In Memoriam
01.12.2023

Beigas diplomātijas gadsimtam

Komentē
0

29. novembrī mūžībā devās Henrijs Kisindžers – ASV diplomāts, bijušais Valsts sekretārs un viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem politikas veidotājiem. Pretrunīga personība, kura salīdzināta ar Francijas pirmo ministru kardinālu Rišeljē, Napoleona ārlietu ministru princi Taleirānu un Austrijas ārlietu ministru princi Meternihu, – Kisindžera vārds vēsturē tiks ierakstīts ar zelta burtiem, kuriem tomēr būs izteikti asiņaina atblāzma. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem ASV Valsts sekretāriem un savā politiskajā darbībā pieredzējis 12 ASV prezidentus, visus Ķīnas līderus, sākot no Mao līdz Sji, Aukstā kara bipolārās pasaules kārtības nostiprināšanos, tās apvienošanos zem ASV karoga un visbeidzot arī vienpolārās pasaules sašķelšanos.

Aukstā kara arhitektūras pārbūve uz "Auksto mieru" tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem Kisindžera panākumiem, kura dēļ viņu ar atzinību atceras gan Rietumos, gan Ķīnā, gan Krievijā. Kisindžeram piemita pretrunīgs domu gājiens, kuru vadīja vienlaikus izcils intelekts un gandrīz nihilistiska attieksme pret morāli un vērtībām, liekot viņam domāt par pasauli kā par milzīgu šaha spēli, kurā ar vieglu roku tiek ziedoti bandinieki tikai tādēļ, lai izdzīvotu karalis. "Izdzīvot" te ir atslēgas vārds – laikā, kad ASV un PSRS draudēja savstarpēja iznīcināšana, primāri bija jāizdzīvo pasaulei – amerikāņu pasaulei. Kisindžera spēles pamats bija ne tik daudz uzvara, cik status quo saglabāšana; stabilitāte un paredzamība bija nozīmīgāka par vērtībām, spēku līdzsvars – par taisnīgumu.

No mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet pārsteidzoši, cik iecietīgi savā laikā raudzījās uz Kisindžera makjavellismu, it īpaši jautājumos par mazāko valstu un to iedzīvotāju likteni uz pasaules lielvaru interešu fona. Atbildot savas politikas kritiķiem, Kisindžers mēdza teikt, ka "jūs neredzējāt manu slikto izvēļu pasauli", respektīvi – politika ir izvēle starp sliktām un vēl sliktākām izvēlēm. Šādā shēmā labi iederas Kisindžera stingrā pozīcija kodolbruņojuma jautājumos – lai gan jaunībā Kisindžers aizstāvēja ideju par ierobežotu kodolkaru kā risinājumu, ar laiku viņš atzina, ka kodolkonflikta eskalāciju nav iespējams kontrolēt, tāpēc kodolbruņošanos vēlams ierobežot. Līdzīgi pēdējo piecu dzīves gadu laikā Kisindžers raudzījās arī uz mākslīgo intelektu, saskatot tajā draudus pasaules kārtībai.

Tajā pašā laikā nav iespējams noliegt Kisindžera kā ievērojama, izcila diplomāta spējas. Kisindžera vēriens spoži redzams 1994. gadā izdotajā monogrāfijā "Diplomātija", kuru "The New York Times" vērtēja kā monumentālu darbu, ko – līdzīgi Makjavelli "Valdniekam" – nākotnē lasīs tā atziņu dēļ [1]. Sistēmu, kuras spriedze nekad nepārauga atklātā lielvaru konfliktā, viņš vadīja ar aukstu aprēķinu. "Skaldi un valdi" politika noveda pie lielākā ASV panākuma septiņdesmitajos gados – pēc apkaunojošās atkāpšanās no Vjetnamas Kisindžers spēja ASV atvērt durvis uz komunistiskās Ķīnas politiku, tādējādi atšķeļot to no PSRS vadītā komunistiskā bloka un pat radot apstākļus, kur PSRS un Ķīna sacentās par ASV draudzību. Tā sauktā pasaules triāde bija nenoliedzams Kisindžera panākums, kas stabilizēja starptautisko politiku līdz pat brīdim, kad PSRS neizturēja nemitīgo, bet kontrolēto saspringumu un sabruka. Tajā pašā laikā Kisindžera mērķis pasargāt pasauli no iznīcības atstāja ļoti asiņainas pēdas atsevišķos reģionos un valstīs.

