63. gads: Romas impērija pārņem savā kontrolē Jūdeju. Pirms tam 8 gadsimtu garumā reģionā valdījuši hellēņi, persieši, asīrieši un babilonieši.
66.–73. gads: Romas kontrolētajā Jūdejā sākas plaša revolūcija. Romas impērija sacelšanos brutāli apspiež un nodedzina otro Jeruzalemes templi. Kara rezultātā būtisku daļu Jūdejas iedzīvotāju nogalina vai pārdod verdzībā.
73. gads: Pēc ilgstoša aplenkuma krīt Masadas cietoksnis – pēdējais nozīmīgais jūdu atbalsta punkts. Leģenda vēsta [1] – tā kā pretoties vairs nebija iespējams, taču padošanās nozīmētu romiešu triumfu un aizstāvju pārdošanu verdzībā, cietokšņa aizstāvji izlozē 10 vīrus, kuri nogalina visus pārējos. No atlikušajiem 10 viens nogalina pārējos deviņus un pats izdara pašnāvību. Cietokšņa aizsardzība ir viens no ebreju nacionālā kanona pamatiem.
132.–136. gads: Pēc neveiksmīgās Bar Kohbas sacelšanās (dēvētas arī par otro romiešu–jūdu karu) Jeruzaleme vēlreiz tiek sagrauta. Romieši vēršas pret jūdaismu – tiek aizliegtas Toras studijas, svēto Toras rulli publiski sadedzina Tempļa kalnā kopā ar nozīmīgākajām reliģiskajām autoritātēm. Jūdejas (Provincia Iudaea) vārds tiek izdzēsts no romiešu kartēm – to aizstāj Sīrija Palestīna (Syria Palaestina), kas aizstāj vēsturiskās Jūdejas, Galilejas un Samārijas provinces. Jūdeja tiek sagrauta, lielākā daļa reģionā dzīvojošo jūdu tiek nogalināti, pārdoti verdzībā vai izceļo [2].
2. gs.–16. gs.: Reģionā kontroli nomaina romieši, bizantieši, arābi, krustneši un mameluki. Sākot ar 7. gs., Jeruzaleme kļūst arī par musulmaņu svēto pilsētu. Vienlaikus Jūdeja saglabā "apsolītās zemes" statusu jūdaismā, kas veido ebreju nacionālās identitātes pamatu, neraugoties uz viņu ģeogrāfisko atrašanās vietu.
16. gs. pirmā puse.: Jūdeja nonāk Osmaņu impērijas kontrolē.
19. gs. otrā puse: Cionisma kustības dzimšana Austrumeiropā un Centrāleiropā ar mērķi Palestīnā nodibināt ebreju valsti. Sekojot kustības aicinājumiem, sākas ebreju izceļošana no Austrumeiropas uz Osmaņu impērijas kontrolēto Palestīnu, apmetoties nocietinātos ciemos, kur ebreji nodarbojas ar lauksaimniecību (t.s. kibucos).
1917. gada 2. novembris: Britu impērijas ārlietu sekretāra lorda Artūra Balfūra deklarācija Britu impērijas vārdā lordam Rotšildam, Britu impērijas ebreju kopienas līderim. Tā apliecina "atbalstu ebreju cionistu mērķiem" un aicina uz "nacionālo māju izveidi ebreju tautai" Palestīnā.
1922. gads: Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā un tai sekojošā impērijas sabrukuma Britu impērija ar Tautu Savienības mandātu pārņem kontroli pār Tuvajiem Austrumiem. Tagadējā Izraēlas un Palestīnas teritorija iegūst "Britu mandāta Palestīnā" statusu.
Starpkaru periods: Aizvien pieaugot ebreju skaitam Palestīnā, strauji saasinās konflikts starp ebrejiem, kas Palestīnu uztvēra par savu senču zemi, un vietējiem arābiem, kas tur dzīvojuši gandrīz pusotru tūkstoti gadu.
