Rit jau kara sestā nedēļa. Līdz šim Rietumu pasaulei, palīdzot ar ieroču piegādēm, ir samērā veiksmīgi izdevies atbalstīt Ukrainas spēju pretoties agresora karaspēkam.
Tomēr citu, iespējams, vēl svarīgāku mērķi nav izdevies sasniegt – par spīti arvien jaunām sankcijām (ES ir paziņojusi jau par sankciju 5. kārtu), NAV izdevies apturēt Putina režīma spēju un gatavību turpināt karu.
Taču Bučas, Irpiņas un Mariupoles slaktiņi piespiež raudzīties uz realitāti citā gaismā – Eiropai vairs nav laika "niekoties", iekļaujot vēl pāris oligarhus sankciju sarakstos. Ir laiks nokāpt no Krievijas enerģētikas adatas.
Pašos pamatos problēma ir šāda – lai arī Eiropa, ASV un citi partneri ir ieviesuši plašus ierobežojumus, tiecoties uz Putina režīma maksimālu politisko, diplomātisko un ekonomisko izolāciju, Eiropa joprojām nav ieviesusi embargo Krievijas naftai un gāzei.
Krievijas un Eiropas tirdzniecība enerģētikas nozarē vēsturiski ir bijusi savstarpēji ļoti nozīmīga – 2021. gadā ES importēja no Krievijas aptuveni 40% no gāzes un 25% naftas patēriņa. Tikmēr aptuveni puse no Krievijas gāzes eksporta tika novirzīta Eiropai.
Pēc dažādām aplēsēm – Krievijas ekonomika šogad vien, par spīti karam, iegūs 321 miljardu (!!!) dolāru no enerģētikas eksporta.
Kāds naftas un gāzes tirdzniecībai ir sakars ar notiekošo karu?
Vistiešākais – Putina režīmam ir kritiski nepieciešami finansiāli līdzekļi, lai stutētu savu ekonomiku, ražotu un iepirktu bruņojumu.
Tāpat jāatceras, ka Rietumu valstis iesaldēja vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas Centrālās bankas rezervju simtiem miljardu dolāru vērtībā. Tas nozīmē, ka Kremlim nauda tagad ir nepieciešama vairāk nekā jebkad – un Eiropa to turpina pārskaitīt katru kara dienu.
Vēl viens būtisks aspekts – astronomiskie ieņēmumi no naftas un gāzes eksporta ir ļāvuši Krievijai mākslīgi "uzpumpēt" rubli, kas bija strauji nokrities kara pirmajās dienās. Šobrīd Kremlim ir izdevies nostabilizēt savu valūtu gandrīz pirmskara līmenī un apturēt ekonomiska haosa izplatīšanos.
Lai iezīmētu situācijas absurdu – šī naftas un gāzes tirdzniecība ir turpinājusies visu kara laiku.
Kopš kara sākuma Eiropas Savienība ir pārskaitījusi Kremlim 35 miljardus (!!!) EUR.
Vienlaikus daudzi ar gandarījumu piesauc militāro palīdzību, ko Ukraina ir saņēmusi aptuveni 1 miljarda EUR vērtībā.
Kā šonedēļ atzina pat ES augstākais diplomāts (kurš līdz šim nav izcēlies ar stingru retoriku attiecībā uz Krieviju), nav pārspīlēti teikt – Eiropas Savienība ar saviem pārskaitītajiem eiro ir tiešā veidā finansējusi Putina kara mašinēriju, kas turpina pastrādāt zvērības.
Viens pretarguments, kas bieži izskan publiskajā telpā: "Pacietību, tikai pacietību – ir nepieciešams laiks, lai sajustu sankciju patieso spēku."
Zināmā mērā tā ir taisnība – patiešām, ieviestās visaptverošās sankcijas novedīs pie neizbēgamas Krievijas stagnācijas ilgtermiņā.
Krievija jau tagad cieš no masveida emigrācijas, starptautiskās kompānijas strauji pamet tās tirgu, investoru uzticība ir iedragāta, un ilgtermiņā iezīmēsies arī Krievijas tehnoloģiskā un zinātniskā atpalicība.
Taču te mēs atduramies pret asiņaino šodienas realitāti – mums nav laika gaidīt! Diemžēl Krievijas ekonomikas graušana ilgtermiņā nepalīdz glābt ukraiņu dzīvības jau šodien.
Kas ir galvenie pretinieki plašākām ES sankcijām enerģētikas jomā?
Šobrīd tā ir Vācija, Austrija, Ungārija un Itālija. Šīs valstis vairāku gadu garumā apzināti pakārtojušas savu enerģētikas politiku tam, lai piesaistītu "lēto" Krievijas gāzi.
Jāatzīmē, ka no šo ES dalībvalstu puses tā nav tikai psiholoģiska "pieķeršanās" Krievijai. Tās gadu desmitiem veidojušas nepieciešamo tehnisko infrastruktūru, rēķinoties ar Krievijas eksportu.
Tagad šīs valstis ir iedzītas nepatīkamā stūrī – tām trūkst gan nepieciešamās infrastruktūras, gan politiskās gribas, lai īstenotu strauju pāreju – tūlītēja atteikšanās no Krievijas enerģijas piegādēm izraisītu ekonomikas recesiju.
Kādas ir alternatīvas?
Eiropai ir strauji jāpārorientējas uz citiem gāzes un naftas eksportētājiem, tostarp ASV, Kataru un Norvēģiju.
Lai īstenotu ilgtspējīgu, stabilu ilgtermiņa sadarbību ar šiem piegādātājiem, Eiropai ir steidzami jābūvē sašķidrinātās dabasgāzes termināļi (lai gāzi varētu nogādāt ar tankkuģiem no, piemēram, ASV uz Vāciju).
Mūsu reģionā šāds terminālis atrodas Klaipēdā, un jau sen ilgst runas par līdzīgu projektu Igaunijā vai Latvijā.
Tāpat šī krīze jāuztver kā iespēja veicināt pāreju uz zaļu nākotnes ekonomiku, kas balstās uz alternatīviem un videi draudzīgiem enerģijas avotiem.
Rezumējot: pēc Krievijas karaspēka īstenotajiem slaktiņiem Irpiņā, Bučā un Mariupolē ir skaidri jāatzīst – ar līdzšinējiem soļiem nav bijis pietiekami.
Ir jāsaprot, ka atteikšanās no Krievijas dabasgāzes "maksās" gan Eiropas Savienībai, gan Latvijai, gan katram no mums kā patērētājam. Taču atcerēsimies, par ko mēs iestājamies un kur šobrīd ir novērojamas īstās ciešanas.
Vienkāršiem vārdiem sakot – Putina kara mašinēriju var apturēt, tikai "sadodot tai pa zobiem un iztukšojot tās kabatas".
Ukraiņi varonīgi veic pirmo uzdevumu. Otrais paliek Eiropas ziņā.
1