Moralizētās rūpes
Valstu un to iedzīvotāju attiecību modeļi ir ļoti dažādi, tostarp mainīgs ir tas, ko sagaidām, gūstam un esam gatavi sniegt valstij kā politiskai, sociālai, ekonomiskai un kulturālai organizācijai. Tas attiecas uz iespējām pašrealizēties, dzīvot materiāli un sociāli droši, paust viedokli, saņemt zināmas garantijas un rūpes, kad nepieciešams atbalsts vai aizstāvība. Šis darījums starp valsts pārvaldes struktūrām, kas īsteno likumdošanas varu un izpildvaru, un iedzīvotājiem, kuri šīs struktūras veido, uztur, apkalpo un izmanto, nebūt nav statisks un nemainīgs, bet tiek nepārtraukti pārrunāts, tā (pār)veidojot, realizējot un saglabājot arī pašu valsti jeb īstenojot to [1]. Viens no valsts īstenošanas aspektiem ir rūpes – iedzīvotāji, kas rūpējas cits par citu un arī par ārvalstu pilsoņiem, iedzīvotāji, kas rūpējas par savu valsti, un valsts, kas rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Šajā esejā vēlos ieskicēt sarunas lauku par Latvijas valsti kā rūpju dalībnieci privāta, sociāla un nacionāla mēroga novecošanās [2] procesos, kā arī aicināt apsvērt, kādēļ mēs samierināmies ar vecumdienām kā nabadzības un vientulības skartu dzīves posmu, kurā nav vietas pašrealizācijai.
Rūpes – privātās vai valsts veidotās attiecībās – ne vienmēr ir pašaizliedzīgas un bez nosacījumiem. Rūpes bieži paģēr atbilstību konkrētiem kritērijiem, jo to pamatā ir nosacījumi: "kāds, kuram nepieciešama palīdzība", "kāds, kurš ir pelnījis šo palīdzību" un "kāds, kurš šo palīdzību ir gatavs sniegt". [3] Oficiāli atbilstības kritēriji ir nepieciešami šķirošanai, lai atbalstu un palīdzību patiešām saņemtu tie, kuriem tā vajadzīga visvairāk. Taču problēmas sākas gan ar t.s. robežgadījumiem, kad grūti izšķirt, kurš un kādā apjomā ir pelnījis palīdzību, gan sākot tuvāk pētīt, kas un kādā veidā nosaka kritērijus atbalsta saņemšanai, "cilvēka cienīgam iztikas minimumam" vai t.s. progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmēm u.c. Turklāt, kā redzam, piemēram, Daces Dzenovskas aprakstītajā situācijā par Latvijā uzņemtajiem Ukrainas kara bēgļiem, bieži aprūpes saņēmējiem tiek izvirzītas arī neoficiālas prasības: pateicība par glābšanu vai spēja būt par "pareizu" bēgli, t.i., ne pārāk turīgu, vēlams sievieti vai bērnu [4]. Līdzīgi morāli kritēriji un bieži visai nereālistiski izpildes nosacījumi tiek piemēroti arī citām sabiedrības grupām, kam tiek sniegta palīdzība. Piemēram, itin bieži tiek sagaidīta spēja būt par "labu" pacientu-pilsoni, proti, tādu, kurš var izpildīt terapijas nosacījumus, vienmēr laicīgi paēst vai ierasties laikā uz zāļu saņemšanu [5], ir gatavs publiski dalīties ar savu slimības vai dzīves stāstu, lai veidotu starptautisko palīdzības organizāciju tēlu [6], vai ir "pienācīgi" slims, lai saņemtu imigrācijas atļauju [7]. Arī nabadzībai un sociālai atstumtībai mēdz būt savi neformālie morāles kritēriji [8] – līdzīgi kā no gados vecākiem cilvēkiem tiek sagaidīts, lai viņi vienmēr ir jauki, sirsnīgi, pateicīgi, klusi un mazprasīgi [9].
