Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
Redakcija
I Padomi un vēlējumi
"Bet vai tu neesi mēģinājusi mainīt attieksmi?"
/Komentārs pie mana ieraksta "Cibā"/
Par vientulību pārāk daudz nerunā. Ja runā, tad visai abstrakti un droši, slēpjoties aiz vispārīgiem datiem vai to apspriežot kā problēmu tikai attiecībā uz specifiskām sabiedrības grupām – lielākoties cilvēkiem gados vai pusaudžiem. Savukārt ar veselību un labsajūtu saistītās slejās žurnālos un citos medijos intervētie psihologi, terapeiti un ārsti parasti iezīmē divus paralēlus, bet pretrunīgus redzējumus par vientulību. Viena versija ir, ka vientulība pārņēmusi visu mūsdienu sabiedrību un kļuvusi par epidēmiju, no kuras īsti nav pasargāts neviens, tādēļ no tās ir svarīgi preventīvi izvairīties gluži kā no infekcijas slimības. Esmu pat lasījusi ieteikumus pārāk ilgi neuzturēties vientuļu cilvēku sabiedrībā, lai tā nepielīp pašam. Tomēr daudz vecāks un noturīgāks ir uzskats, ka vientulība gulstas uz paša indivīda pleciem. Šis uzskats bieži saistās ar heteronormatīvu un seksistisku vīziju par neveiksmīgu privāto un sociālo dzīvi. Proti, visi, kas dzīvo vieni un jūtas vientuļi, ir kaut kādā ziņā izgāzušies, bet romantiskās attiecības ir glābiņš no vientulības [1]. Piemēram, kāda draudzene reiz mani apsveica jubilejā: "Lai šis gads ir lielisks, atzinību un godalgojumu bagāts kā vārdos, tā finansēs! Un mīlestību, īstu, laimīgu mīlestību!" (Kurā brīdī mēs kļuvām par pieaugušajiem, kas apmainās ar klišejām?) Šajā scenārijā vientulība kļūst par traipu biogrāfijā un slēpti uzdod jautājumu: kas tev par vainu? Ja jūties vientuļš, acīmredzot esi pārāk īpatnējs vai neinteresants, lai ar tevi draudzētos. Esi ne-pašpietiekams. Bet varbūt tu pārāk ilgi esi veltījis savu dzīvi izglītībai vai karjerai un palaidi garām laimi? Vēl sliktāk par īstas mīlestības iemainīšanu pret karjeru, protams, ir mīlestības un attiecību neizdošanās – par to mēs, tostarp es, parasti cieši klusējam. Pārāk intīmi, sāpīgi un atkailinoši, lai par to runātu ar draugiem, kuri dzimšanas dienās sākuši sveikt kā attāli radi.
Šis tēls – traģiskais vientuļnieks – ir arī vecumdienu bieds. Ja nepareizi nodzīvosi savu dzīvi, tās nogalē neizbēgami būsi viens un pats pie tā būsi bijis vainīgs. Novecošana un dzīve pansionātā ir viena no manas pētniecības tēmām, un varu pierādījumos balstīti pačukstēt, ka vienatne un/vai vientulība vecumdienās nav izslēgta arī tad, ja dzīves laikā esi parūpējies par pēcnācējiem un izpildījis visas sabiedrības normas veiksmīgai dzīvei. Vienmēr, protams, var gadīties, ka viss beigsies vēl ātrāk un tu aptaukojies nomirsi no hroniskām vai akūtām sirds un asinsvadu slimībām, insulta vai diabēta, ko vientulība varot pastiprināt [2].
