Natālija Valoha (Natalia Waloch) ir žurnāliste vienā no Polijas progresīvākajām avīzēm "Gazeta Wyborcza", kas vietējā un starptautiskā līmeņa notikumus aplūko no liberāla skatpunkta. Valoha darbojas arī "Gazeta Wyborcza" paspārnē iznākošajā žurnālā "Wysokie Obcasy", kura nosaukums ("Augstie papēži") ironizē par tradicionālajiem sieviešu žurnāliem. Tāpat viņa vada podkāstu "Herstorie Wysokich Obcasów", kur katras sērijas centrā ir kāda sieviete, "kura mainīja pasauli, pārkāpa noteikumus un kurai bija interesanta dzīve". Pēc tam kad Polijas Konstitucionālā tiesa 2020. gadā noteica papildu ierobežojumus vienam no jau tā stingrākajiem abortu likumiem Eiropā, aizliedzot abortu gadījumos, kad embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti, Valoha vēl dedzīgāk pievērsās aktīvismam un sabiedrības informēšanai par sieviešu tiesību ierobežojumiem. Mūsu saruna notika pāris dienas pēc tam, kad Valoha bija piedalījusies "Abortion Dream Team" aktīvistes Justinas Vidžiņskas (Justyna Wydrzyńska) tiesas prāvā – Vidžiņska tika apsūdzēta un notiesāta par medikamentu sagādāšanu sievietei, kurai bija nepieciešams aborts.
Agra Lieģe-Doležko: Savā feisbuka lapā jūs sevi definējat kā "žurnālisti, feministi, solo mammu". Kā šīs identitātes saskaras jūsu darbā, un kā mātišķības pieredze, it īpaši ņemot vērā, ka bērnus audzināt viena, ietekmējusi jūsu perspektīvu uz feminismu un žurnālistes darbu?
Natālija Valoha: Žurnāliste esmu jau astoņpadsmit gadus un par sociāli nozīmīgiem jautājumiem esmu rakstījusi, kopš sāku šo karjeru. Cilvēktiesības un sieviešu tiesības vienmēr ir bijis mans lauciņš, bet, protams, tas, ka esmu solo māte Polijā, manu perspektīvu ir ietekmējis būtiski. Vienkārši sakot, tas man licis saprast, ka viss ir politisks. Un problēma, kas Poliju mocījusi gadiem ilgi, ir tā, ka ne politiķi, ne liela daļa valsts iedzīvotāju to nesaprot. Cilvēki neuzskata, ka viņiem ir tiesības kaut ko pieprasīt no valdības, ka valdība strādā viņiem vai ka tai būtu jāstrādā viņiem, nevis otrādi – un tāpēc sabiedrība var būt aktīva un pieprasīt bērnudārzus, sociālo atbalstu, atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti un tamlīdzīgi. Un ir skaidri redzams, ka arī politiķi nesaprot, ka tas ir viņu pamata pienākums – nodrošināt to, ka cilvēku dzīve ir vismaz dzīvojama, ciešama. Tāpēc man tiešām prieks par to, cik lielā mērā COVID-19 pandēmija atklāja, kā patiesībā izskatās sievietes ikdienas dzīve – es ticu, ka tas var veicināt pārmaiņas. Gan Polijā, gan citviet pasaulē notika neskaitāmas "Zoom" tikšanās, kurās sievietes, neņemot vērā to, kāda līmeņa amatus viņas ieņem, nepārtraukti iztraucēja bērni, kuriem no viņām kaut ko vajadzēja. Cilvēki beidzot ieraudzīja, ko sievietei nozīmē rūpēties par bērniem, un nav sagadīšanās, ka dažādi pētījumi viens pēc otra apliecināja, ka vīriešiem tīri labi patika strādāt no mājām, kamēr sievietes to nespēja izturēt un jau pēc pāris mēnešiem bija uz spēku izsīkuma robežas – tas lieliski parādīja nevienlīdzīgo darbu sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem mājās.
Agra: Un spēles noteikumi ir vēl daudz skarbāki tad, ja bērnus audzini viena.
