Foto: Inga Kjera
 
Karš Ukrainā
19.04.2022

Vācijas patiesības mirklis – vai mainīsies tās pusgadsimtu ilgā politika attieksmē pret Krieviju?

Komentē
0
Saglabā

Kad sākās karš un Ukrainā sāka krist Krievijas šautās raķetes un bumbas, Vācijas kanclers Šolcs nāca klajā ar skaļu paziņojumu par "Zeitenwende" – lielāko Vācijas ārpolitikas kursa maiņu kopš aukstā kara.

Lai arī atsevišķas izmaiņas jau ir novērojamas, daudzām deklarācijām vēl nav sekojusi rīcība.

Vilšanās Vācijas attieksmē sasniedza jaunu pakāpi pēdējās dienās – prezidents Zelenskis esot noraidījis Vācijas prezidenta Šteinmeiera vizīti Kijivā.

Šodienas rakstā apskatīšu vēsturiskos, ekonomiskos un psiholoģiskos faktorus, kas ietekmējuši Vācijas līdzšinējo pozīciju, un to, vai šis karš mainīs Vācijas pusgadsimta garumā īstenoto politiku attieksmē pret Krieviju.

 

Kritika

Kopš kara sākuma Vācija ir spērusi nozīmīgus soļus Ukrainas atbalstam, vēsturiski pārkāpjot pozīciju par ieroču nesūtīšanu uz "konflikta zonām" un atceļot "Nord Stream 2" darbību. Tomēr citos būtiskos jautājumos Vācija ir izpelnījusies skarbu kritiku.

Tieši Vācija, kura ir 4. lielākā ieroču eksportētāja pasaulē, ir pamatīgi kavējusi vai atsevišķos gadījumos iesaldējusi smago ieroču piegādes Ukrainai. Tāpat Vācija ir bijusi arhitekte Eiropas sankciju politikai, kuras efektivitāte raisa nopietnus jautājumus, jo tā izvairās skart galvenos Putina režīma ienākuma avotus.

Viens no būtiskākajiem aspektiem (ko apskatīju jau 22. piezīmju daļā) – Vācija turpina masveidā iepirkt Krievijas dabasgāzi, tādējādi turpinot tiešā veidā finansēt Putina kara mašinēriju.

Kāpēc Vācija kara kontekstā turpina rīkoties samērā lēni un neizlēmīgi?

Krievijas agresija spiež Vācijas politisko eliti mainīt savu domāšanu un stratēģiju trijos ļoti būtiskos veidos. Kā mēs katrs zinām no savas individuālās pieredzes, dažreiz ir ļoti grūti mainīt savu domāšanu vai attieksmi, pat ja tiec nostādīts jaunu faktu priekšā. Īsi apskatīšu šos trīs aspektus, kurus Berlīne lēnām cenšas sagremot.

 

Vācijas vēsturiski pacifistiskā identitāte un morālā atbildība

Vācijas politiķu un sabiedrības vidū pastāv izteikta vainas apziņa par Otrā pasaules kara izraisīšanu un tā radītajām daudzu miljonu cilvēku ciešanām. Uz šīs vainas apziņas pamata ir būvēta Vācijas kā pacifistiskas valsts pēckara identitāte.

Kā tas attiecas uz Krieviju? Jau 70. gadu sākumā Vācijā, it īpaši sociāldemokrātu vidū, dominēja ideoloģija, kas balstījās uz izlīgumu, vainas apziņu un no tā izrietošo morālo pienākumu sadarboties ar Krieviju. Šī ideoloģija izpaudās kā uzsvars uz Vācijas atbruņošanos, izvairīšanās no attiecību saasināšanas ar Krieviju un īpaši jūtīga ieklausīšanās Krievijas nostājā pat pēc agresijas pret Gruziju 2008. gadā un Krimas aneksijas 2014. gadā.

Tomēr šeit atduramies pret neērtu, taču nozīmīgu apstākli: Vācijai bija iespēja kultivēt un uzturēt savu pacifistisko tēlu tikai uz citu sabiedroto rēķina.

Visus šos gadus Vācija varēja paļauties, ka tās drošību sargāja NATO un ASV militārās bāzes (Vācijā to ir desmitiem), kā arī ASV kodolvairogs. Tas ļāva Vācijai pašai ietaupīt uz militārā budžeta rēķina, uzturēt pieticīgus bruņotos spēkus un līdz pat Ukrainas karam nepildīt NATO saistības attiecībā uz aizsardzības tēriņiem.

