Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
16.02.2021

Melnā viešņa pie daudziem galdiem

Komentē
0
Saglabā

Šī ir trešā un noslēdzošā publikācija rakstu sērijā "Stāsti par depresiju".

Karlam Gustavam Jungam dažreiz piedēvē apmēram šādu citātu: "Depresija ir līdzīga dāmai melnā: ja tā parādās, nedzen to prom, bet paaicini pie galda un paklausies, ko tā vēlas pastāstīt." Īsti nav skaidrs, vai Jungs tiešām ko tādu ir teicis, nedz arī tas, kā tas būtu jāsaprot. Tomēr, kad pirms gadiem pirmoreiz šo izteikumu dzirdēju, tas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Tas depresiju mazliet romantizē, ļauj uz to palūkoties kā uz grūti pārvaramu, bet vērtīgu pašizaugsmes pakāpienu, nevis kā uz akmeni kaklā, kas, ja arī nesalauzīs pavisam, uz visiem laikiem salieks muguru.

Tagad gan es par to neesmu drošs. Esmu sēdējis ar melno dāmu pie galda daudzus rītus un vakarus, bet, kad domāju par garīgo nekārtību nozīmi manā dzīvē, kā pozitīvu lietu varbūt var minēt, ka tās ir padarījušas mani pieņemošāku un empātiskāku pret citu cilvēku vājībām un morālajām nepilnībām. Tomēr zaudējumi visdrīzāk pārspēj ieguvumus. Turklāt, ja drīkstu vēl mazliet paspēlēties ar Jungam piedēvēto alegoriju, melnā viešņa reti kad atstāj izvēli – dzīt prom vai aicināt iekšā; tā atsper vaļā durvis, iebrāžas dzīvoklī, apsēžas tavā ērtākajā krēslā un izplešas pa visu telpu, pašam ļaujot vien nervozi pietupties uz taburetes maliņas. Šādā mizanscēnā uzsākt sarunu nav viegli, ja vien pats neesi vismaz Junga kalibra sarunbiedrs.

Bet vienā ziņā gan melnā tērptās viešņas tēls ir ļoti atbilstošs. Gandrīz jebkurā sižetā un mākslas darbā tas saistās ar mistēriju, slēptu identitāti, kas, manuprāt, ļoti lielā mērā joprojām attiecas uz depresiju un citām garīgajām nekārtībām. Kā apgalvoju šīs sērijas otrajā rakstā, visnotaļ izkoptā nekārtību nomenklatūra nenozīmē, ka mēs par tām ļoti daudz zinām – dažādie diagnožu nosaukumi apzīmē drīzāk simptomu aprakstu kopas, kas bieži ir neprecīzas vai pārklājas viena cilvēka gadījumā. Ciktāl runa ir par abām manām diagnozēm – (klīnisku) depresiju un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem – ir skaidrs, ka mūsu zināšanas gan par cēloņiem, gan ārstēšanas iespējām ir nepietiekamas, lai varētu efektīvi palīdzēt lielai daļai cilvēku, kas no tām cieš.

