Latvijas pavasara fenoloģiskie indikatori ir dažādas norises dabā – strazdi, atkusnis un kūlas dedzināšana. Tāpat par pavasara iestāšanos signalizē diskusijas 16. marta un 9. maija sakarā. Neņemot vērā apnicīgos scenārijus (jautājums, vai tiks atļauts gājiens uz Brīvības pieminekli – pašvaldības policijas rindas gājiena laikā – konflikti starp gājiena dalībniekiem un t.s. "antifašistiem" – pārsteigums par mierīgu iznākumu – Krievijas mediju reakcija par fašisma atdzimšanu Latvijā – diskusija par to, kas notiks 9. maijā, – atkārtot), šogad 16. marts pagāja klusi un mierīgi. 9. maija tematika, kas ierasti šajā laikā bijusi dienaskārtības augšgalā, nu ir palikusi otrajā plānā (vai vismaz noklususi līdz šī raksta publikācijas brīdim). Gribētos domāt, ka šāda attieksme liecina par Latvijas politiskās sabiedrības briedumu, kas kādā brīdī ļaus nošķirt karavīru piemiņu no politiskās pozīcijas, tomēr šķiet, ka ir pāragri ieslīgt aizmirstībā.
Līdz pat 1998. gadam 16. marta atzīmēšana nebija problēma, jo viss, kas bija antipadomisks, tika uztverts kā norma pēc principa "kas nav ar mums, ir pret mums". 1998. gadā, kad pilnībā beidzās Krievijas armijas izvešana no Latvijas, stingra nostāja Latviešu leģiona jautājumā kļuva par casus belli attiecībās ar Krieviju un viesa neizpratni Rietumos.
Tikmēr, lai arī 9. maijs Latvijā [2] zaudēja valsts svētku statusu, šīs dienas nozīme nemazinājās Krievijā, kur uzvara Otrajā pasaules karā ir daļa no identitātes pamata. Izolācija Latvijā un idejisks atbalsts no Krievijas ļāva atsevišķām Latvijas politiskajām partijām, piemēram, "Saskaņai", sevi attēlot kā platformām, kas ņem vērā 9. maija kopienas intereses pretēji centriski nacionālajam spārnam, kas šo jautājumu ignorēja.
Šo partiju rīcība veicināja konfliktu ar latviešu nacionālo spārnu, jo 16. marta kontekstā parasti netiek ņemts vērā kāds svarīgs latviešu vēsturiskās apziņas aspekts – okupācija ir psiholoģiska trauma Latvijas sabiedrībai, kuru nomoka nepretošanās rēgs. Savukārt Latviešu leģiona divas divīzijas atklāti un pat visai sekmīgi karoja pret valsti, kas Latviju bija okupējusi. Latviešu leģiona cīņas sabiedrības apziņā kļuva par ekvivalentu Neatkarības karam, bet 16. marts – par dienu, kas simbolizē šo cīņu.
Lai gan Otrais pasaules karš beidzās pirms 74 gadiem, attieksme pret šī notikuma piemiņu vēl joprojām Latvijā ir politiskās integrācijas lakmusa papīrs. 16. marts un 9. maijs efektīvi nošķir lielu daļu Latvijas minoritāšu kopienas no Latvijas sabiedrības. Atsevišķiem spēkiem šie datumi ir kļuvuši par savdabīgu politiskā protesta formu, kas eksistē kā līdzeklis, ar kura palīdzību identificēt savu nostāju konfliktā starp Latvijas krievu un latvieti, un šajā sadursmē vēsturiskais stāsts ir kļuvis otršķirīgs. Minēto aspektu ignorējot, manuprāt, nav iespējams jēdzīgi runāt par integrācijas jautājumiem Latvijā.
Darbs šajā laukā ir bijis vienpusīgs – pēdējo divdesmit gadu laikā ir nostiprinājusies skaidra valdības pozīcija 16. marta jautājumos, tādējādi ir izdevies samazināt šī datuma politisko nozīmi Latvijas sabiedrības acīs. Valdības atbalsta trūkums, tai skaitā ultimāti tās ministriem nepiedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa un mēģinājumi piedāvāt citus naratīvus (11. novembris ir visu latviešu karavīru piemiņas diena, latviešu strēlnieku nozīme), ir veicinājis šīs dienas popularitātes kritumu.
Tikmēr 9. maija sakarā nav notikuši līdzīgi procesi. Par to liecina gan kārtējā diskusija par Uzvaras pieminekļa demontāžu vai saglabāšanu, gan aģitācijas lapas Nila Ušakova aizsardzībai, kurās apelēts pie Otrā pasaules kara latviešu un krievu konflikta naratīva. Jāuzsver, ka problēma nav 9. maija piemiņas dienas statuss. Pieminēt kritušos karavīrus – uz to katram, kura senči bijuši Sarkanajā armijā (tai skaitā arī divās latviešu divīzijās), protams, ir tiesības. Vienlaikus 9. maija kā uzvaras dienas svinības nav savienojamas ar Latvijas esošo politisko pozīciju, kas ir vērsta uz Rietumiem un Otro pasaules karu piemin kā cilvēces traģēdiju, kurā nav vietas ne "Nach Moscau", ne "Na Berlin".