1930.–1935. gads: Sīrijas musulmanis Izs ad-Din Al-Kasams (Izz ad-Din al-Qassam) ierodas Palestīnā un nodibina pret cionistiem un britiem vērstu organizāciju "Melnā roka", kas ar bumbām un šaujamieročiem uzbrūk ebreju ciemiem un britu dzelzceļa līnijām. Lai aizsargātu savas tiesības, ebreji Palestīnā dibina virkni paramilitāro organizāciju, no kurām ievērojamākā ir "Haganah" ("Aizsardzība"), kas vēlāk kļūst par Izraēlas Bruņoto spēku kodolu. 1935. gadā organizācijas līderis tiek nogalināts apšaudē ar Palestīnas policiju.
1936.–1939. gads: Pēc Iza ad-Din Al-Kasama nāves Palestīnā sākas arābu revolūcija, ko briti ar ebreju palīgpolicijas iesaisti apspiež. Bojā iet aptuveni 5000 arābu, 400 ebreju un 200 britu. Radikālā ebreju paramilitārā organizācija "Irgun" veic atriebes uzbrukumus arābu civiliedzīvotājiem.
1937. gads: Kļūst skaidrs, ka ebreju un arābu kopienu intereses reģionā nav savienojamas, un dzimst divu valstu ideja. Britu organizētā komisija jautājuma risināšanai rosina izveidot nelielu ebreju valsti, kurā esošie musulmaņi tiktu pārvietoti uz arābu valsti, kas iekļautos Transjordānas emirāta sastāvā. Lai gan cionistu līderi Haims Veismans un Dāvids Ben Gurions par spīti ebreju protestiem apstiprina plānu ar mērķi iegūt kādu sarunu bāzi, arābu puse to kategoriski noraida.
1939. gada februāris/marts: Londonas konferencē Britu impērijas valdība publicē "Balto grāmatu", kas ierosina ierobežot ebreju ieceļošanu Palestīnā, ebreju tiesības reģionā iegādāties nekustamos īpašumus un iesaka desmit gadu laikā izveidot neatkarīgu valsti Britu mandāta Palestīnā vietā. Ebreju kopienas reakcija ir visai asa, it īpaši ņemot vērā aizvien pieaugošo antisemītisma vilni Eiropā. Sarunas un plānus pārtrauc Otrais pasaules karš. Britu impērija aizliegumu uztur arī Otrā pasaules kara laikā un pēc tam, kad vairāk nekā 25 000 bēgļu atrodas bēgļu nometnēs Sabiedroto kontrolētajās teritorijās.
1947. gada 29. novembris: Apvienoto Nāciju Organizācija nobalso par Britu mandāta Palestīnā teritorijas sadalīšanu ebreju un arābu valstīs ar kopīgu kontroli pār Jeruzalemi, kam būtu īpašas pilsētas statuss. Starp abām valstīm būtu jāpastāv ekonomiskai savienībai, kā arī jābūt aizsargātām reliģiskajām un nacionālajām minoritātēm. Ebreju politiskā vadība risinājumu atbalsta, savukārt musulmaņi tam kategoriski iebilst un nekavējoties uzsāk gatavošanos karadarbībai.
1948. gada maijs: Britu impērijas spēkiem atstājot Britu mandāta Palestīnā teritoriju, ebreji pasludina Izraēlas neatkarību. Jaunizveidotās valsts teritorijā vienlaikus iebrūk Ēģiptes, Irākas, Transjordānas un Sīrijas bruņoto spēku vienības.
1949. gads: Pamiera vienošanās sniedz Izraēlai kontroli pār lielāku teritoriju, nekā tai sākotnēji piešķirts pēc ANO vienošanās. Izraēlas kontrolē pārņemto teritoriju pamet vairāk nekā 85% arābu, t.i., aptuveni 700 000 palestīniešu. Palestīniešu kultūrā šis laiks iegūst "Al Nakba" jeb "lielās katastrofas" vārdu. Teritorijā palikušie arābi cieš no politiskās un sociālās diskriminācijas un militārās kontroles, savukārt teritorijas, ko kontrolē patur Jordānija, vēlāk kļūst pazīstamas kā Rietumkrasts, bet Ēģiptes kontrolētā teritorija kļūst par Gazas joslu.