Pat depresija – vispazīstamākā un nu jau arvien vairāk sociāli pieņemtā nekārtība – joprojām ir daudzējādā ziņā mīklaina. Piemēram, ja runājam par tās cēloņiem, nav skaidru atbilžu, cik lielā mērā noslieci uz depresiju var noteikt ģenētika; kamēr vieni pētījumi norāda uz korelācijām starp konkrētiem gēniem un paaugstinātu depresijas risku, citi līdzīgu korelāciju neatrod [1]. Arī depresijas patofizioloģijā jeb zinātnē par atbildīgajiem "tīri" ķermeniskajiem procesiem pastāv dažādas konkurējošas teorijas. Šķiet, ka viena lieta, par ko vairums ārstu un pētnieku ir daudzmaz vienisprātis, ir t.s. diatēzes-stresa modeļa lietderība, lai noteiktu depresijas cēloņus un varbūt pat palīdzētu to iepriekš paredzēt un novērst. Šī modeļa ietvaros lielākā depresijas parādīšanās iespēja pastāv situācijās, kad iepriekš uzkrātu novājinātību vai jūtīgumu (diatēzi) aktivizē spēcīgi stresori, kuru ietekme pie zemāka diatēzes līmeņa būtu jūtama mazāk. Diatēzi var veidot gan ģenētiski, gan kulturāli faktori, zema imunitāte, bērnības traumas, specifiska audzināšana, savukārt par stresoru, kas aktivizē jau pastāvošo predisponētību uz depresiju, var kļūt gan pārmērīgs saspringums darbā vai attiecībās, traģiski notikumi, negaidīti dzīves pavērsieni un daudz kas cits. Šis ļoti vienkāršais un ietilpīgais modelis ir intuitīvi diezgan pašsaprotams, bet neko daudz nepasaka par pašas depresijas dabu; tas drīzāk kalpo kā retrospektīvs apraksts iespējamajiem cēloņiem, un individuālos gadījumos varbūt var palīdzēt depresijas "ierašanos" novērst, atlikt vai mīkstināt.

Lēnais progress zināšanās par depresiju neērti iet kopā ar tās acīmredzami straujo izplatību. 2017. gadā ar depresiju sirga 163 miljoni cilvēku jeb aptuveni 2% no pasaules iedzīvotājiem [2]. Cilvēku proporcija, kas no tās cietuši vismaz kādā savas dzīves posmā, dažādās valstīs variē, bet vairumā gadījumu turas 8–12% robežās [3]. Jau 2018. gadā Pasaules Veselības organizācija prognozēja, ka depresija drīz varētu būt otrā biežākā slimība invaliditātē pavadīto gadu dēļ visā pasaulē. Latvijā pēc šī paša gada datiem no depresijas cieta mazliet zem 8% populācijas, bet ar to kaut reizi savā dzīvē saskārušies 22,4% no visiem ģimenes ārstu pacientiem [4].

Minētie skaitļi, kas šajā depresijas "normalizācijas" laikā tiek pausti un atgādināti arvien skaļāk, radījuši daudz dzirdēto apgalvojumu, ka "tā tāda moderna kaite". Šis, manuprāt, ir viens no mītiem par depresiju, kas būtu jāatmet vai pret ko vismaz jāizturas ar īpašu piesardzību. Stāvokļi ar ļoti līdzīgu simptomu kopumu ir aprakstīti gan Hipokrata un viņa mācekļu rakstos, gan arābu un kristiešu viduslaiku ārstu traktātos. Eiropas kultūrās slimības apzīmēšanai lielu daļu vēstures visbiežāk tika izmantots vārds "melanholija", līdz apmēram 19. gs. to arvien biežāk nomainīja apzīmējums "depresija". Diez vai jebkad būs iespējams iegūt pārliecinošus, salīdzinošus statistikas datus par to, kādu daļu no sabiedrības tā skārusi dažādos laikmetos. Šķiet ticami, ka tāds Rietumu modernitātes projekts kā tiekšanās uz universālu veselības aprūpi (apvienojumā ar psiholoģijas zinātnes attīstību) ir panācis izteiktāku situācijas izgaismojumu dažādās sabiedrības grupās, sākot ar 20. gadsimtu, atstājot neziņai to, vai un cik lielā mērā no garīgajām nekārtībām nācies ciest iepriekšējo laikmetu klusējošajiem tūkstošiem no tiem sabiedrības slāņiem, kuriem medicīniskā aprūpe allaž bija ekskluzīva, nevis pašsaprotama privilēģija.

