Publicitātes attēls
 
Par grāmatām
27.04.2023

Esamība Dunalkā

Komentē
0

Par Marta Pujāta dzejas krājumu "Dāma baltos džinsos" ("Neputns", 2023)

No tā, ko Marts Pujāts pats sacījis un ko citi sacījuši par viņa dzeju, mēs zinām, ka viņš drīzāk raksta par lietām, nevis par cilvēkiem un jūtām [1], viņu interesē skaistums un šķietami necilas un neievērojamas lietas un vietas; lietas, vietas un domas, kurās savienojas skaistais, prastais, sarežģītais un niansētais [2]; ikdienišķi novērojumi, kas kļūst par atspēriena punktu iztēles lidojumam, transcendentālam sapņojumam, valodspēlei vai mazai, apburoši samudžinātai atklāsmei. Šajā dzejā parasti nav nopietni domātu vispārinājumu par lielajām patiesībām, dieviem, dzīvi un sabiedrību, netiek risināti nekādi psiholoģiski konflikti vai ētiskas dilemmas [3]. Pujāta dzejoļi parasti pretojas saturiskai interpretācijai. Jēgas klātbūtne ir vilinoši sajūtama, taču skaidrojot nozīmes jūk pirkstos un strauji attālinās. Šie dzejoļi mēdz būt drīzāk par domāšanu un valodu nekā par dzīvi [4].

Pujāta ceturtais dzejoļu krājums pieaugušajiem "Dāma baltos džinsos" atbilst šim rāmējumam – dzejnieks, sasniedzis pusmūžu, pēkšņi nav kļuvis atklāts, vienkāršs, reālistisks un eksistenciāls. Tomēr starp Pujātam raksturīgajiem talantīgo valodspēļu slāņiem izlasu grāmatu arī kā etnogrāfisku darbu, kurā pētīta Latvijas mazo apdzīvoto vietu kultūrainava. Izlasu to kā pastorāles, idilles un rietumnieku haiku krustojumu un mūsdienīgu traktējumu, kurā smeldzīgi spilgti tēlots idealizēts mirklis – vienlaikus gaistošs un zūdošs, un par lēno laiku un mūžību atgādinošs. Pastorāle un bukoliskā idille vēsturiski saistītas ar lauku un īpaši ganu dzīves tēlojumu. Un, lai arī Pujāta lauku kultūrainavā netrūkst laikmetīgu zīmju (lielveikals, kultūras nams, mikroautobuss), krājuma pirmais dzejolis mums rāda ļoti gleznainas un izteiksmīgas govis, kas lēni stāv lietū, kas līst kā tetris ("Dunalka", 4. lpp.). 

Katrs no krājuma darbiem veltīts kādai Latvijas apdzīvotai vietai vai šosejas posmam, katrā iemūžināts kāds kadrs, kāds tēls, īss laika nogrieznis, īsa secīgu poētisku notikumu virkne. Šajās epizodēs ir maz cilvēku, mēs neko neuzzinām par viņu jūtām – biežāk viņi ir daļa no ainavas ("Krustojuma plaukstā vīrs aiziet pa rādītājpirkstu" (26. lpp.)) vai mitoloģiska sižeta varoņi ("Četri puiši gaidīja autobusu Omuļu skolas pieturā. / Gaidīja, gaidīja, līdz pārvērtās par četriem bērziem" (25. lpp.)). Šķiet, kāds nezināms spēks cilvēkus ir izdzēsis no ainavas: Taurkalnē, ieejot veikalā, neviena nav, tikai vijolīte vāzē liecina par nesenu cilvēku klātbūtni (9. lpp.). Toties ainava ir dzīvelīga – ezeri, koki, ieži, šoseja, ēkas kustas un darbojas; gandrīz katrā dzejolī tiek izmantoti personifikācijas izteiksmes līdzekļi: "Ezers pienāk pie manis. / Ezers apsēžas pie manis." (13. lpp.); "Reiz šeit stāvēja veikals pret veikalu kā divi senas spēles meistari." (15. lpp.). 

