Pēc "Satori" sarunas ar transpersonām – lai cik iejūtīga, informatīva un draudzīga tā nebūtu bijusi – sarunas dalībnieki internetā saņēma aizskarošus, naidpilnus komentārus. Tas, protams, nav pārsteigums – mūsu sabiedrībā gandrīz katra šīs kopienas publiska izteikšanās nonāk negatīvas uzmanības lokā. Kamēr viņi nerunā, viņu vietā plaši un spekulatīvi runā citi, kam šī pieredze visbiežāk nav pazīstama ne medicīniskā, ne psiholoģiskā, ne sadzīviskā aspektā. No neinformētības tiek uzkonstruēts ar realitāti nesaistīts bubulis, ar kuru tiek baidīti apkārtējie un arī pati kopiena un kurš traucē noskaidrot transpersonu reālo stāstu un vajadzības. Atrast cilvēkus, kuri būtu gatavi stāstīt par savu pieredzi, ir grūti, jo, pirmkārt, viņu ir maz, otrkārt, ir vajadzīga liela drosme, lai nāktu runāt savā un grupas vārdā, zinot, ka pēc tam tev uzbruks, tevi pazemos un tev, iespējams, būs vajadzīga psiholoģiskā palīdzība. Taču vēl bezcerīgāk, kad par šādu uzbrucēju kļūst cilvēks, kuru esi uzskatījis par atbalstu vai autoritāti, vai kā viena diskusijas dalībnieka gadījumā – pats psihoterapeits, pie kura kā nebinārs pusaudzis esi vērsies pēc palīdzības.
Es jūtos pateicīga cilvēkiem, kuri atrod spēku runāt un rakstīt, kuri turpina iestāties par taisnīgāku sabiedrību, bet to nevar katrs un tas nav jāvar katram. Transpersonu kopiena ir īpaši stigmatizēts gadījums, taču ar līdzīgu apklusināšanas un terorizēšanas veidu ir pazīstamas arī citas diskriminētas grupas, kad tās mēģina sevi aizstāvēt. Kā žurnāla redaktore es jūtos slikti un vainīga ikreiz, kad pret kādu mūsu sarunu dalībnieku vai rakstu autoru tiek vērsti naidīgi apvainojumi un ņirgāšanās. Bet neredzu izeju, kā no tā izvairīties. Mēs varam brīdināt vai paļauties uz to, ka cilvēki rēķinās ar viņu publisko izteikumu sekām, taču to apmērs un naidīgums mēdz būt negaidīts. Vienīgais drošais variants ir klusēt, nerīkot sarunas un nerādīties acīs, kas ir tieši tas, ko interneta uzbrucēji mēģina panākt.
Mēs, žurnālā strādājošie, savā ziņā esam pieraduši pie negatīvajiem komentāriem, jo saskaramies ar tiem katru dienu. Tā skaitās norma – likumsakarīga blakne katram publiskam viedoklim. Kurš un kāpēc to ir normalizējis, es tiešām nezinu. Profesionāļi mēdz teikt, ka ir uzaudzējuši "biezu ādu". Bet es neesmu droša, vai ar to vajadzētu lepoties. Biezā āda padara uztveri neasu un liedz spēju laikus pamanīt citu vajadzības vai situācijas, kas varētu būt potenciāli traumējošas. Ar savu biezo ādu un samierināšanos mēs turpinām savā ziņā normalizēt ņirgāšanos kā kaut ko, ko esam pelnījuši. Kā parasto pasaules kārtību, kā kaut ko, kas vienmēr taču ir bijis – kā alkoholiķis ģimenē vai vardarbība aiz sienas.
Strādājot žurnālā, var aso kritiku, protams, neattiecināt uz sevi, bet tikai uz darbu, uz izdevuma zīmolu, uz jutīgo tēmu vai politiku. Bet pie tēmas un ideju kritizēšanas neviens ilgi neturas, uzbrucēji ātri atskārš, ka lamāt žurnālu, izdevēju vai institūciju ir diezgan neinteresanti un neefektīvi. Uzbrukumi konkrētai personai sniedz lielāku gandarījumu. Ienīst ideju ir daudz grūtāk nekā konkrētu seju. Progresīvo ideju pretinieki uzbrūk Agnesei Loginai, tradicionālisti – iekļaujošu vai seksuāli izglītojošu grāmatu autorēm. Ja nevar atrast autori, atrod tulkotāju, ja nevar atrast izglītojošā materiāla sastādītāju, atrod balss ierunātāju – vislabāk jaunu sievieti vai kādu kvīru. Līdzīgi kā agrāk vajadzēja iemūrēt mājas pamatos jaunavu, lai nams stipri turētos. Sāku domāt, vai tā vispār nav metafora sieviešu interešu ierobežošanai nākotnes būvēšanas jautājumos?