Kā redzams, rūpes ir svārstīgu varas attiecību caurvītas, tās bieži balansē starp palīdzību, atbalstu un piespiešanu, apspiešanu. Spilgts piemērs ir valsts rūpes par iedzīvotājiem Covid-19 pandēmijas laikā, kad šīs attiecības bieži balansēja uz pāridarījuma robežas un šo robežu arī pārkāpa gan sabiedrības, gan indivīda līmenī. Sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošo vecāka gadagājuma cilvēku pārvietošanos daudzviet ierobežoja pat līdz tādai pakāpei, ka viņus nelaida laukā no iestādes telpām, kā pamatojumu minot rūpes par viņu drošību un slimnīcu noslodzes mazināšanu. Aiz šīm rūpēm slēpās autonomijas apspiešana, infantilizācija un lielā mērā arī vardarbība. Šīs, visticamāk labu nodomu vadītās vai dažādām, savā starpā konkurējošām morālēm pielāgotās rūpes [10] [11], noveda pie tā, ko vairāki gerontologi un antropologi ir nosaukuši par labvēlīgo [12] vai līdzjūtīgo [13] vecuma diskrimināciju jeb eidžismu (agism – angļu val.). Labvēlīgā vai līdzjūtīgā vecuma diskriminācija balstās uz vecāka gada gājuma pieaugušo novienādošanu un statusa "neaizsargāts" vai "ievainojams" nekritisku piešķiršanu, tā ierobežojot cilvēka autonomiju un vienlaikus ekspluatējot rožaino vēstījumu par paaudžu solidaritāti un kopējo labumu sabiedrības veselības vārdā.
Citādība kā apgrūtinājums vai resurss?
Šie piemēri rāda, kā aprūpes politika veido iekļaušanas un izslēgšanas kritērijus un piedalās marginalizācijas un citādošanas procesos. Caur valsts īstenotajām aprūpes praksēm un attiecībām varam izsekot, kā cilvēki pāriet no privileģēta uz marginalizētu statusu [14] (vai otrādi). Varam uzdot virkni jautājumu, piemēram: kā mainās cilvēka dzīve, sociālais statuss un attiecības ar valsti, sasniedzot pensijas vecumu?; kā – pārejot uz dzīvi pansionātā vai citā aprūpes iestādē? [15]; kā – gadījumā, ja cilvēku skar slimība vai viņš dzīvo ar invaliditāti?; kā – ja esi jau piedzimis citāds un neiekļaujies valsts rūpju diskursā par to, kurš ir pelnījis sev piemērotu atbalstu un vienlaikus tādas pašas garantijas uz drošību un iespēju pašrealizēties kā citi?; ko darīt tiem, kuri piedzimuši nosprausto normu robežās, bet kuru dzīves gājums izveidojies citāds nekā vairumam, piemēram, visdažādāko iemeslu dēļ nekad neradot pēcnācējus? Uzdodot šos jautājumus, es aicinu domāt par sabiedrības dažādību kā resursu, nevis kā apgrūtinājumu. Diemžēl valsts birokrātiskajos aprūpes līkločos dažādība bieži ir ja ne problēma, tad vismaz izaicinājums.
Domājot par sabiedrības dažādību kā resursu, parasti pievēršamies etniskām minoritātēm, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ar no vairuma atšķirīgu seksualitāti vai dzimtes identitāti, tomēr visai maz par dažādību domājam paaudžu mijiedarbes kontekstā. Iespējams, tas saistāms ar diskusijā "Eiropas nākotne. Veselība" [16] izskanējušo viedokli, ka esam visai nesolidāra sabiedrība – mēs Latvijā lielākoties raizējamies vien par tās grupas interesēm, kuru paši pārstāvam, piemēram, studenti par studentu jautājumiem, bet pensionāri par pensionāru jautājumiem. Tomēr man negribētos iesprūst šīs diagnozes rāmjos, jo Latvijas nevalstiskās organizācijas un pētnieciskie institūti varētu labāk par mani raksturot solidaritātes un pilsoniskās līdzdalības rādītājus un dinamiku.
