"Titāniks", bildes avots – Vikipēdija.
 
Sabiedrība
28.04.2020

Vēsture sagaidīta

Komentē
3
Saglabā

"Mēs nerakstām ekonomikas grāmatas,
mēs rakstām vēstures grāmatas. [..]
[Šis ir Eiropas] lielākais izaicinājums
kopš Otrā pasaules kara."

Džuzepe Konte

1992. gadā, kad iznāca Frānsisa Fukujamas grāmata ar viņa slavenākajiem izteikumiem, man bija nepilni divi gadi. Par viņu un "vēstures beigām" neko nezināju līdz studiju laikiem, bet, veroties tajā fenomenu kopā, ko saucu par atmiņām, tagad šķiet skaidrs, ka visu bērnību un pusaudža gadus esmu dzīvojis neiztaujātā pārliecībā – vēsture ir beigusies un visi satraucošie stāsti par kariem, atklājumiem, impēriju brukšanu un jaunu sabiedrības modeļu veidošanos pieder pagātnei. Tagad nekas tāds vairs nav iedomājams, vēsture ar savām intervencēm vairs netraucēs dzīvei un tās projektiem. Jo dzīve un vēsture taču ir pavisam atšķirīgas, ja ne pat pretējas, savstarpēji izslēdzošas lietas – pirmā notiek, kamēr otrajai ir dīkstāve, savukārt, kad notiek otrā, pirmā tiek apmesta kājām gaisā. Tikai izcilākajiem no mums dzīve un vēsture var nozīmēt vienu un to pašu, bet es nesen esmu sācis samierināties, ka pie tiem laikam tā arī nepiederēšu.

Deviņdesmitie pagāja laimīgā, no vēstures, reketa un bandītiem nošķirtā bērnībā. Atceros, kā ar tēvu skatījāmies Pasaules kausa spēli futbolā, kur kāda valsts "Dienvidslāvija" pamatīgi zaudēja Holandei. Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka šī valsts ap to laiku piedzīvojusi diezgan daudz vēstures. Tāpat kā, piemēram, vēl svešākā "Čečenija" vai "Ruanda". Bet tas bija kaut kas tāls un abstrakts un, pat ja es tolaik par šo vēsturi būtu ko zinājis, tā diez vai attiektos uz mani. Krietni tiešāku vēsturisko iespaidu atstāja, piemēram, 1997. gada filma "Titāniks", jo sākumā domāju, ka tā ir dokumentāla.

Iespējams, pirmā reize, kad sajutu nopietnu vēsturi nopietni pietuvojamies dzīvei – arī lielā mērā tāpēc, ka caur televizoru –, man saistās ar tumsnējiem, nesaprotami ļauniem vīriešiem, kuri nolaupa pasažieru lidmašīnas un ietriec tās divos vienādos debesskrāpjos. Arī tas bija tālu un pēc sižeta būtiski neatšķīrās no kaut kādām pa to pašu ekrānu rādītām Brūsa Villisa filmām, tāpēc šo stāstu sākumā tvēru drīzāk kā aizraujošu bojeviku, nevis kā kaut ko tādu, kas varētu attiekties uz mani. Tomēr šis gadījums pirmoreiz sašūpoja pārliecību, ka vēstures vairs nebūs, vai drīzāk – lika apjēgt, ka šāda pārliecība man vispār bijusi. Šūpošanos pastiprināja ilgstošās sekas, kas izpaudās neregulāros bumbu sprādzienos Eiropas pilsētās un dīvainā aizjūru karā valstī, no kuras, kā izrādās, nebija nācis neviens pats lidmašīnu nolaupītājs. Un tomēr – arī tā palika abstrakcija manas puslīdz normālās pusaudža dzīves perifērijā.

Līdz šim nopietnākie pārdzīvojumi par iespējamu tūlītēju vēstures ielaušanos dzīvē saistās ar lielas kaimiņvalsts patvaļu citās kaimiņvalstīs – 2008. un jo sevišķi 2014. gadā. Biju sasniedzis vecumu, kurā no katra vīrieša noteiktā stundā varētu sagaidīt noteiktu izvēli, un naktīs nevarēju aizmigt, domājot, ko izvēlēšos, ja vēsture tiešām atnāks arī līdz mums, un vai iemesliem, kāpēc man acīmredzami gribas nosliekties par labu vienai no izvēlēm, pamatā ir drīzāk gļēvulība vai racionāli argumenti. Un, lai arī šoreiz vēsture joprojām palika pieklājīgā attālumā, vairs nevarēja būt šaubu, ka vēstures intervence dzīvē mana mūža laikā ir ne tikai iespējama, bet arī ļoti, ļoti ticama. Turklāt caur savām bezmiega naktīm un neskaidrajām nākotnes fantāzijām biju skaidrāk sapratis vēl vienu dzīves un vēstures atšķirību, kas izpaužas ik mirkli veicamo izvēļu svarā. Piemēram, atšķirība starp izvēli samierināties ar priekšnieka apvainojumiem vai augsti paceltu galvu iesniegt atlūgumu un izvēli pirmajam skriet uz laivu vai palīdzēt tajā iekāpt citiem. Ikvienam, kurš nav drošs par savu rīcību pie paaugstinātām likmēm (un es pilnīgi noteikti neesmu), labāk ir, ja dzīve iegadās vēstures snaudas laikos.

