Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad.
Rakstu, podkāstu un interviju sērijā "Jaunā pasaule" Latvijas un ārvalstu domātāji un publicisti reflektēs par kara izraisītajām pārmaiņām un iezīmēs jaunās pasaules vaibstus.
Sērijas viesredaktore Rita Ruduša
Citējot Francijas premjeru Žoržu Klemanso Pirmā pasaules kara beigās: "Karš ir katastrofu virkne, kura beidzas ar uzvaru."
Apritot jau trīspadsmitajam mēnesim kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, frontes līnijā ir novērojams brutāls pozicionāls karš. Jau mēnešiem abas puses cieš smagus zaudējumus cīņās, ko ģenerālis Raimonds Graube dēvē par "nogurdināšanas kaujām". Ziemas periodā Krievija ir centusies izvērst ofensīvu ar mērķi pārņemt pilnu kontroli pār Doneckas un Luhanskas apgabaliem, taču plāns nav vainagojies jūtamiem stratēģiskiem panākumiem. Diezgan droši var apgalvot, ka vēl vismaz tuvāko pusgadu būs novērojama intensīva karadarbība. Ņemot vērā šo konflikta samezglojumu, ir vērts īsi ieskicēt apsvērumus un loģikas pavedienus, pēc kuriem Krievija, Ukraina un tās Rietumu partneri vadīsies gaidāmajos mēnešos [raksts tapis 2023. gada martā – redaktora piezīme].
No Kijivas puses raugoties, pēdējo nedēļu notikumi vēl dzelžaināk iecementē Ukrainas principiālo nostāju – nekādas teritorijas netiks brīvprātīgi atdotas agresorvalstij Krievijai un nekādas pamiera sarunas netiks vestas ar pašu Vladimiru Putinu. Starptautiskās Hāgas Krimināltiesas 2023. gada 17. martā izsludinātais orderis uz mūžu apzīmogoja Putinu ar vissmagākajos noziegumos apsūdzētā statusu – tam, tāpat kā Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem, nav noilguma. Šis aresta orderis arīdzan laupa atlikušās kredibilitātes paliekas tiem Rietumu politiķiem, kas slēpti vai atklāti cerēja, ka tomēr vēl pastāv iespēja normalizēt attiecības ar Putinu un atgriezties pie ierastās lietu kārtības jeb "business as usual".
Ukrainas apņēmība turpināt karot balstās arī uz politisku un militāru uzstādījumu – gatavoties vērienīgam pavasara un vasaras pretuzbrukumam ar mērķi atgūt okupētās teritorijas. Ukrainai arvien tiek piegādāta jaudīga tehnika, ieskaitot modernus Rietumu kaujas tankus, padomju ražojuma kaujas lidmašīnas, bruņutransportierus, pretgaisa aizsardzības sistēmas un plaša spektra munīciju. Paralēli bruņojuma piegādēm desmitiem tūkstošu Ukrainas karavīru turpina mācības NATO valstīs, tostarp Latvijā. Turklāt ukraiņu piloti jau ir uzsākuši mācības Lielbritānijā un ASV ar moderniem kaujas iznīcinātājiem, kuru potenciālā piegāde Ukrainai ir kļuvusi par teju pēdējo "sarkano līniju" no Rietumu puses. Lai arī Ukraina ir nesusi ļoti smagus upurus varonīgajā pretestībā pret agresoru, tās tautas un politiskās vadības cīņas spars nav sarucis.
No Kremļa skatpunkta raugoties, sākotnēji bravūrīgi paredzētais "triju dienu karš" ir izvērties asiņainā, vairāk nekā gadu garā avantūrā, kas līdz šim brīdim maksājusi ap 200 000 Krievijas karavīru dzīvību un neatgriezeniski izpostījusi Krievijas starptautisko tēlu. Tomēr visas pazīmes liecina par to, ka Putins ir noskaņots turpināt karot. Krievijas pēdējo mēnešu dzīvā spēka un tehnikas zaudējumi ir katastrofāli, ja tos salīdzina ar iegūto rezultātu – no jauna ir ieņemti tikai aptuveni 20 kilometri atsevišķos šauros frontes posmos un no nozīmīgām apdzīvotām vietām ir ieņemta vienīgi Soledara. Ilgstošā asinspirts pie Bahmutas – īstenota ar nolūku atnest Kremļa saimniekam kaut simbolisku uzvaru – nav sniegusi vēlamo rezultātu.
Vienlaikus Putins skaidri un nepārprotami signalizē, ka ir gatavs spēlēt "garo spēli". Kremlis ir nospraudis kursu uz vispārēju ekonomikas un sabiedrības militarizāciju – līdzšinējā "speciālā militārā operācija" ir kļuvusi par karu un līdzšinējā cīņa par Ukrainas "denacifikāciju" nu jau tiek pozicionēta kā cīņa par Krievijas eksistenciālām drošības interesēm. Krievijas propagandas jaunais visaptverošais naratīvs ir kļuvis krietni agresīvāks un ambiciozāks – cīņa pret "fašistisko Kijivas režīmu" ir pārdēvēta par "karu pret visu NATO aliansi". Arī vicināšanās ar kodolrungu un paziņojumi par plāniem izvietot taktiskos kodolieročus Baltkrievijā ir daļa no retoriskās eskalācijas trepes ar mērķi demonstrēt Rietumiem, ka Putins ir gatavs "iet līdz galam".
