Recenzija
16.12.2013

Paraugstunda izglītojošas filmas veidošanā

Komentē
9
Saglabā

Par Margarētes fon Trotas filmu "Hanna Ārente"

Rakstot recenziju par filmu, vēlams neatklāt izšķirošas sižeta detaļas, kas varētu sabojāt pārsteigumu tiem, kuri filmu vēl nav redzējuši – drošāk ir runāt par aktierspēli, kinovalodu vai teorētiski spriest par filmas aktualizētajām problēmām. Margarētes fon Trotas biogrāfiskās filmas "Hanna Ārente" gadījumā runāt par filozofiskām problēmām nozīmē izpļāpāt sižetu, jo pati filma tiešā vārda nozīmē ir ievadkurss filozofes Ārentes darba "Eihmans Jeruzalemē" izpratnē.

Filma ir drīzāk portrets, nevis biogrāfija, tā parāda Ārenti konkrētā dzīves posmā – laikā, kad viņa raksta žurnālam "New Yorker" par SS virsnieka, nacistu noziedznieka Ādolfa Eihmana tiesas prāvu. 1960. gadā pēc ilgstošām neveiksmīgām sarunām ar Argentīnu par Eihmana izdošanu Izraēlas slepenais dienests viņu nolaupa un atved uz Jeruzalemi. Tiek sarīkots ļoti publisks un sensacionāls tiesas process, kura mērķis ir ne vien tiesāt Eihmanu par "noziegumiem pret cilvēci", bet veikt izglītojošu darbu – atklāt sabiedrībai nacisma noziegumus pret ebreju tautu visā to šausmīgumā. Protams, vispārīgi šie noziegumi bija zināmi, taču līdz pat Eihmana prāvai nebija detalizēti diskutēts par dažādām ētiskām, juridiskām un politiskām genocīda dimensijām.

Proti, jau sākumā ir skaidrs, ka tā būs paraugprāva, kurā viens cilvēks atbildēs par to, ko kopīgiem spēkiem paveikuši daudzi. Eihmans ir tikai viens no baismīgās mehanizētās cilvēksaimniecības posmiem (viņš atbildēja par transporta organizēšanu uz koncentrācijas nometnēm), un viņa darba pienākumu šķietamais ikdienišķums kontrastē ar liecībām, kurās atklājas, kā noslepkavotas veselas dzimtas, un nedaudzie izdzīvojušie traumēti tik dziļi, ka nekad nav spējuši atgūties. Fon Trotas filmā izmantoti dokumentāli video materiāli no prāvas, kas padara šī aspekta izvērsumu īpaši iespaidīgu.

Ārente gan nepieņem šo "pārspīlējumu". "Eihmanā Jeruzalemē"[1] viņa asi kritizē un pat izsmej galveno prokuroru Gideonu Hausneru (Gideon Hausner). Bez šaubām, Eihmans ir pelnījis nāves spriedumu par to, ko paveicis, taču ir absurdi mēģināt uzvelt viņam reiha kopējo vainu. Apsūdzība padara prāvu par izrādi, mēģinot Eihmanu demonizēt, parādīt kā briesmoni un antisemītu, kamēr viņš, kā raksta Ārente, ir šokējoši parasts pilsonis, kuram nav ne ļaunu nolūku, ne nepatikas pret ebrejiem. Viņš vienīgi "pildījis administratīvu pavēli", veicis savus darba pienākumus, pildījis doto zvērestu – "Vai tad tā nav pareiza un cienījama rīcība?" jautā Eihmans. Ārente neapgalvo, ka Eihmans tāpēc būtu mazākā mērā vainīgs, viņa tikai konstatē – lai veiktu noziegumu, nav jābūt galēji samaitātam un degradētam, nav jābūt Makbetam, Jago vai Ričardam III, jo radikāls ļaunums nav saistīts ar savtīgumu un cinisku aprēķinu.

Totalitārisma apstākļos ļaunums ir sistēmisks, turklāt terorisms ir nevis līdzeklis, lai sasniegtu praktiskus mērķus, bet pati totalitārisma būtība. Tomēr sistēmisks ļaunums – ļaunums, kura izcelsmi, galveno avotu vai centru ir grūti noteikt, – nav vienīgi totalitārisma iezīme. Kā Ārente raksta darbā "Par vardarbību", birokrātiskās iekārtās pārvalde tiek īstenota sarežģītas institūciju sistēmas ietvaros, kur "ne kāds vienpersoniski, ne vislabākie, ne daži, ne visi [indivīdi] nevar būt atbildīgi, tādējādi to var dēvēt par Neviena varu"[2].