Natālija: Tā ir. Pirms divarpus gadiem es no Toruņas pārcēlos uz Varšavu, kur atrodas "Gazeta Wyborcza", taču būt strādājošai solo mātei lielā pilsētā, kur īsti nav, kam palūgt palīdzību, nav vienkārši. Man ir grūti apvienot darbu ar rūpēm par bērniem, kaut arī tagad, deviņu un sešu gadu vecumā, viņi abi iet skolā. Ja vecāks strādā līdz 17.00, bet skola veras ciet 14.00 vai 15.00, tad kādi ir varianti? Es nevaru katru dienu atstāt darbu ātrāk. Cena, ko tu maksā, cenšoties apvienot darbu ar bērnu audzināšanu šādos apstākļos, ir konstants stress un steiga. Ja kāds no bērniem saslimst, man uzreiz jāatrod kāds, kurš otru aizvedīs uz skolu, jāpārceļ tikšanās, jāatrod iespēja ierakstus veikt mājās, jāmeklē kāds, kurš varētu no aptiekas atnest zāles. Ja viss iet, kā plānots, tad problēma ir tikai spēku izsīkums. Bet, ja gadās, piemēram, caura riepa – principā sabrūk visa diena.
Agra: Es gribu uzdot mazliet muļķīgu jautājumu: kas ir pirmais, kas jums ienāk prātā, dzirdot vārdu "feminisms"?
Natālija: Nu, tā radikālā ideja, ka arī sievietes ir cilvēki. Bet, ja nopietni, tad pirmais un galvenais feminisma uzdevums, man šķiet, ir nonākt līdz tam, ka sievietes un vīrieši tiek atalgoti vienlīdzīgi. Nevienlīdzība, protams, ir lielā mērā saistīta ar to, ka sievietes līdz šim bijušas tās, kas vienmēr dodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai pēc bērnu piedzimšanas atsakās no karjeras pavisam. Sievietēm gluži vienkārši nav pietiekami daudz līdzekļu patstāvīgai dzīvei. Pasaulē nav tādas valsts, kur sievietēm vidēji būtu vairāk naudas nekā vīriešiem.
Agra: Latvijā beidzot kopš šīgada sākuma ir stājies spēkā likums par bērna kopšanas atvaļinājuma nenododamo daļu divu mēnešu apmērā, kas nozīmē, ka, lai šo laiku nezaudētu, vismaz divus mēnešus bērna kopšanas atvaļinājumā jādodas arī tēvam. Cik zinu, šīm likumdošanas izmaiņām būtu jāstājas spēkā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs – vai tas ir noticis arī Polijā?
Natālija: Jā, tā ir obligāta prasība visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, bet Polijas valdība cenšas panākt, lai praktiski pārmaiņas nenotiktu – viņiem kaut kādā veidā ir izdevies panākt, ka tēvi saņem procentuāli mazāku pabalstu un tādējādi izvairās no savas atvaļinājuma daļas. Viņu interesēs nav veicināt vienlīdzību un līdzvērtīgas iespējas sievietēm darba tirgū, bet gan uzturēt status quo, kur sievietēm ir mazāk iespēju, mazāk tiesību, mazāk varas gan mājās, gan ārpus tās.
Agra: Pastāstiet par "viņas stāstu" – jūsu vadīto podkāstu "Herstorie Wysokich Obcasów". Kā jūs izvēlaties, kuru sieviešu stāstus stāstīt?
Natālija: Šajā podkāstā, ko veidoju kopā ar Kataržinu Venžiku (Katarzyna Wężyk), mēs stāstām gan visiem labi zināmu, gan mazpazīstamu sieviešu stāstus. Pārliecība, kas ir šī projekta pamatā, ir, ka aiz mums visiem labi zināmās, grāmatās aprakstītās vēstures, kurā dominē vīrieši, ir atrodama fascinējoša vēsture, kuru veidojušas sievietes – un tieši to mēs gribam piedāvāt saviem klausītājiem. Mēs gribam parādīt, ka sievietes vēsturē ir spēlējušas daudz nozīmīgāku lomu, nekā šobrīd šķiet, un tajā pašā laikā likt saprast, ka sieviešu loma būtu varējusi būt vēl daudz, daudz nozīmīgāka, ja mēs joprojām nedzīvotu tik patriarhālā pasaulē. Tas, ka nozīmīgu sieviešu stāstu vēsturē ir mazāk, veidojies gan tāpēc, ka sievietes ilgstoši nav varējušas iegūt izglītību, strādāt un mantot īpašumus, gan arī tāpēc, ka bieži vien informācija par sieviešu paveikto tikusi no vēstures izdzēsta – piemēram, ir bijis ierasts sadedzināt sieviešu rakstītās vēstules un dienasgrāmatas. Tāpēc mēs cenšamies atklāt pēc iespējas vairāk šo lielisko stāstu.
