Obligātā vakcīna

Vakseru ārkārtīgi žultainajai agresijai arī nav ne loģikas, ne seguma, it īpaši apstākļos, kad jaunākā statistika liecina par vakcīnu izgāšanos: "Among seriously ill patients, 36% are not vaccinated, compared to 61% who are fully vaccinated and 3% who received one dose of the vaccine." Šo raksta oficiālais vakcinācijas flagmaņa, Izraēlas, ziņu mēdijs, nevis antivakseru saiti. Ja vakseri turpinās kā sabojātas plates izkliegt jau novecojušus postulātus bez jebkāda statistikas seguma, antivakseru skaits tikai pieaugs. Tā vien rādās, ka kliedzat, lai sevi mierinātu, ka esat pasargāti. Diemžēl neesat vis. Kā nav neviens. Ne vakcinēts, ne nevakcinēts.

Radikālo antivakseru domu gaita ir emocionāla, ļoti vienkārša un arī modē. 

Saduroties ar ierobežojošiem spēkiem dzīvē, viņi tos uzrver kā apdraudējumu savai nestabilajai personībai. Diemžēl pieņemt savas bailes viņi nespēj, jo tas norādītu uz nestabilo personību un adaptācijas traucējumiem. Bailes neapzināti pārtop dusmās un racionalizācijās - relitātes skaidrojumos, kas atbildību par piedzīvotajām emocijām uzgrūžu ārējam ienaidniekam - “mocītājam”. Īpaši izteikti tas notiek tad, kad izprante un zināšanas par sistēmām, struktūram un to fukuncijām, kam šie ierobežojošie spēki piemīt, ir vāja. Antivakseru argumenti un stāsti rodās ātri un ar lielu emocionālu spēku, bet to cēlonis paliek neapzināts. Šie cilvēki satiekas internetā un viens otra domu konstruktus apstiprina. Nestabilo personību aizstāj tās surogāts - domubiedru apstiprināta identitāte. Tad viņi sāk organizēties dzīvē, iet gājienos, veido kopienas un pārliecina vieglāk ietekmējamākos līdzcilvēkus. Nekādas pragmatiskas darbības nenotiek, jo kustības motivācija ir neapzināta. Tā kā bailes netiek identificētas, konfrontētas un atrisinātas, tad parādas trauksmē un vēlme pēc kontroles - varas un ietekmes - fantāzijas, ka iespējams sakārtot realitāti tā lai šis “mocītājs” vairs nebūtu bīstams.  Labticīgi, bet  varaskāri un ar mazvērtības kompleksiem sirgstoši ierēdņi, akadēmiķi, intelektuāļi un kultūras darbinieki sāk šo stāstus tiražēt, radot veselu morālistisku “antivakseru" vārdnīcu un kultu. Nestabilo personību aizstāj fanātiska identitāte. Kad antivakseru idejas sabiedrība neapstiprina, tas tiek uztverts kā naids un apstiprinājums, tam ka antivakseri ir apspiesta grupa, bet grupas mērķi ir reāli. Trauksme un dusmas iegūst tādus apmērus, ka šī kopiena sāk organizēties, iegūt reālu ietekm un pieprasīt konformismu. 

Cik tracinoši gan būtu, ja šo antivakseru manipulatīvo cīņu par tiesībām un cieņu uzurpētu kāda jau pastāvoša varas elite un politiski spēki?

Protams, jāņem vērā, ka visi, kas kritiski domā par vakcināciju nav radikālie antivakseru aktīvisti.

"Piespiedu" vakcinēšanās, jeb nevakcinēšanās neērtību eskalācija, manuprāt, ir slinks veids, kā risināt nelielā vakcinēto procenta problēmu. Pirmkārt, vai tiešām ir izsmelti visi veidi, kā pozitīvi veicināt vakcinēšanos? Loterija bija viens solis, bet būsim godīgi - loterijās lielākā daļa cilvēku nekad nevinnē un nesaista tās ar kādu garantētu labumu. Kā smejies - arī vakcīnu galvenais trūkums ir tajā, ka ideālajā gadījumā no tām nekas nebūs. Varbūt, būs pretreakcija uz dienu, divām. Tehnokrāti smej, ka laji smēķējot, dzerot un ēdot maķīti, bez kritiskā skata, ko velta vakcinācijai, kas neesot gana pietiekami izpētīta. Man šķiet, ka nevienam nebūtu pretī vakcinēties, ja papildus nebūtiskai imunizācijai, vakcīna sniegtu heroīnam līdzīgu eiforiju. Un tai pat laikā - neviens nesmēķētu cigaretes, ja vienīgais, ko tās sniegtu, būtu imunitāte pret Covid-19. Vakcināciju vajag veicināt, piedāvājot garantētus vienkāršus labumus. Vakcinēts? Pērc alkoholu pēc 10iem vai nodzēs CSDD soda punktus.

Otrkārt, ir skaidrs jautājums, cik pasaule var atļauties auklēties ar antivakcīnistiem? Cilvēki mirst. Bērni nevar iet skolā. Stingrās rokas pieeja ignorē to, ka liela daļa sabiedrības netic medicīnai un valdības ieteikumiem. Stingrās rokas pieeja, kas kaucošos antivakcīnistus sapotēs pret viņu gribu, vai sakropļos viņu ikdienu, kamēr vakcinācija būs neizbēgama, ignorē neuzticības problēmu. Un to arī noteikti padziļina. Šī nav pēdējā situācija, kur sabiedrības uzticība būs nepieciešama. Vai nākamreiz valdība lems laicīgi strādāt pie uzticības jautājuma? Vai atkal pielietos stingru roku, jo tā ir vienkāršāk? Ja mēs pieļaujam stingrās rokas politiku, tad mums kā sabiedrībai ir stingri jāprasa, kas tiks darīts neuzticības plaisas mazināšanai.

Citāts no TVNET:
Strauji izplatoties īpaši lipīgajam vīrusa delta variantam, jaunatklāto inficēšanās gadījumu skaits ASV pēdējā laikā pārsniedz 100 000 dienā, un tik slikta situācija iepriekš bijusi pirms pusgada. Savukārt nāves gadījumu skaits pēdējās divās nedēļās pieaudzis par 89%.
"Patiesībā mums nevajadzēja nonākt šādā situācijā," telekanāla ABC pārraidē "This Week" svētdien sacīja ASV Nacionālo veselības institūtu direktors Frensiss Kolinss.
"Šajā ziņā - jā, mēs ciešam neveiksmi," atzina Kolinss.

Lai nomierinātu iekaisušos prātus - pats esmu vakcoinējies.
Tā kā vakcīnas nav attaisnojušas uz tām liktās cerības, jo saslimst lielāks % no vakcinētajiem nekā bija solīts. Tā kā vakcinētie slimo - bezgaliga Covid mutācija ir visnotaļ ticama. Kā arī parādās ziņas par to, ka izslimojušo imunitāte ir labāka par vakcinēto imunitāti.

Ņemot vērā augstāk minēto - es neatbalstu piespiedu vakcināciju! Esmu par brīvprātīgu - vienreizēju organisma iepazistināšanu ar Coronu!