Apspriežot notikumus Latvijas politiskajā vidē, bieži vien tiek aizmirsts par to, ka valsts pārvalde nav monolīts bloks, kurā lēmuma pieņemšanu un izpildi šķir tikai mirklis. Demokrātiskas valsts pārvaldes pamatā ir spēku līdzsvara princips – likumdevējvara (Saeima) reprezentē sabiedrības viedokli, savukārt izpildvara (valdība) sniedz likumdevējvarai rekomendācijas un nodrošina pieņemto lēmumu izpildi. Par spīti priekšvēlēšanu plakātiem, valdības ministri šajā procesā melno darbu nedara. Tam ir paredzēts birokrātiskais aparāts – ierēdņu, ekspertu un nozares profesionāļu kopums, kura uzdevums ir sniegt savu profesionālo vērtējumu un nodrošināt jēgpilnu lēmumu jēgpilnu izpildi.
Vārdam "birokrāts" vienmēr līdzi nākusi negatīva pieskaņa: klišejiskais pusmūža vīrieša tēls neitrālā uzvalkā ar augstprātīgu sejas izteiksmi ir atpazīstams gan Bidstrupa karikatūrās, gan slavenā seriāla "Yes, Minister" ainās. Priekšstats par ierēdniecību, kas izmanto valsts resursus, lai gūtu personīgu labumu, ir no padomju laikiem aizgūts stereotips, kas spēcīgi iedragājis valsts birokrātiskā aparāta efektivitāti. Vienlaikus šī kolektīvā nepatika pret valsts pārvaldes aparātu sniedz politiskajiem līderiem iespēju atbildību par nespēju īstenot veiksmīgu politiku uzvelt saviem izpildītājiem – birokrātiskajam aparātam.
Tā tam nevajadzētu būt. Populārais teiciens "Sabiedrībai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi" būtu jāpārfrāzē nedaudz citādi – "Sabiedrībai ir tādi ierēdņi, kādus tā pelnījusi." Ierēdniecībai, kā to formulēja jau Makss Vēbers, piemīt specifiskas spējas, kuras zaudējot birokrātiskais aparāts pārvēršas par aklu izpildes mehānismu. Diemžēl Latvijas politiskajā vidē trūkst apziņas, cik būtisks ieguldījums stabilai valsts attīstībai ir pieredzi saglabājoša, kompetenta un patstāvīga birokrātija, kas ne tikai izpilda, bet arī sniedz vērtējumu un analīzi par notiekošo.
Domājot par valdības kuģi, jāsaprot, ka ministrs tam ir nevis stūrmanis vai īpašnieks, bet kapteinis, kam kuģa vadības tiesības netieši deleģējusi sabiedrība. Kuģa stūrēšana nav kapteiņa pienākums – šo uzdevumu pilda stūrmanis, kas līdz pēdējai skrūvītei pārzina kuģa mehānismus un niķus. Vienlaikus jārēķinās, ka kuģi galamērķī aizvest var tikai labi sagatavota, rūpīgi atlasīta un profesionāla komanda. Kuģa kapteiņa pienākums ir pieņemt lēmumus izšķirošos gadījumos, uzņemties atbildību un rūpēties par kuģi un tā apkalpi. Par to kuģa kapteinis saņem tiesības noteikt kuģa kursu un galamērķi.
Ir kāda birokrātiskā aparāta sastāvdaļa, kura šo principu sapratusi pašā saknē. Tie ir bruņotie spēki, kuri savas struktūras dēļ uzskatāmi par visnedemokrātiskāko, visbirokrātiskāko un visslēgtāko valsts pārvaldes daļu. Kājnieku vada komandieris parasti nav pats pieredzējušākais vada karavīrs, lai gan viņam ir uzlikta vislielākā atbildība. Administratīvi, taktiski un profesionāli pieredzējušākais vada elements ir tā instruktori – kaprāļi un seržanti, kuri nodrošina gan administratīvo procesu, gan pavēļu izpildi.
Vadu komandieri nāk un iet. Instruktori paliek. Šādā sistēmā instruktors vienmēr ir "nepieciešamais ļaunums", kas vienlaikus gan apvalda karavīru dziņas, gan vajadzības gadījumā savam komandierim paskaidro, kāpēc tāda vai citāda iniciatīva nenesīs rezultātus. Būtisks faktors visā šajā sistēmā ir apziņa, ka personālu vajag ne tikai rekrutēt, bet arī mācīt un uzturēt. Ierēdniecība ir dārgs prieks – jo profesionālāks personāls, jo vairāk tajā jāiegulda un daudz vairāk maksā tā zaudēšana. Augstas prasības prasa dārgu sagatavošanu un augstu atalgojumu.
