Manai māsai tolaik bija pieci gadi. Mēs braucām no Rīgas mājās uz Liepāju, un viņa jautāja mammai: "Vai mēs jau esam Latvijā?" No māsas skaidrojuma uzzināju, ka Latvija turpinās mazliet aiz Liepājas robežām un kopā ar Rīgu ir daļa no Polijas, kas savukārt atrodas Londonā. Man bija divpadsmit gadi, globuss un laba atmiņa, tāpēc šo stāstu māsai vēlāk ir nācies dzirdēt vairākas reizes.
Ja man tagad būtu viņai jāpaskaidro, kur atrodas Latvija, norādīt uz karti vai globusu liktos pārāk vienkārši un mazliet negodīgi. Šodien svinam Latvijas 103. dzimšanas dienu, bet vēl pirms dažiem gadu desmitiem tādas Latvijas uz kartes nemaz nebija. Kur tad tā bija?
Acīmredzot valsts nav fiziska. Es varu to iztēloties kā abstraktu sistēmu, ko veido likumi, nodokļi, politika un ideoloģija, varbūt pat kultūra. Tas ir tas, kā valsts visbiežāk tiek piesaukta un izjusta – no mums atrauta un ļoti sarežģīta, ierobežojoša, kritizējama un uzlabojama. Valsts kā pienākums un drošības tīkls. Es nevaru šo valsti notvert savā skatienā visu uzreiz, bet redzu to kā dažādus fragmentus pietuvinājumā, un tie raisa manī atšķirīgas emocijas. Ne visus es gribu svinēt.
Ja valsts ir šāda liela, sarežģīta un mainīga sistēma, tad tā var pazust no kartes, tāpēc jāmeklē tālāk. Sistēma ir rāmis, kura centrā ir cilvēki – sabiedrība. Bet pēdējā gadā, kad bijis tik daudz izolācijas, šķelšanās un strīdu, es vairs neesmu drošs par to, vai arī sabiedrība nav tāda pati abstrakcija. Es to neredzu kā veselumu, tā drīzāk atklājas kā kopienas, ko vieno atbalsta un rūpju saiknes, mērķi un domas par nākotni. Un par šo kopienu īstumu gan esmu drošs, jo pats tādām piederu un zinu, ka kopienas pastāvēja arī laikā, kad Latvijas uz kartes vēl nebija.
Man šķiet, ka te arī ir atbilde – Latvija atrodas mūsu savstarpējās attiecībās un tajā, kādu iztēlojamies savu nākotni, kā to veidojam. Mēs nesvinam likumus vai nodokļus, bet paši sevi kopā ar citiem. Un šis "kopā" ir ļoti svarīgs. Tāpēc atbilde uz māsas jautājumu "Vai mēs jau esam Latvijā?" ir – jā, ja tu gribi. Valsts nav vieta vai sistēma, bet gan process, kādā ar sev tuvajiem un savām kopienām iztēlojamies un veidojam nākotni. Un ar šo mūsu kopīgo nākotni es šodien gribu jūs apsveikt.
66