Bet jā, 2023. gadā mēs esam atkal nonākuši pie grāmatu dedzināšanas. 2020. gadā vēl pietika ar lapu izplēšanu. Arī es, līdzīgi kā citas man pazīstamas sievietes, kas mēdz rakstīt, taisīt izrādes vai filmas, sadzīvoju ar regulāriem draudiem internetā. Skatoties uz to, kam šobrīd iet cauri rakstniece un tulkotāja Signe Viška, man gribētos viņai teikt – tas pāries, pēc nedēļas vai divām viņi atradīs citu upuri. Līdzīgi kā draugi un kolēģi savulaik teica man. Līdzīgi kā pirms mēneša mēs mierinājām Igoru. Bet zini, Signe – nē, tas nepāries! Viņi tevi turpinās vajāt un tagot tviterī. Varbūt darīs to retāk, bet pie katra tava nākamā darba vai ar tevi nesaistīta naida viļņa viņi tevi atkal atcerēsies. Bet tu tikmēr kaut vai nedaudz, bet cenzēsi sevi – tu divreiz padomāsi, vai tev ir spēks uzņemties nākamo tulkojumu, zinot, cik nervu un laika tas prasīja iepriekšējā reizē.
Nezinu, vai Signe turpinās tulkot bērnu grāmatas, bet es nekad vairs nemēģināšu tās rakstīt. Es saņēmu savu linča tiesu, un man ir jāaudzina un jāsargā savi bērni. Esmu viņiem vajadzīga moža un labā garastāvoklī, nevis nomākta un izmisusi. Arī mēs ģimenē esam saņēmuši konkrētus draudus, kuros apraksta, kā tiks spīdzināti mani bērni. Esam vērsušies policijā un saņēmuši atbildi, ka "nav nozieguma sastāva". Es, protams, izvēlos bērnus. Līdzīgi kā bērnus vai mīļo mieru Latvijā izvēlas daudzas sievietes, kuras saskaras ar vardarbību.
Tas tā vienkārši notiek. Tāda ir esošā kārtība. Uzbrucēji ilgi nediskutē par principiem, viņi neatbild uz idejām ar idejām, bet meklē, kā apstādināt cilvēku, kurš runā. Meklē veidus, kā personīgi ievainot, iebiedēt vai sāpināt – naidīgie komentāri ātri vien kļūst par uzbrukumu cilvēka ķermenim, kritizējot izskatu, nosaucot par "nedrāžamu", kas bieži nāk kopā ar solījumu vardarbīgi izdrāzt, apvainojot cilvēka ģimeni, tuviniekus vai solot izrēķināties ar bērniem. Šādus draudus visbiežāk izsaka vīrieši sievietēm un paradoksālā kārtā – tikumīgas uzvedības un izglītības aizstāvji ar šādiem līdzekļiem iestājas par labākas Latvijas sabiedrību un bērnu nākotni.