Mani interesē valsts pārvaldes institūciju rokās esošie (rīcīb)politikas instrumenti sabiedrības iesaistes un savstarpējo rūpju veicināšanai, kurus gan atļaušos vērtēt kā ne visai veiksmīgus un/vai tādus, kas ar nolūku izslēdz dažādas cilvēku grupas. Uz to norāda tas, ka tādi sabiedrībai svarīgi jautājumi kā veselības aprūpe, sociālā drošība un līdztiesība tiek risināti novēloti, haotiski vai risinājumu panākumus bremzē izslēdzošu kritēriju veidošana, piemēram, aprūpes jomu neformāli klasificējot kā marginālu un resursus šķērdējošu. Attiecībā uz novecošanos šī (politiskā) nesolidaritāte šķiet vēl īpatnējāka, jo novecošanās ir vienmēr klātesoša kategorija, kas skars mūs visus, ja vien esam pietiekami privileģēti [17] vai veiksmīgi. Atliek jautāt – kā nākas, ka valsts, kurā pieaug ne tikai vidējā dzīvildze, bet arī sliktā veselībā nodzīvotie gadi, un kura arvien vairāk saskaras ar sabiedrības vecuma dinamikas izmaiņām, vecumdienas aizvien veido un pieņem kā mūža posmu, kas vairumam jānodzīvo nabadzībā un bez pretenzijām uz dzīves baudīšanu?
Savā ziņā mūsu nerakstītā vienošanās par novecošanos kā nabadzības un nevarības skartu dzīves posmu acīmredzot izriet no sabiedriskā līguma, par kuru rakstīja Olga Procevska: "Latvijā jau 30 gadus pastāv zemu saistību sabiedriskais līgums. Tā ietvaros abas puses apmainās ar pašu minimumu: pilsoņi dod valstij tikai tik daudz, cik nevar neiedot, un tikpat pretī apņemas sniegt arī valsts – tikai to, bez kā tai pavisam zūd jēga." [18] Citi faktori, kas vainojami novecošanās politikas neesamībā un iedzīvotāju vienaldzībā pret to, izriet no mūsu uztveres par vecumdienām un no tā, ar kādām vērtībām piepildām kategoriju "vecs". Attieksmi ļauj novērtēt jau minētie piemēri par paternālistiskajām rūpēm par gados vecākajiem, kas visticamāk ir pārprastais rūpju un labestības aspekts. Turklāt, rūpējoties par saviem mīļajiem, mēs bieži izvēlamies drošības pasākumus un prakses, ko paši līdzīgos apstākļos noteikti neizvēlētos sev [19]. Mūsu attieksmi pret gados vecākiem cilvēkiem raksturo arī ik pa laikam izskanējušie viedokļi par balsstiesību atņemšanu pēc noteikta vecuma, izteicieni "ok, boomer" vai aicinājumi ierobežot atlaides pensionāru sabiedriskā transporta mēnešbiļetēm laikā, kad strādājošie (tātad ekonomiski "vērtīgie") brauc uz darbu.
Politiski esam iesprūduši visai novecojušos uzskatos par to, kas ir ekonomiski aktīvs cilvēks, to aizvien saistot gan ar pensionēšanās vecumu, gan ar noteiktām fiziskām un kognitīvām spējām. Mūsu domāšanā valda konkrēti stereotipi par to, kā pareizi jānoveco, piemēram, kādi personiskie mērķi konkrētos vecumos cilvēkam būtu jāsasniedz un kuras kaites vai rakstura īpašības ir sociāli pieņemamas. Politiskā līmenī mūsu attieksmi apliecina arī tas, ka daudzi vecāka gadagājuma cilvēki, kas dzīvo savās mājās, jau ilglaicīgi atrodas ārpus veselības aprūpes [20]. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība noveco, šajā citādības kategorijā, ko šobrīd iezīmē nabadzība un atstumtība, ar laiku iekļausies lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Šobrīd tie ir mūsu vecāki vai vecvecāki, vēlāk tie būsim mēs paši un mūsu draugi.
Aktīvie un vērtīgie
No vienas puses varētu teikt, ka katrs pats ir atbildīgs par savām vecumdienām – pašam jānopelna, pašam jāiekrāj vai jānodrošina cilvēki (bērni?), kas aprūpēs, kad pienāks laiks un vajadzība. Šāds uzskats nav ne labs, ne slikts – tas ir viens no veidiem, kā īstenot valsti, un viens no iespējamajiem darījumiem starp valsti un tās iedzīvotājiem. Pastāv arī valstis, kurās aprūpes un rūpju tēmas nav to pienākumu lokā. Cits jautājums, cik apmierināti ir šo valstu iedzīvotāji un vai viņi, ja būtu iespēja ko mainīt, to darītu.
