Jāņu svinības pabojāja šokējošas ziņas no Krievijas – kaimiņvalstī esot sācies militārs dumpis. Pamatīga un bruņota Vāgnera grupas kolonna tās līdera Jevgeņija Prigožina vadībā ieņēma vairākus Krievijas reģionālos centrus un gandrīz netraucēti devās Maskavas virzienā. Taču tikpat strauji, kā sācies, apvērsums arī izčibēja.
Kas, pie velna, notika Krievijā? Apskatīšu vairākas versijas un mēģināšu noformulēt, kas pēc šī dumpja tapis skaidrāks un kas joprojām ir miglā tīts.
Kādi bija dumpja cēloņi?
Aizvadītās nedēļas nogales notikumi bija spilgts un nepieredzēti brutāls uzplaiksnījums jau vairākus mēnešus ilgstošajā cīņā par varu starp vairākiem "Kremļa torņiem", tai skaitā Krievijas Federālo drošības dienestu (FSB), privātajām armijām, tostarp Vāgnera grupu, dažādiem oligarhiem un pašu Putinu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka ietekmīgi varas centri Krievijā ir kritiski neapmierināti ar Putina režīmu, vadības stilu un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem – aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un Ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu, kuru tandēms dzen Krieviju arvien dziļākā stratēģiskā katastrofā Ukrainā.
Kādu lomu šajā stāstā spēlē Prigožins?
Prigožins ir noziedznieks un sadists, kas šobrīd kļuvis par iemiesojumu kolektīvam tēlam tiem spēkiem, kas grib pārmaiņas Krievijā. Pamatoti var apgalvot, ka viņš nerīkojas pilnīgi patstāvīgi un ka viņam nav personīgu ambīciju kļūt par Kremļa valdnieku. Drīzāk var spekulēt, ka aiz viņa stāv ietekmīgi aktori Krievijas drošības dienestos (ar zināmu atbalstu Krievijas armijas struktūrās) vai oligarhi, kas zaudējuši uzticību Putina valdīšanas stilam.
Mums Latvijā ir skaidri jāsaprot, ka Prigožins nav nekāds gaismas nesējs – tieši pretēji: viņa potenciālā nākšana pie varas, ļoti iespējams, padarītu Krieviju par vēl agresīvāku militāro diktatūru. Lai arī Prigožins ir plaši un pamanāmi kritizējis Kremli par korupciju, nekompetenci un neveiksmīgu taktiku, viņš nav pēc būtības apšaubījis agresiju pret Ukrainu. Vēl jo vairāk: viņš pats ir bijis aktīvs kara līdzdalībnieks, dodot zaļo gaismu Vāgnera grupas plaši dokumentētajām zvērībām un noziegumiem pret cilvēci. Tāpēc ir jāuztver nopietni viņa līdzšinējie lūgumi pēc plašākām militārām pilnvarām un munīcijas – viņa mērķis ir turpināt pelnīt, vairot savu ietekmi un karot efektīvāk, ar atraisītām rokām, nevis izbeigt karu.
Kā šis dumpis tika apturēts?
Visticamāk, starp minētajiem konfliktējošajiem varas centriem ir panākts pagaidu izlīgums, lai arī neviens šobrīd īsti nevar pateikt, kāds. Taču šī izlīguma cenu un sekas mēs redzēsim jau tuvākajās dienās.
Izskan versijas, ka apvērsuma mēģinājumā kaut kas nogāja greizi, tomēr ticamāka ir interpretācija, ka Prigožina plāns atdūrās pret izšķiroša atbalsta trūkumu gan varas struktūrās, gan sabiedrībā (būtu pārsteidzīgi izdarīt plašus secinājumus no kadriem ar Prigožina atbalstītājiem Rostovā). Sekojot šai loģikai, sanāk, ka Prigožins attapās situācijā, kur potenciālo ienākšanu Maskavā viņam neizdotos konvertēt paliekošā varā. Attiecīgi Prigožins bija spiests piesaistīt Lukašenko kā "jumtu" (kurš savukārt priecājās par iespēju pagozēties saulītē), lai panāktu vienošanos, kas viņam ļautu aiziet ar godu un veselu ādu. Tomēr, lai arī Prigožins pats tagad būs spiests ieņemt otrā plāna lomu savā izsūtījumā Baltkrievijā, viņam izdevās paveikt gandrīz neticamo – atklāti izaicināt Putinu, masveidā uzrunāt Krievijas tautu, cīnīties pret Krievijas bruņotajiem spēkiem, palikt dzīvam un pagaidām nesodītam.
