Foto: Rvīns Varde
 
Sabiedrība
02.03.2021

Nākat pie manis, es pie jums neaiziešu*

Komentē
0
Saglabā

Vai jūs esat domājuši, kādas būtu jūsu ideālās bedības? Ikreiz, kad par to domāju es, tā, protams, ir abstrahēšanās no jautājuma būtības – manas mirstības. Tā vietā es tam pieeju attālināti un ar humoru, tātad izvēlos drošu veidu, kā par to domāt, lai gan neviļus tik un tā kaut kas iesit pakrūtē. Tā, piemēram, es savulaik izdomāju, ka manās bērēs jāskan Nikam Keivam un pie nosacījuma, ja es miršu cienījamā vecumā, man, zārkā guļot, būs apvilkta skaista kleita, ap kaklu pērļu kaklarota, gaumīgi uzkrāsotas lūpas, sidrabaini ilgviļņi un no manis nāks atvadīties visi mani dzīves nozīmīgākie cilvēki, tai skaitā vēl dzīvi palikušie jaunības dienu svarīgākie un sakarīgākie mīļākie. Pēc tam cilvēki dzertu šņabi, dejotu līdz rītam un izvērstu Kusturicas [1] cienīgus scenārijus – līdzīgi kā mēs un mani tuvinieki esam darījuši mūsu ģimenes bērēs, kuras, jāatzīst, vienmēr ir ne tikai vieni no smagākajiem, bet arī pretrunīgākajiem dzīves brīžiem – bēru laikā nepamet sajūta par melno absurda traģikomēdiju, kurā nez kāpēc esi nokļuvis.

Laikam jau es gribētu tikt apbedīta [2] kapos, jo kapsēta man vienmēr šķitusi vieta, kurā es varu uzzināt vismaz mazliet par pavisam parastiem cilvēkiem – ja neko daudz, tad vismaz viņu vārdus vai dzimšanas un miršanas datumus, kas man ļautu iztēloties viņu dzīvi. Kas aizpildīja to mazo strīpiņu starp diviem datumiem? Vai viņi bija turīgi vai nabadzīgi? Vai viņi bija laimīgi? Vai viņi smagi strādāja? Vai viņi bija labi cilvēki? Vai viņi mīlēja? Man patīk būt vietās, kurās varu sajust šo sen aizgājušo, nezināmo svešinieku klātbūtni, kādu esmu sajutusi, piemēram, ar draugiem staigājot pa mazo, filmas "Before Sunrise" romantizēto Friedhof der Namenlosen kapsētu Vīnē [3]. Varbūt reiz kāds cits staigās pa kapiem, ieraudzīs manu vārdu un mēģinās iztēloties manu dzīvi. Laikam jau arī es gribu vienā vai otrā veidā dzīvot mazliet ilgāk, nekā nosaka mana elpa. Turklāt kapi ir pilni dzīvības – putni, kas ērti nolaižas uz kapakmeņiem un mulsina palicējus, peles, žurkas, vāveres, lapsas un kaķi. Bez kapsētas personāla pilsētas kapos netrūkst arī mīlētāju, grādīgo dzērienu cienītāju un cilvēku bez mājām, kuriem savā ziņā man pat nav žēl "atdot" katru reizi no jauna sanestās kapu sveces un uz Lieldienām aizgājējiem atstātās krāsotās olas. Kapi ir zaļa un rosīga vieta, lai arī, piemēram, pilsētā tie nekļūst plašāki, bet tikai augstāki, un tāpēc nav brīnums tur atrast kādu dzīvnieka vai cilvēka kauliņu. Tas viss sadzīvo tādā biokulturālā simbiozē – galu galā tieši tā var raksturot cilvēka nāvi un sadzīvošanu ar otra nāvi.