Agra: Nesen publicējāt sēriju par itāļu rakstnieci un žurnālisti Orianu Falači.
Natālija: Pirmajā sērijā mēs stāstījām par austriešu izcelsmes amerikāņu aktrisi, Holivudas zvaigzni Hediju Lamaru (Hedy Lamarr), kura bija arī izcila zinātniece un Otrā pasaules kara laikā izgudroja "frekvences lēkāšanu", kas ļāva aizkavēt informācijas pārtveri. Viņas radītā tehnoloģija veidoja pamatu mūsdienu WiFi, GPS un "Bluetooth"... Ir bijušas sērijas par Alisi Rūzveltu, filozofi Hipātiju, Angelu Merkeli, Sūzanu Zontāgu un Margaretu Mičelu. Kontekstā ar šībrīža politisko realitāti Polijā veidojām sēriju par Restelas kundzi (Madame Restell) – īstajā vārdā Annu Trovu Lohmani (Ann Trow Lohman), kas 19. gadsimta vidū bija ASV sieviešu reproduktīvās veselības aktīviste un abortu veicēja, par kuru sarakstīta arī lieliska grāmata. Lielāko daļu no varonēm izvēlamies tāpēc, ka viņas mūs fascinē, bet reizēm mums ir būtiski izcelt vēsturiskus stūrakmeņus, piemēram, veidojot sēriju par pirmajām astoņām poļu ministrēm sievietēm, kuras darbojās parlamentā pirms Otrā pasaules kara.
Agra: Jūs arī aktīvi komunicējat par tām brīvprātīgo organizācijām, kas neatlaidīgi cīnās par Polijas sieviešu piekļuvi pienācīgai reproduktīvās veselības aprūpei un abortiem – ar medikamentu palīdzību vai ārvalstīs.
Natālija: Kad partija "Likums un taisnīgums" nāca pie varas 2016. gadā, es vēl dzīvoju Toruņā un kopā ar domubiedrēm izveidoju organizāciju, kas primāri rīkoja protestus, bet pēcāk arī daudzus citus pasākumus – mēs rīkojām priekšvēlēšanu debates ar politiķiem, izveidojām diskusiju klubu, kurā runājām par feministu kino, rīkojām sarunas par vardarbību pret sievietēm un vēl daudz ko citu. Nesen avīzei "Gazeta Wyborcza" veidoju reportāžu par "Abortion Dream Team" aktīvistes Justinas Vidžiņskas tiesas prāvu.
Agra: Ja pareizi saprotu, Vidžiņska bija apsūdzēta par to, ka palīdzēja kādai sievietei tikt pie medikamentozajam abortam nepieciešamajām zālēm?
Natālija: Jā, "Abortion Dream Team" palīdz sievietēm, kurām Polijā nepieciešams aborts, tikt pie zālēm, lai abortu veiktu mājās, kā arī organizē braucienus uz Nīderlandi, Čehiju vai Vāciju, lai abortu veiktu tur. Vidžiņsku apsūdzēja par to ka viņa kādai Annai, kuras īstais vārds netika atklāts, nodrošināja šos medikamentus. Anna bija attiecībās ar ļoti vardarbīgu vīrieti un gribēja doties uz Vāciju veikt abortu, bet viņai jau bija viens bērns ar šo vīrieti un nebija neviena, pie kā bērnu atstāt viņas prombūtnē – divatā ar vīrieti viņa bērnu atstāt neuzdrošinājās, bet vīrietis draudēja, ka ziņos policijai, ka viņa bērnu esot nolaupījusi, ja viņa dosies veikt abortu un ņems līdzi bērnu. Tāpēc Anna uzmeklēja šīs atbalsta organizācijas telefona numuru, un Justina Vidžiņska viņai iedeva tabletes. Bet vīrietis tās mājās atrada un devās uz policiju.
Agra: Kāda šobrīd ir situācija – iegādāties šīs zāles un veikt medikamentozo abortu mājās Polijā ir pretlikumīgi?
