Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.
Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.
15. daļa: Putina informatīvais dzelzs priekškars
Plaši izskan apgalvojums, ka Ukraina esot "uzvarējusi informatīvo karu". Un patiešām – kas attiecas uz Ukrainas sabiedrību, cīņā pret Putina agresiju tā ir vairāk saliedēta nekā jebkad.
Arī rietumu sabiedrības lielā mērā ir Ukrainas pusē – mēs nespējam būt vienaldzīgi, redzot Krievijas pastrādātos brutālos kara noziegumus, un aktīvi izrādām solidaritāti, sūtot humāno un ekonomisko palīdzību.
Bet – ko domā konflikta otra puse? Šodienas ierakstā īsi apskatīšu, ko par notiekošo uzzina un domā Krievijas tauta.
Sākšu ar pamatiem – kādas mediju platformas vispār šobrīd ir pieejams Krievijas informatīvajā telpā?
Kā zināms, Krievija ir aizliegusi "Facebook" un "Instagram" (dēvējot tās par "ekstrēmistu organizācijām"), kā arī stingri ierobežojusi piekļuvi "Twitter" un "TikTok" platformām.
Tāpat Krievijā ir ieviests jauns likums, kas paredz kriminālsodu (līdz 15 gadiem cietumā) par vārdu "karš" vai "iebrukums" lietošanu attiecībā uz Krievijas militārajām darbībām Ukrainā.
Ārzemju mediju organizācijas, piemēram, "Deutsche Welle", ir spiestas pamest valsti, tikmēr "Bloomberg" un BBC ziņo, ka viņu reportieri vairs nespēj brīvi strādāt Krievijā.
Kāds varbūt jautās – vai tad Krievijas iedzīvotāji nemāk izmantot VPN vai citas "shēmas", lai apietu ierobežojumus un patērētu alternatīvu saturu?
Atbilde, manuprāt, ir acīmredzama – tie cilvēki, kas prot un aktīvi izmanto šādus rīkus, JAU neuzticas Kremļa izplatītajai propagandai. Šie cilvēki nav jāpārliecina par Putina režīma patieso dabu.
Diemžēl "parasta ome no Irkutskas" diez vai spēj tik veikli orientēties digitālajā vidē, lai apietu Putina cenzūru un lasītu šo blogu.
Tātad esam nonākuši pie likumsakarīga jautājuma – kāds mediju saturs vēl ir palicis pieejams Krievijā?
Putina 22 gadus īstenotā cenzūras žņauga rezultātā vislabāk pieejamais informācijas avots ir Kremļa kontrolētie televīzijas kanāli.
Atstājot Kremļa propagandas atspēkošanu citam rakstam un formātam, šoreiz minēšu četrus galvenos stāstus, kas caur šiem kanāliem tiek izplatīti:
- Krievijas ielenktā cietokšņa tēls. Kremlis aktīvi izplata naratīvu par agresīvu NATO izplešanos ap Krievijas robežām un dažādu bīstamu ieroču (tostarp masu iznīcināšanas ieroču) attīstīšanu un nodošanu Ukrainai ar mērķi apspiest un nogalināt etniskos krievus vai pat eventuāli uzbrukt Krievijai. Šis naratīvs iet roku rokā ar Lielkrievijas šovinismu, jo tikai spēcīga Krievija spēcīga līdera vadībā var stāvēt pretī šim ielenkumam un aizsargāt tautiešus arī aiz Krievijas robežām.
- RU "speciālā militārā operācija" ir ķirurģiska, tēmēta tikai uz militāriem mērķiem un saudzīga pret civiliedzīvotājiem. Kremļa kontrolētajos kanālos ir redzama virkne kadru ar humāno kravu piegādēm, smaidīgiem bērniem, kas saņem rotaļlietas, un pateicīgiem pensionāriem, kas saņem pārtiku, medikamentus un citas veltes.
- Ukrainas "denacifikācija" rit pilnā sparā. Tiek pārraidīti kadri, kur it kā ieņemtās Ukrainas bāzēs ir atrasti nacistiskās Vācijas karogi un simbolika.
- rietumi jau sāk nožēlot to, ka ir izvēlējušies atbalstīt Ukrainu. Strauji pieaugošās degvielas un energoresursu cenas jau izraisa milzīgas ciešanas rietumu sabiedrībām, un ir tikai laika jautājums, kad rietumos gaidāms ekonomikas sabrukums.
Kāpēc tas ir svarīgi? Manuprāt, mēs stāvam ārkārtīgi sarežģītas divu līmeņu problēmas priekšā.
Pirmais līmenis – tas var izklausīties absurdi, bet desmitiem miljonu krievu burtiski nezina, kādas darbības Putina režīms īstenībā veic Ukrainā. Tāpēc ievērojama Krievijas sabiedrības daļa turpina atbalstīt Putina īstenoto politiku, pieciešot brīvību ierobežojumus, dzīves līmeņa kritumu un sadzīviskas neērtības.
Ņemot vērā, ka Krievijas neatkarīgajiem medijiem ir laupīts atlikušais skābeklis, mums nav instrumentu, ar ko tieši šos cilvēkus aizsniegt.
Taču otrā līmeņa problēma ir vēl smagāka.
Pēc vairāk nekā 20 gadu ilgās Putina atrašanās pie varas jau vairākas krievu paaudzes ir agresīvi "sapotētas" ar putinisma ideoloģiju.
Tas sabiedrības līmenī ir radījis fenomenu, ko sauc par "kognitīvo disonansi" – stāvokli, kurā cilvēki, sastopoties ar informāciju, kas ir pretrunā ar viņu pieņemtajiem viedokļiem, izvēlas no tās izvairīties vai to ignorēt.
Visspilgtākais piemērs – gadījumi, kuros Krievijas iedzīvotāji burtiski atsakās ticēt saviem Ukrainā dzīvojošajiem radiem un draugiem, kad tie stāsta par tur notiekošo.
Tāpēc ar alternatīvas informācijas piedāvāšanu vai mediju vides liberalizāciju vien nepietiks.
Mums būs jāizgudro jaunas, inovatīvas pieejas, kā palīdzēt Krievijas sabiedrībai tikt pāri kognitīvajai disonansei.
Rezumējot: informatīvais dzelzs priekškars, aiz kura atrodas desmitiem miljonu krievu, ir likumsakarīgs iznākums Putina mērķtiecīgajai demokrātijas, cilvēktiesību un brīvību iznīdēšanai kopš nākšanas pie varas.
Taču ir jāsaprot, ka svarīgākie kara iznākumi nebūs tikai miera sarunas, diplomātiskie izlīgumi vai ekonomisko attiecību atjaunošana.
Ilgtermiņā, lai mēs nedzīvotu mūžīgos konflikta apstākļos, Krievijai ar Covid-19 vakcīnu nepietiks. Tai būs nepieciešama arī jauna vakcīna pret Krievijas imperiālismu – plaša mēroga deputinizācija.
0