Šajā laikā iezīmējas militāri politiskie apstākļi, kas nosaka Izraēlas politiku līdz pat mūsdienām. 20. gadsimta otrajā pusē Izraēlas, kurā dzīvo nedaudz mazāk nekā desmit miljoni ebreju, kaimiņvalstis lielākā (Irāna) vai mazākā (Ēģipte) mērā uzskata Izraēlas likvidāciju par savu ārpolitikas mērķi, savukārt Izraēlai trūkst operacionālā dziļuma, tādējādi tā ir pakļauta strauja, iznīcinoša trieciena riskam. Ņemot vērā politiskās un reliģiskās atšķirības, Izraēla ir tieši ieinteresēta totālas aizsardzības un nacionālās vienotības uzturēšanā, ko uzskata par savas pastāvēšanas pamatu, kura dēļ tā nav gatava uz palestīniešu bēgļu vai to pēcteču atgriešanos savās teritorijās. Šī iemesla dēļ Izraēla, par spīti ANO iebildumiem, īsteno pakāpenisku, taču noteiktu Austrumjeruzalemes un Rietumkrasta kolonizāciju – pašlaik teritorijā dzīvo vairāk nekā 700 000 ebreju.
1964. gads: Palestīnā tiek nodibināta Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (Palestine Liberation Organisation) – sekulārs veidojums, kura struktūra atbilst tipiskai sešdesmito gadu kreisā spārna pretošanās organizāciju uzbūvei. Organizāciju vada Jasirs Arafats, un tās mērķis ir ar bruņotas pretošanās palīdzību Izraēlas vietā izveidot arābu valsti. Palestīnas Atbrīvošanas organizācija organizē uzbrukumus un augsta līmeņa Izraēlas politiskās, ekonomiskās un sociālās jomas darbinieku nolaupīšanu.
1967. gada 5. jūnijs: Izraēla uzsāk preventīvu uzbrukumu Jordānijai, Ēģiptei un Sīrijai, tā saukto Sešu dienu karu, lai novērstu iebrukumu savā teritorijā. Veiksmīgie uzbrukumi pret kaimiņvalstu gaisa spēkiem, kamēr tie vēl atrodas uz zemes, Izraēlai nodrošina gaisa telpas kontroli un tādējādi paver ceļu plašai sauszemes operācijai – Izraēla ieņem Ēģiptes kontrolēto Sīnāja pussalu un Gazas joslu, Sīrija zaudē kontroli pār Golāna augstieni, savukārt Jordāna – pār Austrumjeruzalemi un Rietumkrastu. Kara rezultātā Izraēla pārņem savā kontrolē teritorijas, kas Bībelē minētas kā Jūdeja, kā arī nodrošina apstākļus ebreju ciemu ekspansijai Rietumkrastā.
Arābu minoritāte Rietumkrastā nonāk Izraēlas militārajā kontrolē, kas turpinās līdz pat šodienai. Mūsdienās no vairāk nekā 14 miljoniem palestīniešu Rietumkrastā dzīvo aptuveni 3 miljoni, Gazas joslā, Jordānijā un Izraēlā – katrā aptuveni 2 miljoni, Sīrijā – 500 tūkstoši palestīniešu.
1973. gada 6.–25. oktobris: Nožēlas dienas (Yom Kippur) karš – Ēģiptes un Sīrijas vadītā arābu valstu koalīcija negaidot uzbrūk Izraēlai Sīnāja pussalā un Golānas augstienēs. Izraēla nedēļu atrodas uz pilnīgas politiskās un militārās iznīcināšanas robežas, taču pilnīga mobilizācija un labāka militārā vadība ļauj tai gūt militāro uzvaru. Būtiskākā diplomātiskā uzvara tiek gūta 1979. gadā, kad Ēģipte kā pirmā arābu valsts ir spiesta pilnībā atzīt Izraēlas neatkarību.