Pēdējos gados bieži sanācis fantazēt, kādā veidā vēsture manā dzīvē pieteiksies vispirms. Tie varētu būt kārtējie neatgriezeniskie mēsli, ko sastrādā derdzīgais idiots, kas ievēlēts par pasaules lielvaras prezidentu. Varbūt tas būs dabas katastrofu biežuma un intensitātes pieaugums, pie kā novedīs cilvēku patvaļīgais dabas resursu patēriņš. Satraucoši scenāriji šķita arī cilvēku radīto gudro mašīnu nekontrolēta izaugsme, "singularitāte" un kaut kas līdzīgs "Matrix" filmu pasaulei. Bet daudz retāk (ja vispār) ienāca prātā iespēja, ka tā varētu būt neiepazīta mikroorganisma izraisīta globāla pandēmija. Muļķīgi, protams, jo pandēmijas mainījušas vēstures gaitu ne reizi vien.

Līdz ar to beidzot sagaidītā vēstures iejaukšanās ir tālu no visa, ko mēdzu iztēloties. Internets ir pilns ar jokiem par to, kā gaidījām, ka apokalipse nozīmēs žurku cepšanu pie ugunskura gāzmaskās, bet izrādās, ka tā ir apātiska, omulīga resnēšana apakšbiksēs, neizejot no mājām. Arī izvēles un morālās dilemmas, kuras minēju iepriekš, izrādījušās banālākas un vieglāk veicamas (protams, ja vien neesi politiķis vai ārsts), lielākoties prasot upurēt nelielu daļu ierastā komforta. Bet, kā izrādās, daudziem – tostarp man – arī tās ne vienmēr ir pa spēkam.

Nesen man bija vārdadiena. Cenšos šīm dienām nepiešķirt jelkādu nozīmi, tomēr apsveikumus saņemt ir patīkami un neliela svētku sajūta rodas gribot negribot. Todien izgāju izbraukt ar riteni un, pa Smiļģa ielu ripojot, nolēmu piestāt bārā "Pils" un vienatnē ar sevi pacelt glāzi. Jau drīz devos mājup, bija saulains un silts vakars, biju priecīgs un, braucot garām "Vinilbāram", ieraudzīju, ka arī tas ir vaļā. Jāatbalsta nabaga mazie biznesi, un miera laikos taču es te regulāri piestāju pa ceļam no darba uz mājām. Kad gan vēl labāk atcerēties miera laikus, ja ne šādā dienā, un es taču esmu viens un mazgāšu rokas, un ievērošu visas distances, un diena ir skaista, strazdi dzied tieši man, un viss būs labi. Pēc tam vēl veikalus izbraukāju, vārdu sakot, pilna programma. Tikai vēlāk, jau mājās esot, lēnām sāka pārņemt kauns un neizpratne par sevi. Jā, protams, es nedarīju neko aizliegtu, bet tas taču bija tik lieki. Priekš kam tā vazāties apkārt? Es taču kopumā esmu ļoti apzinīgs, ievēroju visus noteikumus, mazgāju visus sasodītos produktus, rokas vispār drīz būs jēlas, nu – par ko tieši es domāju? Pieaugošais kauns un pašpārmetumi pārauga virknē briesmīgu izolācijas pārkāpumu, kurus pieļāvu nakts sapņos, un nākamajā dienā pamodos jau ar pavisam paranoiskām domām par to, ka vīruss man "Pilī" pielipa pie drēbēm, es to pārnesu uz "Vinilbāru" un tur atstāju, un pats nemaz nesaslimšu, bet manis dēļ saslims kāds cits, un es būšu atbildīgs, bet nekad to neuzzināšu, un vispār – kā es drīkstēju būt tik bezatbildīgs, labi, viena kafejnīca, bet divas?! Nopietni? Cik tev gadu, pajoliņ? Par ko es domāju? Atbilde, protams, ir, ka es nedomāju – uz brīdi domāšana bija pavisam atslēgusies, lidoju uz sava riteņa pa saulaino pilsētu un jutos labi, it kā nekādas vēstures nebūtu. Manā vietā domāja iegaumētie Veselības ministrijas infografiki – zinādams, ka neko aizliegtu nedaru, varēju mierīgu sirdi ļauties savām mazajām iegribām, neaizdomādamies, ka atļautais ne vienmēr ir vēlams un vajadzīgs. Bīstamāks ir nevis tas, kurš izvēles priekšā rūpīgi apdomā variantus un izvēlas nepareizo, bet tas, kurš nedomā vispār. Jeb vairums no mums.

Protams, pagāja laiks, nomierinājos, piedevu sev šo izklaidību un mēģinu būt uzmanīgāks. Tagad diez vai tviterī paštaisni tiesāšu cilvēkus, kas sestdienā masveidīgi brauc uz Saulkrastiem un atpakaļceļā iepērkas "Depo". Lai arī cik nopietna būtu apņēmība vēstures klātbūtnē parādīt sevi no labākās puses, tādi ierastie dzīves kompanjoni kā neuzmanība, nogurums vai nedomāšana joprojām ir līdzās.

Interesanti salīdzināt potenciālās izvēles, kas man laupīja miegu Krimas krīzes laikā, ar tām reālajām, par kurām pārdzīvoju vēl pagājušonedēļ. Vēsture beidzot ir klāt, un tās pārbaudījumi visiem, kuru profesija nepaģēr būt frontē, ir pārsteidzoši maigi – būtībā tikai jāprotas pastāvēt malā, kas šoreiz, vēsturei neraksturīgi, ir atbildīga, nevis gļēva rīcība. Bet es tomēr vēl esmu samērā jauns. Ja pārdzīvošu šo iejaukšanos, vēsturei būs pietiekami daudz laika pārsteigt mani vēlreiz.

Helmuts Caune

Dzimis un audzis Cēsīs, dzīvo Rīgā. 2014. gadā ieguvis maģistra grādu filozofijā, pēc tam strādājis žurnālos “Rīgas Laiks” un “Arterritory”. Reizēm lasa lekcijas. Patīk vērot savvaļas dzīvniekus. Jau ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!