Eiropā šobrīd ir vērojama tendence – aprūpe vecumdienās (jo sevišķi fiziskā aprūpe) tiek arvien vairāk uzskatīta par valsts morālo pienākumu un funkcionēšanas pamatelementu [21]. Iepriekš morālais pienākums fiziski, emocionāli un finansiāli rūpēties par gados vecākajiem radiniekiem lielākoties gūlās uz tuviniekiem, tomēr mūsdienās attieksmi mainījušas mobilitātes un nodarbinātības tendences (mēs strādājam arvien vairāk un/vai darba dēļ ceļojam), ierobežotie laika un finanšu resursi, kā arī mainīgie ģimenes modeļi un vērtības. Mobilitātes un nodarbinātības faktoru ietekme uz rūpju attiecībām, protams, stipri atšķiras turīgākajās un mazāk turīgajās Eiropas valstīs. Piemēram, Austrijā un Vācijā rūpju darbu, jo sevišķi gados vecu cilvēku aprūpi, arvien biežāk veic imigranti no Dienvidaustrumeiropas, piemēram, no Rumānijas. Varam jautāt – kas par gados vecākiem cilvēkiem rūpējas Rumānijā un kā šie procesi ietekmē (rūpju) attiecības?
Tam, par ko un kādā veidā rūpējas valsts, ir liela saistība ar to, kādu tēlu valsts un tās sabiedrība vēlas veidot [22]. Latvijā tāpat kā Eiropā pieprasījums pēc tā sauktajiem ilgstošās sociālās aprūpes centriem vecāka gadagājuma cilvēkiem jeb pansionātiem turpina pieaugt [23]. Taču tas, ko uzskatām par nepieciešamu vecumdienās, pagaidām paliek stereotipu, nesolidaritātes un no tā izrietošās diskriminācijas važās. Taisnīgs un iekļaujošs sociālās drošības tīkls nav šī brīža valsts vērtība, vai, drīzāk, atļaušos teikt, ir cilvēku grupas, kuras neuzskatām par tādām, kas var veidot mūsu valsts tēlu un pārstāvēt valsts vērtības.
Lai arī Latvijā pieaug prasība pēc valsts iesaistes pieaugušu cilvēku aprūpes attiecībās [24], visai maz tiek runāts par šo attiecību kvalitāti jeb to, ko mēs no tām sagaidām. Domājot par savām vai savu vecāku vecumdienām, diez vai kāds iedomājas šauru telpu kopā ar vismaz vēl vienu cilvēku un (labākajā gadījumā) pāris desmitiem eiro uz rokas, kas palikuši pēc pansionāta pakalpojumu nomaksas, kur aiziet 85% no pensijas, bet atlikumu sedz radinieki vai pašvaldība. Diez vai mēs iedomājamies nespēju lemt par sevi, lai arī esam pie skaidra prāta, jo kāds cits – radinieks vai valsts pārstāvis – tādā veidā par mums rūpējas.
Vecumdienas nāk ar pilnu spektru izaicinājumu – kognitīvām un fiziskām pārmaiņām, kas nozīmē nemitīgu pielāgošanos, sociālā statusa maiņu, finanšu samazinājumu, piederības sajūtas izmaiņas utt. Latvija nu jau kādu laiku ir uzkāpusi uz nācijas novecošanās takas – cilvēku gados kļūs arvien vairāk. Turpinot nepievērst uzmanību novecošanai kā privāti, sociāli un nacionāli nozīmīgām izmaiņām vai mēģinot novecošanos ielikt specifiskos produktivitātes rāmjos, aprūpes politika ar gadiem marginalizēs arvien vairāk cilvēku.