Varbūt es raizējos lieki? Mediji ir pilni ar psihologu un psihoterapeitu padomiem, kā tikt galā ar traģisko vientuļnieka likteni: "ja gribi būt fiziski un mentāli vesels, ir jādomā, kā vari savu vientulību mazināt. Varbūt tieši tas ir iemesls pieteikties korī, rokdarbu pulciņā vai pat iepazīties ar pretējā dzimuma pārstāvi"; "[..] jācenšas nezaudēt dzīves jēgu līdz pēdējam elpas vilcienam" [3]. Lai kļūtu "psihiski veselāks", tev noteikti jābūt elastīgam, atvērtam jaunai pieredzei, jāiesaistās dažādās aktivitātēs, jāizlien no čaulas un jāiet iepazīties ar citiem cilvēkiem, jo "Virkne negatīvu domu pašam par sevi veicina vientulības izjūtas iesakņošanos un nekādi nepalīdz dzīvot labāk" [4].
Paradoksālā kārtā tieši tāpat izklausās arī draugu un paziņu ieteikumi, kad viņi garāmejot izdzirdējuši par manām miega problēmām: bet vai tu mēģināji skriet? Meditēt? Iet garās pastaigās? Mainīt ēšanas režīmu? Neskatīties telefonā pirms miega? Nodalīt darba telpu no guļamtelpas? Starp citu, jā, es to visu un vēl šo to biju mēģinājusi, taču nelīdzēja itin nekas. Es ticu, ka šie padomi nāca no vēlmes palīdzēt, taču manā gadījumā tie tikai vairoja nepiederības un vientulības sajūtu. Ja nevari gulēt – tātad darīt otru dabiskāko lietu pēc elpošanas –, kāda vispār ir cerība tikt galā ar daudz sarežģītākiem un niansētākiem dzīves izaicinājumiem? Šie padomi arī pastiprināja vientulību pavadošo kaunu par neprasmi dzīvot gana veiksmīgi un pašpietiekami, izbaudot tādas pilsētas kā, piemēram, Vīne sniegtās fantastiski krāšņās iespējas un pieredzi.
II Pilsēta
"[..]nu, ko lai saka, es viennozīmīgi gribētu dzīvot tādās vietās, kur Anna (arī un īpaši Vīnē), tur es atzīšos, ka man ir pelēka skaudība, pat zaļgana."
/No draugu čata/
Kad 2019. gada augustā saņēmu apstiprinājumu par uzņemšanu atalgotā doktorantūras programmā Vīnes universitātē, no prieka palēcos gaisā un uzreiz zvanīju draudzenei, lai izstāstītu satraucošās ziņas. Biju tik priecīga, ka dejoju apakšveļā pie Brūsa Springstīna, kas dīvainā kārtā ir mana "shiny-happy people" mūzika. Par spīti zaudējuma sajūtai, beidzoties studijām un dzīvei ASV, es redzēju jaunu, aizraujošu virzību uz priekšu. Kā sapnī. Biju nonākusi pie izcilas akadēmiskā darba vadītājas jeb, kā vēsta mani dienasgrāmatas ieraksti, "hārdkōr antro stāra" vienā no ērtākajām Eiropas lielpilsētām.
Dažus mēnešus vēlāk sajūsmu bija nomainījis visai skarbs adaptēšanās periods: mans pētījuma pieteikums bija piedzīvojis vivisekciju, un es attapos zemā punktā, viena pati mēģinot savākt kopā savu ideju un pašapziņas lauskas. Sajūsma par departamentu, maigi sakot, noplaka, un puslīdz iepazītā brīnumaini skaistā un ērtā pilsēta arvien vairāk ieguva vēsas un pat draudīgas aprises. Daži draugi brauca ciemos, bet citi apmeklēja šo pilsētu savā nodabā un vēlāk atrakstīja čatā, cik tur ir forši un kā man ir paveicies. Vīne nudien ir kā krokota biskvīta torte, kas rotāta ar mazām, sārtām rozītēm. Tā ir ļoti ērta – sabiedriskais transports aizvizina ātri, droši un patīkami uz operām, izmargotām pilīm, zeltā atlietiem pieminekļiem, 200 gadus veciem rožu dārziem un kafejnīcām, kurās pārdod Zāhera kūku, spritzer un var lasīt laikrakstus. Ne velti eksperti jau vairākas reizes atzinuši Vīni par dzīvošanai vislabāk piemēroto pilsētu pasaulē [5]. Cilvēki uz turieni pārceļas ar cerību par labāku nākotni. Tobrīd es dzīvoju pareizo un laimīgo cilvēku rajonā, kur starp darbu un svaigi uzceltām mājām cilvēki, šķiet, pārvietojās valsējot. Vietējā parkā dažādu tautību ģimenes svinēja bērnu dzimšanas dienas ar baloniem un skaļiem smiekliem, kundzes ēda svaigus kruasānus un malkoja mimozas, jaunieši spēlēja frisbiju un sestdienu vakaros skatījās brīvdabas kino. Vīnē valdīja bezrūpība, prieks un pārticība. Tramvaji nekad nekavēja. Vīnē bija silts vismaz sešus mēnešus gadā. Saule bija iznīcinoši spoža – tā izbalināja visus tumšos plankumus. Skumt Vīnē vienkārši nebija iespējams.