Ko apvērsuma mēģinājums nozīmē Putinam?
Diezgan droši var teikt, ka dumpis nebija blefs un ka tas ir neatgriezeniski iedragājis Putina neievainojamības mītu. Šis mīts arī līdz šim tika pamatīgi uzpumpēts ar propagandas steroīdiem, taču tagad kļuvis skaidrs – Putins vairs pilnībā nekontrolē situāciju valstī. Katrā ziņā pēc šāda notikumu pavērsiena Putina paranoja sasniegs nepieredzētas virsotnes.
Pastāv iespēja, ka Putinam tuvāko nedēļu laikā nāksies upurēt dažus savus ilggadējos tuvākā loka cilvēkus – Šoigu un Gerasimovu. Tas, protams, būtu pazemojums Putinam, jo viņš faktiski pakļautos bandītiskām reketa metodēm, taču, iespējams, ātra šo nepopulāro kadru maiņa ļautu viņam konsolidēt varas pozīcijas.
Vienkāršiem vārdiem sakot – mainīsies personālijas, bet ir grūti paredzēt, vai pēc būtības mainīsies Putina režīms.
Kas notiks tālāk?
Ir vairāki scenāriji. Teikšu uzreiz – iespēja, ka no šī purva baltā zirgā izjās demokrātiskie spēki, ir iluzora. Uz to nav pamata cerēt. Krievijas sabiedrība acīmredzami šobrīd nav tam gatava, un demokrātiskā opozīcija ir ārkārtīgi dziļā pagrīdē, aiz restēm vai emigrācijā.
Scenārijs, ko noteikti nevar izslēgt – ka faktiski nostiprināsies "kara partija" jeb tie, kas grib turpināt karu Ukrainā līdz uzvarai, paralēli turpināt ierobežot brīvības un pārdalīt ekonomiskos resursus Krievijas iekšienē.
Būtisks, bet pagalam neskaidrs jautājums, kam cieši jāseko līdzi, ir Vāgnera grupas liktenis – vai Putinam izdosies šos spēkus integrēt Krievijas armijas struktūrās un vai tiks turpināta krimināllieta pret Prigožinu (šobrīd Putina ultimātu saturs ir pretrunīgs).
Ko tas viss nozīmē attiecībā uz karu Ukrainā?
Daudzi soctīklos jau sāka berzēt rokas par Ukrainas iespēju logu, tomēr es aicinātu nepārvērtēt šo notikumu tūlītējo iespaidu uz kara attīstību, jo dumpis bija ļoti īss. Nav nekāda pamata atslābt – ir jāturpina kāpināt Rietumu atbalstu Ukrainai, paralēli savelkot arvien ciešāku sankciju žņaugu ap novājināto Putina režīmu.
Vienlaikus pastāv iespēja, ka šis dumpis var saasināt attiecības starp dažādām privātajām armijām, kas integrētas Krievijas bruņotajos spēkos. Īstais jautājums ir, vai šis apvērsums ietekmēs Krievijas karaspēka kaujas garu. Atbilde ir atkarīga no tā, vai minēto nepopulāro Krievijas amatpersonu nomaiņa notiks ātri vai ievilksies – Putinam ir jārīkojas strauji un izlēmīgi, lai noturētu atbalstu karavīru rindās.
Nobeigums
Putins uzzināja, ko nozīmē teiciens: "Ko sēsi, to pļausi." Iznīcinot demokrātiju Krievijā, viņš ir novedis savu valsti līdz klasiskai Āfrikas diktatūrai. Šādi apvērsumi ir izplatīta parādība tādās valstīs kā Mali, Burkina Faso, Sudāna – un tagad arī Krievijā.
Savukārt Latvijai šis notikumu pavērsiens saasina riskus, ko ietver impērijas sabrukšana tepat kaimiņos. Tagad, kad Prigožins ir izlēmis bāzēties Baltkrievijā, neizdarītie mājasdarbi attiecībā uz mūsu robežas drošību ir kļuvuši par degošu prioritāti.
Katrā ziņā viens ir skaidrs – ja Putins neveiks straujas izmaiņas un dzīvos kā līdz šim, sekos arī nākamie apvērsuma mēģinājumi. Iespējams, veiksmīgāki.
2