Nozīmīgā 20. gadsimta otrās puses amerikāņu dzejniece un feministe Adriane Riča (Adrienne Rich) savas eksplozīvākās monogrāfijas "No sievietes dzimis" ("Of Woman Born"), (to dēvē par pētījumu par varu un bezspēcību, ko iemieso maternitāte patriarhālajā kultūrā) ievadā 1986. gada izdevumam raksta: "Dzemdēšana ir un paliek piespiedu darba forma visur, kur kontracepcija ir nepieejama, tostarp izmaksu ziņā, vai kur piekļuvi tai ierobežo valsts vai baznīca. [..] Pastāv iespēja, ka nākamā pusgadsimta laikā vai pat ātrāk aborti atkal tiks aizliegti. Ja tā, tad tūkstošiem sieviešu mirs sāpēs un vientulībā no neveiksmīgiem nelegāliem vai pašu veiktiem abortiem. Visvairāk cietīs un visbiežāk mirs nabadzīgas sievietes. Abortu reketieri nopelnīs tūkstošiem dolāru, kamēr godīgi praktizētāji, kas uzņemsies veikt abortu, nonāks vai riskēs nonākt cietumā (tostarp sievietes, kuras palīdz citām sievietēm)." [1]
Ričas rakstītais ir piepildījies – pagājušā gada jūnijā, 50 gadus pēc stāšanās spēkā, tika atcelts 1973. gadā pieņemtais ASV Augstākās tiesas spriedums lietā "Roja pret Veidu" ("Roe v. Wade"), kurā tika noteikts, ka konstitūcija paredz tiesības uz abortu, jo valsts pamatlikumā paredzētas tiesības uz privātumu attiecībā pret savu ķermeni. Pēc šī sprieduma atcelšanas katrs ASV štats var individuāli lemt par iespēju ieviest aborta aizliegumu, kas būtiski ierobežo sieviešu tiesības pieņemt reproduktīvos lēmumus.
Spēkā neesošs
Tikmēr manā mītnes zemē Polijā vadošajai labējai populistu partijai "Likums un Taisnīgums" ("Prawo i Sprawiedliwość"), kas pie varas nāca 2015. gadā, astoņu gadu laikā izdevies būtiski vājināt demokrātiju, graut neatkarīgo tiesu sistēmu, kā arī ierobežot sieviešu reproduktīvās tiesības. Lai gan Polija jau ilgstoši izcēlusies ar vienu no striktākajiem aborta likumiem Eiropā (abortu bija iespējams veikt vien tad, ja grūtniecība iestājusies izvarošanas vai incesta rezultātā, ja tiek būtiski apdraudēta sievietes veselība vai dzīvība un ja embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti), 2020. gada nogalē Konstitucionālajai tiesai izskatīšanai tika iesniegts jautājums par to, vai tobrīd spēkā esošais aborta likums patiešām atbilst valsts Konstitūcijai. Konstitucionālā tiesa, kura saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas paziņojumu šobrīd vairs nav "ar likumu izveidota tiesa" [2], lēma, ka likums konstitūcijai patiešām neatbilst – svēta esot ikviena dzīvība, tāpēc likuma pants, kas pieļauj abortu, ja embrijam konstatēti nopietni defekti, uzskatāms par spēkā neesošu.
Vēl striktākā aborta aizlieguma ieviešana sakrita ar laika posmu, kad Covid-19 pandēmijas dēļ uz laiku bija ierobežota ceļošana uz ārvalstīm. Tas nozīmē, ka Polijas sievietēm, kuras droša aborta veikšanai līdz tam bija devušās lielākoties uz Čehiju un Vāciju, pat šāds risinājums vairs nebija pieejams. 2021. gada martā Polijas vēstniecības pārstāvji Prāgā nosūtīja Čehijas valdībai oficiālu lūgumu iejaukties, lai netiktu pieņemts tiesību akts, kas sievietēm no Polijas atvieglotu abortu veikšanu kaimiņvalstī. Polijas diplomāts vēstulē uzsvēra, ka "grozījumu pieņemšana radītu abortu tūrisma uzplaukumu Čehijā, ļautu Polijas pilsoņiem pārkāpt savas valsts likumus un pasliktinātu Čehijas un Polijas attiecības". Čehijas valdība šim aicinājumam neatsaucās, nodēvējot to par "neadekvātu".
Aborta veikšana ārvalstīs, kas ietver ceļošanas un uzturēšanās izdevumus vairāku dienu garumā, ir privilēģija, kas pieejama tikai sievietēm ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem – ne tikai Polijā, bet arī citviet pasaulē, kur sievietes abortu aizlieguma dēļ spiestas meklēt risinājumu ārvalstīs. Tādējādi Ričai, protams, ir taisnība arī par to, ka "visvairāk cietīs un visbiežāk mirs nabadzīgas sievietes", kuras droša un legāla ārvalstīs veikta aborta vietā visdrīzāk būs spiestas izmantot riskantas un potenciāli nāvējošas metodes.