1973. gads: Laikā pēc Otrā pasaules kara Tuvajos Austrumos dibināto organizāciju, piemēram, "Islāma brālības", mērķi lielākoties bija reliģiski, nevis militāri. 1973. gadā šeiha Ahmeda Jasina, Gazā dzīvojoša musulmaņu līdera, vadībā izveidojas Mujama al-Islamiya – reliģiskā organizācija, kura iegūst vietējo iedzīvotāju atbalstu ar saviem sociālajiem un izglītības projektiem, arī skolu, medicīnas iestāžu un bibliotēkas dibināšanu. Izraēla netieši atbalsta Mujama al-Islamiya darbību, tai skaitā pieļaujot Gazas Islāma universitātes dibināšanu, cerot, ka šī organizācija mazinās Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas ietekmi. Gazas sektors ir tikai 41 kilometru gara un 10 kilometru plata josla, kura pašlaik ir viena no pasaules visblīvāk apdzīvotajām vietām.
1987. gads: Šeihs Ahmeds Jasins uz Mujama al-Islamiya bāzes dibina radikālo islāmistu grupu "Hamās". Par organizācijas ideoloģisko centru kļūst Gazas Islāma universitāte.
1987. gads: Palestīniešu sacelšanās Gazā, kas iegūst "Pirmās intifadas" jeb "Akmens sacelšanās" nosaukumu. Sacelšanās sākumu iezīmē neskaidros apstākļos notikusī Izraēlas degvielas cisternas eksplozija. Šajā laikā Izraēla palestīniešu tiesības lielākoties neievēro – aizvien dziļāk palestīniešu apdzīvotajās teritorijās tiek dibināti ebreju nocietinātie ciemi, savukārt Izraēlas kontrolētā arābu minoritāte lielākoties savas dienas vada kā lēts darbaspēks bez nozīmīgām pilsoniskajām tiesībām. Būtiska sacelšanās iezīme ir apgriezta "Dāvida cīņa pret Goliātu", t.i., palestīniešu protestētāji labi bruņotajiem Izraēlas drošības spēkiem stājas pretī lielākoties ar akmeņiem rokās, tas gūst atbalstu arī Rietumvalstīs. Pirmā sacelšanās apvieno palestīniešus kā no citām arābu valstīm neatkarīgu kopienu, ar ko Izraēla ir spiesta uzsākt sarunas.
1993. gads: Samazinoties pirmās intifadas ietekmei, sākas t.s. "Oslo process", kurā notiek slepenas sarunas starp Izraēlas premjerministru Ichaku Rabīnu un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju Jasira Arafata vadībā. Tiek panākta konceptuāla vienošanās par "palestīniešu tiesībām uz pašpārvaldi". Lai gan Palestīna netiek atzīta kā neatkarīga valsts, Izraēla atzīst Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju kā vienīgo palestīniešu pārvaldes organizāciju, kura veido Palestīnas Nacionālo pašpārvaldi (Palestinian National Authority), kam tiek dotas ierobežotas pašpārvaldes tiesības Rietumkrastā un Gazas joslā. Palestīnieši savukārt atzīst Izraēlas eksistenci.
Lai gan konceptuāli tiek panākta vienošanās nākotnē atrisināt Jeruzalemes kontroles, ebreju dibināto ciemu un miljoniem palestīniešu bēgļu jautājumu, tā praksē neīstenojas. Būtiskākais šķērslis ir pretestība gan no radikālo palestīniešu puses, gan labēji noskaņoto Izraēlas politiķu (tai skaitā Benjamina Netanjahu un Ariela Šarona) opozīcijas dēļ.
1995. gada 4. novembris: Ebreju ultranacionālists nogalina Ichaku Rabīnu, savu rīcību skaidrojot ar politiķa darbību "Oslo procesā". Politiķa, kurš saņēmis Nobela miera prēmiju, nogalināšana bija šoks gan Izraēlai, gan Rietumu sabiedrībai.
1999. gads: Kopš Pirmās intifadas ebreju skaits Rietumkrastā un Gazas sektorā pieaug gandrīz trīskārši – no 73 000 līdz vairāk nekā 200 000. Neņemot vērā savstarpējo saspringumu, attiecības šķiet normalizējušās. Gada laikā sadursmēs dzīvību zaudē tikai 9 palestīnieši un četri ebreji.