Šo vienkāršo patiesību daudzi Latvijas politiķi neizprot. Rīcības brīvība un nevēlēšanās iedziļināties politisko un administratīvo procesu mijiedarbībā politiķiem liek domāt, ka viss, kas nepieciešams savas nozares efektivizēšanai, ir "veco, nederīgo" ierēdņu atlaišana. Ierēdniecībai izvirzītās prasības paliek nemainīgi augstas, atbildība mērāma simtos miljonos eiro, taču pašu ierēdņu algas atsevišķās kategorijās pirms 2022. gada nebija mainītas 12 (!) gadus [1]. Tikpat satraucošs indikators ir tendence līdz ar ministriem mainīties arī ministriju valsts sekretāriem, kuru darbam būtu jābūt augsti vērtētam un apolitiskam [2]. Vissliktākie vada komandieri ir tie leitnanti, kas ierodas pie sava vada ar pārliecību: "Es esmu priekšnieks, es zinu labāk."
Aizsardzības ministrija šajā kontekstā ir bijusi būtisks izņēmums: Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons savā amatā pavadīja astoņus gadus, strādājot ar pieciem ministriem no piecām politiskajām partijām [3], viņa priekšteči: Jānis Sārts – septiņus gadus, Edgars Rinkēvičs – vienpadsmit gadus. Iespējams, tāpēc aizsardzības politika Latvijā ir saglabājusi konstantu attīstības vektoru bez straujām kursa maiņām arī pie dažādiem tās vadībā esošajiem politiskajiem spēkiem un ministriem, kas acīmredzot respektēja ministrijas profesionalitāti.
Protams, lielā mērā aizsardzības nozares kvalitatīvo un kvantitatīvo lēcienu ir veicinājis konstants budžeta palielinājums. Tajā pašā laikā visu nevar norakstīt uz finansējumu – pēdējo desmit gadu laikā būtisku papildinājumu budžetā un tam sekojošu finansējumu ir guvušas arī citas ministrijas – Ekonomikas ministrija (obligātās iepirkuma komponentes projekts), Izglītības ministrija (projekts "Skola 2030"), VARAM (administratīvi teritoriālā reforma) utt. Visas šīs sistēmas lielā mērā vieno nespēja labi iecerētās reformas īstenot līdz galam un regulāri mēģinājumi jaunai politiskajai vadībai kardināli mainīt kuģa kursu.
Nacionālie bruņotie spēki ir piedzīvojuši ievērojamu spēju pieaugumu. Zemessardze no 70. gadu Zviedrijas armijas rekonstrukcijas kluba ir pārvērtusies par vērā ņemamu, populāru un saviem uzdevumiem labi bruņotu teritoriālās aizsardzības spēku, kas pašlaik strauji tiek apgādāts ar bruņutransportieriem "Patria", NBS regulārajās vienībās īstenoti mehanizācijas un uguns atbalsta projekti, attīstīti aizmetņi nacionāla līmeņa aizsardzības industrijai.
Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, nākotnē gaidāmi ne mazāki izaicinājumi – pretgaisa un pretkuģu raķešu sistēmu iegāde, HIMARS sistēmu iepirkums un – iespējams, vissvarīgāk – valsts aizsardzības dienesta projekta pilnīga izstrāde. Tie ir projekti, kas prasa tikpat lielus ieguldījumus birokrātiskā aparāta darbā un uzturēšanā, cik uzticību no politiskā aparāta puses, kuram savi ierēdņi būs jāsargā no politiskā spiediena. Satraucošākais, kas raksturoja vadības maiņu Aizsardzības ministrijā, bija klusais, taču acīmredzamais rūgtais Garisona skaidrojums intervijā "Delfi" – pēc astoņiem gadiem darbā ministrijā man nevienam nav jāpierāda, ka neesmu ēzelis [4]. Brīdī, kad nozares profesionāļi izsaka vārdus, kas liek domāt par politisko spiedienu, ir iemesls sākt uztraukties. Ja sabiedrība tiešām vēlas redzēt savu valsti modernu, ir laiks pievērst uzmanību ne tikai politiķu solījumiem, bet arī viņu (mūsu pašu) attieksmei pret mūsu ierēdniecību.
[1] Likumprojekta "Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums https://tap.mk.gov.lv/doc/2020_10/KNABAnot_250920_grozAL_preciz.1841.docx
[2] Kopš 2022. gada 1. februāra mainījušies Ekonomikas, Veselības, Aizsardzības, Izglītības un zinātnes ministriju valsts sekretāri. 2022. gada dati par valsts sekretāru atrašanos amatos: https://neatkariga.nra.lv/izpete/370794-dazu-ministriju-valsts-sekretariem-un-iestazu-vaditajiem-naksies-meklet-jaunu-darbu#google_vignette
[3] ZZS, Attīstībai/Par!, NA, Progresīvie
[4] https://www.delfi.lv/video/53950177/spried-ar-delfi/56259954/garisons-par-konfliktu-ar-sprudu-man-nav-japierada-ka-neesmu-ezelis
0