Ja tas šķiet pieņemami, varam uzmanīgi mēģināt tuvoties kaut kādam situācijas kopsavilkumam. Depresija un citas garīgās nekārtības ir ligas, no kurām cieš ievērojama daļa cilvēces, un šīs ciešanas ietekmē ne tikai to skartos indivīdus, bet arī cilvēkus viņiem līdzās un sabiedrību vispār. Šīs nekārtības pastāvējušas jau gadu tūkstošiem, bet pēdējo desmitgažu laikā to izplatība un nodarītais posts tiek pamanīts aizvien vairāk. Tās skar visdažādākos cilvēkus, mazturīgos mazliet vairāk nekā turīgos (tiesa, ja salīdzina attīstības un attīstītās valstis, situācija ir apvērsta), sievietes vairāk nekā vīriešus [5]. Lai arī daudzas no tām noteikti nevar saukt par neārstējamām, lielāko daļu no tām joprojām nebūtu korekti saukt arī par izārstējamām, jo mēs pārāk maz zinām par to cēloņiem un dabu. Esam izstrādājuši dažādu veidu medikamentus un terapijas metodes, kurām dažādās pasaules vietās ir dažāda pieejamība; kaut kas no tā reizēm strādā, kaut kas ne, un mums ļoti bieži nav skaidrs, kāpēc. Garīgo nekārtību ikdienišķajā mīklainībā slēpjas kaut kas frustrējošs, kas liek mums apskaust nākamās paaudzes, kuras, visdrīzāk, par tām zinās jau krietni vairāk, un sakostiem zobiem pieņemt savu dzīvi, kurā esam to apdraudēti.

Ko iesākt šajā situācijā – gan tiem, kas sirgst, gan tiem, kas vēl nesirgst, bet kuru diatēze ir bīstami augsta, gan arī tiem, kam vienkārši rūp? Diez vai varu nākt klajā ar oriģināliem ieteikumiem, bet tos, kas jau pastāv, manuprāt, var apvienot trijās galvenajās grupās, kuras varbūt varētu dēvēt šādi: personiskie, vertikālie (tie, kas attiecas uz valsts un citām institūcijām) un horizontālie (tie, kas attiecas uz sociālajām saitēm starp līdzcilvēkiem).

Vispirms par vertikālajiem. Skaidrs, ka pasaulē ir valstis, kurās garīgo nekārtību risināšana galīgi nav prioritāšu saraksta augšgalā, un ir tādas, kurās attieksme pret to ir ļoti nopietna. Pie pēdējām izceļama, piemēram, Nīderlande, kur ir ne tikai daļēji apmaksāta psihoterapija, bet arī valsts nodrošinātas preventīvu intervenču programmas, kuras uzrāda vērā ņemamus rezultātus depresijas iepriekšējā novēršanā [6]. Latvijā pašreizējā Veselības ministrijas komanda ar nepieredzētu uzstājību uzsver garīgās veselības nozīmīgumu, un tam ir labs pamats, jo šī joma ļoti cieš gan no nesakārtotības, gan (tas gan tai kopīgs ar pārējo veselības aprūpi) no finansējuma trūkuma. Lai arī valsts apmaksāta psihiatrija ir vismaz daļēji nodrošināta un medikamenti ir pieejami, daudzos gadījumos tieši psihoterapija ir tas, kas nekārtību māktajam nepieciešams, un tās pieejamība gan kvalificētu speciālistu daudzuma, gan finansiālā ziņā pagaidām daudziem nozīmē palikšanu bez palīdzības. Turklāt, lai arī trūkst socioloģisku datu, lai ko tādu droši apgalvotu, manuprāt, ir pamats domāt, ka garīgo nekārtību stigmatizācija Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsta. Kā varam spriest no jau citētā Jeļenas Vrubļevskas pētījuma, depresijas izplatība uz citu valstu fona Latvijā nav būtiski zemāka, bet, kā norādīju pirmajā rakstā, antidepresantu patēriņa ziņā Latvija kaut kādu iemeslu dēļ ierindojas pārliecinoši pēdējā vietā starp OECD valstīm. Veselības ministrijas darbinieki noteikti labāk par mani zina, kuras šajā jomā ir prioritāri risināmas problēmas, bet lielāka vienlīdzības panākšana garīgās veselības aprūpē, manuprāt, nedrīkst būt sekundāra. (Starp citu, "manabalss.lv" iniciatīva par valsts apmaksātu ārsta nozīmēto psihoterapiju nesen ir savākusi 10 000 balsu un iesniegta Saeimā.)