Natālija: Nē, patiesībā nav. Ja tiesībsargājošās iestādes uzzina, ka sieviete to ir izdarījusi, viņa netiks sodīta. Bet sodīts tiks ikviens, kurš sievietei palīdzējis veikt abortu. Piemēram, ja jūs man atsūtītu īsziņu, ka šobrīd mājās veicat abortu, jūtaties ļoti slikti, un lūgtu mani atnākt palīdzēt – pat tad, ja es tikvien kā aiznestu jums siltu zupu, mani varētu sodīt. Vai, piemēram, ja jūsu partneris aizietu uz pakomātu pēc šīm zālēm, arī viņu varētu apsūdzēt un sodīt par līdzdalību. Ja es ar taksometru dotos pie draudzenes veikt abortu viņas mājās un kāds varētu pierādīt, ka taksists to ir zinājis, arī viņu var apsūdzēt un sodīt.
Agra: Izklausās pēc orveliskas prakses, kur pamatīgi tiek izpludinātas veselā saprāta robežas un iedzītas bailes veikt kaut visniecīgāko darbību, ko varētu saistīt ar sievieti, kurai nepieciešams aborts – kā rezultātā viņa tiek maksimāli izolēta un visi baidās uz viņas pusi kaut vai paskatīties... Kā beidzās Vidžiņskas prāva?
Natālija: Viņa tika atzīta par vainīgu.
Agra: Pagājušā gada decembrī bēdīgi slavenās pretabortu kampaņu organizatores Kajas Godekas (Kaja Godek) vadībā parlamentā tika iesniegta iniciatīva "Aborts ir slepkavība", kuru bija parakstījuši gandrīz 150 000 cilvēku un kurā tika pieprasīts cietumsods arī visiem tiem, kuri internetā dalās ar informāciju par iespēju veikt abortu. Parlamenta debatēs, kurās opozīcijas ministres savu runu laikā skaļi nolasīja aborta palīdzību sniedzošo organizāciju telefona numurus, Godeka paziņoja, ka viņām vajadzētu "tikt ieliktām cietumā par nāves popularizēšanu". Partijas, tostarp arī 100 "Likuma un taisnīguma" biedri, nobalsoja pret šo radikālo iniciatīvu, bet vērā ņemamais sabiedrības atbalsts (Godeka, kā zināms, parakstus šīm iniciatīvām mēdz vākt ārpus baznīcām) un uzstājība izmantot šādus totalitārus paņēmienus, lai vēl vairāk grautu sieviešu ķermenisko pašnoteikšanos Polijā, ir patiesi biedējoša.
Natālija: Jā, šādas iniciatīvas pieņemšana nozīmētu vēl radikālākus sodus par palīdzības sniegšanu nekā tagad – ja tu savai draudzenei nosūti abortu palīdzības organizācijas telefona numuru, tevi par to varētu sodīt. Tad mums uzreiz vajadzētu atslēgt internetu, jo tas ir pārpilns ar informāciju par aborta veikšanu. Godeka, manuprāt, ir atklājusi, kā veidot politisko karjeru – viņa nepārtraukti taisa troksni, jo šī ir tēma, kas ārkārtīgi polarizē sabiedrību.
Agra: Kāda ir jūsu pieredze ar pakāpeniskajām pārmaiņām, kas ieviestas, kopš pie varas ir "Likums un taisnīgums"? Skaidrs, ka tās lielākoties ir negatīvas pārmaiņas, centieni mazināt sieviešu autonomiju un varu pār savu ķermeni. Skaidrs, ka Polijā arī līdz viņu nākšanai pie varas bija viens no striktākajiem abortu likumiem Eiropā, bet Konstitucionālā tiesa 2020. gadā noteica tam papildu ierobežojumus, aizliedzot abortu arī gadījumos, kad embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti – tas izraisīja milzīgus sieviešu protestus visā valstī, un šķita, ka tiem varētu būt panākumi, jo protesti notika ne tikai lielākajās pilsētās, kur liberālas idejas vienmēr guvušas atbalstu, bet arī mazpilsētās un ciemos. Sievietes visās sabiedrības grupās beidzot sāka apzināties pret sevi vērsto apdraudējumu. Kā ir šobrīd?