Attieksme pret 16. martu pierāda, cik grūti depolitizēt datumu, kas tieši saistīts ar sabiedrības identitāti un var būt piemērs tam, ko darīt ar 9. maija jautājumu. Pirmkārt, nav iespējams to vienkārši aizliegt vai nojaukt Uzvaras pieminekli; brīdī, kad 16. martam mīļā miera labad tika atņemts piemiņas dienas statuss, tas kļuva par Latvijas nacionālā spārna "mocekli", ko vēl vairāk uzkurināja mēģinājumi gājienu ierobežot ar barjerām. Tas pats notiktu arī gadījumā, ja Latvijas valsts asi un radikāli vērstos pret 9. maiju – tas ne tikai uzkurinātu konfliktu, bet arī radikalizētu to sabiedrības daļu, kas vēl nav izšķīrusies par savu politisko pozīciju.
Tāpēc nepieciešams ilgs un pakāpenisks process, kurā jānošķir uzvara no piemiņas, nenoliedzot 9. maija kopienas vēsturiskās saknes, taču vienlaikus uzsverot, ka Latvijā tā nevar būt uzvaras diena. Jāņem vērā, ka pozīcija 9. maija jautājumos ir debesu dāvana populistiskiem prokrieviskiem spēkiem, kas koalīcijas vienaldzību izmanto kā politiskā kapitāla pavairošanas līdzekli. Vienīgais veids, kā to mainīt, ir latviešu nacionāli centriskajam spārnam ieņemt aktīvu politisku nostāju 9. maija kopienas kontekstā, to balstot nevis ignorancē vai epizodiskā nosodījumā, bet aktīvā politiskā retorikā, kas uzsver kara piemiņu un cieņu pret visiem tā dalībniekiem, ignorējot uzvaras naratīvu.
Ļoti būtiski ir izglītot sabiedrību. Pastāv vairākas tēzes, kas ir nozīmīgas Latvijas valsts eksistencei, un tās ir nepieciešams nostiprināt. Sākot ar okupācijas faktu – Latvijas neatkarība tika vardarbīgi sagrauta divu lielvaru savstarpējās politiskās dalīšanas ietvaros. Tas nenozīmē, ka mūsdienu Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem te nav vietas, ja viņu senči te ir ieradušies pēc okupācijas. Okupāciju veic valsts, ne cilvēks. Tikpat būtiska ir Latvijas neatkarības atgūšana 1990. gadā, jo tā notika ar lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu – gan krievu, gan latviešu. Latvijas okupācijas fakta atzīšana ir būtisks faktors latviešu pusei, savukārt "mūžīgā okupanta" stigmas noņemšana ir svarīga Latvijas krieviem. Īsāk sakot – latvieši nav fašisti, un krievi nav okupanti.
Patiesībā ikdienas dzīvē šāds statuss lielā mērā jau sen ir sasniegts. Problēma ir tā, ka netiek sniegts skaidrs Latvijas pilsoņu nacionālais naratīvs, kas nenoliegtu tautības vērtību (latviešu valodā diemžēl nav termina, kas apzīmētu vienlaikus Latvijas pilsoni un citas tautības pārstāvi, saglabājot abu nozīmju stilistisko neitralitāti), un tas rada bažas par savas identitātes apdraudējumu gan latviešiem, gan krieviem. Tādējādi 9. maijs un 16. marts ir tikai simptomi daudz dziļākai problēmai, kas netiek risināta, – vēsturiskās pieredzes sakarībai ar tagadējo identitāti. Kā liecina postmodernais skatījums uz vēsturi, tā ir ne tikai aprakstīta pagātne, bet arī sabiedrības uzskati par to, kāda šī pagātne bija. [1] Šos uzskatus ir iespējams apzināti veidot, un ir bīstami tos atstāt pašplūsmā, it īpaši tad, ja kāds cits Austrumos to nevilcinoties izmanto. Latvijai svētku dienas Otrā pasaules kara kontekstā nav. Nevienam nevar aizliegt pieminēt savus senčus, un pieminami ir arī to Latvijas mūsdienu pilsoņu senči, kam tobrīd nebija sakara ar Latviju, – karavīri paliek karavīri un traģēdija ir traģēdija. Bet piemiņas dienā piemin kritušos, nevis vicina uzvaras karogus. Tā mūsdienās piemin Pirmo pasaules karu, kas Latvijā jau sen ir beidzies. Tāpat kā Otrais.
[1] Līdzīgi ir ar "labajiem Ulmaņlaikiem", "700 verdzības gadiem", "labajiem zviedru laikiem" – vēsturiski apstrīdētiem konceptiem, kam ir neizdzēšama vieta identitātē.
4