2000. gads: Dāvida nometnes (Camp David) sarunas par Oslo vienošanās atdzīvināšanu nes tikai simboliskus augļus; 2003. gadā tiek sagatavots plāns, kura galarezultātam būtu jābūt divu valstu izveidei, taču to vērā neņem neviena no pusēm. Šī vienošanās Rietumos iegūst līdzīgu statusu tai, kādu ieguva Minskas vienošanās starp Ukrainu un Krieviju, kurai nozīme bija tikai diplomātiskajā retorikā.
2000.–2005. gads: Dāvida nometnes sarunu izgāšanās izraisa 2. intifadu, ko no iepriekšējām sadursmēm atšķir tās brutalitāte. Pirmajās divās konflikta nedēļās bojā aiziet vairāk cilvēku nekā iepriekšējā konflikta četros mēnešos. Atšķirībā no pirmās sacelšanās, kurai lielākoties bija protesta raksturs, šoreiz palestīnieši ir bruņoti. Palestīniešu ekstrēmisti plaši izmanto pašnāvniekus spridzinātājus, vēršoties tieši pret Izraēlas civiliedzīvotājiem. Izraēla īsteno plašu atbildes operāciju, kuras rezultātā bojā iet vismaz 3000 palestīniešu un 1000 ebreju. Izraēla uzsāk Rietumkrasta barjeras izbūvi, taču Izraēlas premjerministrs Ariels Šarons paziņo, ka Izraēla neokupēs Palestīnas teritoriju, taču arī negrasās to atzīt par neatkarīgu valsti. Izraēla pārtrauc atklātu ciemu izbūvi Gazā un Rietumkrastā.
Kopš šī brīža Gazas joslas statuss ir nenoteikts. Izraēlas oficiālā nostāja pauž, ka teritorija nav okupēta, savukārt ANO uzsver, ka Izraēla turpina Gazas joslas gaisa telpas un teritoriālo ūdeņu kontroli.
2000.–2008. gads: "Hamās" no Gazas joslas vērš pret Izraēlu apjomīgu terora kampaņu, raidot vairāk nekā 4000 mīnmetēju mīnu un 4000 raķešu pret Izraēlas apdzīvotajām vietām, lielākoties – 122 mm "Grad" raķetes. Paralēli tam apšaudes no Libānas teritorijas veic "Hezbollah". Tā rezultātā Izraēla ir spiesta izveidot apjomīgu pretraķešu sistēmu, t.s. "Dzelzs kupolu".
2006. gads: Gazas joslā notiek vēlēšanas, kurās politiskās stagnācijas un korupcijas skandālu dēļ vadošās pozīcijas zaudē "Fatah" partija, kuras bāze atradās Rietumkrasta teritorijās. Vēlēšanās uzvar "Hamās", tās līderis Izmails Hanija kļūst par pašpārvaldes premjerministru. Pēc neveiksmes nodibināt politisko koalīciju "Hamās" Gazas joslā veic militāru apvērsumu. "Fatah" saglabā kontroli pār Rietumkrastu.
Pēc "Hamās" nākšanas pie varas Gazas joslā Izraēla un Ēģipte principā uzsāk teritorijas politisko blokādi, tai skaitā Izraēla savā teritorijā arestē "Hamās" biedrus, kas ir Gazas parlamentā. Neņemot vērā šķietamu iesaisti demokrātiskajos procesos, "Hamās" ne brīdi nav atteikusies no oficiālā mērķa likvidēt Izraēlu, ko spilgti ilustrē nepārtrauktās raķešu apšaudes pa mērķiem Izraēlā. Kopš 2006. gada palestīniešu kontrolētajās teritorijās vēlēšanas nav notikušas.
2007. gads: Pēc Izraēlas uzsāktās blokādes "Hamās" uzsāk Izraēlas civilo mērķu apšaudīšanu no Gazas joslas ar mīnmetējiem un "Qassam" raķetēm. Pasaules vadošās cilvēktiesību organizācijas uzbrukumus vērtē kā kara noziegumus un starptautisko likumu pārkāpumus. Izraēla uz šiem uzbrukumiem atbild ar aviācijas un sauszemes triecieniem, kurus "Hamās" mēģina mazināt, izvietojot savas ieroču sistēmas pie civilās infrastruktūras objektiem, tai skaitā skolās un slimnīcās.