Natālija: Pirms "Likuma un taisnīguma" nākšanas pie varas Polijā pastāvēja likums, kuru dēvēja par "abortu kompromisu". Tas, protams, nekādā veidā nebija kompromiss – tas jau toreiz bija pret sievietes autonomiju vērsts likums. Aborts tika pieļauts trijos gadījumos: ja embrijam konstatēti nopietni medicīniski defekti, ja grūtniecība apdraud sievietes veselību un dzīvību vai ja grūtniecība iestājusies nozieguma – izvarošanas, incesta – rezultātā. 2020. gada oktobrī likums mainījās un izņēmumu par aborta pieļaujamību embrija medicīnisko defektu gadījumā pasludināja par pretēju konstitūcijai – tika teikts, ka tas ir saistīts ar eigēnikas praksēm. Šobrīd aborts joprojām ir legāls gadījumos, ja apdraudēta sievietes veselība un dzīvība vai ja grūtniecība iestājusies nozieguma rezultātā. Bet praksē tā bieži vien nav – ārsti baidās veikt abortus arī šajos gadījumos. Kopš spēkā stājās likuma grozījumi, Polijā ārstu nolaidības dēļ, viņiem atsakoties laikus veikt abortu, ir mirušas jau sešas sievietes. Vienā no šiem gadījumiem sievietei, vārdā Izabella, bija sākusies sepse un ārsti gaidīja, neveica abortu, jo embrija sirds vēl sitās, tāpēc sieviete gāja bojā.
Agra: Cik zinu, Polijā ārstam ir tiesības atteikties no aborta veikšanas "reliģiskās pārliecības dēļ" (conscientious objection) – tehniski tas nozīmē, ka viņam sieviete, kurai nepieciešams aborts, būtu jānosūta pie kāda kolēģa, bet skaidrs, ka mazpilsētās, kur ir ierobežots skaits ārstu, kuri spēj veikt abortu, tas sievietei bieži vien nozīmē absolūtu bezizeju.
Natālija: Jā, piemēram, Podkarpačas reģionā jau gadiem ilgi nav nevienas slimnīcas, kur sievietēm būtu iespēja veikt abortu, jo pilnīgi visi ārsti atsakās to darīt savas reliģiskās pārliecības dēļ.
Agra: Manuprāt, šāds likums ir ļoti bīstams arī Latvijā, kur baznīca ir atdalīta no valsts un iespēja atteikties veikt savus darba pienākumus netiek izmantota pārāk bieži. Vissmagākās sekas tas var izraisīt tieši mazpilsētās un ciemos, kur ir maz slimnīcu, lielāka reliģijas izplatība, zemāki ienākumi, kā rezultātā sievietes pārvietošanās brīvība ir ierobežota. Manuprāt, ja vēlies darboties profesijā, kur aborta veikšana ir viens no taviem pienākumiem, ir vērts iepriekš apsvērt – vai spēj veikt savu darbu vai tomēr ne? Vai varēsi palīdzēt visiem, kam tas nepieciešams, vai tomēr nodarīsi vairāk ļauna, paliekot profesijā?
Natālija: Jā, es piekrītu. Polijā tagad bieži ir arī gadījumi, kad aptiekāri atsakās pārdot avārijas kontracepcijas tabletes.
Agra: Bet tās joprojām ir iespējams nopirkt, vai ne?
Natālija: Jā, bet tagad tiek pieprasīta recepte. Pirms pāris gadiem tas bija bezrecepšu medikaments, bet tagad nepieciešams doties pie ārsta, lai saņemtu recepti. Un tā, protams, ir problēma, jo avārijas kontracepcijas gadījumā laiks ir noteicošais. Ja nu tev tā ir vajadzīga dienā, kad nav iespējams aiziet pie ārsta? Vai arī tavs ārsts atsakās to izrakstīt – atkal jau "reliģiskās pārliecības dēļ". Daļēji šo problēmu ir izdevies atrisināt, jo pandēmijas laikā tika panākts, ka šīs receptes iespējams pasūtīt tiešsaistē. Kad to ieviesa, mēs ar draudzenēm Toruņā pasūtījām lielāku šī medikamenta apjomu, lai mums tas būtu gadījumā, ja citām sievietēm to vajadzēs un nebūs piekļuves.
Agra: Kāpēc nepieciešama recepte? Vai tas ir tāpēc, lai vienkārši iegūtu informāciju par personu, kas iegādājas avārijas kontracepciju?
Natālija: Rodas iespaids, ka tiek darīts viss iespējamais, lai sievietes dzīvi sarežģītu un viņas izvēli padarītu mazāk pieejamu. Turklāt šī recepte maksā naudu, un, protams, ir sievietes, kurām tā ir liela nauda. Ir jaunas meitenes, kuras iekuļas nepatikšanās un varbūt savos padsmit gados nezina, kā tikt pie receptes, vai nevar to atļauties.
