Nedēļu, kuru vasara šogad uzdāvināja kalendārajam rudenim, es pavadīju "Savvaļas" poētiskās rakstīšanas nometnē starp gleznotājiem, skatuves māksliniecēm, dzejniekiem, aitām, brīvdabā izkaisītiem mākslas darbiem, mājas un meža putniem, vērojot, kā Andris Eglītis pārnes rudens zemjainos toņus uz gleznu pamatnēm, bet dzejnieki pārnāk no savvaļas klaiņojumiem ar baravikām, piepēm un jauniem dzejoļiem. Kādā no vakariem mums pievienojās arī jaunā gleznotāja Katrīna Biksone, kura tajā dienā bija ieguvusi SEB stipendiju glezniecībā, un patiešām bija sajūta, ka maigajā gaisā starp briežu bauriem un šalcošajiem kokiem, kas pamazām iekrāsojās rūsas krāsās, iestājies gandarījums par bagātīgu gadu – kultūra šeit notiek. Tā ir dāsna, auglīga un spēj nostāties saskanīgās attiecībās ar dabu.
Šonakt, 29. septembrī, bija novērojams ražas pilnmēness. Skotu māksliniece Džoana Ērdlija, kas mēdza gleznot brīvā dabā jebkuros laikapstākļos, auglības zenītu tēlo ar raganiski ekspresīvu spēku apveltītu, bet cilvēku, kas apsējis lauku, cenšoties pārvaldīt dabu, – pakļautu dabas mainīgajam (ne)prātam. Gleznotāja šo vidi pieredz tiešajā laikā, klājot vēja mētātus, ātrus triepienus, mijot košas krāsas un tekstūras, kas ļauj sajust, kā kukurūzas lauku aptver sauss un auksts vakara gaiss – ideālie apstākļi ražas novākšanai. Laikā, kad nebija elektrības, spodra pilnmēness nakts ļāva zemniekiem turpināt ražas novākšanas darbus arī naktī. Džons Maksvels savā "Ražas pilnmēnesī" zemnieka un viņa apsaimniekotās kultūras attiecības attēlojis augstākajā saskaņas punktā – zeme un ražas ievācējs viņa gleznā sasniedz kulmināciju vienlaikus: gaišā nakts nolaižas pār zemi kā mēms, dzestrs miers, kas pēc intensīviem zemes darbiem pamazām atvēsinās kvēlojošo zemi.
Gruzīnu režisores Salomes Džaši poētiskajā filmā "Dārza savaldīšana" strādnieki nakts vidū, tumsas aizsegā, bākugunīm mirdzot, pārvieto milzīgu dižkoku. Tā ir īpaši gara epizode, kuru neviens režisors neatstātu neapgrieztu, ja vien tajā redzamais nebūtu tik grandiozi svarīgs un nekā citādi nepasakāms, – katra sekunde brēktin brēc: muļķa cilvēki, ko jūs darāt? Un tajā pašā laikā jūsmīgi čukst – bet cik skaisti… Līdzīgi kā vietējie iedzīvotāji, kas, satinušies segās un drebinādamies naktī, pulcējas ap šo skatu, nespēdami atraut skatienu no procesijas, kurā ar visām saknēm tiek aizvests senākais koks viņu ciemā, un skatītāji, kas seko šai majestātiskajai ainai uz brīvdabas ekrāna Liepupē. "Kad Dievs radīja pasauli, tā bija neiztaisīta un tukša, viņš sāka no nekā, kamēr šis paradīzes dārzs paģēr dārgu loģistiku un tehniskas grūtības" – rakstīja Lolita Tomsone, komentējot filmā dokumentētās Gruzijas ietekmīgā politiķa un miljonāra Bidzinas Ivanišvili koku pārstādīšanas operācijas ar mērķi radīt pasaulē brīnumaināko parku.
Par dabas un kultūras neviennozīmīgajām attiecībām no neierasta skatpunkta savā muzikālajā īpašvietas izrādē "Visi putni skaisti dzied"* Starptautiskajā jaunā teātra festivālā "Homo Novus" un "Satori" videointervijā stāsta arī režisore Krista Burāne. Izrādē tiek vilktas paralēles starp izzūdošām putnu sugām un kultūras tradīciju izzušanu, bet vienlaikus arī izspēlēta cīņa starp savvaļu un cilvēka iedibināto kārtību, ļaujot abām pusēm "izplūkties" apdziedāšanās dziesmās jeb simboliskā daudzbalsu diskusijā. Burāne joprojām tic šādas sarunas iespējamībai un tam, ka laikmetīgā māksla spēj ietekmēt sabiedrības veselību, saliedētību un izpratni par to, kādi mēs esam.
