Autora foto
 
Sabiedrība
15.10.2020

Jumts iebraucis jaunā zemē

Komentē
5
Saglabā

Šī ir otrā publikācija rakstu sērijā "Stāsti par depresiju".

Par garīgo nekārtību daudzajiem vārdiem

Runājot par garīgās veselības traucējumiem, gribētos palikt pie Lienes Lindes iedvesmotā vārda "nekārtības" lietojuma, ko piekopu arī iepriekšējā rakstā. Lietvārds ar noliedzošo priedēkli paredz, ka priedēklis tur kādreiz nav bijis vai arī ir atkal noņemams. Lielākajā daļā dzīves jomu nekārtību ir iespējams pārvērst kārtībā, tāpēc šāda vārda izvēle vairo optimismu arī šajā jomā. Un es ticu, ka ar vārdiem vien ir iespējams panākt ļoti daudz.

Pasaules Veselības organizācijas publicētajā Starptautiskajā Slimību klasifikācijā sadaļai "Mentālās, uzvedības un neiroattīstības nekārtības" (tieši tā, nekārtības, jo angliski šeit, protams, ir disorders) ir 19 apakšsadaļas, katrā no kurām uzskaitīts saraksts ar "slimībām", kopā veidojot vairākus simtus dažādu vārdu un vārdu savienojumu, no kuriem katrs attiecas uz kādu nekārtību. Te ir gan atkarību problēmas, gan šizotipiskie traucējumi, gan bipolārie traucējumi, gan mānijas, gan dažādu veidu depresijas un daudzi citi. Šī klasifikācija pieejama arī Latvijas Republikas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā (tajā disorders tomēr tulkots kā "traucējumi"), kur katrai slimībai ir savs kods (psihiski un uzvedības traucējumi kodu tabulsarakstā atrodami intervālā F00-F99).

Šādai diagnožu daudzveidībai ir vismaz divējāds efekts. No vienas puses, tā rada, manuprāt, maldīgu iespaidu par psiholoģijas un psihiatrijas progresu un sakārtotību, it kā katrs no šiem nosaukumiem attiektos uz konkrētu, identificējamu faktoru izraisītu slimību, nevis uz vienkārši apzīmētu simptomu kopumu, kas nedaudz atšķiras no cita nosaukuma apzīmētā simptomu kopuma. No otras – nekārtību māktajiem tā dod ļoti svarīgo iespēju uzlikt savai kaitei zīmogu un nosaukt to vārdā.

Daļai cilvēku nekārtības piezogas lēnām un nemanot, līdz kādu dienu liek pārsteigtam apjēgt, ka jau ilgstoši esi krietni nelaimīgāks nekā senāk. Man tā nebija. Skaidri atceros brīdi, kad nekārtības sākās. Varu nosaukt datumu un aptuvenu pulksteņa laiku. Tas notika, mācoties 12. klasē, naktī pēc skolas Ziemassvētku balles. Atceros, kā, jau mājās pārradies, stāvēju vannas istabā un cieši vēroju savu seju spogulī. Sekoja neparasta pieredze, kurai man joprojām grūti atrast vārdus. Ja es to varētu kā zinātnieks bezkaislīgi novērot no malas, tas būtu ļoti interesants izpētes objekts.

Nekustīgi stāvot un skatoties spogulī, likās, ka mana seja it kā attālinās prom no sava atspulga, vienlaikus palikdama turpat. Tā attālinājās ne tik daudz telpā, cik jēgā. Uz brīdi šķita, ka es pats vairs sevi neatpazīstu, līnijas un toņi, kas veido ierastos vaibstus, uz mirkli pazaudēja to pievienoto holistisko kvalitāti, kas tos padara par ko vairāk nekā tikai nejaušu līniju un toņu kopumu, kurš veido manu seju. Šim šķitumam, kas pagaisa tikpat ātri, kā parādījies, sekoja tūlītēja spēcīga trauksme, neskaidras bailes, melanholija un ik pa brīdim uzplaiksnījošas panikas lēkmes, kas nepārgāja ne tonakt, ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā, ne ilgi pēc tam. Nedaudz piedzejojot, varētu teikt, ka metafora "aizbrauca jumts" tonakt ieguva burtiskas aprises.