Mūsdienu ētika ļaunuma izkliedēšanā daudzos gadījumos sper vēl vienu soli tālāk. Ļaunums var būt "iebūvēts" ne vien perversā ideoloģijā, kas balstīta valsts iekārtā un birokrātiskā sistēmā, bet jebkurā sociālā un institucionālā tīklojumā. Cilvēka pieredze, personība, vērtības un motivācija veidojas sociālā kontekstā, tāpēc ļauna rīcība teorētiski nekad nav vienīgi "viņa paša" – vainīga var būt (vienlaikus) nelabvēlīga ģimene, neveiksmīga valsts sociālā un izglītības politika, ciniski kapitālisma ekonomikas likumi utt. Turklāt cilvēka morāle ir adaptīva – labais un ļaunais, pieļaujamais un neiedomājamais ir atkarīgs no tā, kas kādā laika posmā, konkrētā situācijā un mikrosabiedrībā tiek uzskatīts par pieņemamu. Cilvēki ir gatavi sekot apšaubāmiem vadošiem norādījumiem arī tad, ja nepaklausība nerada draudus viņu dzīvībai.

Fon Trota intervijā[3] stāsta, ka pēc filmas noskatīšanās kāds vēsturnieks esot sacījis – esot izpētīts, ka Eihmans nemaz neesot bijis tāds vientiesis, par kādu uzdodas prāvas laikā – viņš tēlojis. Taču – kā saka Trota – šķiet ticami, ka arī tad, ja Eihmans patiesībā nebija nedomājošs, likumam paklausīgs pilsonis, tādi ir bijuši daudzi citi.

Iespējams, tieši šīs mums aktuālās "izkaisītā ļaunuma" problēmas dēļ Ārentes filma daudziem nekavējoties asociējas ar konkrētiem gadījumiem nesenā vēsturē. Tūlīt pēc veikala "Maxima" jumta iebrukšanas A. Eipurs rakstīja, "kā lai neatceras Margarētes fon Trotas filmu"[4], un, lasot atsauksmes par filmu citviet pasaulē, redzam, ka nereti cilvēki filmā ieraudzījuši sevi.

60. gadu ebreju sabiedrība nepieņem Ārentes atklāsmes par ļaunuma banalitāti un, protams, nepieņem arī apgalvojumu, ka ebreju sabiedrības līderiem negribēti bijusi postoša loma notikumos. Piemēram, ebreji esot iesnieguši nacistiem cilvēku sarakstus, kuri ļāvuši kopienas iznīcināt daudz sistemātiskāk nekā tad, ja nacistiem būtu darīšana ar neorganizētu, neuzskaitītu, izkaisītu cilvēku kopumu. Fon Trotas filma ļoti uzskatāmi akcentē kraso sabiedrības attieksmes atšķirību pret Ārenti pirms un pēc "Eihmana Jeruzalemē" publikācijas. Slavenā un cienītā intelektuāle un akadēmiķe kļūst par izstumto gan savu draugu, gan kolēģu lokā. Filmā Ārentes sens draugs Kurts Blūmenfelds (Kurt Blumenfeld) sarauj saites ar Hannu un saka hrestomātisko frāzi – "tu nemīli ebreju tautu" (realitātē šos vārdus vēstulē Ārentei izsaka ievērojamais 20. gs. ebreju mistiķis Geršoms Šolems (GershomSholem)).

Ārente vēlāk uzskatīs, ka tik asa reakcija pret viņas piedāvāto notikumu interpretāciju tikai apliecina, ka ebreju sirdsapziņas nav gluži tīras, taču, kā kādā "Eihmana Jeruzalemē" vācu izdevuma ievadā raksta vēsturnieks Hanss Momzens (Hans Mommsen)[5], atsevišķi Ārentes izteikumi ir pagalam nepārdomāti un filozofe nav veikusi rūpīgu vēsturisku izpēti. Nav tiesa, ka pašu ebreju pretestība nacistiem bijusi tik niecīga, kā Ārente to parāda, turklāt, vērtējot ebreju līderu "sadarbību" ar nacistiem, viņa nenošķir dažādus šo attiecību posmus: sākotnēji cionistu un nacistu mērķi paradoksāli sakrīt, jo abas puses vēlas, lai ebreji pamestu Vāciju.