Šo stafeti no Kristas pārņem arī citi "Homo Novus" dalībnieki, turpinot meklēt veidus, kā satikties. Savā veidā "pilsētas dzīvnieku" attiecībām pievēršas britu tumšā humora meistars un provokators Kims Noubls, uzstājoties kopā ar beigtu vāveri, nobrauktu lapsu līķiem un mušu kāpuriem, bez kuru klātbūtnes mēs nogrimtu puvekļos. Ar brīžiem atbaidošiem estētiskajiem paņēmieniem veidotā izrāde veltīta tiem, kuri savāc aiz mums, bet kurus mēdzam izslēgt no sava redzesloka – līdzīgi kā domas par nāvi un to, ko aiz sevis atstājam.
Kā ienākt telpā, to nenomācot ar savu kārtību? Vai ir iespējams radīt, citus neapspiežot? Vai cilvēks spētu būt kā dziedātājputns – koša rota pie dabas krūts, kurš iekopj ainavas, piedalās, skatās, novērtē šīs pasaules skaistumu, bet pats arī vairo to?
Septembra notikumi un festivāli ar savu intensitāti, no vienas puses, mani ir izpumpējuši, no otras – uzlādējuši un piepildījuši, darbu rutīna šajā brīdī liekas ieguvusi zelta maliņu. Šajās nedēļās sanācis gan redzēt daudz labu filmu, izrāžu un izstāžu, lasīt izpratnes pilnas recenzijas, gan sagaidīt iznākam darbus, kuru līdzveidošanā arī pati esmu iesaistījusies, – redzot Toma Zariņa un Alekseja Muraško izdoto jauno sērijas "Republika attēlos" fotogrāmatu, kurai rakstīju pavadošo eseju, gribas piepūst vaigus kā sarkanus ābolus. Šajā mēnesī esmu apmeklējusi arī "Latvian Literature" tīklošanās pasākumus, daudzas sirsnīgas mākslinieku tikšanās, jaunu pamatu iezīmēšanu "Laukku" grupas rezidencē, jau pieminēto "Savvaļas" poētiskās rakstīšanas darbnīcu, kā arī ar smeldzi atvadījusies no Sporta pils dārziem ar to sirdī paslēpto Bērziņa–Grīnvalda visuma staciju, kas vairākus gadus kalpojusi kā šīs pilsētas oāze.
Mierinājumam aizeju uz "Survival Kit", kurš šogad akurāti iegūlies Vidzemes tirgū. Tur uzburtā dzīvotne (scenogrāfs – Stefans Pavlovskis), rudenīgā dabas saliņa tirgus vidū – celmi, krūmi, violeti ziedoši miķelīši, priedes un virši – mazliet dziedē sāpīgo sajūtu, kas pēdējā laikā radusies, iegriežoties tirgū un redzot, kā reiz dāsni piepildītajos paviljonos palikuši vien apgrauzti kauli – praktiski tukšas letes, pāris putraimu kaudzes, viens stends ar kautķermeņiem un kioski, kuros plīvo lētas apakšbikses. Pirmā doma, protams, ka vajadzētu šo lieso tirgu piebērt atkal pilnu kā lielveikalu, lai zemnieki un pircēji tur riņķo kā lielais un mazais asinsrites loks – piegādājot lauku labumus un tālāk tos iznēsājot pa apkārtnes iedzīvotāju dzīvokļiem. No otras puses… šobrīd apskatāmajā, skaudri kailajā tirgus karkasā jaušas kaut kas īsts. Aukstais gaiss, kas pilnmēness naktī apņem nobriedušo labības lauku. Tirgus ir tukšs, toties bez filtra – bez kredītiem, bez investīcijām, bez manipulējoša mārketinga.
Pagājušā gadsimta sākumā izveidotais Vidzemes tirgus jau labu laiku ir kļuvis ne tikai par vietu, kur pārtikas preces iemaina pret citām vērtībām, bet arī par dažādu vēsturisku un politisku laikmetu liecinieku – tur kārtu kārtām satiekas "buržuāziskā pagātne", padomju izkārtņu uzslāņojums, deviņdesmito gadu kooperatīvu liecības, lētās sastatnes, primitīvi kioski un ekotirdziņa vaibsti. Tā ir vieta, kur neatkarīgi no laikmeta vienmēr īstenojies visvienkāršākais un neatliekamais cilvēku savstarpējās komunikācijas un apmaiņas minimums. Ieiet tirgus tukšajos paviljonos, ar pietāti aplūkojot pirmskara arhitektoniskās mežģīnes un jumtus stutējošās tērauda kolonnu velves, ir kā lēni plēst savas vietas identitātes tapešu strēmeles, atklājot priekšteču pirkstu nospiedumus un jocīgās piezīmes uz malām.
Es novērtēju iespēju izstaigāt šo pagātnes karkasu, kopā ar bērniem ieiet tā aizgaldos un aizkulisēs, pieskarties vietām, kuras agrāk atdalīja vienošanās robeža, norādes "aizliegts" un "tikai darbiniekiem". Pastaigāt pa to basām pēdām kā pa noartu lauku, sajust flīžu drēgnumu un piederību šai vietai, kuras gaisā brīžam var nojaust, ko tur nākamgad sēt.
*1. oktobrī izrāde būs skatāma Liepājas Mākslas festivālā.
3