Tikmēr Krievijas ekonomika, lai arī ilgtermiņā nolemta stagnācijai un tehnoloģiskai atpalicībai, ir spējusi mīkstināt sankciju triecienu un šogad amortizēsies pie vien aptuveni 5% krituma. Atduroties pret negaidīti saliedētajiem Rietumiem, Krievija ir oportūnistiski manevrējusi starptautiskajā arēnā, stiprinot saites ar Ķīnu, Indiju, Dienvidāfriku, Persijas līča karaļvalstīm un virkni attīstības valstu Āfrikā, kas ir palīdzējis noturēt Krievijas ekonomiku virs ūdens. Tikpat neatlaidīgi Putina režīms ir savilcis autoritārisma žņaugu mājās, izmantojot to kā līdzekli plašākai sabiedrības militarizācijai. Tas nebūt nav nekas abstrakts – jaunākie Krievijas sabiedriskās domas pētījumu organizācijas "Levadas centrs" pētījumi liecina (ar piebildi, ka sabiedrisko aptauju kredibilitāte autoritārās valstīs izraisa zināmu skepsi), ka ap 70% Krievijas sabiedrības joprojām atbalsta Putina uzsākto karu. Tas, savukārt, nozīmē, ka Kremlim ir manevra iespējas, lai turpinātu īstenot nākamās mobilizācijas kārtas un atjaunotu okupantu armijas gaļas mašīnu. Pat pēc trīspadsmit stratēģiski neveiksmīgiem mēnešiem kaujas laukā Putins ir nogatavinājis valsts ekonomiku un sabiedrību ilgstošam karam un atradis pietiekami daudz klientu, kas ir gatavi viņu stutēt.
Savukārt Rietumi ir nodemonstrējuši saliedētību ilgtermiņa atbalsta sniegšanai Ukrainai. Agrākos aicinājumus ļaut "Putinam saglabāt seju" ir nomainījusi praktiski vienbalsīga, principiāla pozīcija – ASV prezidenta Džo Baidena vārdiem: "Ukraina ir jāatbalsta tik ilgi, cik tas būs nepieciešams." Rietumu ilgtermiņa solidaritāte sniedzas krietni ārpus politiskiem vēstījumiem – līdzās mācībām un bruņojuma piegādēm ir panākts impulss Eiropas militāri industriālās bāzes atjaunošanai, kas gadu desmitus bija orientēta uz pilnīgi citas kategorijas militāru operāciju apkalpošanu, piemēram, Irākā un Afganistānā. Īpaši atzīstams solis šajā sakarā ir ES panāktā vienošanās nākamā gada laikā piegādāt Ukrainai vienu miljonu artilērijas lādiņu, daļēji izlīdzinot ukraiņu munīcijas deficītu. Par spīti iekšpolitiskiem apsvērumiem un sarežģītajam ekonomiskajam fonam, Ramšteina formāta 50+ demokrātisko valstu koalīcija ir vienota izpratnē, ka Krievijas uzvara ir nepieļaujama, jo tā radīs destruktīvu precedentu starptautisko principu vardarbīgai sagraušanai.
Pretnostatot šīs kardināli nesamierināmās pozīcijas, ir skaidrs, ka šobrīd diplomātisku risinājumu nav. Ukraiņi katru dienu Bahmutā, Avdijivkā un citviet apliecina savu gatavību aizstāvēties un krist, lai nosargātu un atgūtu savas teritorijas no okupācijas karaspēka. Tāpat Kijiva saprot skaudru realitāti – Putinam nevar ticēt un nekāda vienošanās vai pamiers ar Putina režīmu nenesīs drošību un stabilitāti. Visai pasaulei ir acīmredzama Putina Krievijas attieksme pret starptautiskajām tiesībām un starpvalstu līgumiem, sākot ar Budapeštas memorandu un Minskas vienošanos un beidzot ar "Svēto Grālu" – ANO Statūtiem (jeb Hartu). Ukraina arī skaidri redz, ko nozīmē Krievijas piedāvātais "iesaldētais miers" Gruzijā un Moldovā – ievilkšanu arvien dziļākā Kremļa ietekmes zonas purvā.
Putins savukārt cer tieši uz to, ka Krievijas karaspēkam un "Vāgnera" militāro algotņu grupējumam tomēr izdosies izcīnīt taktiskas uzvaras Austrumukrainā un sagrābt noturēto, lai tad paņemtu pauzi. Iespējams, ka Kremlis rēķinās arī ar ASV prezidenta maiņu cerībā, ka jauna administrācija būs mazāk nelokāma atbalsta sniegšanā Kijivai. Tāpat ir vērts pieminēt, ka Ķīnas, Dienvidāfrikas, Brazīlijas un citu saucieni pēc diplomātijas šobrīd nešķiet reālistiski. Lai arī Ķīna ir nākusi klajā ar savu 12 punktu miera plānu, šobrīd vēl nav novērojama Ķīnas kā trešās puses fundamentāla iesaistīšanās starpnieka lomā.
Rezumējot: nav sagaidāms ātrs militārs vai politisks risinājums un diezgan droši var teikt, ka vismaz tuvāko pusgadu ir paredzamas asiņainas kaujas. Ukrainas gaidāmā pretuzbrukuma likmes ir ārkārtīgi augstas – tās potenciāli panākumi teritoriju atbrīvošanā var mūs pietuvināt izšķirošam lūzuma punktam.
Visbeidzot atcerēsimies – arī Hitlera režīmu neapturēja nekādi starptautiski pamieri un arī tas netika gāzts iekšējas revolūcijas ceļā. To vajadzēja militāri sakaut. Tāpat ir arī šoreiz – nav citu risinājumu kā pilnīga Ukrainas militāra uzvara.
P.S. Šī raksta saturs neatspoguļo autora darba devēja viedokli un pozīciju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
15