Personiskie ieteikumi – jeb tie, kas domāti nekārtību māktajiem – ir vienlaikus ļoti populāra un ļoti bīstama zona. Populāra, jo vairāk vai mazāk daiļrunīgu balsu, kas runā par veidiem, kā mazināt tumsu personīgajā ikdienā, ir saradies ļoti daudz. Bīstama, jo nekārtības ir ļoti dažādas un individuālas un ieteikumi, kas palīdz daudziem vai pat vairumam, var nepalīdzēt un līdz ar to sagādāt vēl dziļāku vilšanos citiem. Tomēr kaut kāda depresīvā komponente ir kopīga lielākajai daļai nekārtību diagnožu, un ierastie ieteikumi, kā pret to cīnīties savā ikdienā, nenoveco. Proti, ar tiem parasti nepietiks pašiem par sevi, bet tie var padarīt situāciju labāku, ielikt pamatus spēkam vērsties pēc nopietnākas palīdzības. Situācijā, kurā katru dienu jātiekas ar melnā tērpto viesi, pastāv mūžvecas un saprotamas lietas, kas, ja izdodas tās piekopt, var palīdzēt viņu noturēt rokas stiepiena attālumā. Izgulēties. Ēst, vēlams veselīgi un ritmiskās ēdienreizēs. Nedzert (daudz) alkoholu. Dzert ūdeni. Mēģināt pasportot. Ja galīgi nepatīk sportot, katru dienu mēģināt iziet vismaz pastaigā. Atvērt logu. Ieiet dušā. Piezvanīt kādam, ar ko viegli un patīkami parunāt. Šīs lietas ir tikpat vispārzināmas, cik grūti izpildāmas noteiktos stāvokļos. Reizēm neizdosies sevi piespiest ne uz vienu no tām. Un arī tas ir okei. Piedot sev, ja neizdodas. Mēģināt nākamajā dienā. Šīs lietas uzskaitot, jūtos gandrīz vai neērti, jo lieliski zinu, cik absurds liekas katrs no šiem ieteikumiem tieši tajos brīžos, kad tie it kā ir visvairāk vajadzīgi. Tas šķiet kaut kas tāls un neiespējams, un tu nekad neesi drošs, vai tāpēc, ka tev kaut kas tiešām objektīvi kaiš, vai arī tu vienkārši esi sūds. Un šī neziņa, protams, stāvokli tikai pasliktina.

Ir gadījumi, kad neizdodas nedz nākamajā dienā, nedz arī aiznākamajā un pēc tam. Smagas depresijas, tāpat kā, piemēram, dažādu atkarību problēmu gadījumā, bieži dzirdēts visnotaļ aukstais verdikts: "Cilvēkam vispirms jāgrib pašam sev palīdzēt, bez tā nekas nav iespējams!" Atkal jau, arī par šo man nav skaidrs, kā tieši tas jāsaprot. Tas, ka cilvēkam ir griba sev palīdzēt un savu stāvokli uzlabot, nenozīmē, ka ikvienā situācijā iespējams to paša spēkiem sevī atrast vai pat ieraudzīt. Un tas mūs noved pie trešā veida – horizontālo – ieteikumu kopas. Kad valsts vara ir bezpersoniska un svešāda, tās palīdzība – nepietiekama vai neparedzama, bet pats savu nekārtību labirintā ieslodzītais nespēj saskatīt ceļu ārā no tā, atliek horizontālā starpkopa – līdzcilvēki un līdzpilsoņi. Viena lieta, pie kā vēl noteikti daudz var strādāt, ir vispārējā sabiedrības sapratne, empātija un garīgo nekārtību destigmatizācija, kas var izpausties gan darba devēja–darba ņēmēja, gan pedagoga–mācekļa, gan pārdevēja–klienta, gan pacienta–ārsta, gan kaimiņu, gan garāmgājēju, gan daudzās citās sociālās un ekonomiskās attiecībās, kurās viena vienīga atkāpe no formalitātes, normas, viens cilvēcīgs, pretimnākošs akts var nozīmēt ļoti daudz. Cits līmenis, kurā horizontālās attiecības ir ļoti svarīgas, ir ģimenes, draugu, līdzcilvēku izrādītā sapratne un atbalsts.