"Sirdsapziņas klauzula" – atļauja palikt vienaldzīgam
Sieviešu reproduktīvo tiesību un drošības straujā lejupslīde Polijā saistīta ne tikai ar jau piesauktajiem grozījumiem abortu likumā, bet arī ar reproduktīvās veselības aprūpē iesaistīto speciālistu izpratni un interesi par sieviešu veselību un drošību, kā arī rīcības brīvību valstī, kur nu jau astoņus gadus būtiski vājināta un grauta demokrātija.
Sievietes, kurām Polijā joprojām ir tiesības uz abortu, īpaši neaizsargātas padara ārstu tiesības atteikties no aborta veikšanas "reliģiskās pārliecības dēļ" jeb tā sauktā "sirdsapziņas klauzula" (conscientious objection). Sirdsapziņas klauzula ir atļauta arī 22 citās Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā. Taču Polijā katoļticības plašās izplatības un veselības aprūpes iestāžu autonomijas graušanas dēļ sirdsapziņas klauzula ir tikai vēl viens veids, kā tiek ierobežota sieviešu piekļuve veselības aprūpei.
Ārstam, kurš izvēlējies iedarbināt sirdsapziņas klauzulu, aborta meklētāja būtu jānosūta pie kolēģa. Bet mazpilsētās ar nelielu ārstu ginekologu skaitu, kuri spēj veikt abortu, tas bieži nozīmē absolūtu bezizeju. Saskaņā ar "Gazeta Wyborcza" žurnālistes un aktīvistes Natālijas Valohas (Natalia Waloch) teikto, Podkarpačas reģionā jau gadiem ilgi nav nevienas slimnīcas, kur sievietes varētu veikt abortu, jo pilnīgi visi ārsti atsakās to darīt reliģiskās pārliecības dēļ.
Bailīgs vai vainīgs?
Šāgada maijā Polijas un ārvalstu medijus pāršalca ziņa par 33 gadus vecās Dorotas nāvi. Sieviete grūtniecības piektajā mēnesī ieradās Novi Targas slimnīcā, jo viņai bija pārplīsis amnija maiss (nogājuši ūdeņi). Pēc trim dienām viņa nomira tajā pašā slimnīcā sepses un ārstu bezdarbības dēļ. Pagājušā gada septembrī Pščinas slimnīcā līdzīgos apstākļos nomira grūtniece Iza. Šiem gadījumiem sekoja plaši protesti ar saukli "Vairs neviena" ("Ani jednej więcej").
Pēc Dorotas nāves ģimene apgalvoja, ka ārsti nav viņus informējuši par apdraudējumu dzīvībai un ģimenei nav bijis iespējas lemt par Dorotas glābšanu, pieprasot veikt abortu. Saskaņā ar pieejamo informāciju kopš grozījumiem aborta likumā Polijā mirušas vismaz sešas grūtnieces, kurām mediķi ļāvuši nomirt, liedzot piekļuvi abortam.
Viens no vadošajiem naratīviem Polijas informatīvajā telpā abortu kontekstā ir medicīnas aprūpes speciālistu un citu sabiedrības locekļu bailes jebkādā veidā palīdzēt aborta aprūpi meklējošai sievietei. Šādas bailes ir visnotaļ pamatotas, jo, piemēram, šāgada martā Varšavas tiesa atzina par vainīgu palīdzēšanā veikt abortu aktīvisti un organizācijas "Abortion Dream Team" dalībnieci Justīnu Vidžinsku (Justyna Wydrzyńska), jo viņa kādai sievietei bija piegādājusi zāles medikamentozā aborta veikšanai mājas apstākļos.
Saskaņā ar Polijas likumdošanu sieviete, kura pati sev veic abortu, netiek sodīta, bet sodīts var tikt ikviens, kurš tai jebkādā veidā palīdzējis. Palīdzēšanas aizlieguma robežas, šķiet, ir tīši padarītas neskaidras, lai iebiedētu ikvienu, kurš nonāk saskarē ar sievieti, kam nepieciešams aborts. "Ja jūs man atsūtītu īsziņu, ka šobrīd mājās veicat abortu, jūtaties ļoti slikti, un lūgtu mani atnākt palīdzēt – pat tad, ja es tikvien kā aiznestu jums siltu zupu, mani varētu sodīt. Ja jūsu partneris aizietu uz pakomātu pēc zālēm medikamentozā aborta veikšanai, arī viņu varētu apsūdzēt un sodīt par līdzdalību. Ja es ar taksometru dotos pie draudzenes veikt abortu viņas mājās un kāds varētu pierādīt, ka taksists to ir zinājis, arī viņu var apsūdzēt un sodīt," skaidro Valoha [3].