Pilsētas zaļums, sabiedriskā transporta ērtums, drošība, vajadzīgo un vēlamo vietu pieejamība un aizsniedzamība nenoliedzami ir būtiski faktori, lai pilsētu padarītu pievilcīgu un dzīvelīgu. Tādēļ daudzu pilsētu finanšu centri, kuros nav izvietoti krodziņi, kafejnīcas, veikali vai iekārtoti parki, liekas stīvi un nedzīvi. Taču nozīme ir arī šķietami netveramākām lietām. Vīne bija pilna dzīvības, zaļumu un zemās grīdas tramvaju, bet vienlaikus stīva un arhitektoniski garlaicīga. Manuprāt, to precīzi raksturojis Džona Ērvinga romāna "Garpa pasaule" galvenais varonis Garps: "Vīne vairāk atgādināja muzeju, kurā atrodas mirusi pilsēta, nevis pilsētu, kas joprojām būtu dzīva." [6] Tikai atšķirībā no manis Garps nekritizēja Vīni, jo viņam patika klaiņot pa muzejiem un Vīne savā nāves stadijā gulēja nekustīgi kā eksponāts un ļāva sevi vērot. Es redzēju Vīni kā mirušu pilsētu, kas ne tikai uz katra stūra lepojās ar Hābsburgu dinastijas monarhiem un savu šī brīža turību, bet turklāt aiz restaurētiem, izcakotiem, nopulētiem namiem un rikšojošiem zirgu pajūgiem slēpa vēsturiskas varas attiecības un pagātnes un tagadnes nevienlīdzības, piemēram, Vīnē dzīvojošos islāmticīgos imigrantus iespiežot dažos nomaļākos rajonos. Nevienlīdzības un varas attiecības pazuda tūristu fotoaparātu zibšņos un baltiem galdautiem klātu restorānu burzmā. Man bija sajūta, ka pilsētas daudzšķautņainība tiek apzināti pazudināta, tā vietā signalizējot man savu nepieejamību un emocionālo atstatumu no pasaules problēmām, no neglītā, no haotiskā, no nepareizā ("Zero crime and no fear / We’ve bred all our kittens white / So you can see them in the night" [7]).
Aiz staltajām, atjaunotajām fasādēm pretim stāvēja tikpat stalti cilvēki. Nostiprinot savas pozīcijas departamentā, es viņus iepazinu kā labsirdīgus, izpalīdzīgus un domāšanā brīvus, taču aizvien distancētus kolēģus, kuri šķietami iekļāvās saulainās pilsētas naratīvā par labu un veiksmīgu dzīvi daudz labāk nekā es. "Šķietami", jo viena no vientulības blaknēm ir pasaules sašaurināšanās un izrietoša apsēstība pašam ar sevi.
Īslaicīgu patvērumu no pilsētas spozmes un iedomātās citu laimes es radu Donavas piekrastē pie grafiti apzīmētiem mūriem, imigrantu rajonos, mazliet nobružātos krodziņos un aizaugušās kapsētās, kurās krūmi nebija apgriezti kantainās figūriņās. Patvērumu radu arī Budapeštā – Vīnei arhitektoniski līdzīgā, bet sociālisma apsūbinātā pilsētā, no kuras bezpajumtnieki nebija padzīti, lai kā arī valdība nebūtu centusies [8]. Caur video zvaniem es slēpos Alabamā un Rīgā. Dažreiz nopirku lētās "Ryanair" biļetes uz Latviju un pēc dažām stundām jau biju līdz elkoņiem ierakusies melnzemē savā dārzā.