Protams, tas nenotika tukšā vietā; izšķiroša nozīme bija tā vakara emocionālajiem pārdzīvojumiem, un turpmākajos gados, pūloties domāt par notikušo, ir sanācis neskaidri apjaust ilgstošākas attīstības tendences, kuras neizbēgami noveda līdz tai naktij vannas istabā. Tomēr kontrasts starp "pirms" un "pēc" bija pietiekami krass, lai liktu man pēkšņi attapties pilnīgi jaunā teritorijā. Nebija ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek, – ja neskaita biedējošo frāzi "jūku prātā", man absolūti trūka vārdu krājuma, lai par to stāstītu sev vai citiem, lai ieliktu to kaut kādā saprotamā naratīvā. Izmēģināju visādu veidu pašsuģestijas, pašpalīdzības, ballēšanos, ceļošanu, randiņus, dzejas rakstīšanu, garas pastaigas un neskaitāmus citus aklus mēģinājumus, kas mani varētu atgriezt kaut kādā pazīstamā, tāpēc panesamā prāta ainavā. Reizi divas dienā mans stāvoklis svārstījās starp pilnīgu murgu un tīri ciešamu, brīžiem pat možu un priecīgu pašsajūtu, ko ikreiz pavadīja vārga cerība, ka varbūt šoreiz tas tā paliks. Ar laiku nācās pieņemt, ka nepaliks gan.

Pagāja trīs četri mēneši, un kaut kas (varbūt pavasara saule?) man ļāva atrast spēku konstruktīvākiem centieniem saprast, kas ar mani notiek. Lasīju internetā pieejamo informāciju par garīgo traucējumu un saslimšanu veidiem un ar pārsteigumu konstatēju, ka vārds "depresija" attiecas ne tikai uz nomāktu garastāvokli vai ekstrēmu ekonomisko recesiju, bet arī uz klīniskas dabas garīgiem traucējumiem. Turpinot lasīt un iepazīstoties ar raksturīgāko simptomu sarakstu, ātri konstatēju, ka atbilstu lielākajai daļai. Manai kaitei beidzot bija vārds.

Grūti izstāstīt atvieglojumu, ko sagādā kaut kā nosaukšana vārdā. Tu joprojām esi tikpat nevesels kā agrāk, bet zināšana, ka tavai kaitei ir jau iepriekš dots vārds, nozīmē, ka tu neesi pirmais, kurš spēris kāju šajā zemē, tas nozīmē, ka kaut kur vēl jābūt cilvēkiem, kuri te staigājuši pirms tevis un varbūt pat var ar tevi parunāt un dot vērtīgus padomus. Atvieglojums bija tik spēcīgs, ka kādu laiku pat ļāva justies caurmērā ciešami un radīja ilūziju par atlabšanu. Tomēr ar laiku tā, protams, izplēnēja. Vēl pēc pāris mēnešiem saņēmos pierakstīties pie psihiatra. Vizīte bija īsa; padsmit minūšu laikā izstāstīju, kas man kaiš, viņš atzina, ka esmu ļoti precīzi diagnosticējis sev depresiju, un izrakstīja zāles. Par to, kas notika tālāk, lielā mērā stāsta šīs sērijas iepriekšējais raksts.

Mana draudzene, pēc tam kad bija ilgu laiku mocījusies ar neizskaidrojamām skumjām un nomāktību, saņēmās aiziet pie psihoterapeita un uzzināja, ka viņai piemīt F33.1 – "rekurenti depresīvi traucējumi, pašreiz vidēji smaga epizode". Arī viņa apraksta līdzīgu atvieglojumu pēc tam, kad bija to noskaidrojusi. Arī citi draugi un paziņas pēc pirmās vizītes pie psihiatra vai psihoterapeita ir signalizējuši ko līdzīgu.