1973. gada 10. decembrī Kisindžeram kopā Vjetnamas līderi Le Diku Tho tika piešķirta Nobela miera prēmija par Vjetnamas kara izbeigšanu, neraugoties uz to, ka Kisindžers bija devis rīkojumu neitrālās Kambodžas teritorijā bombardēt "visu, kas kustas" ar mērķi vēl pēdējo reizi mēģināt salauzt Vjetkonga pretestību. Gregs Grendins (Greg Grandin), grāmatas "Kisindžera ēna" ("Kissinger’s Shadow") autors, lēš, ka diplomāta lēmumi tiešā vai netiešā veidā no 1969. līdz 1976. gadam ir izraisījuši trīs līdz četrus miljonus cilvēku nāvi. Kisindžera diriģētās politikas upuru lomā ir nonākusi Vjetnama, Kambodža, Bangladeša, Austrumtimora, Čīle un citas valstis.

Laikā, kad kodolieroči ik dienas bija gatavi sēt vispasaules iznīcību, Kisindžera politiskā doma, kas aprakstāma ar vārdiem "Amerika vispirms!", veidoja sistēmu, kas noveda pie PSRS sabrukuma. Tas gan visdrīzāk nebija Kisindžera "Aukstā miera" mērķis; uz Krieviju un vēlāk arī uz Ķīnu Kisindžers raudzījās kā uz neizbēgamu, taču saprotamu un paredzamu izaicinājumu. Pēc Aukstā kara beigām Kisindžers atklāti iebilda NATO ekspansijai austrumu virzienā, uzņemot organizācijā PSRS ietekmes zonā vai okupācijā bijušās valstis, tai skaitā arī Baltijas valstis. Iespējams, tādēļ Kisindžers aicināja skatīties uz Krievijas ambīcijām ar sapratni gan pēc kara Gruzijā, gan mudināja Ukrainu pēc 2014. gada ieņemt neitrālu pozīciju starp Eiropu un Krieviju. Neparedzama Krievija un iespējams konflikts ar Ķīnu Kisindžera pasaules skatījumā bija murgs.

Interesanti aizdomāties, kā Kisindžers būtu vadījis ASV ārpolitiku 21. gadsimta sākumā, kad ASV pretinieki bija ne tik daudz Krievija vai Ķīna, cik teroristiski grupējumi, kuri vērsās nevis pret Rietumu varu, bet drīzāk pret vērtību sistēmām. "Aukstais karš bija daudz bīstamāks – abas puses bija gatavas uzsākt kodolkaru. Tomēr mūsdienas ir daudz sarežģītākas," tā Kisindžers 2016. gadā atzīmēja savā runā Ņujorkas Vēsturnieku biedrībā. Iespējams, reālpolitiķis justos labāk, dzīvojot pasaulē, kurā lielākais izaicinājums atkal būtu sāncensība ar Krieviju un varbūt – ar Ķīnu. Šādā kontekstā Kisindžera domas rezonē ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzskatiem par "PSRS sabrukumu kā lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu".

"Ja man būtu jāizvēlas starp taisnīgumu un kārtību, es izvēlētos kārtību," vēsta Gētes citāts, ko Kisindžers mīlēja atkārtot. Viņš visu savu dzīvi ir bijis pretrunīga personība, kuru vienlaikus uzskata par vienu no ietekmīgākajiem "Pax Americana" arhitektiem un nežēlīgāko, bezsirdīgāko un augstprātīgāko figūru Rietumu pasaules politiskajā domā laikā, kad pasaule atradās uz fiziskas iznīcības sliekšņa. Šī iemesla dēļ viņa politiskās darbības vektors – skaidra un nešaubīga valsts interešu izvirzīšana priekšplānā, vienlaikus īpaši neiedziļinoties vērtībās, it īpaši cilvēktiesībās – atstāj neatrisinātu jautājumu par cēloņsakarībām: vai Aukstais karš bija Kisindžera politikas produkts, vai arī Kisindžers bija Aukstā kara produkts īstajā laikā un īstajā vietā?


[1] Grāmatu 2001. un 2005. gadā izdeva arī latviešu valodā.


Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!