Es esmu apsūbējums. Es esmu rūsa. Esmu marta mēnesis, kas sevī nes ziemas tumsu un pelēka sniega un dubļu šļuru ar vārgu, dziļi paslēptu cerību par pavasari. Es esmu viss, kas Vīne nav. "Atā, un fuck you!" 2022. gada 1. oktobrī ierakstīju dienasgrāmatā, izvācoties no pēdējā Vīnes dzīvokļa.
III Pētnieks
"Skatoties deputātu kandidātu debates par izglītību, mēģināju saprast, kāpēc daru, ko daru. Piemēram, kāpēc es šobrīd grasos iztērēt visus savus brīvos līdzekļus, lai varētu strādāt ar lieliskiem profesoriem un turpinātu rakstīt savu "diseni" Aiovā un Oksfordā (un rezultātā būt totālā bankrotā (bez jokiem, visi mani iekrājumi aizies, lai nosegtu veselības apdrošināšanu un dzīvošanu ASV un mājvietu Lielbritānijā, stipendija nosedz tikai daļu)), ja LV to nevienam nevajag."
/Mans ieraksts "Cibā"/
Tuvs un mīļš draugs man reiz jautāja: varbūt mēs esam predisponēti ienīst pilsētu, kurā rakstām disertāciju? Varbūt. Bet varbūt manas vientulības izjūtas bija sarežģītākas par attiecībām ar pilsētu? Galu galā jau gadiem manas garākās un sarežģītākās sarunas bija ar autoriem grāmatās un pašai ar sevi par to, kā nonākt līdz argumentam, ko muļļāju jau sešus mēnešus un ko līdz galam varbūt saprot tikai manas darba vadītājas un dažas kolēģes. Retajās stundās, kad iemigu, sapņoju par disertāciju. Es, disertācija un specifiska akadēmiskā vide.
Ideālais jaunais pētnieks, kas rodas apmēram ap doktorantūras laiku un top līdz pat puslīdz stabilai akadēmiskai pozīcijai, ir mūkam līdzīgs īpatnis – brīvs no saistībām, nodevies savai kaislībai uz ko augstāku, kā dēļ ir gatavs ziedot visu pārējo, tai skaitā dažādas attiecības. Ideāli, ja jēgpilnas attiecības vispār nav svarīgas (sāku jau domāt, ka runāju tomēr par citplanētieti, nevis mūku) un pētnieks var godpilni izpildīt neoliberālisma pārņemto zinātnieka lomu. Tas īpaši attiecas uz sievietēm un starptautisko vidi, kurā mēģini noturēties sākumā caur "grad-school", vēlāk meklējot dažādus pētnieciskos projektus vai pēcdoktorantūras pozīcijas, kas ar katru piecgadi kļūst īsākas un nestabilākas. Piemēram, nesen redzēju deviņus mēnešu īsu pēcdoktorantūras pozīciju kā spožas nākotnes apsolījumu. Turklāt nekad neesmu redzējusi, ka bērna piedzimšana būtu kavējusi manu kolēģu vīriešu akadēmisko izaugsmi, toties tā ir ikdiena sievietēm. Tā gluži vienkārši ir realitāte.
Ja esi izvēlējies atrasties šajā vidē, turklāt ārpus Latvijas, kas lielā mērā ir iegūtās izglītības un pētniecības kvalitātes nepieciešamība, tas nozīmē arī regulāru pārvākšanos no vienas valsts uz otru, krājot visas īslaicīgās darbavietas kā medaļas pie krūts, lai kādu dienu piepildītu ilgi loloto cerību par stabilitāti un aizraujošu darbavietu universitātē vai pētnieciskajā centrā ar starptautisku vērienu. Es tik tālu vēl neesmu tikusi, un, būsim godīgi, lielākā daļa netiek, bet vienkārši turpina meklēt pozīcijas, kas sniedz iespējas pētīt [9].