Kad nekārtības parādās ķermenī, mēs arī ne vienmēr zinām, kā tās nosaukt. Vairums var tīri labi atpazīt bronhītu, alerģisku reakciju, migrēnu, rota vīrusu vai traumatoloģiska tipa sāpes, bet lielākoties tāpat ir jādodas pie ārsta un jāgaida, kad nekārtībai tiks iedots vārds – cerībā, ka tas neapzīmēs kaut ko neārstējamu vai cilvēcei nepazīstamu. Tas, ka daudziem, tostarp visādā ziņā izglītotiem un zinošiem cilvēkiem, saskaroties ar garīgajām nekārtībām, nākas iziet cauri mokošas neziņas un bezvārdu fāzei, kurā jau tā simptomātiskajām bailēm pievienojas bailes, ka ar šādām ciešanām esi pasaulē viens vienīgs, manuprāt, liecina par vispārēju zināšanu par garīgo veselību trūkumu, kā arī par joprojām pastāvošu garīgo nekārtību stigmatizāciju. Sabiedrībā, kurā zināšanas par depresiju un citām diagnozēm būtu vairāk izplatītas un pieņemtas, cilvēki, kurus tā piemeklē, varētu to atpazīt vieglāk un palīdzību meklēt ātrāk. Tāpat vismaz depresijas gadījumā nepalīdz valodas daudznozīmība: tas, ka viena no šī vārda nozīmēm nenoliedzami ir arī vienkārši nomākts, pārejošs garastāvoklis, traucē to pieņemt arī kā slimības apzīmējumu, kam varbūt tomēr būtu jābūt šī vārda "pirmajai" nozīmei.

Tomēr, manuprāt, bagātīgajā nomenklatūrā slēpjas arī lamatas. Tas, ka visi šie vārdi un nosaukumi uzskaitīti "slimību klasifikācijā" kopā ar visām zināmajām ķermeņa kaitēm, rada iespaidu, ka tie apzīmē kaut ko vairāk nekā noteiktu simptomu aprakstus. Bet lielākoties tie ir ne vairāk, ne mazāk kā vienkārši apraksti. Melnā kaste, kas ir cilvēka prāts, psihe, gars vai dvēsele, joprojām ir viena no vismazāk saprastajām lietām. Lai arī mēs šo to zinām par korelācijām starp dažādiem personību tipiem un nekārtību iespējamību, par ģenētiku, par serotonīnu un tā saistību ar depresiju, par dažādu ārstēšanas metožu proporcionālu iedarbību, ļoti daudzos gadījumos izrakstītie medikamenti vai izvēlētā terapijas metode ir cerīgs šāviens tumsā, nevis skaidri pamatots ārstnieciskā kursa lēmums.

Kaut kādā ziņā es šajās lamatās iekritu. Kad uzzināju, ka depresija, lūk, ir "nekas vairāk" kā ārstējama izpausme hormonālam disbalansam smadzenēs; kad sapratu, ka tieši tas ir tas, kas ar mani notiek; kad sāka iedarboties izrakstītais paroksetīns, radās maldīgs priekšstats par problēmas vienkāršību. Vispirms – es līdz galam nenovērtēju, kā man ir paveicies ar to, ka pirmās izrakstītās zāles izrādījās "manējās" – tolaik vēl nebiju dzirdējis pietiekami daudz stāstu no cilvēkiem, kam bijis jānomaina vairākas zāles, līdz atrodas īstās. Šī veiksme lika domāt, ka medicīnas pasaule lieliski zina, kas man kaiš, un spēj man dot precīzi šīs kaites ārstēšanai vajadzīgo.