Mana humoristiskā "teorija" ir šāda – latviešiem un krieviem tik ļoti patīk kapi, jo patiesībā tie ir kā jauks mazdārziņš, kurā rušināties, stādīt puķes, cirpt krūmus, salīdzināties ar kaimiņiem par to, kuram būs visglītākā skujiņa un skaistākā apmalīte, būt pie dabas un pie reizes būt kopā ar saviem dzīvajiem un aizgājušajiem mīļajiem. Pareizticīgo un vecticībnieku kapos bieži ir ne tikai soliņi, bet arī galdiņi, uz kuriem izlikt savu dzidro pudelīti, maizītes ar desu, skābētus gurķīšus, lai saskandinātu un aprunātos ar saviem tuvajiem. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, savs pikniks brīvā dabā, kas savieno mūs ar citiem. Tas ir sazemējums. Uz šī ikdienas fona, protams, kapu svētki tiem, kam šī tradīcija ir tuva un dzīva, reizi gadā kalpo par vislielāko iemeslu satikties un uzturēt attiecības ar tuvākiem un tālākiem radiem. Kapu svētki veido vai stiprina piederības sajūtu vietai, vēsturei, dzimtai un cilvēkiem, un savā ziņā caur kapu svētkiem vai ikdienas kapu apmeklējumiem mirušie turpina piedalīties dzīvo cilvēku attiecību veidošanā. Piemēram, Alūksnes kapu svētki jau labu laiku ir pārtapuši par kaut ko daudz vairāk – tā ir grandioza dzīves svinēšana, kurā uz ballīti uzaicināta arī nāve.

Pēdējās desmitgadēs diezgan bieži tiek runāts par to, ka daudzās kultūrās nāve kļūst arvien vairāk izstumta no ikdienas dzīves. Aizsākumi varētu būt meklējami 20. gadsimta sākuma Eiropā. Pieaugošā industrializācija un urbanizācija teorētiski vājināja iepriekš pastāvošo mazāko kopienu saiknes, un tādējādi indivīda nāve arvien mazāk satricināja kopienas harmoniju [4]. Savukārt medicīnas tehnoloģiju attīstība sniedza iespējas lēnītēm pagarināt cilvēku dzīvildzi un glābt arī tos, kas iepriekš bija lemti nāvei, arvien vairāk skatot slimu un vārgu ķermeni kā kaut ko izolējamu. Slimība un nāve pamazām kļuva par izteiktu biomedicīnas domēnu. Ja agrāk nāve bija daļa no (sa)dzīves un cilvēki lielākoties mira mājās, tad ar laiku tieši slimnīcas un dažādas aprūpes iestādes pārņēma funkciju kopt vājos un mirstošos. Turklāt 20. gadsimta vidū arī medicīnā arvien izteiktāka kļuva tendence vairīties no sarunām par nāvi, tostarp ar pašiem pacientiem. Līdzīgas pārmaiņas piemeklēja arī sērošanu un bēru ceremonijas – tās kļuva arvien diskrētākas un mazāk publiskas.

Nāves nodošanu medicīnas jomai varam redzēt aizvien [5] – cilvēki lielākoties mirst slimnīcās vai sociālās aprūpes centros, kas nozīmē, ka ģimenes locekļi arvien mazāk ir klāt tuvinieku pēdējās stundās (potenciāli kas tāds, par ko sevi pēc tam šaustīt) un arvien retāk piedalās aizgājēja ķermeņa un dvēseles [6] sagatavošanā mūžībai. Savukārt apbedīšanas lietas mūsdienās ērti palīdz nokārtot plaši pieejamie apbedīšanas biroji. Personīgās sarunās par nāvi man vairāki cilvēki (pārsvarā no lauku apvidiem) ir teikuši, ka vēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit bedri raka, skujas klāja un zārku mūžībā laida paši, nevis nolīgtā servisa cilvēki un tas šķitis daudz intīmāk un personiskāk nekā mūsdienu profesionalizētā pieeja. Taču, lai arī apbedīšanas biroji mūsdienās savu arodu tik tiešām prot – visu padara ātri, iejūtīgi un lieki neapgrūtinot tuviniekus, nav jau tā, ka sērojošie ir atstāti bez jebkādiem instrumentiem klātesamības, intimitātes radīšanai un sevis nodarbināšanai. Stundas laikā kabatā ir miršanas apliecība (ātri, iespējams, pat pārāk ātri) un apbedīšanas birojā jāspēj tik vien kā izvēlēties zārku, sedziņas un ziedus, un bieži pat tas šķiet kā liels, gandrīz nepārvarams, bet ļoti nozīmīgs (sēru) darbs [7]. Atceros, ar kādu rūpību pirms nedaudz vairāk kā gada, gatavojoties ļoti tuva un nozīmīga cilvēka bērēm, kopā ar ģimeni izvēlējāmies bēru mielasta ēdienus (šķiet, ka es nekad neesmu tik ilgi domājusi par dažādiem salātu veidiem, kā tuvojoties tuvinieku bērēm), meklējām fotogrāfijas un drēbes, un pareizos bilžu rāmīšus, braucām pirkt puķes un melnās zeķubikses ... – katra šī mazā darbība bija svarīga mums, palikušajiem, gan lai nodrošinātu sociāli pieņemto procesu par atvadīšanos, gan lai uzturētu saprātu un pasargātu sevi no sašķīšanas molekulās. Darbi palīdz, bēru diena parasti norit vienā skriešanā, un naktī attopies, mēreni sareibis, smejoties un dejojot pie jocīgas mūzikas.