Diemžēl vai par laimi, garīgo nekārtību specifika nozīmē, ka šī ir abpusēja atbildība (ja drīkstu lietot tik pielādētu vārdu), kurā ideālā gadījumā nepieciešama iniciatīva gan no sirgstošā, gan apkārtējo puses. Labi, ja nekārtību māktais spēj saņemties kaut vienam palīdzības lūgšanas solim vai vismaz palūgt kādu ar viņu aprunāties. Bet atkarībā no stāvokļa nopietnības vai konkrētā cilvēka personības tas ne vienmēr ir iespējams. Un tajā brīdī, lai tumsu ierobežotu, nepieciešams tāds gandrīz vai ideālas pasaules akts kā beznosacījuma painteresēšanās. Zvans, īsziņa, ziņa vatsapā vai mesendžerī – kā tev iet? Kas jauns? Vai gribi ko pastāstīt? Pandēmijas un sociālās izolētības apstākļos šādu vienkāršu aktu nozīme ir tikai pieaugusi. Arī pirms tam mēs tāpat lielākoties aizmirsām apjautāties, kā kuram iet, bet guvām apstiprinājumu, ka viss vēl ir ciešami, ik pa laikam cits citu satiekot. Tagad satikšanās notikums izpaliek, bet tumsa daudzos mājokļos, visticamāk, turpina sabiezēt.

Dažas nedēļas pēc otrā no diviem nozīmīgākajiem "kritieniem" manā garīgo nekārtību vēsturē atcerējos, ka es ar kādu draudzeni, kurai ir mašīna, bieži mēdzu tāpat aizbraukt, pastaigāt gar jūru un parunāt. Kopš kritiena vēl nebiju viņu saticis vaigā. Neatceros, vai zvanīju vai rakstīju, bet izdevās panākt, ka viņa piebrauc pie manas mājas un gaida, kamēr uzstīvēju ziemas drēbes (bija janvāris) un izveļos ārā. Pēc nepilnas stundas mēs staigājām pa Vecāķu pludmali  un es ar varu vilku no sevis ārā vārdus un teikumus, par kuriem neticēju, ka tie varētu šķist saprotami vai jēdzīgi jebkuram citam cilvēkam. Procesa gaitā neviļus sākām talkot, uzlasot pludmalē atstātos atkritumus. Kādā brīdī izstāstītais un vēlreiz pārcilātais tā nogūlās pār visu, ka man nācās notupties zemē ar vēlmi tur palikt. Viņa pienāca un teica: "Tā, nu, nu. Ejam, ejam. Ejam tālāk." Piecēlos un gāju tālāk.

 

[1] Piemēram: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3740203/ un https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2938776/

[2] Global, regional, and national incidence, prevalence, and years lived with disability for 354 diseases and injuries for 195 countries and territories, 1990–2017: a systematic analysis for the Global Burden of Disease Study 2017

[3] https://journals.plos.org/plosmedicine/article?id=10.1371/journal.pmed.1001547

[4] Vrubļevska, Jeļena. Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārajā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā. RSU, 2018. https://ej.uz/vrublevska2018

[5] The epidemology of depression across cultures. Annual Review of Public Health, 2013. nnurev-publhealth-031912-114409

[6] https://www.oecd.org/els/health-systems/MMHC-Country-Press-Note-Netherlands.pdf

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.

Helmuts Caune

Dzimis un audzis Cēsīs, dzīvo Rīgā. 2014. gadā ieguvis maģistra grādu filozofijā, pēc tam strādājis žurnālos “Rīgas Laiks” un “Arterritory”. Reizēm lasa lekcijas. Patīk vērot savvaļas dzīvniekus. Jau ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!