Novecošanās ir, rīcībpolitikas nav
Uz šī fona visai traģikomiski izskatās Labklājības ministrijas mēģinājums ielēkt Eiropas "aktīvās novecošanās" [25] [26] vilcienā. Šis pievilcīgais un pat iedvesmojošais termins uz papīra šķiet skaists – kurš gan negribētu novecot aktīvi un veselīgi, produktīvi, patstāvīgi, izvairoties no slimībām, invaliditātes un līdzatkarības, pēc iespējas ilgāk saglabāt augstas kognitīvās un fiziskās spējas, sociālo aktivitāti un nodarbinātību? Tomēr praksē šīs idejas ātri noiet greizi. Ieskatoties dziļāk, aktīvā novecošanās ir ne tikai īpatnējs morālais kultūras un biopolitikas projekts ar mērķi glābt novecojošas ekonomikas, bet lielā mērā arī visai neproduktīvs projekts, kas pelnījis kritisku izvērtēšanu. Aktīvās novecošanās pamatā ir ideja par "pareizi" dzīvotu dzīvi, kas pāriet "pareizā", t.i., aktīvā, veselīgā, ekonomiski un sociāli produktīvā utt., u.t.jpr. novecošanā. Šāds uzstādījums ir balstīts kulturālā diskomfortā, kas saistīts ar cilvēka novecošanās procesu, potenciālo īstermiņa vai ilgtermiņa ievainojamību un neaizsargātību, kā arī jebkurā dzīves posmā potenciāli nepieciešamo cilvēku atbalsta sistēmu. Papildus tam aktīvā novecošanās praksē nepietiekami ņem vērā (pieaugošo) sociālo nevienlīdzību. Tātad lielā mērā aktīvā novecošanās ir izteikti neoliberāls projekts, kas ir izslēdzošs lielākajam vairumam cilvēku [27].
Labklājības ministrijas "Aktīvās novecošanās stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā" visai tieši orientējas uz sabiedrības novecošanos kā problemātisku nodarbinātības un sociālo pakalpojumu jautājumu. Neapstrīdot šo jautājumu nozīmību un izaicinājumu, novecošanās tomēr ir jautājums par to, kā domājam par cilvēku. Novecošanās skar arī izglītību un kultūru, pilsētvides iekārtojumu un lauku teritoriju mobilitāti jeb, īsāk sakot, pilnīgi visas dzīves sfēras. Lai arī citas institūcijas [28] noteiktas par līdzatbildīgām stratēģijas ieviešanā, pagaidām nav skaidrības un pārliecības, kā tur iekļautais problēmjautājumu loks tiks risināts un ko tieši tas mainīs šī brīža un tuvas nākotnes senioriem.
Tādējādi paralēli ekonomiskiem jautājumiem, par kuriem ierasti domā, runājot par sabiedrības novecošanos un "tautas ataudzi", Latvijas sabiedrības dinamikas izmaiņas liek uzdot arī vairākus vērtībpiesātinātus jautājumus par pilsonisko līdzdalību. Cik prasīgi esam gatavi būt pret valsts struktūrām un ko dot pretī, lai veidotu stiprāku un mazāk cauru sociālās drošības tīklu? Cik brīvi, veidojot novecošanās un citas rīcībpolitikas, varam būt no aizspriedumiem par to, kādam jābūt cilvēkam dažādos dzīves posmos vai nonākot ievainojamās situācijās? Pagaidām novecošanās rīcībpolitika nav tikusi tālāk par sadrumstalotiem plāniem, kas balstās uz stīvi pārkopētiem teorētiski skaistiem un iekļaujošiem terminiem. Tomēr, kamēr nacionālā un politiskā līmenī nemainīsies tas, kurus uzskatām par vērtīgiem cilvēkiem un kurus ne, nemainīsies arī politiskā griba un prioritātes, lai cik ierobežots nebūtu budžets un tā ienākumi. Plānus rakstīt it kā mākam – ko tālāk?
[1] Plašāk par valsts īstenošanu var lasīt, piemēram, relate.lv projektā tapušajos rakstos un ziņojumos https://www.rsu.lv/projekts/valsts-istenosana-un-biosocialas-saiknes-relatelv vai meklējot rakstus par "state performance".