Margarētes fon Trotas filma pedantiski un eleganti izklāsta gan ļaunuma banalitātes problēmu, gan ar Eihmana prāvu saistītos notikumus Hannas Ārentes dzīvē. Šķiet, filmā nav neviena teikuma, kuram nebūtu atrodams apstiprinājums rakstos – Ārentes darbos, vēstulēs vai laikabiedru komentāros. Filma ir fantāzija, ciktāl tā konstruē situācijas un ko cilvēki tajās teikuši, taču paši vārdi ir "vēsturiski patiesi", kā minētajā gadījumā, kur Šolema vārdus saka Blūmenfelds.

Vai cits piemērs: kādā epizodē Ārente jautā savai sekretārei, kā labāk angliski izteikt kādu domu; citviet Mērija labo Ārentes kļūdaini izteiktu vārdu. Varētu šķist, ka šīs ir pietiekami nejaušas epizodes, kuru uzdevums ir apaudzēt filmas kaulus ar miesu, taču ir zināms, ka tieši angļu valodas nepietiekamu zināšanu un neprecīzu jēdzienu veidošanu min kā vienu no iemesliem, kāpēc Ārente tika pārprasta. Liela daļa cilvēku, kas novērsās vai rakstīja Ārentei naidpilnas vēstules, nemaz nebija rūpīgi izlasījuši "Eihmanu Jeruzalemē". Viņiem pietika ar to, ka bija padzirdējuši Ārentes izteikumu: "Ļaunums ir banāls", līdz ar to arī Eihmana nodarījums kļuva "banāls" un nenozīmīgs. Kaut gan runa bija pavisam par kaut ko citu (bez šaubām, Ārenti pārprot arī vāciski, jo viņai neizdodas atrast īstos vārdus, lai aprakstītu un izskaidrotu piedzīvotās ciešanas visu vārdā).

Eihmana un Ārentes gadījuma konteksts nebūtu pilnīgs, ja tajā netiktu pieminētas Ārentes attiecības ar ievērojamo vācu filozofu Martinu Heidegeru. Filmā mēs redzam gan to, ar kādu sajūsmu jauniņā studente klausās Heidegera lekcijas, gan to, ka viņiem ir romantiskas attiecības, gan to, ka Heidegers 1933. gadā savā Freiburgas Universitātes rektora inaugurācijas runā pateicas fīreram. Tiek parādīts arī tas, ka nesaderīgais pāris atkal satiekas 50. gados – Ārente ir piedevusi (vai mēģina piedot) nacismu, tomēr attiecībās ir nelabojamas plaisas.

Fon Trota dod pietiekami daudz nozīmīgu pieturas punktu, tomēr Heidegera līnija šķiet vājāk izstrādāts filmas aspekts. Iespējams, tas noticis tādēļ, ka Ārentes un Heidegara attiecības bija pārāk sarežģītas, lai dažās iespaidīgās epizodēs parādītu to aptvērumu un nianses, bet, iespējams, arī tāpēc, ka filmas Heidegers (Klauss Pols, Klaus Pohl) spēlē ļoti stīvi – viņš izskatās frivols un nepievilcīgs, nepavisam neiemiesojot to intelektuālo harizmu, kas iespaidojusi visu filozofes dzīvi. No otras puses, ir apsveicami, ka dzīves romantiskā ass netiek padarīta par filmas mugurkaulu, kā tas nereti tiek darīts biogrāfiskās filmās.

Visbeidzot, kad noskaidrots, ka "Hanna Ārente" visticamāk neatstās vienaldzīgus smalkus intelektuāļus un drēbes zinātājus, kā arī būs lieti noderīga nezinātājiem, paplašinot viņu vēstures un filozofijas zināšanas. Filmas estētiskais trumpis bez šaubām ir Hannas Ārentes atveidotāja Barbara Zukova (Barbara Sukowa), kas fon Trotas filmās jau iepriekš tēlojusi gan Hildegardi fon Bingenu, gan Rozu Luksemburgu. Kā šādās reizēs ierasts, kādu brīdi, kad iedomāsimies par Hannu Ārenti, acu priekšā mums būs Barbaras tēls.

 


 

[1] Darba fragmenta tulkojumu skat.:/raksts/2403

[2] Arendt, H. On Violence. New York: Harcourt, Brace, Jovanovich, 1970, p. 38

[4] Eipurs, A. "Kultūra un Maxima". Pieejams: http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/kultura-un-maxima-14034130

[5] Cambridge Companion to Hannah Arendt/ ed. by Dana Villa. Cambridge University Press, 2000, pp. 68-9.

 

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!