Kā minēju iepriekšējā rakstā, esmu divas reizes (pārgalvīgi) mēģinājis paroksetīnu atmest. Pirmā no šīm reizēm bija pēc tam, kad biju to lietojis apmēram četrus gadus. Bija periods, kad gandrīz visās dzīves jomās gāja necerēti labi, bija vasara un daudz iemeslu priecāties, tāpēc nolēmu pamazām sākt devu samazināt, līdz atmetu pavisam. Lai arī nesaskaņoju to ar psihiatru, pēcākā vizītē viņš apstiprināja, ka mans pašizvēlētais atmešanas režīms bijis diezgan prātīgs. Sekoja četri pieci diezgan mierīgi mēneši, kuros man diemžēl pietrūka zināšanu vai pieredzes, kas ļautu atpazīt tuvojošās katastrofas pazīmes.

Viss atkal mainījās vienā dienā, dažu stundu ietvaros. Šoreiz trigeris izrādījās mājdzīvnieka nāve, bet, ja tā nebūtu notikusi, psihes tumšo dzīļu spēki gan jau būtu atraduši ko citu, pie kā pieķerties un izvilkt sevi virspusē. Pirmajā vakarā vēl likās, ka ar mani notiek kaut kas pazīstams, bet drīz sapratu, ka ierastajiem simptomiem klāt nākuši tādi, par kuru iespējamību līdz šim pat nenojautu. Atkārtojās tā pati rutīna, kurā nevarēju atrast vārdus ar mani notiekošajam un baidījos, ka tādu nemaz nav. Visbeidzot ar lielām grūtībām un bažām paveikta minimāla izpēte ļāva secināt, ka tomēr ir gan, un šie vārdi ir "obsesīvi-kompulsīvi traucējumi" jeb OCD (SPKC kods F42). Šoreiz tas gan īpaši lielu atvieglojumu nenesa, jo traucējumu iespaids uz ikdienu bija pārāk mokošs. Šo diagnozi ir populāri asociēt ar pārmērīgu tīrīgumu vai vairākkārtēju atgriešanos mājās, lai pārbaudītu, vai gludeklis atvienots no kontakta un durvis aizslēgtas – ar kaitinošām, bet panesamām, pat kuriozām ikdienas izpausmēm. Bet darbības un rituāli, ko liek darīt OCD nopietnā, klīniskā formā, var būt daudz trakākas, mokošākas un potenciāli pilnībā asocializējošas. Ja par savu depresiju es nu jau varu atklāti stāstīt ar relatīvu vieglumu, par pirmajiem OCD mēnešiem un to ilgstošajām atskaņām joprojām esmu gatavs runāt tikai ar tuvākajiem cilvēkiem. Esmu diezgan drošs, ka uzzināju, ko nozīmē īsta vājprāta pieskāriens.

Pēc dažiem mēnešiem sāku iet pie psihoterapeita, jo no literatūras nopratu, ka OCD vislabāk apkarot ar kognitīvi-biheiviorālās terapijas palīdzību. Gaidīju, ka terapeits man varētu izrakstīt arī kādas zāles, bet biju pārsteigts, ka viņa ieteikums bija atsākt dzert to pašu paroksetīnu (es klausīju, un tas simptomus tiešām mazināja), nevis kādu citu, tieši šai slimībai piemērotu preparātu. Varbūt arī tajā brīdī pirmoreiz apjautu, ka visi šie diagnožu nosaukumi lielākoties ir tikai apraksti dažādām neredzamas un neizzinātas pasaules izpausmēm, kuras mēs mēģinām pēc labākās sirdsapziņas apkarot ar dažādiem līdzekļiem, tomēr bieži joprojām taustāmies varbūtību un minējumu, nevis drošu zināšanu teritorijā.

 

Raksts tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Helmuts Caune

Dzimis un audzis Cēsīs, dzīvo Rīgā. 2014. gadā ieguvis maģistra grādu filozofijā, pēc tam strādājis žurnālos “Rīgas Laiks” un “Arterritory”. Reizēm lasa lekcijas. Patīk vērot savvaļas dzīvniekus. Jau ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!