Vienmēr, protams, gadās arī kas neparedzams vai interesants. Kā es varēju aizmirst par mūziku mielastā? Kāpēc tieši man jāsaka vārdi pie pirmās glāzes? Vai es tiešām nupat par egļu zariem ap zārku samaksāju 15 eiro? Nu, labi, lai tā būtu. Kāpēc mēs iepriekš neizrunājām, vai vajadzēs Tēvreizi, un, ja vajadzēs, tad jauno vai veco tulkojumu? Sanāca smieklīgi un mazliet kaunīgi. Kāpēc izvadītājs runā tik ilgi, vai tiešām neredz, ka sanākuši veci ļaudis un arī pārējie no aukstuma jau mīņājas? Es ceru, ka izvadītājs pareizi izrunās vārdus! Izvadītājs, šķiet, ir viena no riskantākajām lietām, izvēloties pilno servisa pakalpojumu. Nekad nevar zināt, kāds trāpīsies. Laba un iejūtīga izvadītāja vai mācītāja runas parasti ir vērstas uz tuvinieku vešanu pretim mieram un harmonijai, dodot laiku raudāt, laiku atcerēties, laiku savākties un to visu, protams, arī pielāgojot "auditorijai" [8]. Tas ir atbildīgs emocionālais darbs, un it kā ir tomēr jocīgi, ka par mūsu tuviniekiem runā pilnīgi svešs cilvēks. Taču es zinu, ka pati parunāt nespētu, tāpēc ar prieku uzticu šo mazliet neērto un jokaino darbiņu citiem, lai varu nodarboties ar sevis emocionālo savākšanu.

Nākamajā dienā parasti ir paģiras un tukšums. Pēc bērēm ir savāds un smags periods, kura laikā mēģini aprast ar domu, kas šķiet pretdabiska. Pēc kāda laika jāsaņemas pirmajam kapu apmeklējumam. Līdzi ir konjaks, kuru, visticamāk, iedzers par daudz, rokā sažņaudzītas puķītes. Laiks rit straujāk, nekā mums varbūt gribētos, un pavisam drīz jau atkal jādomā par "cieņas izrādīšanu", uzstādot atbilstošu kapakmeni un sakopjot vietu. Tā ir pavisam jauna pasaule. Es, piemēram, pēkšņi pieķēru sevi, pētot apmalītes, augus un kapakmeņus visos kapos, kuros iemaldījos. Fotografēju kapsētu paziņojumu dēļus un zīmēju skices. Savos meklējumos mēs iepazināmies ar ārkārtīgi kolorītu kapraci un kapakmeņu meistaru. Kapsētā vispār ir sava mazā, iekšējā pasaule. Mūsu gadījumā tā bija visai maskulīna, izņemot vietējo dežuranti, kura, šķiet, ja gribēja, varēja izdricināt jebkuru būdīgāko veci kapsētā. Tas ir ienesīgs bizness ar dzīvu naudu, par to nav šaubu. Dažreiz vienā dienā pat vairākas bēres, kapavietu sakopšanas ar visiem kapakmeņiem aizrunātas jau gandrīz gadu uz priekšu. Summas ir lielas, bet pieprasījuma neaptrūkstas. "Tās ir lietas, kas jānokārto" – arī mani tas nospieda un dzina kaunā līdz brīdim, kad tas tika padarīts. Pēc tam iestājās zināms miers.

