Likumprojekts, kas paredz tiesības atlaist darbiniekus bez Covid-19 sertifikāta, šobrīd tiek izskatīts Saeimā un ir nodots izvērtēšanai atbilstošā komisijā. Doma saprotama, tomēr tā ietver dažādus riskus, daļa no tiem, spriežot pēc medijos atrodamajām ziņām, likumprojektā ir ņemta vērā, daļa varbūt arī ne.
Dilemmas, ko sabiedrībā rada atteikšanās vakcinēties pret Covid-19, var saukt par klasiskām, un atkarībā no tā, kā tās formulējam, mainīsies arī to senums. Kā risināt konfliktu starp to, kā cilvēks pats grib veidot savu dzīvi, un sabiedrības prasībām? Ko darīt ar cilvēkiem, kuri staigā apkārt un musina ļaudis, apdraudot mieru un kārtību? Kādos gadījumos drīkst ierobežot indivīda brīvību sabiedrības drošības labā? Kā noteikt, kad varas pārstāvjus patiešām interesē cilvēku labklājība un kad dažādu risku piesaukšana ir tikai iemesls palielināt kontroli un manipulēt?
Filozofi šos jautājumus ir plaši apsprieduši, tomēr tas nenozīmē, ka ir atrasta kāda vienkārša formula, kā noskaidrot, vai, piemēram, tiesības atlaist no darba "antivakseri" nav pretrunā ar citām mūsu sabiedrības vērtībām. Piemēram, varam paņemt izplatīto argumentu – dažādi ierobežojumi, kuru mērķis ir pasargāt cilvēkus no vīrusa, ir attaisnojami, jo šajā gadījumā runa nav tikai par konkrētā cilvēka, bet arī par apkārtējo veselību. Tas ir līdzīgi kā aizliegums smēķēt autobusā vai dzērušam sēsties pie stūres (Džordža Klūnija piemēri [1]) – ja smēķētājs kaitētu tikai sev, smēķēt vai nesmēķēt autobusā būtu problēma, ko atstāt smēķētāja ziņā, bet, tā kā smēķēšana skar citus un kaitē viņiem, smēķētāja brīvību drīkst ierobežot (būtībā Džona Stjuarta Milla arguments no esejas "Par brīvību").
Tomēr labi zināms ir arī pretarguments, kurš sastāv no divām daļām. Pirmkārt, ir jāprecizē, ko nozīmē "skart" vai "kaitēt" – jebkura darbība kaut kādā ziņā var skart citus, piemēram, smēķētāja sliktā veselība skar viņa ģimeni un kolēģus, pat ja viņš smēķē nomaļā vietā un citu veselību ar dūmiem neapdraud. Viena sportista uzvara olimpiādē sāpina zaudētājus un viņu līdzjutējus, "Praida" gājiens Rīgā varbūt neļauj kādam tradicionālo vērtību piekritējam naktī gulēt, savukārt citi jūtas aizvainoti, kad tiek apšaubītas viendzimuma pāru tiesības laulāties. Atstājot kaitējuma izpratni brīvi interpretējamu, mēs principā piekrītam, ka jebkuru rīcību drīkst ierobežot.
Un te iebilduma otra daļa – brīvību kā tiesības jēga ir aizstāvēt tieši tad, kad citi vēlas šo brīvību ierobežot, nevis tad, kad viņiem ir vienalga. Nepietiek ar to, ka citu intereses ir aizskartas, lai pasludinātu brīvības par nebūtiskām. Tas, ka mana darbība skar citus, automātiski nenozīmē, ka citu intereses ir svarīgākas par manējām. Tā vai citādi jāatbild uz jautājumu, par kādām tiesībām un kādām interesēm ir runa un cik tās ir samērojamas. Diemžēl teorētiskas jeb filozofiskas atbildes uz jautājumu par samērotību, manuprāt, nav, lai gan filozofija palīdz pamanīt un novērtēt, kas ir liekams katrā svaru kausā. Gala lēmums jāpieņem politiski, proti, sabiedrībai vienojoties.
Un tātad – jautājums par to, vai nevakcinētos darbiniekus var atlaist no darba, nav tikai jautājums par to, vai cilvēks, kurš atsakās vakcinēties, kaitē citiem. Te jāņem vērā vairāki faktori. Piemēram, prasība sabiedriskajā transportā uzvilkt masku un prasība vakcinēties, lai paliktu darbā, nav viens un tas pats – tās nav tikai stingrākas prasības, bet, manuprāt, pilnīgi cita veida prasības. Maskas uzlikšana varbūt kādam šķiet nepatīkama vai aizvainojoša, tomēr uzstādījums – vakcinēties vai iet prom no darba – liek cilvēkam izdarīt izvēli par to, kura no divām fundamentālām identitātes jomām viņam ir svarīgāka, turklāt abas šīs jomas vismaz mūsu sabiedrībā tiek uzskatītas par katra cilvēka personisko lietu, proti, viņa ķermenis un viņa profesija.