Vienkāršiem vārdiem sakot – Vācija lietoja NATO drošības lietussargu un baudīja tā patvērumu, pati neuzņemoties slogu vai atbildību. Šis karš beidzot spiež Vāciju kardināli mainīt uzvedību.

 

Vācijas vīzija par Krievijas ekonomisko integrāciju

Kopš 70. gadiem vācu politiķu vidū plaši izplatīts ir bijis viedoklis, ka, integrējot Krieviju starptautiskās ekonomikas sistēmā, Krievija kļūs mazāk revanšistiska un tuvināsies Rietumu demokrātijām.

Daudzi Vācijas politiķi atbalstīja Kremļa redzējumu par "lielo Eiropu" no Lisabonas līdz Vladivostokai.

Tātad tika būvēti neskaitāmi gāzes un naftas vadi (ieskaitot bēdīgi slaveno "Nord Stream 2"), uzsēdinot Vāciju uz Krievijas enerģijas adatas. Taču tas nebeidzās ar enerģētiku – neskaitāmas ietekmīgas industrijas un rūpniecības nozares, piemēram, mašīnbūve, veica ārkārtīgi nozīmīgas investīcijas Krievijas tirgū.

Tagad, kad sankcijas kļūst arvien plašākas un "mūzika ir apstājusies", Vācijā briest neapmierinātība par piespiedu sadarbības beigšanu.

 

Uzvara karā

Jāpiemin vēl viens neglaimojošs apsvērums, kas izskaidro Vācijas vilcināšanos ar militārās palīdzības sniegšanu – daudzi Vācijas politiķi un drošības speciālisti uzskatīja un joprojām uzskata, ka TIKAI Krievija var uzvarēt šajā karā.

Pēc šīs loģikas vadoties – ja var uzvarēt tikai Krievija – ir jākoncentrējas nevis uz Ukrainas apbruņošanu, bet drīzāk uz diplomātiskiem centieniem noslēgt pamieru un mazināt humāno katastrofu.

Tieši tāpēc Vācijas politiķi un eksperti regulāri piesauc nevēlēšanos "eskalēt" konfliktu ar ieroču piegādēm Ukrainai. Respektīvi, pēc šīs (manuprāt, kategoriski aplamās) loģikas – ja nav ticības, ka Ukraina principā var panākt sev labvēlīgu iznākumu, tad ieroču sūtīšana tikai palielina ciešanas.

 

Kāpēc mums Latvijā jāuztraucas par Vācijas pozīciju attiecībā pret šo karu?

No Latvijas skatpunkta Vācijas pozīcija ir pelnījusi īpašu uzmanību, jo tā ir lielākā Eiropas Savienības spēlētāja un vistiešāk ietekmē ES ārpolitiku un drošības politiku.

Šobrīd kara kontekstā realitāte diemžēl ir tāda, ka vadību militārajā atbalstā Ukrainai uzņēmušās ASV un Lielbritānija, kamēr Vācijas un Francijas pasivitātes dēļ Eiropas Savienība atpaliek. Šāda dinamika nav Latvijas interesēs.

Nešaubīgi, ka Vācijas politika mainās un turpinās mainīties kara laikā un tā jau ir piedzīvojusi būtiskus pavērsienus. Tomēr mums jācer, ka Vācijas politiķi izšķirsies par izlēmīgāku nostāju un ļaus arī Eiropas Savienībai uzņemties lielāku aktivitāti.

 

Vācijas patiesības mirklis

Vācija abos pasaules karos karoja pret Krieviju, un šis asiņainais 20. gadsimta mantojums joprojām ir zemapziņā daudziem vāciešiem. Taču Putina uzsāktais karš ir kliedzošs aicinājums atbrīvoties no šī psiholoģiskā mantojuma. Šī kara apstākļos, redzot Putina režīma patieso seju, Vācijai ir jāpieņem izšķiroši lēmumi par atteikšanos no ilūzijām attiecībā pret Krieviju.

Vācija ir absolūts paraugs tam, kā uzņemties vēsturisku atbildību par visšausmīgākajiem totalitārisma noziegumiem. Šodien ir nepieciešama tieši Vācijas līderība, lai apturētu citu totalitāru draudu.

Tomass Pildegovičs

Tomass Pildegovičs ir dzimis 1997. gadā Rīgā. Šobrīd Tomass ir politikas un starptautisko attiecību doktorants Kembridžas Universitātē. Tāpat viņš ir strādājis Eiropas Parlamentā saistībā ar drošī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!