Katrs, protams, sēro nedaudz citādi. Un arī bēres droši vien visiem nepārvēršas par melno komēdiju, taču tajā pašā laikā sērošanai un bēru rituāliem ir spēcīgas, vienojošas tradīcijas un normas, kuras dažkārt neuzdrošināmies pārkāpt pat tad, ja tās nešķiet nedz loģiskas, nedz vajadzīgas (varbūt tāpēc, ka vajag citiem?). Bedības ir tradīcijās un sociālās saitēs balstīts process, kas iesāk individuālo un sociālo pārgrupēšanos pēc cilvēka zaudējuma. Skatoties uz to, kā mēs izturamies pret nāvi un miršanu,  varam uzzināt visai daudz par dzīvi un savu kultūru. To, kā cilvēki mirst, kā citi pieredz otra nāvi, samierinās ar otra un paša mirstību, kā cilvēki sēro un kā nāvē atrod jēgu (vai gluži pretēji – bezjēdzību), ietekmē kulturālsociālu, vēsturisku, politisku, ekonomisku, reliģisku, medicīnisku, radniecības saišu un citu faktoru kopums. Un, lai arī manis pašas iztēlotās bēres un apbedīšana, ko ieskicēju sākumā, ir apzināti komisks un fantāziju pilns piegājiens visai neizbēgamam un biedējošam notikumam, šīs domas atspoguļo mūsu reģionam visai raksturīgas idejas par to, kādām jābūt bērēm un kam jānotiek ar mirušo ķermeni – tādējādi es droši vien reprezentēju vienu no kulturāli "piejaucētākajiem" modeļiem, kontrastējot ar jaunākām tradīcijām par, piemēram, pārtapšanu kokā. Lai gan no bērza virs sevis un caur sevi es arī neatteiktos.

 

*Uzraksts uz kāda kapakmens Ēģiptes luterāņu baznīcas kapsētā; paldies par norādi Kohortam, jo īpaši M.Š., L.M. un E.K.

[1] Emirs Kusturica, serbu kinorežisors.

[2] Ņemot vērā manis sniegto atļauju izmantot mana ķermeņa audus pēc nāves.

[3] http://friedhof-der-namenlosen.at/

[4] Liels nopelns ir vēsturnieka Filipa Arjesa nozīmīgajiem darbiem, kurus gan vajadzētu lasīt ar kritisku aci. Aries, P. (1981). The Hour of Our Death: The Classic History of Western Attitudes Toward Death over the Last One Thousand Years 2nd ed.. London: Vintage Books.

[5] Faktoru kopums, kas to nosaka, ir ļoti plašs – to varētu izvērst atsevišķā tekstā.

[6] Ar dvēseli šeit saprotot vispārinātu, pieņemtu ideju kopumu par cilvēka garīgo substanci.

[7] Savā ziņā es šeit atsaucos uz terminu "grief work", ar ko ierasti saprot teorētisku procesu, kura laikā sērojošie cilvēki pakāpeniski samazina vai pārveido savu emocionālo saikni ar mirušo cilvēku un tādējādi pienācīgi pārorientējas uz dzīvi bez aizgājēja.

[8] Iesaku Ineses Kļavas dokumentālo filmu "Eks āmen s", 2005, par bēru procesijas vadīšanu un izvadītāju kolorītu: https://www.ebaznica.lv/eks-amen-s-99156/ (paldies savulaik par norādi uz šo filmu paziņam A.D.).

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!