Pēdējo sešu-un-ar-astīti gadu laikā (un seši gadi nav nekas!) esmu dzīvojusi gan tādās valstīs un pilsētās, kurās iemīlējos, gan tādās, kuras mani izsmēla vai atstāja vienaldzīgu. Ik pa laikam ieskrēju arī Latvijā, tai skaitā pirmo Covid-19 pandēmijas gadu nodzīvojot lauku pansionātā. Jau gadiem smejos, ka esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Šobrīd esmu it kā atgriezusies Latvijā. "Atgriezusies Latvijā" manām ausīm aizvien skan draudīgi un biedējoši gan kā jaunajai pētniecei, kam bijusi tā laime pieredzēt citas pasaules pētniecības prakses un akadēmisko vidi, gan vienkārši kā cilvēkam. Pie mobilitātes pierod. Kustība, kas reiz biedēja, kļūst elpu aizraujoša. Prāts ir izstiepies un vairs negrib ieņemt iepriekšējās formas. Gadiem ejot, dažreiz pārņem ilgas pēc stabilitātes un vietas, kurā piekārt pie sienas gleznas, audzēt telpaugus un beidzot izkrāmēt pa dažādiem kaktiem un garāžām nobāztās mantas, tostarp grāmatas. Bet vienlaikus atgriešanās mājās biedē un smacē. Kustība ir kļuvusi par dīvainu, lai arī nogurdinošu komfortu, kura, pat ja vientulīga, dod iespēju virzīties uz priekšu, nevis tikai griezties ap savu asi mazpilsētas izmēra Latvijas (akadēmiskajā) vidē, kas atsakās mācīties no citu jau pieļautajām un izanalizētajām kļūdām. Šo gadu laikā ieskriešana mājās ir bijusi atelpa, bet, jo tuvāk nāca brīdis ar īsteno atgriešanos Latvijā, jo nervozāka kļuvu. Turklāt atgriešanās Latvijā nekādā veidā nesolīja neiederības vai vientulības sajūtas mazināšanos, patiesībā – gluži pretēji. Tās Annas, kas aizbrauca pirms sešiem gadiem, vairs nav, bet kas ir nācis vietā?
Dažreiz man liekas, ka cilvēki vairs neprot ar mani sarunāties ne par ko citu kā tikai par manu pētniecisko darbu, jo, galu galā, tā taču ir visa mana dzīve! Mana apsēstība! Turklāt pat jautājumi par darbu lielākoties ir virspusēji, it kā izpildot kādu mentālo check-list par draudzības uzturēšanu. Es pacietīgi uz tiem atbildu. Dažreiz norādu, ka nevēlos runāt par darbu. Jā. Tas ir mans darbs, bieži vienmuļš un izsmeļošs. Piemēram, kāds apmēram pusotru gadu vecs dienasgrāmatas ieraksts atklāj šādu ainu: "Es neesmu bijusi ārā kopš piektdienas. Es neesmu bijusi dušā otro dienu, man nav ēdiena, esmu izslāpusi un negulējusi. Sāp galva. Toties uzrakstīju pieteikumu stipendijai." Šis ir labs ieraksts! Caur mokām radās darbs, vai ne? Ir notikusi vērtīga kustība, un akadēmiskā vide mani atalgoja ar stipendiju! Tas nekas, ka tā ne tikai nenosedza manas ikdienas vajadzības, bet neļāva arī strādāt, lai sevi uzturētu – noteikums, ko nācās pārkāpt. Bieži bija dienas, kad tikai truli skatījos sienā, nespēdama radīt neko, pēc pašas domām, vērtīgu un atrādīšanas vērtu. Es pat neprokrastinēju, skatoties seriālus vai mazgājot grīdas. Tikai balta siena, šaušalīgs bezmiegs un neveselīgi mēģinājumi izbēgt no realitātes un pārāk spožās saules aiz loga. Nezinu, vai no sākuma nāca trauksme un tad bezmiegs vai otrādi. Šķiet, abi izrietēja viens no otra. Bet kurā brīdī nāca depresija? Un kā es nonācu līdz panikas lēkmēm ar hiperventilāciju, notirpušām rokām, sirdsklauvēm un sajūtu, ka nonākšu Vīnes psihoneiroloģiskajā klīnikā? Vai vientulība tam visam bija cēlonis vai sekas? Es vairs neatceros.