[2] Savos darbos, rakstot par cilvēka un sabiedrības novecošanos, es lietoju atgriezenisko lietvārdu "novecošanās" (no darbības vārda "novecoties"), nevis tiešo lietvārdu "novecošana" (no darbības vārda "novecot"). To daru ar mērķi uzsvērt novecošanās procesā notiekošo individuālo un sociālo vai citu ārējo, piemēram, politikas, ekonomikas, vides un kultūras faktoru nepārtrauktu mijiedarbību, refleksivitāti jeb atgriezeniskumu. Ņemot vērā, ka indivīds ir iedarināts sociālā pasaulē, "novecošanās" aptver arī kultūrspecifisku ideju par to, kā dzīvot un novecot, ietekmi uz individuālo novecošanās pieredzi. Piebilde: lietojot lietvārdu "novecošanās", man būtu jālieto arī atgriezeniskais darbības vārds "novecoties", taču valodas labskanības dēļ es biežāk izvēlos lietot vārdu "novecot". Šo neatbilstību es apzinos.
[3] Thelen, Tatjana. 2015. Care as Social Organization: Creating, Maintaining and Dissolving Significant Relations. Anthropological Theory 15 (4): 497–515., p. 9.
[4] Dzenovska, Dace. Politiskā radniecība, 20.04.2022. https://satori.lv/article/politiska-radnieciba
[5] Piemēram, Biehl, João. 2009. Will to Live: AIDS Therapies and the Politics of Survival. Princeton University Press.
[6] Piemēram, Nguyen, Vinh-Kim. 2010. The Republic of Therapy: Triage and Sovereignty in West Africa’s Time of AIDS. Duke University Press.
[7] Piemēram, Ticktin, Miriam. 2011. Casualties of care. University of California Press.
[8] Piemēram, Kay, Rebecca. 2011. (Un)Caring Communities: Processes of Marginalisation and Access to Formal and Informal Care and Assistance in Rural Russia. Journal of Rural Studies 27 (1): 45–53.
[9] Autores Annas Žabickas disertācijas pētījums.
[10] Lemos Dekker, Natashe. 2019. Competing Goods and Fallacies of Care: Moral Deliberations at the End of Life in the Nursing Home. Journal of Aging Studies 51 (December).
[11] Mol, Annemarie. 2010. Care and Its Values. Good Food in the Nursing Home. In Care in Practice: On Tinkering in Clinics, Homes and Farms, edited by Annemarie Mol, Ingunn Moser, and Jeannette Pols, 215–34. transcript Verlag.
[12] Verbruggen, Christine, Britteny M. Howell, and Kaylee Simmons. 2020. How We Talk About Aging During a Global Pandemic Matters: On Ageist Othering and Aging ‘Others’ Talking Back. Anthropology and Aging 41 (2): 230–45. https://doi.org/10.5195/aa.2020.277.
[13] Vervaecke, Deanna, and Brad A Meisner. 2021. Caremongering and Assumptions of Need: The Spread of Compassionate Ageism During COVID-19. The Gerontologist 61 (2): 159–65. https://doi.org/10.1093/geront/gnaa131.
[14] Thelen, Tatjana and Cati Coe. 2017. Political Belonging through Elderly Care: Temporalities, Representations and Mutuality. Anthropological Theory 0 (0): 1–21.
[15] Ne visi cilvēki, kas sasniedz pensijas vecumu vai uzsāk dzīvi aprūpes iestādē, jūtas atstumti vai nepiederīgi. Šīs piederības vai nepiederības izjūtas ietekmē arī iepriekšējā dzīves pieredze. Daži cilvēki tieši atrod drošību, piederību un attiecības vietās, kurās citi vai pat vairums to visu zaudē.
[16] Diskusija "Eiropas nākotne. Veselība", 2021. gada 18. jūnijs.
[17] Pasaules kontekstā iespēja novecot diemžēl aizvien ir uzskatāma par sava veida privilēģiju.
[18] Procevska, Olga. "Balso par kultūru: fīčas, bagi un kultūrpolitika", 25.08.2022. https://satori.lv/article/ficas-bagi-un-kulturpolitika
[19] Gawande, Atul. 2014. Being Mortal: Medicine and What Matters in the End. Henry Holt and Company.
[20] Sedlenieks, Klāvs. "Covid, karš un komunikācija", 27.09.2022. https://satori.lv/article/covid-kars-un-komunikacija
[21] Lamb, Sarah. 2018. Epilogue. Reflections on Care and Virtue. In Care across Distance: Ethnographic Explorations of Aging and Migration, edited by Azra Hromadžić and Monika Palmberger, 171–80. Berghahn Books.