2008. gada jūnija beigas: Lai gan neizdodas panākt pamieru, Izraēla un "Hamās" ar Ēģiptes starpniecību noslēdz vienošanos par 6 mēnešu ilgu klusuma periodu (Tahdija). Izraēla apņemas pārtraukt gaisa triecienus un ievērojami samazināt Gazas sektora blokādi, savukārt "Hamās" – raķešu triecienus no Gazas teritorijas. Nākamo piecu mēnešu laikā raķešu un mīnmetēju triecienu skaits sarūk par 98%, proti, 5–12 incidenti mēnesī salīdzinājumā ar 1199 raķetēm un 1072 mīnmetēju mīnām gada pirmajā pusē
2008. gada 4. novembris: Izraēla veic preventīvu uzbrukumu "Hamās" tunelim 250 metrus no robežas, kas izveidots ar mērķi veikt slēptu uzbrukumu Izraēlas karavīriem. "Hamās" atklāj uguni. Operācijā tiek nogalināti 6 "Hamās" kaujinieki.
2008. gada novembra otrā puse: "Hamās" uzbrukumu skaits atkal pieaug līdz 194 incidentiem, savukārt decembrī – līdz 602 uzbrukumiem, kas liecina, ka šajā laikā "Hamās" ir uzkrājusi munīciju apjomīgam triecienam.
2008. gada 27. decembris: Atbildot uz raķešu triecienu, Izraēla uzsāk apjomīgu gaisa un sauszemes operāciju "Svina liešana". Lielākajā daļā gadījumu Izraēla izmanto precīzo munīciju [3], taču "Hamās" savu infrastruktūru izvietojusi apdzīvotās teritorijās [4]. Apjomīgā triecienā Gazas licijas un "Hamās" infrastruktūrai, raķešu palaišanas un apkalpes vietām tiek nogalināti 1166–1417 palestīniešu kaujinieki, kā arī simtiem civiliedzīvotāju (palestīniešu vērtējumā – 926, Izraēlas – 295). Izraēla zaudē 10 karavīrus un 3 iedzīvotājus. 518 izraēlieši (t.sk. 182 civiliedzīvotāji) tiek ievainoti.
2009. gada 17. janvāris: Izraēla vienpusēji pārtrauc uzbrukumus ar noteikumu, ka "Hamās" pārtrauc raķešu uzbrukumus. Nākamajā dienā, pēc neveiksmīga raķešu uzbrukuma (Izraēla nekavējoties veica triecienu no gaisa pa raķetes palaišanas vietu), "Hamās" paziņo par nedēļu ilgu pamieru. 2009. gadā pa Izraēlas teritoriju tiek izšautas 569 raķetes un 289 mīnmetēju lādiņi.
2010. gads: No Gazas sektora uz Izraēlu tiek palaistas 150 raķetes un izšauti 215 mīnmetēju lādiņi. Izraēla uz apšaudēm atbild ar gaisa triecieniem. Gada laikā iet bojā 2, bet ievainoti tiek 5 Izraēlas iedzīvotāji. Izraēlas prettriecienos iet bojā 17, ievainots tiek 31 palestīnietis. 20. oktobrī Gazas sektorā palaišanas brīdī sprāgst "Hamās" "Quassam" raķete, ievainojot 13 palestīniešus, tai skaitā 5 bērnus.
2011. gads: No Gazas sektora pa Izraēlu tiek palaistas 680 raķetes un mīnmetēju lādiņi, tai skaitā Irānas [5] piegādātās "Grad" raķetes. 27. martā Izraēla pirmoreiz izmanto "Dzelzs kupola" pretraķešu sistēmu, lai aizsargātu Beršebas pilsētu. Izraēla uz apšaudēm atbild ar gaisa triecieniem. 7. aprīlī "Hamās" kaujinieki uz Izraēlas skolēnu autobusu palaiž Krievijas ražojuma "Kornet" prettanku raķeti. Viens skolēns iet bojā. Gada laikā bojā iet 3, bet ievainoti tiek 46 Izraēlas iedzīvotāji. Izraēlas prettriecienos iet bojā 40, ievainoti 62 palestīnieši.