Atklāti runājot, man grūti saprast pārliecinātu "antivakseru" domu gaitu. Tomēr jautājums – vakcinēties vai ne – nav tikai pierādījumu un risku izvērtējuma problēma (kas daudzu vakcinācijas pretinieku gadījumā, manuprāt, tiek kļūdaini atrisināta), bet arī jautājums par ķermeni – kurš drīkst par to lemt. Princips, ka ķermenis pieder indivīda autonomijas un privātuma sfērai, ir ļoti būtisks mūsdienu Rietumu medicīnai, lai gan skaidrs, ka ne visi to pieņem, un būtu naivi domāt, ka mūsu ķermenis patiešām ir neierobežotas brīvības joma. Likums par tiesībām atlaist nevakcinētos, protams, nav pielīdzināms piespiedu vakcinācijai, tomēr valsts, pieņemot to, atklāti iejaucas un leģitimē iejaukšanos sfērā, kas līdz šim vismaz pretendēja uz privātās sfēras statusu. Cita starpā valsts līdz ar to uzņemas lielu atbildību.
Varētu teikt, ka tas viss notiek piespiedu kārtā – vīrusam nepavēlēsi, apdraudējums sabiedrībai prasa iejaukšanos šajā privātajā sfērā. Tomēr šis arguments daudz pārliecinošāks izklausījās, pirms tika radītas vakcīnas. Ja patiesi ir apgalvojumi, ka vakcinēšanās būtiski samazina nāves risku, tad vakcinēto dzīvību nevakcinētie gluži neapdraud un zināmi riski saglabātos arī tad, ja visi būtu vakcinēti. Tā ka jautājums pirmām kārtām, cik var saprast, ir par to, cik ātri sabiedrība varēs atgriezties pirmskovida paradumos, tai skaitā – cik ātri dažāda veida uzņēmumi varēs atsākt darbu ierastajā ritmā. Uzreiz piebilstu – es neuzskatu, ka šie apsvērumi ir mazsvarīgi. Cilvēks, kurš nav vakcinējies, darba devējam var būt apgrūtinājums. No tā gan neizriet, ka automātiski vienas vai otras puses intereses jāuzskata par noteicošām. Atkal jāsaka – darba ņēmēja tiesību būtība ir tā, ka darba devējam jādara kaut kas tāds, kas varētu nebūt izdevīgi, piemēram, jāļauj darbiniekam doties atvaļinājumā. Tā nu uzstādījums, kurā darba devējam nav jāpielāgojas cilvēku attieksmei pret vakcināciju, nebūt nav pašsaprotams. Jautājums ir – kā mēs šīs pārliecības un intereses izsveram? Piemēram, vai uzskatām, ka ekonomiskais uzplaukums ir nopietna lieta, bet atteikšanās vakcinēties – ākstīšanās. Vai arī, ka tiesības lemt par savu ķermeni ir tik svarīgas, ka esam gatavi daudz ko to vārdā ziedot.
Pasaules Veselības organizācija savā komentārā par obligātās vakcinācijas ētiskumu nenoliedz, ka tāda ir pieļaujama, bet aicina vispirms pēc iespējas izmēģināt brīvprātīgās vakcinācijas iespējas. Mana pozīcija šajā jautājumā būtu tāda, ka šīs iespējas Latvijā vēl nav izsmeltas. Ja šāds likums tagad tiek pieņemts, manuprāt, tajā ļoti precīzi jāpasaka, uz kādiem darba veidiem tiesības attiecas darbinieku atlaist, un tās nevajadzētu atstāt tikai pašu darba devēju ziņā. Protams, man nav pieejama visa informācija, un es nedomāju, ka šāds likums ir absurds vai katastrofāls, bet, manuprāt, tas atkal ir mēģinājums atrast vieglus risinājumus grūtām problēmām, galu galā tās neatrisinot.
Pandēmija, pirmkārt, nodemonstrēja to, ko mēs jau zinājām – Latvijas veselības aizsardzības sistēma ir vāja, un atkal šķiet, ka ugunsgrēks varbūt tiks apdzēsts, bet fundamentāli uzlabojumi nenotiek un nenotiks. Otrkārt, pandēmija izrādījās sociāla problēma, kas cita starpā ietver neuzticēšanos valstij kopumā un būtisku plaisu starp eliti, tai skaitā zinātniekiem, un to sabiedrības daļu, kas savu pasaules redzējumu drīzāk meklē sociālajos tīklos. Īpaši iespaidīga ir "antivakseru" ievērojamā klātbūtne medicīnas darbinieku un skolotāju vidū. Te ir, ko padomāt. Šaubos, vai atļauja atlaist darbiniekus šīs problēmas atrisinās.
[1] https://www.huffpost.com/entry/george-clooney-put-a-mask-on_n_5fdaa93cc5b6094c0feefe66
6