Agra: Arī Latvijā, kur baznīca nodalīta no valsts, katoļu priesteriem nereti tiek dota iespēja vārdiski uzbrukt sievietēm, kurām nepieciešama palīdzība, sniegt nepatiesu informāciju par "pēcaborta sindromu", nosodīt Latvijā iebraukušās ukrainietes, kurām nepieciešams aborts, jo viņas ir izvarotas, runāt par to, ka aborts ir visu karu pamatā, un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka tā ir vēlmju domāšana – uzskatīt, ka viņiem nav nekādas varas, paļauties uz principu "baznīca ir šķirta no valsts" un dzīvot, neizvērtējot riskus, ko līdztiesībai un cilvēktiesībām var nodarīt šādas personas un tie, kas atrodas viņu ietekmes sfērā, potenciāli arī politiķi. Sevišķi šībrīža ģeopolitiskajos apstākļos, kad daudzviet pasaulē šķietami negaidīti pie varas atgriežas daudz konservatīvākas domas nesēji. Tikpat neticama taču šķita arī iespēja, ka ASV Augstākā tiesa atcels 1973. gadā pieņemto un līdz pagājušajam gadam ASV Konstitūcijā aizsargāto spriedumu par mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu – tomēr tas pagājušajā gadā tika atcelts, kā rezultātā ASV štatiem ir iespēja individuāli lemt par aborta aizlieguma ieviešanu. Arī Polijā, kur katoļu baznīcas ietekme jau ilgstoši bijusi nesalīdzināmi lielāka, cilvēki taču negaidīja, ka līdz ar "Likuma un taisnīguma" nākšanu pie varas situācija tik strauji pasliktināsies.
Natālija: Polijas situācija ir specifiska – katoļu baznīca te vienmēr bijusi ļoti spēcīga. Tā valsts pārvaldei palīdzēja cīņā pret komunismu, bet tā ir milzīga kļūda, ko pieļāvusi ikviena Polijas valdība kopš 1989. gada – ļaut turpināt baznīcai šeit būt tik ietekmīgai. Manuprāt, mēs visi gan Eiropā, gan citviet pasaulē šobrīd piedzīvojam visai specifisku situāciju – iespējams šķiet teju jebkas. Vai tad pirms desmit gadiem mēs būtu ticējuši, ka Donalds Tramps varētu kļūt par ASV prezidentu, ka varētu notikt breksits, ka Eiropā varētu norisināties tradicionāla tipa karš... Bet šādi pavērsieni vienmēr nāk par labu konservatīvās domas nesējiem – tas ir brīdis, kad viņiem visvienkāršāk sagrābt varu, un to ir svarīgi ņemt vērā. Kad cilvēki nejūtas droši, mēs vienmēr bailēs atgriežamies pie konservatīvām idejām – par to, kas ir ģimene un kāda ir sievietes loma tajā, par sievietes tiesībām uz pašnoteikšanos. Bet, ja skatāmies uz labo, tad, manuprāt, Polija šajā posmā ir arī ieguvusi: Polijas pilsoniskā sabiedrība, kas pārstāv demokrātiskas un liberālas vērtības, ir zinošāka un aktīvāka nekā jebkad agrāk. Notika protesti, un mēs neaizgājām mājās, neiegrimām miegā un vienaldzībā – tika izveidotas neskaitāmas feministiskas organizācijas, kā arī organizācijas, kas pārstāv LGBT tiesības, cilvēktiesības, organizācijas, kas cīnās par atbildīgu attieksmi pret klimata pārmaiņām. Polijas pilsoniskā sabiedrība ir spēcīgāka nekā jebkad – jo cilvēkiem, kuriem rūp pašnoteikšanās, ir skaidrs, ka par savām tiesībām ir jārūpējas, jācīnās, tās ne mirkli nedrīkst atstāt novārtā, jo vienmēr pastāv risks, ka, iespējams, kāds tās centīsies atņemt. Latvijā valsts saikne ar baznīcu šobrīd nav tik spēcīga, bet situācija var radikāli mainīties jebkurā mirklī; desmitiem gadu laikā panākts progress var tikt aizslaucīts nemanot.
1