Pa doktorantūras gadiem pasaule ir sarāvusies maziņa, šaura un draudīga, visbeidzot tajā palikusi vieta tikai šaubām par izvēli, talantu, piemērotību zinātnei, darba spējām, izturību un nākotni. Vai esmu gana apsēsta ar to, ko daru? Citu cilvēku bieži uzdotais jautājums "ko pēc tam darīsi?" atbalsojas manos murgos. Ja nu neizdodas? Vai var nomirt no salauzta lepnuma? Vai lepnums vienkārši saraujas un sarētojas tāpat, kā cilvēki sarētojas pēc attiecību izgāšanās un beigšanās?
Ja es nebūtu nolēmusi rakstīt šo eseju, visticamāk, aizvien teiktu, ka pie vainas bija tikai neiespējamais uzstādījums par perfekto, talantīgo, brīvi klejojošo pētnieku. Taču tā, lai arī ir liela daļa no problēmas, būtu atmešanās no vientulības sarežģītās dabas. Tas būtu stāsts, no kura tiktu izņemtas personiskās ilgas un zaudējumi, attiecību neizdošanās, vilšanās sevī un otrā, biežā pārvākšanās, kas vienmēr bijusi kā izloze, kurā var paveikties vai nepaveikties, kā notika ar Vīni un ko tādēļ simboliski saucu par Vīnes faktoru: vietas pieredze, kas atņēma kontroles sajūtu un rīcībspēju.
IV Kauns
"Jo sūdīgāk, a) jo vairāk tēloju un vairāk ārišķību; b) jo vairāk izolējos alā. Dažreiz apvienoju abus. Domāju, ka daudzi tā dara, un tas ir tik ļoti skumji. Skumji, ka ir sūdīgi un ka mēs nemākam."
/Mans ieraksts "Cibā"/
Lai par kaut ko justu kaunu, personai jāapzinās, ka tā ir pārkāpusi sabiedrībā nostiprinātu normu, un pašai jāuzskata šī norma par vēlamu vai saistošu [10]. Tas nozīmē, ka esmu apguvusi un iemiesojusi traģiskā vientuļnieka tēlu. Interesanti, atzīti un, galvenais, privāti un profesionāli veiksmīgi cilvēki taču nejūtas vientuļi, vai ne? Veiksmīgi cilvēki nevarētu nonākt situācijā, kad vienīgais cilvēks, ar ko nedēļas laikā ir runāts, ir terapeite tiešsaistē. Terapeite, kurai maksāju, lai viņa manī klausītos un zinātu visas manas tumšākās domas un intīmākās neveiksmes, kuras neuzdrošinos un nemaz negribu uzkraut citiem. Lai arī tagad ir daudz labāk, aizvien jautāju: kā es līdz tam nonācu? Kā es nonācu līdz tam, ka nespēju pateikt draugiem, ka joki par Annu kā ciešanu eksperti nav smieklīgi? Un kā es nonācu līdz tam, ka jūtu kaunu par nenotikušo? Par to, ka nesanāca? Par nejaušību? Kā es nonācu līdz vēlmei izrubīties, neko nejust, līdz antidepresantiem un citiem medikamentiem?