Tomēr ir viena būtne, kas ainavā sastopama bieži – tā ir dāma baltos džinsos. Lasīšanas gaitā nevilšus rodas teorijas par to, ko viņa šeit pārstāv. Kas tas ir par arhetipu – kāda dievība, lielā māte, nāve? Pujāta dzejai nav raksturīgi neironiski piesaukt šādus universālus simbolus. Tēla pārdabiskumu akcentē vairākkārt atkārtots novērojums, ka dāmai ir neparasti garš un slaids ceturtais pirksts. Pēdējais krājuma dzejolis negaidīti izskaidro, kas iemiesots dāmas tēlā. (Tiem, kuri lasīšanas gaitā vēlas saglabāt intrigu, lūdzu tālāk šo rindkopu nelasīt.) Bērnu dzejoļa retoriku atbalsojošajā pēdējā dzejolī dāma baltajos džinsos atklāj, ka viņa ir saule, kas dod visiem gaismu, sasilda un glāsta gariem staru pirkstiem (84. lpp.). Neapšaubāmi šāda skaidrojuma atslēga neliedz saglabāt arī citus iespējamos tēla traktējumus, īpaši ņemot vērā, ka ne vienmēr dāma uzvedas kā saule – piemēram, ir sastopama arī naktī, stopējot uz šosejas. Tomēr norādījums, ka balto bikšu valkātāja ir saule, ļauj pārlasīt dzejoļus jaunām acīm, ieraugot tur vēl vienu trāpīgas tēlainības slāni, vienlaikus šādi izdzēšot no ainavas visbiežāk pieminēto cilvēku un tādējādi padarot to vēl vientulīgāku.

Ainava bez cilvēkiem droši vien nemaz nešķistu trūcīga, ja vien darbības lauks nebūtu Latvijas apdzīvotās vietas, kuras realitātē šeit un tagad kļūst arvien mazāk apdzīvotas. Pujāta dzejas valstībā tās simboliski it kā iegrimst mitoloģiskā un leģendārā ilgstamībā, kurā, cilvēkam neredzot, muižas parka koki ballējas un met ar pudeli pa pieturas plāksni (7. lpp.), vai – viss ir salēninājies, iekapsulējies mirkļa mūžībā – burtiski uzkāries kā Priekules vilciena stacijā, kurā puika no aizauguša perona atkal un atkal kāpj vilcienā (65. lpp.). Pati dāma baltos džinsos man jau no pirmā parādīšanās brīža šķiet spilgts, etnogrāfisks, ar Latvijas provinci saistīts tēls. Viņa ir ne vien arhetips, bet arī stereotips. Balto bikšu īpašniece ir no tām enerģiskajām, izdarīgajām, komunikablajām un koptajām sievietēm, kurām pašām savs nekustamais īpašums, krāšņi ziedošs dārzs un vienmēr dāsni klāts galds. Baltu bikšu valkāšana saistās arī ar vasaru, brīvdienām – kaut kur jābrauc vai varbūt gaidāmi viesi no galvaspilsētas.

Krājumā Pujāts sasniedzis jaunas tēlu precizitātes, skaidrības un lakonisma virsotnes, vienlaikus tas vairs nebūtu Pujāts, kādu viņu pazīstam, ja pie tā būtu paredzēts apstāties. Kad kārtējais dzejolis pārlieku izklausās pēc haikas vai tankas, stratēģiski pareizā brīdī tas saminstinās un izmūk no cildenuma patosa; domu gājiens neuzkrītoši kļūst pārāk detalizēts un sarežģīts un zaudē glancēto eleganci – Ķirbižos otrpus soliņam zāle prasti bučojas ar nezāli (11. lpp.). Pujāts joprojām ir autors, kurš prot izraisīt poētisko stāvokli lasītājā. Kad Pujāts stāsta, mums šķiet tik svarīgi, ka irši sēž Kaukāzplūmē un iztramdīti nolaižas atpakaļ vai jau kaut kur citur, piemēram, uz turpat zemē ieraktām riepām (49. lpp.). Šādas lietas mēdz šķist interesantas brīžos, kad pavadi laiku kopā ar cilvēkiem, kas tev ļoti patīk, kad esi lietojis narkotiskas vielas vai kad tevi nohipnotizē māksla.


[1] Ilziņa, Kristīne. Marta vēlmju lampa spožā. Diena, Nr.175 (10.09.2013.), 16. lpp. Tiešsaiste: https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/marta-velmju-lampa-spoza-14024120

[2] Marts vietā vai vieta Martā. Bron-hīts (04.03.2023.). Tiešsaiste: https://naba.lsm.lv/lv/raksts/bronhits/marts-vieta-vai-vieta-marta.a173712/

[3] Vērdiņš, Kārlis. Pie mikrofona Marts Pujāts. Diena, Nr.127 (02.06.2006.), 6. lpp.

[4] Baklāne, Anda. Pujāta dzeja, kā es to saprotu. Latvju Teksti, Nr.5 (2013, ziema), 42.–43. lpp.


Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!