Tikmēr neskaitāmi cilvēktiesību aktīvisti, tostarp organizācijas "Nacionālie Sieviešu Protesti" dibinātāja Marta Lemparta (Marta Lempart), ir pārliecināti: pēdējo divu gadu laikā pieredzētās grūtnieču nāves slimnīcās veselības aprūpes personāla klātbūtnē viennozīmīgi ir sagrāvušas mītu par dzemdību speciālistiem, kuri vēlētos glābt grūtnieces, kam izdzīvošanai un veselības saglabāšanai nepieciešams aborts, bet tas nav iespējams, jo viņu rokas ir sasietas. Viņasprāt, Dorotas gadījums skaidri atklāj šos mediķu melus, kas atkārtojas ikreiz, kad tie atsakās veikt legālu abortu un paciente iet bojā. Savukārt instagrama konta "Patoginekologia" (tajā polietes dalās ar negatīvo pieredzi ginekoloģiskās aprūpes laikā) veidotāji ir pārliecināti: Polijā ginekoloģijā valda "augļa centrisms" un ārsti nevis nostājas sieviešu pusē, bet ir patriarhāta sargātāji, kuri gatavi sievietēm ļaut nomirt.
Svešiniece svešiniekam
Grieķu traģēdijas meistars Aishils triloģijas "Oresteja" trešajā lugā "Labvēlīgās" 5. gs. p.m.ē. ir rakstījis: "Sieviete, kuru dēvē par bērna "māti", nav tā vecāks, bet drīzāk tikko iedēstītā embrija aprūpētāja. Viņš, kurš apaugļo, rada, kamēr viņa, svešiniece svešiniekam, uztur asniņu pie dzīvības, ja viens dievs tam kādā veidā nenodara pāri." [4]
Feministisko tiesību zinātniece Diāna Džinna (Diana Ginn) zinātniskajā rakstā "Kanādas Augstākā tiesa un ko nozīmē būt "No sievietes dzimušam"" ("The Supreme Court of Canada and What It Means to Be "Of Woman Born"") aplūko divus tiesas spriedumus, kas saistīti ar iejaukšanos grūtniecībā. Vienā no lietām apsūdzēta sieviete, kuras dēls mātes izraisītas autoavārijas rezultātā piedzimis priekšlaicīgi un ar kustību traucējumiem. Sievieti apsūdzējis viņas pašas tēvs, norādot, ka apsūdzība pret viņu tiek vērsta jaundzimušā vārdā.
Džinna analizē apsūdzības un spriedumus, lūkojoties caur Adrianes Ričas monogrāfijas "No sievietes dzimis" prizmu, un uzsver, ka "Riča centusies mātišķību iztēloties no jauna, nodalot "potenciālās attiecības", kuras varētu būt iespējamas starp māti un bērnu bez nospiedošiem sociāliem ierobežojumiem, un sociāli radīto mātišķības institūciju, kas ļauj patriarhālai sabiedrībai kontrolēt sievietes, kuras iznēsā un audzina bērnus" [5].
Gan institucionalizētas mātišķības "nospiedošie sociālie ierobežojumi", gan dzīvības apdraudējums un vardarbīgi atņemtā iespēja pašnoteikties, ar ko sievietes saskaras valstīs, kurās tām nav piekļuves drošam un legālam abortam, skaidri atspoguļo Ričas izceltās divkāršās važas, kurās atrodas sievietes, – viņām nav kontroles pār savu dzīvi un izdzīvošanas iespējām, bet viņas līdz pēdējam elpas vilcienam ir atbildīgas par citu dzīvībām.
[1] Rich, Adrienne. Of Woman Born: W. W. Norton & Company, Inc., 1986 (reissued in 1995, 2021), 1976, p. xvi, p. xlii.
[2] Eiropas Komisija pēdējo gadu laikā uzsākusi vairākas pārkāpuma procedūras pret Poliju, tostarp pārkāpuma procedūru saistībā ar Polijas likumu par Augstāko tiesu. Proti, Polijas parlaments nesen īstenoja tiesu varas reformu – tika pieņemts likums, kas paredz iespēju atcelt iepriekšējā parlamenta sasaukuma ieceltos tiesnešus un to vietā izvirzīt piecus jaunus tiesnešus. Šo likumu Polijas Konstitucionālā tiesa atzina par Polijas konstitūcijai neatbilstošu. Taču parlaments vēlāk pieņēma jaunu likumu, kas skāra tiesas darbību un tiesnešu neatkarību. Arī šo likumu Konstitucionālā tiesa pasludināja par neatbilstošu konstitūcijai, taču spriedums nav ieguvis juridisku spēku, jo Polijas valdība to nav publicējusi.
[3] https://satori.lv/article/notiesat-par-palidzibu-sievietei-bezizeja#
[4] Aeschylus. The Oresteian Trilogy, translated by Philip Vellacott: Harmondsworth: Penguin, 1974, Part III, Eumenides, ll. p. 656-61 (in Rose, Jacqueline. Mothers: Faber & Faber Ltd, 2018, p. 59).
[5] Ginn, Diana. The Supreme Court of Canada and What It Means to Be "Of Woman Born" in Andrea O'Reilly, ed, From Motherhood to Mothering: The Legacy of Adrienne Rich's Of Woman Born (Albany, New York: State University of New York Press, 2004) 27.
1