Par Katrīnas Tomašickas dokumentālo filmu "Uzlūdz dāmas"
Stāstot par savu dokumentālo filmu "Uzlūdz dāmas", režisore Katrīna Tomašicka saka: "Ar filmu gribēju parādīt, ka mīlestības meklējumus arī cienījamā vecumā mums, sabiedrībai, nevajadzētu uztvert kā tabu vai kaut ko neordināru. Tā ir dzīve, kas turpinās. Dzīve, ko dzīvo cilvēki, ilgodamies pēc tuvuma, siltuma un sapratnes." [1] Ja neskaita ar novecošanu saistītu dzimuma un dzimtes specifiku Latvijā [2], filmas varoņu mīlestības meklējumi nudien daudz neatšķiras no citu paaudžu mēģinājumiem satikties un iepazīties. Lielākoties tās ir sarakstes interneta portālos vai zvani pēc sludinājumiem un tikai pavisam nedaudz iepazīšanās klātienē. Kafija un izsmalcinātas kūciņas kafejnīcās vai lielā sirsnībā gatavotas pusdienas mājās ar sadzertām tubrālībām mijas ar telefoniski ļoti tieši uzdotiem jautājumiem par iecerētās augumu, svaru un izmēru, ko "Tinderī", šķiet, arvien varētu uzskatīt par sakarīgu un pat galantu komunikāciju. Tomēr randiņošanas kultūra nav vienīgā tēma, kam itin viegli just līdzi, vērojot varoņu piedzīvoto.
Filmas laikā ik pa brīdim pieķeru sevi liegi smaidām un jūtam vieglu neērtību. Šī neērtība rodas, jo caur ekrānu piedalos tik personiskos filmas varoņu dzīves brīžos kā iepazīšanās sludinājumu rakstīšana, pirmās sarakstes, flirtēšana un mulsi komplimenti, kuros ļauj ielūkoties mākslinieces Ilzes Trumpes veidotās animācijas. Skatītājs piedzīvo citu cilvēku satraukumu par pirmo tikšanos, brīžus, kad gaidas un cerības saduras ar realitāti. Neatkarīgi no vecuma gandrīz visi pirmie randiņi ir mazliet neveikli. Tā ir taustīšanās nezināmos ūdeņos. Vai sarunas dzirkstīs? Ja dzirkstīs, vai tās vēstīs par ko vairāk nekā tikai draudzība? Ko darīt, ja jūt, ka "tomēr nebūs"? Kā iejūtīgi un pieklājīgi atteikt nākamo tikšanos? Un kā pateikt otram, ka labprāt tiktos vēlreiz, un nenomirt, ja otrs atsaka?
Tikpat lielā mērā kā es apbrīnoju šo cilvēku drosmi tik privātos dzīves notikumos ielaist filmēšanas grupu, es apbrīnoju arī viņu drosmi "neatmesties" pēc dzīves sagādātajiem izaicinājumiem un atkārtoti meklēt to, pēc kā ilgojas, – draudzību, tuvību, kompāniju un varbūt arī mīlestību. Šī gaišā spīts, kas liek piecelties pēc kritieniem, līdzinās muskuļu atmiņas treniņiem – jo ilgāk un mērķtiecīgāk to dara, jo, iespējams, vieglāk tas padodas. Šķiet, to mums grib pateikt arī režisore Tomašicka, filmas sākumā rādot kungu, kurš savās mājās radoši un pacietīgi turpina mācīties nodarbībās svaigi apgūtos Argentīnas tango soļus. Filmas beigās deju soļus un tehniku viņš māca jau citiem.
Apgūt tango nebūt nav viegli. Kāds cits kungs atgādina, ka viņa vecumā esot grūti pietrīties vienam pie otra. Viņš nevēlas atkal uzņemties atbildību, no kuras gadu gaitā ir atradis. Daļēji tas saistāms ar personības izmaiņām, jo pieaugot, nobriestot un novecojot mainās arī tas, ko meklējam partnerī. Kas jaunībā bija izšķirošs faktors, ar laiku tāds vairs nav. Turpretī parādās jaunas prasības pret partneri, kas, savukārt, nebija svarīgas iepriekš. Visticamāk, labāk saprotot sevi, ir vieglāk arī saprast, ko sagaidām no otra. Turklāt, ja sakrīt pareizie apstākļi, tostarp veselība un puslīdz stabils materiālais nodrošinājums, ko nevajadzētu novērtēt par zemu, vecums var sniegt brīvības sajūtu, kas agrāk nav piemitusi. Pirmkārt, tā ir brīvība būt pašam sev, atmetot pielāgošanos sabiedrības prasībām un veiksmes formulai [3]. Ekstraverts vai introverts, mazliet rūgumpods vai mūžam omulīgs – te un tāds es esmu, ņemiet par labu! Otrkārt, novecojot mainās arī dzīves prioritātes. Piemēram, viena no filmas varonēm atzīst, ka jaunībā mīlestība esot bijusi raižu pilna. Bērnu un sadzīves pārsātinātā dzīve esot bijusi tik vētraina, ka nav pat bijis laika īsti saprast, bija tur mīlestība vai tomēr ne. Viņa apgalvo, ka tagad, vecumdienās, dzīvi varot baudīt bez steigas un tie esot viņas vislabākie gadi. Tātad mūža otrā puse var nākt arī ar brīvību no pienākumiem, atbildības un specifiskām rūpēm, piemēram, bērnu audzināšanas un karjeras būvēšanas. Tā var būt brīvība, kas ļauj pievērsties sev, veciem vai jaunapgūtiem hobijiem un, piemēram, jauniem draugiem senioru apvienībā vai mīlestības meklējumiem. Šādas svaigas brīvības garšas palīdz saprast, kas ir tas, ko patiesi gribas. Tomēr acīmredzot tāpēc, lai dzīve nekad nebūtu pārāk vienkārša, arī tad atrast otru un pietrīties nebūt nav tik viegli. Novecošanās nāk ar dažāda veida plasticitātes un elastības samazināšanos. Cik daudz esam gatavi atteikties no ērtībām, tai skaitā ērtībām būt vienam, lai pretī iegūtu draudzību un varbūt mīlestību? Ar gadiem pielāgošanās prasa arvien vairāk pūļu; arī tā ir muskulatūra, kas jātrenē.