2012. gada 9.–14. marts: Izraēla īsteno operāciju "Atbalss", kuras laikā nogalina Zoharu Alkasi, ko Izraēla vainoja 2011. gada uzbrukumos Izraēlas spēkiem Sīnāja pussalā, bojā iet 8 cilvēki, no tiem seši – civiliedzīvotāji. Bojā iet arī 5 Ēģiptes karavīri. Palestīnieši atbild ar vairāk nekā 300 raķešu un mīnmetēju lādiņu palaišanu. ASV, Francija un ANO pārstāvis reģionā nosoda palestīniešu uzbrukumus, kamēr arābu valstis nosoda Izraēlu par atbildes triecienu veikšanu, kuros bojā gāja 18 palestīniešu kaujinieki un 5 civiliedzīvotāji.
2013. gads: 2012. gada novembrī panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu lielākoties tiek pildīta.
2014. gada 10. marts: "Hamās" Gazas pilsētas centrā atklāj pieminekli – M-75 raķetes kopiju –, kas veltīts uzbrukumiem Izraēlai, "kuri pārnesa kauju uz cionistu nodibinājuma sirdi".
2014. gada 8. jūlijs–26. augusts: Pēc "Hamās" uzbrukuma, kura rezultātā tiek nolaupīti un nogalināti trīs ebreju jaunieši, Izraēla īsteno operāciju "Brāļa sargātājs", kuras rezultātā tiek apcietināti gandrīz visi "Hamās" kaujinieki Rietumkrastā. Atbildot uz to, "Hamās" un sabiedrotie pret Izraēlu palaiž vairāk nekā 4500 raķešu un lādiņu. Tā rezultātā Izraēla īsteno operāciju "Sargājošā šķautne", iesaistot gandrīz pusmiljonu karavīru. Asiņainās sadursmēs iet bojā vismaz 67 Izraēlas karavīri un aptuveni 2100 palestīnieši (no tiem – civiliedzīvotāji 70% (Palestīnas dati), 65% (UNHRC dati), 36% (Izraēlas dati)). Uzbrukumos tiek smagi iedragāta "Hamās" vadība, iznīcināti vismaz 32 tuneļi. Konflikta laikā "Hamās" "par sadarbošanos ar izraēliešiem" spīdzina un nogalina vismaz 16 palestīniešus, tai skaitā arī pirms konflikta apcietinātos politiskos pretiniekus. Desmitiem citu palestīniešu tiek apcietināti un spīdzināti [6].
2014.–2018. gads: No Gazas joslas uz Izraēlu tiek palaistas dažas raķetes katru mēnesi. Izņēmums ir 2018. gada maijs un jūnijs, kad izšauto raķešu un lādiņu skaits pieaug līdz vairākiem desmitiem mēnesī. Jūlijā pret Izraēlu tiek palaistas 174 raķetes un lādiņi.
2019. gada 3. maijs: Protesta akcijas laikā uz Palestīnas–Izraēlas robežas palestīniešu snaiperi ievaino divus Izraēlas karavīrus. Izraēlas prettriecienā no gaisa tiek nogalināti divi palestīnieši. 3 dienu laikā pret Izraēlas teritoriju tiek izšautas vairāk nekā 600 raķetes un lādiņi, tai skaitā tālas darbības raķetes Telavivas virzienā. Izraēla atbild ar gaisa triecieniem un artilērijas apšaudēm pa raķešu palaišanas vietām. 6. maijā Ēģipte panāk vienošanos par uguns pārtraukšanu.
2020. gads: Izgāžas sarunas starp ebrejiem un palestīniešiem Vašingtonā. ASV Prezidents Donalds Tramps sadarbībā ar Benjaminu Netanjahu paziņo par "gadsimta vienošanos", taču palestīnieši to noraida kā vienpusēju; Palestīnas Atbrīvošanas organizācija atzīmē, ka saskaņā ar šo piedāvājumu palestīniešu kontrolē paliktu tikai 15% "vēsturiskās Palestīnas teritorijas". Piedāvājums paredzēja neatkarīgas palestīniešu valsts izveidi un pilnīgu Izraēlas kontroli pār Rietumkrastu. Palestīnas valsts galvaspilsēta būtu Austrumjeruzalemē.