Tieši kauns par vientulību ir tas, kas apspiež elpu. Kauns liek atkāpties un ielīst mazā, pašas izveidotā drošā aliņā. Pirms kāda laika "Satori" recenzijā par Katrīnas Tomašickas dokumentālo filmu "Uzlūdz dāmas" rakstīju par vientulību – jautājumu, kas bija viens no filmas vadmotīviem. Toreiz rakstīju šādi: "Vientulība ir melnais caurums, kas iesūc un izsūc. Vientulība ir antonīms cerībai. Tā ir absurda, tā ir Stokholmas sindroms. Jo vientuļāks jūties, jo vairāk ieraujies sevī, pašizolējies, atradinies no pasaules burziņa un notikumiem un atstum līdzcilvēkus. [..] Vientulības radītais diskomforts kļūst par savādu un greizu komfortu. Lai no šīs alas izkāptu, vajag lielu drosmi un neatlaidību." Tas bija mans pirmais mēģinājums uzlikt uz papīra savas izjūtas par pēdējiem gadiem, kurus aptvēra gan specifiskais spiediens uz jaunajiem pētniekiem lielajā akadēmiskajā mašinērijā, gan pilsēta, kas nekļuva par manējo, gan viss, uz ko cerēju, bet kas nenotika un nomira. Toreiz man bija pateicīga filmas tēma, kuras iespaidā varēju rakstīt, ko vēlos, taču aizslēpties un apklusināt pašai sevi. Man ir grūti rakstīt šo eseju. Ja nu šī ir tā slavenā publiskā psihoterapija, par kuru es vienmēr klusībā esmu kaunējusies citu vietā? (Tādā gadījumā the joke is on me, tā teikt.) Man arī bail, ka pēkšņi rakstīs cilvēki, kuri par to neko nezināja, jo nevēlējos, lai viņi zina, un teiks dažādus uzmundrinošus vārdus par to, ka viss būs labi un cik es esmu kruta. Vēl vairāk par parastu vientulību man riebjas ļaužu ieskauta vientulība.
Nerakstiet. Nesakiet ne vārda. Katrā ziņā ne tagad un ne par šo. Tā vietā, ja kādreiz tik tālu tikšu, apsolos pie disertācijas pateicībām ierakstīt pateicību ne tikai darba vadītājiem, bet arī neirologam, psihoterapeitei, bārmeņiem, nejaušajām draudzībām un attiecībām, kas dažreiz mani izglāba ar savu vieglumu un maigumu, un galu galā sev: "Es esmu kruta. Es šo paveicu. Atā, un fuck this!" [11]
[1] Wilkinson, E. (2022). Loneliness is a feminist issue. Feminist Theory, 23(1), 23–38.
[2] Petitte, T., Mallow, J., Barnes, E., Petrone, A., Barr, T., & Theeke, L. (2015). A systematic review of loneliness and common chronic physical conditions in adults. The open psychology journal, 8(Suppl 2), 113.
[3] Ko veselībai nodara ilgstoša vientulība un dzīve bez mīlestības? Stāsta psiholoģe https://jauns.lv/raksts/par-veselibu/544755-ko-veselibai-nodara-ilgstosa-vientuliba-un-dzive-bez-milestibas-stasta-psihologe
[4] Ko veselībai nodara ilgstoša vientulība un dzīve bez mīlestības? Stāsta psiholoģe
[5] https://abrokenbackpack.com/worlds-most-liveable-city-in-2022/
[6] Irving, J. (1978). The world according to Garp. Dutton.
[7] "God in in the House", Nick Cave & The Bad Seeds, no albuma "No more shall we part", 2001.
[8] https://www.dw.com/en/hungarys-homeless-ban-when-poverty-becomes-a-crime/a-45900111
[9] Un pat tie, kas nobāzējas, bieži turpina cīnīties ar zinātniekiem uzstādītiem nereālistiskiem uzstādījumiem (bet vairāk par to ne vārda – mieles ir gandrīz visās darbavietās).
[10] Kämmerer, A. (2019.) The Scientific Underpinnings and Impacts of Shame. https://www.scientificamerican.com/article/the-scientific-underpinnings-and-impacts-of-shame/
[11] Iedvesmojos no draudzenes dāvinātās krūzītes ar uzrakstu: "Bitch, you got this!"
0