[22] Šobrīd ļoti skaudros apstākļos var vērot, kā sevi pozicionē un īsteno Ukraina. Aktualizējot tādus jautājumus kā vardarbība pret sievietēm un LGBTK+ tiesības, Ukraina stiprina Eiropas vērtības starptautiskā arēnā un straujā tempā realizē t.s. "Eiropeiskuma projektu", ar to saprotot tiekšanos pēc iekļaušanās Eiropas valstu pulkā un atzīšanas par gana eiropeisku valsti. Tas notiek, balstoties uz specifisku, Eiropu it kā raksturojošu vērtību pozicionēšanu un realizāciju. Pavasarī Vīnes Universitātē notikušajā lekcijā antropoloģe Džesika Grīnberga (Jessica Greenberg) norādīja, ka šobrīd valstis, kas tiecas iekļauties Eiropas Savienībā vai vismaz pietuvoties tai, bieži izpilda eiropeiskuma nosacījumus labāk par dažu labu ES valsti, piemēram, Ungāriju, Poliju un brīžiem arī Latviju.
[23] Ozola-Balode, Zanda. 2020. "Rīgā pieaug nepieciešamība pēc pansionātiem," Aprīlis 11, 2020. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/riga-pieaug-nepieciesamiba-pecpansionatiem.a380520/.
[24] Tas, starp citu, palīdzētu arī t.s. "tautas ataudzes" jautājumos: lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu, nepietiek domāt tikai par bērnu aprūpi. Būtu jādomā arī par to, ka uz daudziem bezbērnu pieaugušajiem, jaunajiem vecākiem vai pusaudžu vecākiem gulstas atbildības, laika un finansiālās nastas par savu vecāku, vecvecāku un citu pieaugušo radinieku aprūpi.
[25] Labklājības ministrija. 2016. Konceptuālais ziņojums "Aktīvās novecošanās stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā".
[26] "Aktīvā novecošanās" ir termina "veiksmīga novecošanās" (successful aging – angļu val.) atvasinājums. Termina "veiksmīga novecošanās" autors ir gerontologs Roberts Havikursts (Havighurst, Robert, J. 1961. Successful Aging, The Gerontologist, 1 (1): 8–13.). 1980. un 1990. gados mediķis Džons Rovs un psihologs Roberts Kāns papildināja terminu, meklējot atbildes uz jautājumiem par garīgo un fizisko vitalitāti dzīves otrajā pusē (Rowe, John W. and Robert L. Kahn. 1987. Human Aging: Usual and Successful. Science 237 (4811): 143–149.; Rowe, John W. and Robert L. Kahn. 1997. Successful Aging. The Gerontologist 37: 433–440.; Rowe, John W. and Robert L. Kahn. 1998. Successful Aging. New York: Pantheon Books). Kopš tā laika "veiksmīga novecošanās", ko vēlāk aizvietoja termini "aktīva novecošanās", "produktīva novecošanās", "veselīga novecošanās" u.c., ir saglabājusies kā dominējoša un bieži nekritiski vērtēta gerontoloģijas pētījumu un rīcībpolitikas sastāvdaļa, kas tiek ekspluatēta gan pašpalīdzības grāmatās, gan Pasaules Veselības Organizācijas un Eiropas Savienības vadlīnijās par veselīgu dzīvošanu un novecošanu.
[27] Lamb, Sarah, Jessica Robbins-Ruszkowski and Anna I. Corwin. 2017. Introduction: Successful aging as a twenty-first-century obsession in Successful Aging as a Contemporary Obsession, pp. 1-24. Rutgers University Press.
[28] Līdzatbildīgās institūcijas Labklājības ministrijas konceptuālā ziņojuma "Aktīvās novecošanās stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā" īstenošanā ir Izglītības un zinātnes ministrija, Veselības ministrija, Nodarbinātības valsts aģentūra, Valsts darba inspekcija un Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Ministru kabinets, 07.09.2016. "Par konceptuālo ziņojumu "Aktīvās novecošanās stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā"" https://likumi.lv/ta/id/284635-par-konceptualo-zinojumu-aktivas-novecosanas-strategija-ilgakam-un-labakam-darba-muzam-latvija
2