprotami ir simboliski datumi, kuru nosacītību parādīt ir viegli. Valstis nedzimst vienā dienā. Man īpaši iemīļoti ir Francijas nacionālie svētki, ko atzīmē 14. jūlijā. Tā ir Bastīlijas ieņemšanas diena. Britu vēsturnieks Saimons Šama (Simon Schama) savā agrīnajā darbā "Pilsoņi" diezgan indīgi apraksta tās dienas notikumus un pēcāko suvenīru industriju un Bastīlijas ieņemšanas mītradi. Atceros, ka arī manā skolas mācību grāmatā bija attēls ar pagrabu, kurā saķēdētos cietumniekus atbrīvo revolucionāri, lai gan Bastīlijas ieņemšanas laikā cietoksnī tādu bija tikai septiņi… Kad cietokšņa aizsargi padevās, jo nevēlējās turpināt civiliedzīvotāju slaktiņu, pūlis sagūstīja cietokšņa komandantu un sprieda, ko ar viņu iesākt. Kūku cepējs Deno paziņoja, ka komandants jāved uz Parīzes rātsnamu, bet viņš iespēra tam starp kājām un paziņoja: "Nogaliniet mani!" Pūlis to acumirklī arī izdarīja. Godpilno uzdevumu nogriezt komandantam galvu uzticēja Deno, viņam tika pasniegts zobens, no kura viņš atteicās un galvu nogrieza ar savu kabatnazi. Bastīlijas ieņēmēji galvu uzdūra uz pīķa un, smiekliem un dziesmām skanot, nesa pa Parīzes ielām. Tā viņi, francūži, vēl aizvien katru gadu svin 14. jūliju.

Stāsts paliek stāsts, tā patiesumu pārbaudīt ir sarežģīti, bet grūti neizbaudīt šarmanto kontrastu starp brutālajiem notikumiem un datuma oficiālo statusu. Detaļas galu galā izrādījušās nesvarīgas salīdzinājumā ar to, ko Lielā franču revolūcija nozīmē nācijai un valstij. Turklāt nav jau tā, ka francūži neapzinātos šī datuma problemātiskumu. Šiem svētkiem ir sava gana sarežģīta politiskā vēsture. Tāpat varu iedomāties, ka zvaigznes var sastāties tā, ka tos pārstāj svinēt, jo tā jau ir bijis. Tomēr šis piemērs, manuprāt, parāda, ka jautājums par vēstures izvērtēšanu vienmēr ir jautājums par balansu. Šaubos, vai ir tādi notikumi, kuriem būtu tikai gaišā, cildenā un svētsvinīgā puse (vai otrādi), bet tas nenozīmē, ka nav, ko svinēt.

18. novembra notikumi nav tik dramatiski. Tas, kas izbrīna, ir šī jaunā "suverēnuma" trauslums – var jau būt, ka daļai latviešu bija valstsgriba, bet grūti jaunās valsts veidošanās procesā saskatīt nepieciešamību, katrā ziņā tajā netrūkst nejaušību un apstākļu, kas nebija valsts veidotāju varā. Tas ir pastāvīgs rēgs diskusijās par Latvijas neatkarību. Latvijas valsts nedzima eleganti, un arī palmas uz Rīgas pilsētas 2. teātra skatuves to nespēja noslēpt. Un tomēr, tomēr viņiem izdevās. Domā, kā gribi, tajā ir kaut kas no brīnuma. Daudzi pat Eiropā nesaprot, kā tādai nelielai nācijai var būt sava valsts. No visām hipotētiskajām pasaulēm, kurās Latvijas Republika netiek dibināta, viņiem izdevās realizēt to pasauli, kurā Latvijas valsts izveidojas. Vai tad to var nesvinēt? Un kura ir tā valsts, kurai izdevies rasties eleganti no jūras putām? Francijai?

Vēl tikai viena piebilde par valstsgribu. Šim vārdam ir jēga, lai gan tas var būt maldinošs. Diez vai ir pamats iedomāties, ka patiešām pastāv kaut kāda latviešu nācijai kopīga griba. Tomēr nevar noliegt, ka Latvijas vēsturē ir bijuši vairāki brīži, kad cilvēkiem bijis jāizvēlas: grib viņi savu neatkarīgu valsti vai ne, un vairākums vai vismaz aktīvākās daļas vairākums ir izdarījis izvēli par labu neatkarīgai valstij. Izvēle varēja būt arī cita, ne visas tautas ir šādu izvēli izdarījušas, atbilstoši valstsgribas jēdziens šo kopīgo virzību nosauc vārdā. Turklāt šī griba nekur nav zudusi. Šobrīd daudzi runā par nepieciešamību vienot sabiedrību Covid krīzes laikā. Es varbūt kļūdos, bet man nešķiet, ka Covid ir nopietni apdraudējis Latvijas sabiedrības vienotību, cik nu tās ir bijis. Un vismaz pagaidām Latvijas demokrātija un institūcijas ir izgājušas izturības (lai gan varbūt ne efektivitātes) pārbaudi. Galvenā problēma, ar kuru, manuprāt, Latvijai dzimšanas dienā jātiek galā, ir nevis jautājums, vai tā turpmāk grib pastāvēt kā vienota sabiedrība, bet gan – ko tā grib sasniegt? Latviešiem varbūt ir valstsgriba, kas ir labi, bet šķiet, ka grūtības sākas tad, kad tiekam pie valsts. Ko vēl mēs gribam bez valsts? Un tas ir jautājums nevis par pagātni, bet par nākotni. Neesmu pārliecināts, vai uz to spēja atbildēt 1918. gada paaudze. Vai uz to var atbildēt 2021. gada paaudze? Nav šaubu, ka mums ir, ar ko lepoties pagātnē, bet es tomēr gribu cerēt, ka Latvijas gadījumā to, kas mēs esam, noteiks nākotne. Kādas gribas bez valstsgribas vēl ir mūsu rīcībā?

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!