Grūtības pietrīties otram iezīmē ne tikai iegūtā brīvības sajūta, atļaušanās būt pašam vai elastības sarukšana, bet arī vienatnes savādā daba. Filmā iepazītie cilvēki dažādu apstākļu dēļ ir dzīvojuši vieni jau ilgāku laiku. Vientulība, par kuru sabiedrībā runā tik maz, ir vēl viena svarīga tēma, ko filma risina un kas attiecas uz jebkuras paaudzes pārstāvjiem. No vientulības vajag atradināties, un vislabāk atradināties kopā, kā filmas tituldziesmā Edgara Šubrovska rakstītos vārdus maigi un silti dzied Anta Eņģele (Šubrovska trāpīgā un liriskā mūzika ir viens no filmas lielākajiem un skaistākajiem bonusiem):
"Kā lai aizmirst, ka biju apvainojies?
Kā lai atzīst, cik esmu noilgojies?
Kā lai sagrib iet ārā ne tikai līdz bodei?
Kā lai notic ne tikai astroloģei?" [4]
Vientulība, kā netieši ieskicē arī Šubrovska vārdi, ir smagnēja, smacējoša un ļoti viltīga. Vientulība ir melnais caurums, kas iesūc un izsūc. Vientulība ir antonīms cerībai. Tā ir absurda, tā ir Stokholmas sindroms. Jo vientuļāks jūties, jo vairāk ieraujies sevī, pašizolējies, atradinies no pasaules burziņa un notikumiem un atstum līdzcilvēkus. Vientuļi cilvēki bieži kaunas par savu vientulību, it kā tā būtu netikums vai traips biogrāfijā. Cilvēki izvairās runāt par savu vientulību, jo baidās no nosodījuma, nesapratnes vai žēlabainām acīm. Tā vietā cilvēki arvien vairāk ierokas savā mazajā aliņā, sašaurinot bīstamo un nedraudzīgo pasauli uz ko mazu, siltu un šķietami drošu. Vientulības radītais diskomforts kļūst par savādu un greizu komfortu. Lai no šīs alas izkāptu, vajag lielu drosmi un neatlaidību. No filmas varoņiem noteikti var mācīties gaišu cerību kā apzinātu dzīves izvēli cīņā ar vientulību.
Katrīnas Tomašickas filma neuzbāzīgi un glāstoši māca cerību. Tā ir filma, kas ļauj ieraudzīt tuvo cilvēkos, ko personīgi nepazīstam: katra iekšējās cīņas ar sevi, izdarot nebūt ne vienkāršu izvēli par ikdienas ceļa gājuma maiņu un saglabājot vieglumu vai vismaz veselīgu spītu arī tad, ja neizdodas. Es iemīlēju šīs filmas varoņus, jo man šķita, ka viņus iemīlēja gan režisore, gan mūzikas autors. Un, manuprāt, tas ir daudz.
[1] https://satori.lv/article/tapusi-dokumentala-filma-par-latvijas-senioru-milestibas-meklejumiem
[2] Kā precīzi norāda filmas varones sievietes, ar gadiem samazinās potenciālo partneru vīriešu skaits, jo Latvijā vīriešu dzīvildze ir īsāka nekā sievietēm un vīriešus skar citas veselības problēmas. Kā var noprast no varonēm, partneru izvēle sarūk arī tādēļ, ka starp palikušajiem vīriešiem ne vienmēr ir tādi, ar kuriem gribētos tikties.
[3] Uzreiz gan piebildīšu, ka vecums var nākt arī ar jauniem ierobežojumiem un cilvēki vecumdienās var saskarties ar jaunām sabiedrības gaidām, tostarp ar to, ko cilvēki no malas vai politikas plānotāji uzskata par labu, veselīgu un aktīvu novecošanos.
[4] Tituldziesma "Atradināties" no dokumentālās filmas "Uzlūdz dāmas". Mūzikas un teksta autors Edgars Šubrovskis.
2