2021. gads: "Hamās" uzsāk gatavošanos uzbrukumam Izraēlai, savās apmācību nometnēs koncentrējoties uz kaujinieku sagatavošanu ķīlnieku sagrābšanai un konkrētu Izraēlas ciemu, bāžu un citu mērķu ieņemšanai. Uzbrukuma mērķis – iespējami īsā laikā sagrābt iespējami daudz ķīlnieku un nogalināt iespējami daudz cilvēku [7]. Šajā laikā attiecības starp Izraēlu un "Hamās" kontrolēto Gazas joslu saglabājas relatīvi mierīgas.
2021. gada maijs: Izraēlas augstākā tiesa no Austrumjeruzalemes izliek 6 palestīniešu ģimenes. Tas izraisa plašus palestīniešu protestus, kas kulminē ar Aksas mošejas ieņemšanu. "Hamās" 10. maijā piesaka Izraēlai ultimātu, pieprasot Izraēlas spēku atvilkšanu. 10.–18. maijā pa Izraēlas teritoriju tiek izšauts vairāk nekā 4300 raķešu un lādiņu, no kuriem vairāki simti nogāžas pašā Gazas joslā. Izraēla atbild ar spēcīgiem gaisa triecieniem, tai skaitā pa "Hamās" kontrolēto tuneļu tīklu, ko "Hamās" vismaz trijos gadījumos izmantoja, lai mēģinātu pietuvoties robežai un veiktu reidus Izraēlas teritorijā. 13. maijā "Hamās" piedāvā uguns pārtraukšanu, par ko vienošanās tiek panākta 20. maijā.
2023. gada 7. oktobris: "Hamās" uzsāk plašu teroristisku uzbrukumu Izraēlai, pirmajos triecienos nogalinot aptuveni 1400 Izraēlas iedzīvotāju, no tiem aptuveni 1000 civiliedzīvotāju. Pret mērķiem Izraēlā tiek palaists vairāk nekā 3000 raķešu, pārvarot "Dzelzs kupola" aizsardzību. Gūstā saņemti vismaz 230 cilvēki, tai skaitā bērni. Katara, Sīrija, Saūda Arābija, Kuveita, Irāna un Irāka uzbrukumu sākotnēji nenosoda un vaino tajā Izraēlu.
2023. gada oktobris: Izraēla mobilizē rezervistus un paziņo par karadarbības uzsākšanu pret "Hamās" ar mērķi pilnībā iznīcināt organizācijas militāro un lēmumu pieņemšanas potenciālu.
[1] Lai gan notikums ir minēts rakstītajos avotos, mūsdienu arheoloģiskie atradumi šādu notikumu gaitu neapstiprina.
[2] Lai gan jūdu izceļošana no Jūdejas mūsdienās tiek uzskatīta par pakāpenisku procesu gandrīz 500 gadu garumā, kura rezultātā pirmās jūdu sacelšanās laikā vairāk jūdu dzīvoja ārpus Palestīnas nekā Jūdejā, pēc Bar Kehbas sacelšanās gandrīz visa jūdu kopiena kļūst par diasporu. Skat. Adelman, Jonathan. The Rise of Israel: A History of a Revolutionary State.
[3] Cordesman, Anthony H. (3 March 2009). The 'Gaza War': A Strategic Analysis. Center for Strategic & International Studies
[4] "Rockets from Gaza". Human Rights Watch. 16 January 2013
[5] 2011. gada 15. martā Izraēla pārtvēra kravas kuģi "Victoria", kas uz Gazas sektoru veda Irānas "Grad" raķetes.
[6] https://www.amnesty.org/en/latest/news/2015/05/gaza-palestinians-tortured-summarily-killed-by-hamas-forces-during-2014-conflict/
[7] https://edition.cnn.com/2023/10/12/middleeast/hamas-training-site-gaza-israel-intl/index.html
0