Mēs žurnālā mēģinām informatīvi pasniegt idejas, pieņemot, ka cilvēki vēlas uzzināt par lietām, pirms izteikt par tām kritisku vērtējumu. Šomēnes "Satori" raidierakstā feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine padziļināti stāstīja par savu pētniecību un feministisko mākslu postsociālismā. Bet pie šī, manuprāt, kvalitatīvi informējošā ieraksta kāds piekomentē: "Cik jūs ilgi varat maldināt cilvēkus (sievietes) ? Atbalstot šo teoriju jūs šķeļat dabiedrību ! "Feminisms" ir neaudzinātības, muļķības rādītājs .....Tālāk "lesbisms" un citu dzīvniecisku instinktu kultivēšana, kas noveda pie pašnāvnieciskas "Tolerances" ..... Tālāk apkalposiet nēģerus un ķīniešus. Ja ir palicis kaut nedaudz saprāta ir jāapzinās,ka jūs esat cilvēku sabiedrības, ģimeņu slepkava." (sic)
Šis ir tipisks komentāra piemērs. Pirmkārt, cilvēks (ja pieņemam, ka komentāru raksta cilvēks) komentē tikai virsrakstā pamanīto vārdu "feminisms". Viss, ko viņš zina par to, ir, ka tas ir kaut kas slikts. Ir redzējis vārdu savienojumu "karojošās feministes" un uztver to kā draudu, tāpēc nekad never vaļā šādas interneta saites, jo, pasarg dies, kļūs par feministu. Feminismu viņš vienādo ar citu "sieviešu būšanu" – "lesbismu", kas savukārt kā grēks tiek vienādots ar dzīvnieciskiem instinktiem, par ko vēl sliktāka ir tikai imigrācijas veicināšana. Principā šis komentārs ir esence tam, kas notiek ar cilvēku, ja viņš gadiem lasa tikai pielāgotus tvitera ierakstus un ziņu virsrakstus.
Varētu padomāt, ka šis cilvēks ir neizglītots dulburis, bet diemžēl tikpat virspusīgi komentāri un vienādojumi lasāmi arī dažādās lasītāju un grāmatnieku grupās un pie gluži pieklājīgu, izglītotu cilvēku ierakstiem. Turklāt, rēķinoties ar paviršu lasītāju, pēc šādiem šabloniem top arī jauni, dezinformējoši ieraksti, kuru autori vienkārši sakarina ķēdītē nesaistītus apgalvojumus, kas varētu sasniegt un sakūdīt dusmīgo (ne)lasītāju: jūs iestājaties par dzimuma maiņu → tātad jūs melojat → tātad jūs esat pret zinātni → jūs mācāt bērniem seksuālas prakses → jums būs problēmas!!! (draudi). Protams, šādi populistiski paņēmieni nav nekas jauns. Bet es biju satriekta, ieraugot šādu līmeni arī "bišofiādē" jeb feisbuka diskusijā saistībā ar Māra Bišofa pārmetumiem Ingrīdai Pičukānei. Izrādījās, ka daudzi mūsu mākslinieki, klasiķi un gaišie prāti, kas gadu desmitiem nesuši gara gaismu apkārtējiem, ir nodzīvojuši šo laiku, nezinot un nenoskaidrojot, ko nozīmē "patriarhāls". Tas nav bijis izdevīgi vai gana interesanti? Izskatās, ka Latvijas kultūras klimatā feminisms tiek uztverts kā "vietām brāzmas" un cilvēki gaida, kad tās pāries. Daudziem feminisms ir jau pagalam apnicis un liekas izgājis no modes.
Vienā no uzbrūkošajiem komentāriem kāda sieviete jautāja Ksenijai – tu vispār zini, kas ir sieviete? Diskusijas pavediens jau ir izdzēsts, bet es joprojām par to domāju. Vai es zinu, kas ir sieviete? Es laikam teiktu, ka tā ir sajūta… Būt par sievieti nozīmē pastāvīgi justies vainīgai par to, kas esi. Justies vainīgai par to, ko esi un ko neesi izdarījusi. Būt sievietei ir dzīvot ar sajūtu, ka tevi drīkst pazemot. Tev tas nepatīk, bet tāda ir pasaules kārtība. Šī nav sieviešu pasaule. Pat ja tev ir kaut kādas tiesības un teikšana šobrīd, laika prognoze apgalvo, ka visi gaida, kad tavas tiesības pāries. Jeb kā teica Simona de Bovuāra: "Neaizmirstiet, tiklīdz sāksies kāda politiska, ekonomiska vai reliģiska krīze, sieviešu tiesības atkal tiks apšaubītas. Tās nekad nav pilnībā iegūtas. Jums jābūt modrām visas dzīves garumā." Būt modrām šajā gadījumā nozīmētu – nelaist pār galvu arī šķietami niecīgus gadījumus, nebūt vienaldzīgām pret situācijām, kuras mani tieši neskar, stingri iestāties pret cenzūru un nosodīt savu un citu brīvību ierobežošanu.
0